Ačala | Fudo Mjo

1. Ačala | Fudō Mjo

Ačala (sanskritā: "Nelokāmais"), kas pazīstams arī kā Ačalanātha ("Nelokāmais Kungs") vai Ārjāčalanātha ("Cēlais, Nelokāmais Kungs"), ir dusmīgā dievība un Dharmapāla (Dharmas aizstāvis), kas ir ievērojams tēls Vadžrajānas Budismā un Austrumāzijas Budismā.

Mūsdienās vispopulārākais tas ir Japāņu Budismā kā Fudō Mjo:

Tiek uzskatīts, ka šo figūru Japānā ieviesa Šingon Budisma pamatlicējs Kūkai, kurš 805. gadā atveda Ezotēriskā Budisma mācības no Ķīnas.

Sākotnēji tā bija maznozīmīga dievība, kas tika aprakstīta kā Budas Vairočanas vēstnesis vai palīgs, bet vēlāk Ačala kļuva ievērojams kā godināšanas objekts pats par sevi

- kā šķēršļu likvidētājs un ļaunuma iznīcinātājs, galu galā kļūstot par Vairočanas, Budas Akšobhjas vai Bodhisatvas Maņdžušrī dusmīgo izpausmi.

Vēlākos tekstos viņš tiek saukts arī par Čaņdarošaņa ("Vardarbīgais Dusmīgais") vai Čaņdamahārošaņa ("Ļoti Dusmīgais Vardarbīgais"), vārdos ar kuriem viņš ir vairāk pazīstams tādās valstīs kā Nepāla un Tibeta.

Austrumāzijas Ezotēriskajā Budismā Ačala tiek uzskatīts par vienu no Gudrības Karaļiem (Vidjārādža) un ir svarīga figūra starp 5 Gudrības Karaļiem. Attiecīgi viņš ieņem svarīgu vietu Divu Valstību Mandalas hierarhijā..

Ķīnā viņš ir pazīstams kā Būdongs Mingvangs ("Nelokāmais Gudrības Karalis"), sanskrita vārda Ačala Vidjārādža tulkojums ķīniešu valodā), savukārt Japānā viņu sauc par Fudō Mjo.

Ačala (kā Fudō) ir viena no īpaši svarīgajām un labi zināmajām dievībām japāņu Budismā, kas tiek īpaši godināta Šingon, Tendai, Dzen un Ničiren tradīcijās, kā arī Šugendo.

Ačala tika pielūgts jau Viduslaikos un arī mūsdienās Nepālā, Tibetā, Ķīnā un Japānā, kur visbiežāk sastopami viņa gleznojumi un skulptūras.

2. Izcelsme un attīstība

Ačala pirmo reizi parādās Amoghapāšakalparādžas Sūtrā (ķīniešu valodā tulk. Bodhiruči ap 707.–709. g. m.ē.), kur viņš ir aprakstīts kā Budas Vairočanas kalps vai vēstnesis:

Tomēr labāk pazīstams ir šāds Mahāvairočanas Tantras fragments, kas attiecas uz Ačalu kā vienu no Dzemdes Mandalas dievībām:

Acīmredzot šī dievība bija populāra Indijā 8.–9. gadsimtā, par ko liecina fakts, ka 6 no sanskrita tekstiem, ko ezotērikas meistars Amoghavadžra tulkojis ķīniešu valodā, ir pilnībā veltīti viņam.

Daži zinātnieki ir izvirzījuši teoriju, ka Ačala cēlies no hinduistu dieva Šivas, īpaši viņa iznīcināšanas un reinkarnācijas atribūtiem.

Tiek uzskatīts, ka Ačala ir spēcīga dievība, kas aizsargā ticīgos, sadedzinot visus šķēršļus (antarāja) un nepilnības (klešas), tādējādi palīdzot viņiem sasniegt apskaidrību.

I Šing komentārā par Mahāvairočanas tantru teikts, ka viņš ir parādījies pasaulē dēļ Vairočanas solījuma glābt visas būtnes un ka viņa galvenā funkcija ir novērst šķēršļus apskaidrībai.

Un tāpēc tantra liek rituāla praktizētājam skaitīt Ačalas mantras vai vizualizēt sevi kā Ačalu, lai novērstu šķēršļus.

No pazemīga kalpa Ačala pārtapa par spēcīgu dievību, kas pakļauj dēmonus.

Vēlākajos tekstos, piemēram, Čaņdamahārošaņas Tantrā, Ačala - ar nosaukumu Čaņdarošaņa ("Vardarbīgais Dusmīgais") vai Čaņdamahārošaņa ("Ļoti Dusmīgais Vardarbīgais")

- tiek attēlots kā "dievu, titānu un cilvēku biedētājs, dēmonu spēka iznīcinātājs", kurš ar savām niknajām dusmām nogalina spokus un ļaunos garus.

Sādhanamālā dievi Višņu, Šiva, Brahma un Kandarpa, kuri aprakstīti kā "ļaunās" būtnes, kas pakļauj cilvēci nebeidzamajai pārdzimšanai, baidās no Ačalas, jo viņš nēsā virvi, lai tās sasaistītu.

Tibetas Budismā Ačala jeb Mijova tiek uzskatīts par piederīgu Vadžrakīlai ("vadžras ģimenei"), dievību kategorijai, pār kuru valda Buda Akšobhja, un tāpēc kopā ar citām Ģimenes dievībām var tikt uzskatīts par Akšobhjas emanāciju vai aspektu.

Tāpēc Dienvidāzijas mākslā viņš dažreiz tiek attēlots ar kroni, uz kura ir Akšobhjas tēls.

Nepālā Ačalu var tikt uzskatīts arī par Bodhisatvas Maņdžušrī izpausmi.

Turpretim Japāņu Ezotēriskajā Budismā (Mikkjo) izplatītā Sanrindžin ("3 Ratu Korpusu") teorija interpretē Ačalu kā Vairočanas iemiesojumu.

Šajā teorijā galvenie 5 Vidjārādžas jeb Gudrības Karaļi (Mjo), no kuriem viens ir Ačala, tiek interpretēti kā 5 Tathāgatu dusmīgās izpausmes (kjōrjōrin-šin, burt. "Mācības Ratu Iemiesojumi").

kuri pieņem laipnu Bodhisatvu veidolu, lai mācītu Dharmu dzīvajām būtnēm un biedējošu Gudrības Karaļu veidolu, lai pakļautu un pievērstu rūdītus neticīgos.

Saskaņā ar šo koncepciju Gudrības Karaļi ir augstāki par Dharmapālām, cita veida sargu dievībām.

3. Teksti

Kā minēts iepriekš, Ačala parādās Amoghapāšakalparādžas Sūtrā un Mahāvairočanas Tantrā (pazīstama arī kā Mahāvairočanas Abhisambodhi Tantra vai Vairočanas Sūtra).

Kā Čaņdarošaņa vai Čaņdamahārošaņa viņš ir galvenā Čaņdamahārošaņas Tantras dievība, un viņš ir aprakstīts Sādhanamālā.

Japāņu Ezotēriskā Budisma tradīcija un Šugendo izmanto arī citas apokrifiskas sūtras par Ačalu:

1. Lielā Dusmīgā Karaļa Ārjāčalas Slepenās Dhāraņī Sūtra:

Tā ir Sūtra sarunas formā, kurā Bodhisatva Vadžrasatva (šeit identificēts ar Samantabhadru) māca Maņdžušrī par Ačalas dabu.

Šeit teikts, ka Ačalam, kas šajā tekstā identificēts ar visu caurstrāvojošo Dharmakāju, "nav noteiktas dzīvesvietas, bet viņš dzīvo būtņu sirdīs".

2. Ārjāčalas Sūtra:

Šī ir iepriekš minētās Sūtras saīsināta versija. Šim tekstam bieži tiek pievienotas 2 litānijas ar Ačalas jauno palīgu (dodži), “36 dodži” (sandžuroku dodži) un “8 lielo dodži” (hači daidodži) vārdiem.

3. Sūtra par Ārjāčalas Slepenās Dhāraņī Godināšanu

4. Bīdža un Mantra

Bīdžas jeb Sēklas Zilbes, ko izmanto, lai piesauktu Ačalu japāņu Budismā, ir Hāṁ (हां) un Hāmmāṁ (हाम्मां), pēdējā ir viņa mantras 2 pēdējo bīdžu kombinācija: Hāṁ Māṁ (हां मां).

Hāṁ dažreiz tiek jaukts ar līdzīga izskata Hūṁ (हूं), liekot dažiem rakstniekiem kļūdaini identificēt Ačalu ar citām dievībām.

Japānā ir 3 Ačalas mantras kuras tiek uzskatītas par galvenajām:

Ačalas "Īsā Mantra" (šošu), kas atrodama arī Mahāvairočanas Tantrā, ir šāda:

Sanskritā

Namā samanta vadžrānāṁ hāṁ

Šingon izruna

Nōmaku sanmanda badzaradan kan

tulkojums latviski:

Sveiciens Visaptverošajām Vadžrām! Hāṁ.

Garākā no 3 mantrām ir Ačalas "Lielā Mantra", kas pazīstama arī kā "Uguns Valstības Mantra" (kakaišu / kakaidžu):

Sanskritā

Namā sarva-tathāgatebhjā sarva-mukhebhjā sarvathā trat čaņda-mahārošaņa khaṁ khā he khā he sarva-vighnam Hūṁ Traṭ Hāṁ Māṁ

Šingon izruna

Nōmaku saraba tatagjateibjaku saraba bokkeibjaku sarabata tarata senda makarošada ken gjaki gjaki saraba bikin(n)an un tarata kan man

tulkojums latviski

Gods visiem Tathāgatām, visuresošajām durvīm, kuras ir visos virzienos! traṭ. Ak, Ļoti Dusmīgais Vardarbīgais! Khaṁ. Iznīcini, Iznīcini katru šķērsli! Hūṁ Traṭ Hām Mām.

Vēl viena ar dievību saistīta mantra ir Oṁ Čaņda-Mahārošaņa Hūṁ Phaṭ, kas atrodama Siddhaikavīras Tantrā:

Tekstā tā aprakstīta kā "Mantru Karalis", kas izkliedē visu ļaunumu un piešķir "visu ko Mantrajānas sekotājs vēlas".

5. Ikonogrāfija

Čaņdamahārošaņas Tantrā sniegtais Ačalas apraksts ir labs kopsavilkums dievības attēlojumam Dienvidāzijas Budistu mākslā.

"Viņa labā roka biedē ar zobenu,
Viņa kreisā roka tur cilpu;
Ar rādītājpirkstu rāda draudīgu žestu,
Un iekodies apakšlūpā ar saviem ilkņiem."

"Ar labās kājas spērienu,
Viņš satriec 4 Māras.
Viņa kreisais ceļgals atrodas pie zemes.
Acīm šķielējot viņš iedveš bailes."

"Viņš vērš draudīgu žestu pret zemi,
Nometies ceļos uz kreisā ceļgala.
Viņa ģerboņa dārgakmens ir Akšobhja;
Viņš ir zilā krāsā un nēsā dārgakmeņu kroni."

"Jauns princis, kas nēsā 5 matu šķipsnas,
Rotājies ar visiem rotājumiem,
Šķiet, ka viņam ir 16 gadi,
Un viņa acis ir sarkanas — viņš ir varenais."

Nepālas un Tibetas mākslā Ačala parasti tiek attēlots vai nu nometoties ceļos uz kreisā ceļgala, vai stāvus ar ieplestām kājām, nesot cilpu vai laso (pāšu) un paceltu zobenu.

Dažos attēlos ir attēlots, kā viņš stāv uz Vigņarādžas ar ziloņa galvu (hinduistu dieva Ganešas), "Šķēršļu Pavēlnieka".

Viņš var būt arī attēlots valkājot tīģera ādu, ar čūskām, kas aptinušās ap viņa rokām un ķermeni.

Turpretim Ačalas (Fudō) attēlojums Japānā parasti atbilst aprakstam, kas sniegts Amoghapāšakalparādžas Sūtrā un Mahāvairočanas Tantrā:

turot rokās laso un zobenu, sēžot vai stāvot uz klints vai kaltu akmeņu kaudzes, matu šķipsnām karājoties no galvas kreisās puses.

Viņš var būt attēlots arī ar lotosa ziedu — apskaidrības simbolu — uz viņa galvas.

Atšķirībā no Dienvidāzijas Ačalas (kura poza pauž kustību un dinamismu), japāņu Fudō sēž vai stāv taisni, kas liecina par nelokāmību un stingrību.

Viņa rokā esošais zobens var būt vai nebūt liesmojošs, un dažreiz tas tiek vispārīgi aprakstīts kā "dārgakmeņu zobens" vai "vadžras zobens", kas raksturo faktu, ka zobena roktura gals ir stilizētas vadžras formā.

To var saukt arī par "trīszaru vadžras zobenu".

Dažos gadījumos viņš ir redzams turam "Kurikaras Zobenu", zobenu ar Čūsku (Nāgu) Valdnieku Kurikaru (sanskritā: Kulikāla-rādžu vai Krikāla-rādžu) apvijušos ap to.

Liesmojošais auras nimbs aiz Ačalas japāņu valodā ir pazīstams kā "Garudas liesma", saukta tā pēc mītiskā uguni elpojošā putna no Indijas mitoloģijas.

Lai gan japāņu senākajos attēlos bija redzams Ačala ar mirdzošām acīm un diviem ilkņiem, kas vērsti uz augšu, parādījās jauna variācija, kura attīstījās vēlīnajā Heian periodā

kurā viņš attēlots ar vienu aci plaši pavērtu, kura skatās uz augšu, ar otru pievērtu, kura skatās uz leju — ikonogrāfiska iezīme, kas pazīstama kā "debesu un zemes acis".

Līdzīgi viens no viņa ilkņiem tagad tiek attēlots kā vērsts uz augšu, bet otrs ir vērsts uz leju.

Ačalas asimetriskās acis un ilkņi tika alegoriski interpretēti, lai apzīmētu gan viņa dabas (un visas realitātes) dualitāti, gan nedualitāti:

Piemēram, uz augšu vērstais ilknis tika interpretēts kā simbols, kas simbolizē pacelšanos uz apskaidrību, bet lejup vērstais ilknis simbolizēja apskaidrotu būtņu nolaišanos pasaulē, lai mācītu dzīvās būtnes.

Divi ilkņi simbolizē arī Budu un Dzīvo Būtņu, Iņ un Jaņ, kā arī vīriešu un sieviešu valstības, un šo divu polāro pretstatu nedualitāti pauž Ačalas cieši aizvērtās lūpas.

Ačala parasti tiek attēlots ar vai nu melnu vai zilu ādu (Sādhanamālā apraksta viņa krāsu kā "līdzīgu atasī (linu) ziedam", kas var būt dzeltena vai zila), lai gan dažreiz viņš var būt attēlots arī citās krāsās. .

Piemēram, Tibetā Ačalas attēlojuma variants, kas nometies uz ceļiem, parāda viņu baltā nokrāsā "kā saullēkts sniega kalnā, kas atstaro daudzus gaismas starus".

Japānā dažos attēlos var būt attēlots Ačala ar sarkanu (Aka-Fudō) vai dzeltenu (Ki-Fudō) ādas krāsu.

Slavenākais Aka-Fudō attēlojuma piemērs ir glezna, kas tiek glabāta Mjo-in svētnīcā uz Kojas kalna, kuru tradicionāli pieraksta Heian perioda Tendai mūkam Enčinam:

Leģenda apgalvo, ka Enčins, iedvesmojies no Ačalas vīzijas, gleznojis attēlu ar savām asinīm (tā izskaidrojot tā sarkano krāsu), lai gan nesenā analīze liecina, ka attēls, iespējams, tika izveidots daudz vēlāk, Kamakuras periodā.

Tikmēr vispazīstamākais Ki-Fudō tipa attēls ir saglabāts Mī-deras (Ondžo-dži) svētnīcā Hiei kalna pakājē, un tiek uzskatīts, ka tas ir balstīts uz citu redzējumu, ko Enčins redzēja, 838. gadā praktizējot askēzes. .

Oriģinālais Mī-deras Ki-Fudō tradicionāli tiek rādīts tikai Ezotēriskajiem Meistariem (āčārjām; adžārī) iniciācijas rituālu laikā un citādi netiek rādīts sabiedrībai,

lai gan ir izgatavotas tā kopijas. Viena šāda kopija, kas izgatavota 12. gadsimtā, tiek glabāta Manšu-in templī Kioto.

Dievība parasti tiek attēlota ar 1 galvu un 2 rokām, lai gan dažos attēlos viņš redzams ar vairākām galvām, rokām vai kājām.

Japānā Ačalas attēlojums ar 4 rokām tiek izmantots pakļaušanas rituālos un zemes nomierināšanas rituālos; šī 4-roku forma vienā tekstā ir identificēta kā "dažādu dievu kategoriju valdnieks".

6. Palīgi

Dažkārt tiek aprakstīts, ka Ačalam ir Palīgu Svīta, kuru skaits dažādos avotos ir atšķirīgs, parasti 2 vai 8, bet dažreiz 36 vai pat 48.

Tie simbolizē elementāros, nepieradinātos dabas spēkus, kurus rituāla praktizētājs cenšas kontrolēt.

Japāņu ikonogrāfiskajos attēlos visbiežāk tiek attēloti 2 kalpi jeb dodži: Kimkara (Kongara-dodži) un Četaka (Seitaka-dodži), kuri ir arī 2 pēdējie Ačalas 8 lielo dodži sarakstā.

Kimkara ir attēlots baltā krāsā ar cieņā saliktām rokām, savukārt Četakam ir sarkana āda, un viņš kreisajā rokā tur vadžru un labajā rokā tur vadžras nūju.

Tiek uzskatīts, ka tie abi simbolizē gan Dharmas būtību, gan Maldus, un tiek uzskatīti par atbildīgiem par labo un ļauno.

Kimkara un Četaka dažreiz tiek interpretēti arī kā paša Ačalas transformācijas vai emanācijas:

Savā ziņā tie atspoguļo Ačalas sākotnējo raksturojumu kā Vairočanas pavadoni;

patiesi, viņu kalpu raksturs atspoguļojas viņu vārdos (piemēram, Četaka nozīmē "vergs") un to matu mezglā stāvus virs galvas, kas bija izraidītu cilvēku un vergu zīme.

Citos tekstos viņi ir aprakstīti arī kā Avalokitešvaras (Kannona) un Vadžrapāņi izpausmes vai Čūsku Valdnieka Kurikaras pārvērtības, kurš dažkārt tiek uzskatīts par vienu no dažādajiem Ačalas iemiesojumiem.

2 citi ievērojamie dodži ir Matidžvala (Ekō-dodži) un Matisādhu (Eki-dodži), pirmie divi no Ačalas 8 Varenajiem Palīgiem:

Matidžvala ir attēlots baltā krāsā, un viņš labajā rokā tur trīszaru vadžru un kreisajā rokā lotosu uz kura ir mēness disks, savukārt Matisādhu ir sarkans, labajā rokā tur trīszaru dakšas (tridentu) un kreisajā rokā vēlmju piepildījuma dārgakmeni (Čintāmaņi) .

8 Palīgi kopumā simbolizē 8 virzienus, un Matidžvala un Matisādhu pārstāv attiecīgi Austrumus un Dienvidus.

7. Godināšana Japānā

Fudō Mjo (Ačala), kas nekad nav bijis populārs Indijas, Tibetas vai pat Ķīnas Budismā, Japānā kļuva par plaukstoša kulta objektu ar Ezotērisku pieskaņu.

Pirmie Ačalas kultu Japānā atnesa Šingon skolas dibinātājs ezotēriskais meistars Kūkai un viņa sekotāji, un tas attīstījās kā valsts aizsardzības rituālu daļa.

Lai gan Ačala sākumā tika uzskatīts vienkārši par vienu no 5 Gudrības Karaļiem, viņš pakāpeniski kļuva par pielūgsmes centru,

apkopojot sevī visu pārējo 4 Vidjārādžu (kurus uztvēra kā viņa emanācijas) īpašības, viņš kļuva par Galveno Dievību (Hondzon) daudzos tempļos un brīvdabas svētnīcās.

Ačala, kā varens ļaunuma uzvarētājs, tika uzskatīts gan par imperatora galma, gan visas tautas Aizstāvi (tādā statusā viņš tika piesaukts valsts atbalstīto rituālu laikā), gan arī par rituālu praktizētāju personīgo Aizbildni.

Daudzi izcili Budistu priesteri, tādi kā Kūkai, Kakubans, Ennins un Enčins, pielūdza Ačalu kā savu Aizbildņa Dievību, un plaši izplatījās stāsti par to, kā viņš brīnumainā veidā izglāba savus ticīgos briesmu laikā.

Ačalam veltītajos tempļos priesteri veic Fudō-hō jeb rituālu godināšanu, lai izmantotu dievības attīrošo spēku un sniegtu labumu ticīgajiem. Šis rituāls parasti ietver Homas (Uguns) rituāla  izmantošanu kā attīrīšanās līdzekli.

Budistu vientuļnieki, kas dodas nopietnos treniņos ārā kalnos, bieži lūdzas mazām Ačalas statujām vai pārnēsājamiem talismaniem, kas kalpo kā viņu Hondzons (Altāris).

Ačala ir arī Japānas 13 Budu saraksta augšgalā.

Tāpēc Šingon Budistu sērotāji velta Fudō godināšanai pirmās 7 dienas pēc cilvēka aiziešanas..

8. Ķīnā

Būdonga Mingvanga (Ačalas) pielūgsme Ķīnā pirmo reizi tika ieviesta Tan dinastijas laikā (618-907) pēc tam, kad tika pārtulkotas ar viņu saistītās ezotēriskās tantras, ko veica tādi mūki kā Amoghavadžra un Vadžrabodhi.

Ačalas ikonogrāfija kopš Tan laikmeta līdz mūsdienām pa retam parādās dažādos tempļos un alās, parasti kā daļa no grupas kurā attēloti 8 Gudrības Karaļi vai 10 Gudrības Karaļi.

Mūsdienās viņš tiek godināts kā viens no 8 Ķīnas Zodiaka Budistu Aizbildņiem un īpaši uzskatīts par Gaiļa gadā dzimušo Aizbildni.

Viņu bieži piesauc arī Ķīniešu Budistu grēku nožēlošanas ceremonijās, piemēram, Ūdens un Zemes Atbrīvošanas Rituālā, kopā ar citiem Gudrības Karaļiem, kad viņiem tiek doti ziedojumi un viņi tiek piesaukti ļaunuma izdzīšanai no rituāla vietas.