Ko es saucu par reliģiju

Ko es saucu par reliģiju

Pasaulē pastāv daudz nezināšanas, neizpratnes un aplamu priekšstatu par to – kas tad ir Reliģija, kā cilvēki nonāk pie reliģiozas domāšanas un izpratnes, kādi ir reliģiju mērķi un ko es personīgi saprotu ar vārdu Reliģija. Par to būs šis raksts.

Reliģiju var aplūkot dažādi. Reliģiozam cilvēkam – visa viņa iekšējā un ārējā dzīve ir reliģija. Tomēr ir aptuveni 3 veidi kādos visbiežāk var aplūkot reliģiju – kā Sociālās dzīves fenomenu, kā Metafiziku un kā Psiholoģiju – centīšos paskaidrot šīs tēmas tuvāk.

Kad es augu, līdz 1990 gadam – Latvija bija daļa no PSRS, Komunisma ticības un ideālu valsts – kura sludināja Ateismu, Zinātnisko Materiālismu – un 98% Latvijas iedzīvotāju – dzīvoja bez jebkādas Reliģijas, bez reliģiskas literatūras un izglītības, reliģija tika cenzēta no publiskiem preses izdevumiem un pasākumiem.

Tāpēc Latvijā par Reliģioziem cilvēkiem es saucu cilvēkus – kuri pēc 1990 gada paši personīgi ir izvēlējušies regulāri praktizēt kādu reliģiju – pēc savas izvēles un savu iemeslu vadīti. Un tādu protams ir maz.

Mūsu pilsētiņā stāvēja pilsētas nomalē 2 apsūnojušas baznīcas. Nu, stāvēja tad stāvēja. Nevienam nebija ne jausmas, ne kas tās par baznīcām, ne kāpēc tās tur stāv, nerunājot nemaz par kādiem sarežģītākiem jautājumiem.

Labi. Man paveicās. Kad es biju maziņš bērns – mani bieži nāca pieskatīt mīļa „Tantiņa” – viņa bija jau vecs cilvēks ap 80 gadiem, un to ka viņa bija arī ticīgs un dievbijīgs cilvēks es uzzināju pilnīgi nejauši, pagalmā satiekoties un paprasot kur viņa bijusi – izrādījās ka baznīcā. Tādi izņēmuma gadījumi kaut kur bija, bet ārkārtīgi reti.

Mani vecāki ar reliģiju nenodarbojās un neko īsti par to nezināja, bet pieminēja ar pietāti.

Tā es augu – ka kluss, mīļš bērns un grāmatu tārps. Laikam Žilu Vernu sāku lasīt jau bērnudārzā. Grāmatas – gandrīz jebkādas – bija liels deficīts PSRS un Latvijas mazpilsētā – jo īpaši.

Kad gāju 2 klasē – piedzima mana māsa – un man mamma pateica – tagad tu esi liels, lasi grāmatas, skaties filmas – un mācies kā dzīvot.

Un es jau mācījos. Neatceros vairs cik man bija gadu – kad uz vecāku nakts skapīša atradu pirmo grāmatu par pedagoģiju – tur bija daudz interesantu aprakstu un piemēru no dzīves – kā ieaudzināt bērniem dažādas īpašības un kā ar bērnu runāt par dažādiem jautājumiem. Un bērns jau es biju. Tas bija interesants atklājums, ka dažādas rakstura īpašības var ieaudzināt un izmainīt cilvēkos.

Atceros, lasīju kādu grāmatu un jautāju mammai – Kas ir Komunists?!

Nu – Komunisti jau tā kā skaitās Labi Cilvēki – kas cenšas godīgi dzīvot, darīt labu, nesavtīgi kalpot sabiedrībai. Kas grib lai mēs sasniedzam Komunismu – kad nekur vairs nebūs ciešanas, nebūs noziegumu un bēdu, nebūs karu, nebūs nevienam asaru un ļaunuma.

Un tā – es jau arī to visu gribēju, un mēs dzīvojām varenajā Komunisma valstī, un tad jau es arī būšu Komunists, izaugšu liels, un tad sasniegšu to visu, lai pienāktu Komunisms. Es tikai vēl izdomāšu kā.

– Liekas ka aptuveni tā domāja un ticēja liela daļa godprātīgu cilvēku PSRS. Un protams – bija arī ļaunie, kuri neticēja nekam, bija ļauni, vienkārši mēsli, sabiedrības atkritumi un buržuju aģenti. Tieši tā, kā to bija aprakstījis savos darbos Arkādijs Gaidars un citi rakstnieki. Tāda bija vienkāršā reliģija Padomju Savienībā. Un mēs tam ticējām.

Skolā, 4 klasē, mani pārlika uz citu klasi. Tur notika šausmas. Gandrīz katru dienu bija gan fiziski uzbrukumi, gan izņirgāšanas, gan mantu zagšana, gan vēl daudz, daudz vājprāta.

Kādreiz daži tika sūtīti pēc Padomju kārtības uz mazgadīgo noziedznieku skolām, bet lielākajai daļai jau neviens neko nevarēja padarīt, vēlāk 9 klasi beidzot 9 cilvēki beidza ar nesekmībām.

Bet skola jau pilsētā bija 1 un citu variantu nebija. Tāpēc 4-9 klasei man nācās daudz pārciest. Mēdz teikt laikam – ka tas kas izgājis cietumu vai karu vai tamlīdzīgas lietas – vairs īsti normāls nemaz nevar būt.

Bet vienlaikus – tas bija acu atvēršanās laiks par daudziem jautājumiem. Tā es tur sēdēju – 4-9 klasei – pilnīgi izslēgts no „kolektīva”, viens vai vēlāk ar vienu draugu – katru mīļu dienu skatījos – kā vājprātīgi atsaldeņi ārdās – ka acīmredzot atsaldeņi ir arī viņu vecāki, kuri viņus audzināja, viņu radi un draugi, kuri no viņiem nenovērsās un neko nedarīja, skolotāji, kuri nebija spējīgi neko izdarīt ar mazgadīgu noziedznieku varzu, drīzāk tēloja ka neko neredz. Un dažām skolotājām arī bija raudot jābēg āra no klases.

No tā mēs secinām – ka vismaz 90% mūsu sabiedrības mums apkārt – ir atsaldēti ļaundari jeb noziedznieki.

Ka pastāv 2 grupas sabiedrībā – Noziedznieki un daži Labie cilvēki. Un ka cilvēki ir vai nu Ar Mani, vai Pret Mani – un citas iespējas dabā nepastāv.

Un – ka pret Ļaunumu – ir jācīnās. Principā – es ļoti labi varu saprast tos kas Amerikā vai Krievijā paņēma šaujamo – un aizgāja apšaut visus.

Bet – tas tomēr nav mans ceļš. Sākumā, kā bērns mazpilsētā – es domāju, ka es izaugšu, izplatīšu Komunismu, Pedagoģiju – un visus pamazām pāraudzināsim.

Bet drīz nāca tā saucamā Tautas Atmoda – ko jūs domājāt?! – Visi ciema atsaldeņi sev kā pēc komandas sāka spraust klāt Latvijas karodziņu – un ko jūs domājiet?! – lamāt Komunismu kā visa ļaunuma sakni.

Uz mūsu pilsētiņu – ar burtiski 5 krieviem pa visu rajonu – atsūtīja cilvēkus no Rīgas – lai atvērtu Tautas Frontes nodaļu un kūdītu cilvēkus uz naidu pret Krieviem. Viņi labāk būtu paņēmuši sev palielināmo stiklu līdzi, lai tos mistiskos krievus atrastu. Atsaldeņi mums bija, bet Krievu – praktiski nebija, un arī tie kas bija visi zināja latviski, citādi viņi neizdzīvotu.

Līdz ar to – Komunisms tika aizliegts un noriets. Un varbūt arī Mans Komunisms nemaz nebija Viņu Komunisms.

Un pamazām nāca apjēgsme – ka to – ko es saucu par Komunismu – Buržuāziskajā pasaulē – cilvēki sauc par Reliģiju:

Tā ir Reliģija – kura māca labus tikumus un attur no ļauna, kura apvieno labos cilvēkus – un cīnās pret ļaunajiem – un kura sapņo par Paradīzi – par Paradīzi uz Zemes un par Paradīzi Mūžībā. Un vai nav sakritība – Reliģija atsaldeņiem nepatīk tāpat kā Komunisms. Tautā pat ir paruna – „bēg kā velni no krusta!”

Tāpēc – atgriezīšos pie Metafizikas jautājumiem.

Padomju Savienība – nebija Reliģijas – un nebija ticības Dievam – bet bija – ticība Dziedniekiem. Zilā Kalna Marta bija leģenda cilvēku mutēs, un gan jau vēl kāds kaut kur.

Kad es biju 5 klasē – man pirmo reizi atļāva iet uz Pieaugušo bibliotēku – ar mammas kartiņu – jo Bērnu bibliotēkā jau viss bija izlasīts.

Manu uzmanību, protams, piesaistīja psiholoģijas plaukts. Un trāpījās manās rokās grāmata – Autogēnais Treniņš – kā ar zemapziņas spēku, pašsuģestiju – iemācīties atslābināties, attīstīt dažādas īpašības, risināt dažādas veselības problēmas.

Tas bija interesanti un noderīgi. Es to pats mājās visu izstudēju, iemācījos, pats praktizēju ilgāku laiku. Tas bija kaut kas, kas varētu noderēt pāraudzinot un dziedinot sabiedrību. Nekādas mistikas. Atļauts Padomju Savienībā.

Tad sāka tuvoties Perestroika i Glasnost. Un manai mātei nāca Krievijas žurnāli Rabotņica, kuros publicēja Pāvels un Tamāra Globa savas Astroloģijas lekcijas turpinājumos.

Drīz nāca arī slavenās Anatolija Kašpirovska televīzijas psihoanalītiskās dziedniecības seansi katru nedēļu pa visu plašo PSRS. Mēs ģimenē skatījāmies. Mani arī pasauca pie televizora, „a ja nu palīdz kaut kas”.

Nu, interesanti tas bija un iztēli rosināja. Man liekas viņš izmantoja ļoti līdzīgu kaut ko kā manā Autogēnajā Treniņā, tikai varbūt paplašinātā veidā. Nekādi uzskatāmi brīnumi mūsu mājās nenotika. Bet neviens arī nesmējās. Cilvēki lipa pie televizoriem un skatījās. Tas ka vēlāk ir dzirdēta ņirgāšanās un nievas – tas lai uz pašu Neticīgo sirdsapziņas.

Atceros, 1991 gada vasarā biju 1 reizi uz pasākumu Rīgā – Mežaparka estrādē uzstājās „Dziedinātājs ar Kristus vārdu” no Zviedrijas. Cilvēku bija pilns, pilna Mežaparka Estrāde. Pasākumu rīkoja…. Ar maziem burtiņiem un neuzkrītoši – nevienam vēl plaši nezināmais Ļedjajevs un Jaunā Paaudze.

Tā tas sākās – un tāpat tas vienmēr turpinājās.

1991. gada rudenī sāku mācīties Rīgā – Celtniecības Tehnikumā. Pa ceļam no kopmītnēm uz skolu – gandrīz katru dienu gāju cauri stacijas tunelim – kur bija pilns ar Krievijas grāmatu un plakātu tirgotājiem, kur kaut ko piedāvāja Krišnaīti vai arī prasīja ziedojumus. Bija nekad neredzētu grāmatu bums un īpaša atmosfēra. Romantika.

No sakuma centos taupīt naudiņu un neko nepirkt, bet pamazām tāpat tas aizgāja. Iesākumā tās bija grāmatas par dziedniecību, veselīgu dzīvesveidu… tad par maģiju un okultismu un kabalistiku.

Un tas viss, protams, bija pašam jāpamēģina. Bieži vien tas darbojās. Dažreiz darbojās labi, citreiz darbojās, bet bija slikti un bija lieli pārdzīvojumi un atklājumi.

Viens liels pārdzīvojums tajā laikā bija ar Kabalistiskajiem Talismaniem. Tā ir šausmīga lieta. Viņi reāli darbojās. Talismani. Dažādiem dzīves mērķiem.

Nu – kā darbojās?! Dabīgi, viss notiek caur cilvēku pašu. Bet… Vienā mirklī pilnībā viss iekšā sagriežas, rodas īpaša enerģija par attiecīgo virzienu, var pilnībā domāšana un uztvere par apkārtējo pasauli izmainīties, var sākt darīt lietas ko nekad nedarītu normālā prātā.

Tas nav tikai kāda iedoma. Es nezinu, varbūt kas līdzīgs ir aprakstos par narkotiku lietotajiem, tikai es nekad neesmu lietojis narkotikas.

Es pilnībā saprotu, ka tauta to sauc par Garu ietekmi. Vai to var „pārinterpretēt” par Zemapziņas ietekmi?! – Nezinu. Zemapziņa ir tikpat mitoloģiska lieta kā Garu valstība. Tas droši vien atkarīgs no cilvēka ticības. Lielas atšķirības jau nav.

Un tas momentā pazūd, ja sadedzina to talismanu. Bet ja nesadedzina, bet, piemēram, tikai noliek kaut kur – tad tāpat sajūt enerģētisko saiti un ietekmi.

Beigās es viņus visus sadedzināju un centos atgriezties pie „vienkāršās dzīves”, cik nu tas man vispār iespējams. Tam ir liela ietekme. Tas var palīdzēt daudzos gadījumos. Bet arī negatīvs iespaids ir jūtams liels, daudzos gadījumos.

Un – kopš tā laika man vēl mazāk uzticības oficiālajiem ārstiem. Tu nevari aiziet pie ārsta un pastāstīt – man ir tādas un tādas veselības problēmas – no maģiskajiem talismaniem vai negatīvas enerģētikas! Mediķis – kā gandrīz jebkurš parastās sabiedrības pārstāvis pagrozīs pirkstu pie deniņiem, vai uzreiz aizsūtīs uz trako namu. Tev ir problēma un jautājumi – bet tādi kurus neviens apkārt nav spējīgs ne saprast ne atbildēt – jo zinātniskā ateisma lekcijās tādi gadījumi nav izskatīti…

Es nezinu kad tieši, bet kaut kad ap to pašu laiku – es arī sapratu ka es uztveru apkārtējās enerģētikas starojumus – no grāmatām, bildēm, cilvēkiem. Es varu atrast pazuduši bildi pēc enerģētikas – tāpēc ka viņa no turienes staro.

Dažām grāmatām ir ļoti smagas vibrācijas – var saslimt šķirstot vai lasot – reāli sākt klepot un šņaukāties pusstundas laikā. Ar citām vibrācijām var atveseļoties. Kādi tur mikrobi!

Es visbiežāk sajūtu, kad cilvēki par mani domā. Ja skolā bija rakstīts kāds sacerējums vai kāda vēstule – es zināju kurā momentā un ar kādām emocijām.

Es gribēju meklēt kādu gudru cilvēku, kas man visu palīdzēs un izskaidros…. Galu galā – man bija 16-17 gadi – es biju tikai bērns, un – vai tiešām nav kaut kur gudrāki cilvēki par mani?!

Bet nebija. Ekstrasensus nezināju kur atrast, vai nu viņi reklamējās par lielu naudu, kuras man nebija.

Gribēju iet uz Baznīcu – noskaidrot kā tas viss ir „No Reliģijas viedokļa” – bet kaut kā nobijos – tajā laikā man bija vēl iekšā kaut kāda tāda milzīga iekšēja – tā kā bijība – tā kā bailes – bet tur tak Dievs un šausmas, šausmas…. Un kā tur uz mani oficiāli paskatīsies, un es tak neviena mācītāja nepazīstu….

Tā nu atradu mājās kaut kādu šausmīgi vecu Bībeli – vecajā drukā – no vecvecmāmiņu laika – tādu riktīgu ķieģeli – un sēdēju uz grīdas un šausmīgi raudāju – tur bija melns uz balta rakstīts – ka visus burvjus, dziedniekus un tamlīdzīgus vajag dedzināt nost un viņi dosies taisna ceļā uz Elli – un kurš tā netic nav Bībeli lasījis, jo īpaši no sākuma – visas Mozus likumu grāmatas ir par to….

OK, ar mūsdienu saprašanu to var mēģināt interpretēt un pārinterpretēt, ka Jēzus ir nācis, viņa likumi tā ka vairs nav spēkā, bet tad atkal ir tomēr spēkā, utt. Tā nebūs šī mana sprediķa tēma – un tas nav vairuma parastu cilvēku saprašanai.

Bībelē ir vēl daudz dīvainu lietu, kuras acīmredzami nebija paredzētas man. Tāpēc – pēc dažu dienu bēdām un depresijas – nonācu pie loģiskā secinājuma – ka tagad ES zinu visu vislabāk – kas ir labi, kas nav labi, ja 1 reliģija nestrādā pareizi – tad vajag izvēlēties kādu citu reliģiju, kas atbilst manām interesēm, un viss elementāri…. Tas, protams, ir cilvēks pats, kurš izvēlas sev reliģiju.

Pēc tam es uzsāku studēt Filosofijas Fakultātē. Es protams cerēju – ka Filosofijas Fakultāte – tā ir vieta ideālistiem, reliģioziem cilvēkiem kuri nav Kristieši, un tur varbūt man pareizi izskaidros – ja ne visu okultisma pieredzi un praksi – tad kā minimums varbūt Blavatskas „Slepeno Doktrīnu”, Anniju Bezanti un Teosofijas mācību…

Bet tās, protams, atkal bija maldīgas cerības. Ir arī Filosofijas Fakultātē interesantas lietas. Bet mūsu izpratne par Filosofijas raksturu, mērķi un būtību bija laikam diezgan dažāda.

1 lieta ko man beidzot iemācīja Filosofijas Fakultāte – un kuru es tagad mācu katram pretimnācējam – ka Filosofijas mēdz būt 2 veidu – Ideālistiskā Filosofija un Materiālistiskā Filosofija.

Ideālistiskā Filosofija -  tā ir Reliģija. Tā ir Metafizika, tā ir uzskatu sistēma vai mācība par Transcendentālo esamību.

Un Materiālistiskā Filosofija – ir tāda uzskatu sistēma – kura postulē ka cilvēks ir mašīna, prasts lopiņš, kad pagalam – tad viss pagalam, un viss ko es augstāk aprakstīju – ir slima suņa murgi.

Kaut kad ap šo laiku manā dzīvē parādījās dažas jaunas aktualitātes, kuras noteikti atstāja uz mani lielu ietekmi. Indija pamatā.

Džiddu Krišnamurti lekcijas – garīgi-psiholoģiska satura. Par to – ka nav tādas lietas kā „Es to teorētiski saprotu, BET…” – Nē, nemāniet sevi, ja jūs kaut ko saprotiet – patiešām dziļi sevī saprotiet – tas kaut ko izmaina jūsos. Izmaina jūsu domāšanā, izmaina pasaules uztverē.

Cilvēki ir nodzīvojuši tūkstošiem gadus – un joprojām ir mežoņi. Cilvēkiem ir jāsasniedz iekšēja Revolūcija – Psiholoģiska Transformācija.

Ir jāatmet zināmais – jāsasniedz Brīvība no Zināmā, no tā kas ir nosacīts, kas rada ciešanas, ļaunumu, noziegumus un karus – un jāsasniedz kaut kas jauns – kas ir Nezināms, kas ir Izpratne par lietām.

Nesakiet – es par to padomāšu, tam vajadzīgs laiks – lai saprastu nav vajadzīgs laiks.

Pasaulē ir ciešanas – nabadzība, kari, nelaimes… Pasaulē par šiem jautājumiem visu laiku runā un runā, risina un risina. Ja mēs te sapulcinātu pasaules līderus – un mēs gribētu godprātīgi atrisināt to visu – vai mēs nevarētu to visu atrisināt?!

Mēs varētu! Bet neviens to negrib. Politiķi grib risināt problēmas līdz savai pensijai, saņemt par to daudz naudas – un cilvēki lai mokās kā mocījušies….

Es citēju pēc atmiņas, pēc ļoti ilga laika. Es vienmēr visiem iesaku – Džiddu Krišnamurti. Pirmā un Pēdējā Revolūcija un citi darbi….

Otra lieta – Šrī Rāmakrišna – Indiešu Svētais, 19.gs. beigas. Grāmata ar viņa dzīves aprakstu. Dievišķā Māte Kālī. Daudz pozitīvas enerģētikas un garīgas gudrības. Krieviski saucās Pravozvestie Ramakrišny, angliski saucas laikam Evangely of Ramakrishna.

Un pēc kāda laika parādījās „Mana Mazā Sarkanā Grāmatiņa ar Mantrām” :) Tur bija daudz vērtīgu Mantru – dažādām Hinduisma dievībām un dažādām īpašībām un dzīves gadījumiem.

Tagad pilns youtube ar „visādam mantrām”. Bet Mantras nav grabulītis. Mantras tiešām dod enerģiju, iedvesmu, pozitīvas īpašības. Ir vajadzīga pieredze, lai īsti saprastu, kā tās darbojas.

Mantras ir daudz un dažādas un katra savai vajadzībai. Daudz labāk un drošāk kā Jūdu Okultisms. Un Mantras praktizē ik dienas miljoniem cilvēku. 1995 gadā Latvijā tas bija liels atklājums.

Protams, visi zināja, ka arī Krišnaītiem ir mantra. Mantra un mantra, priekšā un pakaļā mantra. Vienmēr viena un tā pati :)

Jā, pret Krišnaītiem man arī vienmēr bija liela piesardzība. Un jo īpaši viņu šaurpierības un sektantisma dēļ. Viņi atzīst tikai un vienīgi savu mācību. Un tas pat nav Hinduisms. Mantrai jau nav nekādas vainas, bet tomēr.

Mana izvēle bija Dievišķā Māte Kālī. Pirmkārt, Šrī Rāmakrišna… Otrkārt…. Viņa ir Mīļa…. To var sajust…

Daudz vēlāk – es esmu saskāries ar dažiem citiem, kuri ir mēģinājuši sasaistīt Māti Kālī ar dažādām seksuālām un destruktīvām enerģijām vai lietām:

Bet – Nē, es nedomāju ka tā vajadzētu to apskatīt. Varbūt kādam tā var likties, ja kāds vidusmēra personāžs no ielas ar savām kaislībām un priekšstatiem un tad pēkšņi kaut ko uzzinātu par Māti Kālī…. Un cita lieta – ja naivs bērns 16-20 gados kojās uzaudzis un ar savām grūtībām cīnīdamies iemīl Māti Kālī…. Man katrā ziņā visgaišākās un labākās domas par Dievišķo Melno Māti, kā varbūt arī Katoļiem par Mariju „nesakot vārdu Marija”….

Pēc tam… Es nokļuvu pie Mūnistiem apmēram uz gadu…. Mūnisms jeb oficiāli – Apvienošanās Baznīca – bija Korejiešu Kristietības atzara sekta.

Tas bija nejauši. Mani uz ielas uzaicināja sirsnīga meitene. Pēc tam – man patika, ka viņiem bija daudz ideālistiski noskaņotu jauniešu tusiņš un dažādi pasākumi un garīgu dziesmu dziedāšana. Viņu centrs bija Merķeļa ielā, izdevīgā vietā, kur viegli ieklīst.

Man viss patika. Bet vai es ticēju tam ko viņi gribēja lai es ticu?! – Nē. Nenāca ne prātā. Un tā es pamazām attālinājos no viņu tusa.

Pēc tam vēl neilgu laiku patusēju ar Mormoņiem. Viņiem bija angļu valodas kursi, aptuveni 1 reizi apmeklēju viņu Dievkalpojumu,

1 reizi biju paskatīties kā notiek jaunu Mormoņu iesvētības – bijušajā Varavīksnes baseinā Vecrīgā, Peldu ielā, kurš nu jau sen nojaukts, bet kur mums bija iknedēļas Peldēšanas stundas Celtniecības Tehnikumā.

Pēc tam es biju nolēmis palikt nopietnāks un izvēlēties sev konkrētu un pastāvīgu reliģiju, kurā darboties. Un man pamazām bija sācis izkristalizēties, ka tam jābūt…. Budismam…. Tas bija aptuveni 1996 gads.

Iemesli bija … prozaiski. Man vajadzēja reliģiju. Man bija sirdī iekritušas Budas 4 Cildenās Patiesības:

1) Ciešanas pastāv.

2) Ciešanām ir cēloņi

3) Ir stāvoklis kura nav ciešanu – Svēta Cilvēka stāvoklis.

4) Ir Ceļš – kurš ved uz Ciešanu izbeigšanos – reliģiska prakse.

- Es sapratu – tas ir tas pats ko es jau visu laiku praktiski daru.

Es biju izlasījis aptuveni 4 grāmatas par Budismu un man bija pavisam vājš priekšstats par meditāciju – es Tehnikuma laikā biju nodarbojies ar Aikido apmēram gadu – un katrs treniņš sākās ar aptuveni 1 minūti garu meditāciju.

Kļūt par Budistu Latvijā 1996 gadā – nepavisam nebija viegli. Nebija viegli uzzināt – kur atrodas Budisma centrs. Kad Budisma centrs bija atrasts – un jau vairākas reizes apciemots – mani vienmēr atrunāja:

Latvijā bija pārstāvēts tikai Tibetas jeb Mantriskais Budisms vairākās tradīcijās. Lai to praktizētu – ir jāsaņem oficiāls Budisma Patvērums un iesvētības uz konkrētām Mantru praksēm no autorizēta Lamas-Skolotāja, kurš vienreiz, kad zils mēness (pa vairākiem gadiem), ir apciemojis Latviju savā vizītē.

Pārējie – paldies – kļūt par Budistiem jums nespīd, lai kā jūs gribētu!

Tomēr reiz – ap to laiku – pavīdēja informācija – ka tiek no jauna dibināta Dzen Budisma grupa – ir cilvēks – Valērijs Iņutins – Sanktpēterburgas Dzen Budisma centra līdera brālis – kurš to visu var noorganizēt un tam īpašas Iesvētības nav vajadzīgas.

Un tad nu praktizēju Kwan Um skolas Dzen Budismu. Kādu Laiku. Dzen Budisma prakse sastāvēja no diezgan standartizētām, vienveidīgām Meditāciju sesijām, Sūtru recitācijas, mantru recitācijas utt.

Tomēr – vienveidība ar laiku noved pie stagnācijas. Budisma centrs atradās Baznīcas ielā 4a, mums tik iemīļotajā ēkā, Viesnīcas Latvija palīgēkā, kur 3-4 stāvu aizņēma daudzas dažādas istabiņas ar reliģiskajiem centriem – tur blakus durvīs sanāca Budisti, Šivaīti, Činmojisti, Teosofi, Muslimi, Rāma Marga yogas meditētāji un vēl dažādi.

Viss kopā tas saucās Austrumu Kultūru Centrs Urusvati, tīri nomināli zem Rērihiešu reģistrācijas. Cilvēki brīvi ciemojās viens otra reliģiskajos centros, sanāca kopā kad kādam atbrauca viesi no Indijas vai citam zemēm, nevienam nebija nekādu reliģiskas dabas konfliktu. Svētas dzīves un ideālisma iedvesma visus cēla spārnos.

Un tā, pēc rekomendācijas – es piekritu paviesoties Šivaisma – jeb oficiāli – Haidakhan Babadži centrā turpat blakus, un tur … paliku… vispirms uz gadu… pēc tam atkal un atkal uz kādiem laika periodiem, un pēc tam jau – „po žizņi” (no tā aiziet ir grūti, ne tāpēc ka kāds turētu, bet tāpēc ka iemīlies tajā).

Šivaisma centra prakses pamatā sastāv no Sanskrita Hinduisma mantru – man jau sen pazīstamo un ne tik pazīstamo – mantru dziedājumiem un citu Sanskrita balāžu un reliģiozu himnu dziedājumiem. Tu dziedi aptuveni stundas programmu sanskritā, ko visu jau zini no galvas, un vēl un vēl, un nevari beigt. Cilvēki aiziet garīgā ekstāzē. Savā ziņā kaut kas ļoti līdzīgs labi zināmajiem Krišnaītiem, tikai ar Šivaītu ievirzi un bez sektantisma. Cilvēki ļoti ideālistiski un daži arī paši bijušie Krišnaīti.

Dažas lietas man bija sev jāpārformulē.

Hinduisms, Šivaisms – es pirms tam par to ļoti maz zināju. Hinduisms – diez vai būtu tāda reliģija – par ko es pats mājās sēdēdams izdomātu – lūk – Hinduisms – es tagad to visu izlasīšu, izvēlēšos sev ticēt un iešu un ticēšu un praktizēšu…

Ne-e. Cilvēki visbiežāk nonāk Hinduismā…. Iespējams līdzīgi daudziem notiek arī citās reliģijās – bet Hinduisma – jo īpaši. Cilvēki Hinduismā uzaug. Cilvēki reliģijā „nonāk”, iet, dara, dzied, mīl, meditē – un pēc tam viņi noformulē – tas ko es te daru – tas ir Hinduisms! (vai kāda cita reliģija)

Ja es to daru – tad es tam Ticu! Ja man nebūtu ticības tam ko es daru – es to nedarītu! Tad to sauc par Reliģiju un Ticību, bet cilvēkiem tā ir kaislība un mīlestība. Daži reliģijā nonāk tāpēc ka piedzimst un uzaug. Citi nonāk citu iemeslu dēļ. Daudzi cilvēki tūkstošiem gadu nemācēja lasīt – ne Eiropā, ne Indijā. Bet cilvēki nonāca reliģijā. Cilvēki garīgi un psiholoģiski attīstījās. Cilvēki sasniedza svēto pilnību.

Otra lieta – man kā parastam cilvēkam ar Padomju mantojumu – bija iesākumā joprojām grūti iztēloties „Dievu” un dažāda veida skepse un psiholoģisks diskomforts šajā jautājumā. Drīzāk varēju iedomāties kā kādu apslēptu iekšēju spēku vai varbūt Garu garīgajā realitātē. Un te nu Viņš bija uz Altāra – Šivas Natāradžas formā – kā mūžīgais kosmiskais dejotājs un ļaunuma iznīcinātājs – kopā ar savu sievu – kalnu princesi Pārvatī un viņu bērniem – Gaņešu ar zilonīša galvu un Muruganu un daudziem citiem….

Iesākumā dažas lietas var likties dīvainas un „es nekad tā neiedomātos ticēt”.

Bet jāpiezīmē – ka Vedantā un sākot no Šrī Šankarāčārjas – daudzas metafiziskas lietas būtībā ir ļoti līdzīgas kā Budismā – kā pārformulētā Budismā – ar to atšķirību – ja Budisms pēta un analizē esamību kā sastāvošu no 5 Dharmu (elementu) grupām – tādām reālijām kā Materiālā forma un krāsa, sajūtas, uztveres orgāni, psihiskie faktori un apziņa – nonāk pie secinājuma – ka esamības izziņas ceļā mēs neatrodam tādu Elementu kā Ātmanu (Dvēseli) jeb Džīvu (dzīvību, dvašu) – bet atrodam Tukšumu – jeb tā saukto Budas Dabu - tad Šrī Šankarāčārja – leģendārais Vedāntas skolotājs 8 gadsimtā – atklāja to – ka tas ko Budisti sauc par Tukšumu – ir patiesībā Mūžīgā, Transcendentālā Dvēsele.

Un – vai nu kāds sauc augstākā labā ideālu – par Budas Dabu (Tukšumu) – vai Transcendentālu Brahmanu (Dievu) – kļūst par gaumes un kosmētikas jautājumu.  Vai tas kas pārceļo no ķermeņa uz ķermeni – ir Mūžīgā Apziņas Plūsma (Budisms) vai Transcendentālā Dvēsele. Atšķirības nav lielas.

Un pārliecība un ticība parasti kļūst skaidrāka reliģiskās prakses gaitā, nevis tikai spriedelējot. Kā mēdz teikt jau pieminētais Džiddu Krišnamurti – „Vārds nav lieta. Ir svarīgi – katram pašam uzmanīgi izpētīt – kas slēpjas aiz vārdiem. Kas tas īsti ir.”

Piektdienās mūsu Šivaisma centrs pārtapa par Mošeju. Altāris ar Šivas bildēm tika aizsegts – un istabā vācās  nopietni vīri ar tibeteikām – galvenokārt Tatāru un citu Padomju Islāmisko etnosu pārstāvji (vēlāk arī daži latvieši). Arī mūsu Šivaisma kopienā bija cilvēks, kurš mēdza praktizēt gan Šivaismu gan Islāmu, no kura es saņēmu savu pirmo paraugu un dažas grāmatiņas par Islāmu – un tā es pirmoreiz iepazinu arī šo reliģiju.

Pēc gada atbrauca Rīgā Tibetas Budisma Skolotājs - Lama – kurš sniedza publisku lekciju un bija pilnvarots dot Budisma Patvēruma iesvētību un Iesvētību uz Tibetas Budisma Mantru praksēm. Un tur saskrēja apkārt daudz cilvēku, visu saņēma, arī es – un tā sākās mans ceļš Tibetas Budisma praksē.

Nē, tas nebija mans sapnis – praktizēt tieši Tibetas Budismu. Bet tā tas sanāca. Tas bija praktiski vienīgais pieejamais Budisms šeit, ja neskaita diezgan pašķidru un marginālu Dzen grupiņu. Es jau labu laiku biju juties kā Budists un ticēju Budas 4 Cildenajām Patiesībām. Un tāpēc ka 1997 gadā mūsu zināšanas par Praktisko Budismu un tā peripetijām bija vēl diezgan niecīgas. Un ar kaut ko bija tas jāsāk.

Un tā – es diezgan daudzus gadus un diezgan nopietnā līmenī praktizēju Tibetas Budismu. Tulkoju un palīdzēju izdot latviski vienu no pirmajām  grāmatām par Tibetas Budismu. Rakstīju kursa darbus par Dharmu teoriju – kas vairāk gan bija Theravādas Budisma priekšmets.

Ne vienmēr tikai Budismu. Ik pa laikam ilgākus periodus atkal praktizēju Hinduismu. Un tad atkal Budismu. Un tad atkal Hinduismu. Un tā….

Pēc kādiem gadiem – ar Eiropas atnākšanu, un dažādām lietām gan savā dzīvesveidā gan izmaiņām un problēmām grupu darbība – pamazām attālinājos no kopējām grupu praksēm, bet turpināju praktizēt pats savā nodabā.

Ar gadiem – es joprojām sevi uzskatu par Budistu, cenšos iespēju robežās praktizēt meditācijas un izplatīt mācību. Tas vairs nav īsti Tibetas Budisms. Bet varbūt dažreiz arī tas.

Dažreiz praktizēju Hinduismu. Bet arī ar to ir nopietnas problēmas dažos jautājumos. Ar gadiem un dziļāku dažu jautājumu izpēti un kontaktiem ar reāliem Indiešiem – gan dzīvē gan Facebook…. Liela daļa degsmes var ātri izplēnēt.

Es pilnīgi noteikti esmu pret daudzām Indiešu paražām, pret kasteismu un kastu sabiedrības restaurāciju, par kuru Latvijā var dziļi neaizdomāties – bet par to sapņo daudzi tradicionālie Indieši. Es esmu pret „Tradicionālajiem Hinduistiem” – kuri bieži vien nemaz nepraktizē nekādu Hinduismu ne vispār reliģiju, bet sevi uzskata par Hinduisma Pīlāriem.

Es esmu pret Nacionālisma jaukšanu ar Reliģiju. Un vēl dažādām lietām. Un tāpēc es sevi vairs neuzskatu par Hinduistu, kaut gan iesvētības esmu saņēmis.

No otras puses – es joprojām bieži praktizēju vismaz dažas no Hinduisma mantrām – par kurām es zinu ka tās darbojas, palīdz dzīvot un pilnveidoties un dažādos jautājumos, tajā skaitā veselības jautājumos. Un – visticamāk ka tā tas arī turpināsies.

Un es ļoti labi pārzinu Hinduismu – gan filosofiju gan dažādu dievību un mantru jautājumos. Tāpēc es par to varu arī runāt un rakstīt un skaidrot.

Es atbalstu visu ticīgo un reliģiju līdztiesību Dieva priekšā. Un runājot par pašu Indiju – zemāko kastu iedzīvotāji ir gadsimtiem bēguši no Hinduisma 2 virzienos – vai nu uz Budismu – vai nu uz Islāmu. Abas reliģijas vienmēr stingri iestājušās par visu ticīgo līdztiesību.

Ar gadiem un pieredzi – es iespējams esmu palicis aizvien radikālāks savos uzskatos.

Anglijā, Londonā – ir daudz Indiešu vai viņi regulāri praktizē savu reliģiju?! –Nē. Bet Muslimi to dara, un zina kāds ir mērķis un kāpēc viņi nodarbojas ar reliģiju.

Ārkartīgi liela daļa gan Hinduistu, gan Budistu, gan Rietumu Budistu, gan Āzijas Budistu – ir regulāri nepraktizējoši un/vai liberāļu „integrēti”. Ir skumji to vērot.

Par Kristiešiem pat nav vērts runāt – vismaz ne Eiropā. Varbūt ASV ir citas tradīcijas, publiski protesti un politika, bet statistika rāda – arī viņu paliek aizvien mazāk.

Es joprojām esmu ļoti stingri Pret Neticīgajiem Mežoņiem un viņu līdzskrējējiem un noderīgajiem idiotiem. Tas pat nav ticības jautājums, bet sirdsapziņas jautājums. Vai jūs būsiet Neticīgo laivā vai Labo cilvēku laivā.

Notiek karš – vai jūs būsiet Neticīgo pusē vai Reliģiozo pusē?! Visu pārējo var pielikt vai piedot. Kā teicis Dievs Kurānā, Sūra 49. Istabas :14 pants:

Tuksneša arābi saka, “Mēs esam noticējuši.” Saki viņiem: “Nav jums ticības;” bet jums jāsaka: “Mēs esam pakļāvušies,” jo ticība vēl nav ienākusi jūsu sirdīs.
Bet ja jūs paklausīsiet Allāham un Viņa Vēstnesim, Viņš neatņems neko no jūsu darbiem. Jo Allāhs ir Piedodošs un Žēlsirdīgs.

Ticība vienmēr atnāk cilvēkam kaut ko darot – un pazūd nedarot. Ko cilvēks dara – tam cilvēks Tic. Ļoti vienkārši.

Ja cilvēks nelūdzas un nemeditē, neievēro disciplīnu, nedara labus darbus, neziedo cietējiem – tad tāds cilvēks Netic, dabīgi. Tāds var runāt ko grib – un viss būs muļķības, kā saka. Islāms saka – ka liekuļiem nebūs Paradīze garantēta, jo Dievs nevada netaisnīgos un nepaklausīgos.

Ir daudz jautājumi, īpaši sociālie jautājumi – kas Islāmā ir pasniegti un nostādīti izcili. Noteiktos periodos es esmu praktizējis Islāmu.

Es joprojām mīlu Budismu – īpaši 4 Cildenās Patiesības, pašpilnveidošanās jautājumos, meditācijās – to es uzskatu ka Budismā ir labāk iztirzāts, bet sociālajos jautājumos – Budisms ir vājš.

Budas sprediķi visbiežāk sākas ar uzrunu -  Klausieties, Mūki! Bet – vairums no mums jau nav mūki. Ja jūs neesiet mūki – tad jūsu uzdevums ir tik vien kā ievērot dažus vispārīgos principus un barot Mūkus. Nevis praktizēt meditācijas, sludināt mācību, cīnīties par Labāku Pasauli.

Tā ir dzīvojušas daudzas Āzijas „Budistu” valstis daudzus gadsimtus. Un liela daļa no viņiem neko daudz nezina un nedara reliģiskajā dzīvē. Kamēr Islāmā tā ir tautas masveida reliģija.

Islāms labi apzinās to pašu mērķi – kuru es apzinos kopš bērnības – Reliģijas mērķis ir Paradīze uz Zemes un Paradīze Debesīs. Un nekādas jaukšanās ar Neticīgajiem.

Vispirms ir jāizveido Labo cilvēku valstība uz Zemes, vienalga cik paaudzes un cik pūļu tas prasītu. Lai neviens te nebūtu apbižots, nevienam nebūtu jāraud, lai nebūtu vairs noziegumu un izlaidības.

Kad tas būs sasniegts – vai vismaz būs izdarīts viss iespējamais lai to sasniegtu – tad cilvēks būs laimīgs. Tad cilvēks nomirs laimīgs, ar tīru sirdsapziņu, un sasniegs Paradīzi Debesīs – un nav pat svarīgi vai viņa tur ir vai nav. Tāds cilvēks būs līdzdalīgs Paradīzē uz Zemes, kuru sasniegs ticīgie uz zemes.

Protams, ir problēmas arī Islāmā. Es pavisam noteikti esmu Pret Dzīvnieku slepkavošanu. Pārdzimšana ir liela daļa no manas pasaules ainas.

Un – Muslimiem bieži vien ir lielas problēmas ar pašpilnveidošanos. Protams, ir Sūfisms, ir vēl dažādi mēģinājumi kur cilvēki cenšas. Bet problēmas bieži vien ir.

Kā jau vairumā Abrahamisko reliģiju – cilvēki nav pieraduši uzmanīgi sekot savām domām, vārdiem, darbiem – bet, visticamāk, iztēlojas – ka dzīves beigās viņiem kāds izsniegs brīvbiļeti uz Paradīzi kopsummā par viņu iedomāto pareizo ticību vai ja viņu labo darbu apjoms no visiem darbiem būs aptuveni 51%, tad jau viss būs labi….

Budisma cilvēki ir mācīti Sekot savam darbībām uzmanīgi – par katru domu, vārdu, darbību – iestājas Karma un būs sekas – tāpēc – kad cilvēks domā Labu domu – tad cilvēks Apzinās – „Es domāju labu domu”, un kad cilvēkam ienāk prātā ļauna doma – cilvēks apzinās – „es tagad domāju ļaunu domu.”

Un tas pats ar domām, vārdiem, darbiem. Ļaunās domas, vārdi un darbi pazūd – kad tiem pievērš Uzmanību koncentrētā veidā un apzinās. Cilvēks pats ir atbildīgs par katru savu domu, vārdu un darbu.

Un ja cilvēks nepievērš uzmanību kas viņam ienāk prātā – un ļauj tam visam darboties – tad dēmoni smejas un notiek visādi brīnumi, un jūs variet prasīt cilvēkam – kāpēc viņš tā darīja – un cilvēks plāta acis un nezina ko atbildēt.

Tāda uzmanības pievēršana prasa noteiktus treniņus un disciplīnu, un to visbiežāk sauc par Meditācijām. Cilvēka domāšanu un rīcību vada Ieradums – nevis brīnumi. Ieradumus var veidot un trenēt.

Es jau visticamāk arī palikšu Budists. Kad es praktizēšu Islāmu – tad es esmu Budists, kurš praktizē Islāmu. Un kad es praktizēšu Hinduismu – es būšu Budists, kurš praktizē Hinduismu, utt.

Es, protams, ticu, ka visās reliģijās cilvēki tiecas pēc Svētas dzīves pilnības. Cilvēku subjektivitāte un izpratne ir dažāda – tāpēc arī pastāv dažādas reliģijas. Kā teicis Svāmī Vivekananda – „Daudzas Reliģijas ir Daudzi Veidi” – tās ir lielas iespējas.

Cilvēks, kurš pievienojas reliģijai – nav uzreiz „svētais”. Tas ir pirmais solis ilgā un grūtā pilnveidošanās un pašizziņas procesā. Kurš visticamāk aizņems visu dzīvi un varbūt vairākas dzīves.

Cilvēkam visbiežāk pat nav nekādas īsti ticības – kā augstāk jau minēts citātā no Kurāna – Nesakiet, ka jūs esiet noticējuši, jo ticība vēl nav ienākusi jūsu sirdīs. Sakiet, ka esiet pakļāvušies. Ticība atnāks darot, prakses gaitā, kaut kad vēlāk, ja Dievs dos.

Cilvēks, kurš pieņem reliģiju – ir paudis savu Labo Gribu. Ar to cilvēks ir labāks par Neticīgajiem – ka Neticīgajiem nav pat vispār Labās Gribas. Ja ir Labā Griba – tad var kaut ko sasniegt – varbūt izdosies, varbūt neizdosies. Ja nav Labās Gribas – tad neko nevar sasniegt.

Par Labiem Cilvēkiem piedzimst reti – ja ir Laba Karma no iepriekšējām dzīvēm, bet – par Labiem Cilvēkiem var kļūt. Tam ir vajadzīgi treniņi, disciplīna un pareiza sajēga.

Labiem cilvēkiem – arī ir vajadzīga reliģija – lai kļūtu par Svētajiem, lai iznīdētu ļaunumu pasaulē. Labiem cilvēkiem attīstība notiek ārēji nemanāmi, kā iekšēja pilnveidošanās. Ļauniem cilvēkiem pilnveidošanos ir vieglāk ārēji pamanīt. Bet tā notiek gan vieniem, gan otriem.

Kā notiek Paradīzes uz Zemes sasniegšana?!

Cilvēkiem ir jāpilnveidojas un pamazām jāsasniedz pilnība morālē un tikumībā jeb Svētā stāvoklis. Katrs cilvēks izstaro savu enerģētiku jeb auru – Labi cilvēki izstaro labu enerģētiku, ļauni cilvēki izstaro ļaunu enerģētiku, un Svētie izstaro pavisam labu, gaisu un spēcīgu enerģētiku.

Pasaule ir Viens vienots kopums – un cilvēki ar labu auru – attīra un pilnveido pasauli, un cilvēki ar ļaunu auru – samaitā pasauli. To ir svarīgi saprast.

Protams, klāt var nākt parastie līdzekļi. Uzvedības un rīcības piemērs. Bērnu audzināšana pareizā sajēgā un ieradumos un reliģijā.

Ja iespējams – jācenšas iegūt ietekmi masu medijos un citos propagandas trubadūros. Masu mediji katru dienu mērķtiecīgi sludina un izplata Netikumību, Naidu pret Reliģijām, Seksuālas Perversijas, Egoisma kultūru. Ja Reliģijām būtu kaut 5% no tādas propagandas un masu izplatības – tā būtu milzīga ietekme.

Jāpadara Reliģija par ikdienas mājsaimniecības tēmu. Lai ikviens cilvēks zinātu, sajēgtu, un apspriestu – to ko es te rakstu un daudz vairāk – vienalga, vai viņi ir par vai pret.

Tās ir šausmas, ka Reliģija mūsdienās Latvijā un Rietumeiropā – ir padarīta par sinonīmu Luterāņu Baznīcai – kura ir slēgta un prom no sabiedrības acīm katru dienu, izņemot Svētdienas rītus un bēru un kāzu dievkalpojumus.

Reliģija – tas nav „Kaut kas tur baznīcā pie Melnsvārčiem”, Reliģija – tas ir – Es, Tu, Mēs, ja mēs sametamies istabas īrei, tad varam noturēt kopīgas meditācijas vai lūgšanas pēc izvēles un apspriest kā cīnīties ar ļaunumu un perversijām sabiedrībā!

Ko es vēl nepateicu?!

Par Finansējumu. Reliģiskie centri un pasākumi gan Rīgā, gan Pasaulē – darbojas saskaņā ar 2 modeļiem – kā Sabiedrisks Pasākums ar Ziedojumiem, vai kā Privāts Pasākums ar Dalības Maksu.

Tas 2 variants man arī ļoti nepatīk. Reliģijām ir jābūt visiem cilvēkiem plaši pieejamiem. Tas nav kaut kas, ko cilvēks dara savā personīgā labā, bet tas ko cilvēks dara sabiedrības labuma dēļ, ziedojot savu laiku, pūliņus un naudu. Un par to nevajag prasīt vēl lieki piemaksāt.

Ir cilvēku kategorijas – kuras nav spējīgas maksāt, kurām tas var būt ļoti sāpīgi, un kurām reliģija ir vajadzīga visvairāk. Ir jaunieši, veci cilvēki, bezdarbnieki un citi grūtdieņi. Reliģija ir visiem.

Es te runāju galvenokārt par dažiem Jogas centriem, Meditāciju kursiem, Skolotāju-zvaigžņu lekcijām un tamlīdzīgi. Kad es biju students un nodarbojos ar Hinduismu – un katru dienu praktizēju un centos – man bija ļoti sāpīgi uzzināt – ka pastāv Hatha Jogas centri, kuri saucas Hinduisma vārdā, kuri izmanto reliģisku simboliku – un kuri ir pilni ar naudas slaucējiem, ko es nevaru atļauties, un kuros sanāk pilnīgi nereliģiozi cilvēki. Tas ir pretīgi. Un man

Ir pilnīgi nejauši sagadījies nonākt tādā pasākuma – kur es vienīgais skaitu mantras – tas saucās Krija Jogas pasākums – un citi vingro un dzied tautasdziesmas! Tā kā starp auniem! Ja viņi to sauktu par Vingrošanu – tad es neko neteiktu.

Tas notiek arī citur. Ar ko tas Juris Rubenis nodarbojās pēdējos gadus?! Ar ko tā saucamais „Šivas Centrs” Rīgā nodarbojas jau kopš 90-to sākuma?!

Laimīgā kārtā, manā jaunībā vēl pastāvēja arī Sabiedriskie reliģiju centri, kuros cilvēki sanāca lai kopīgi praktizētu reliģiju, nevis lai mācītu viens otru par naudu. Kur cilvēki sanāca, vāca Ziedojumus Kopīgam pasākumam, kopīgi lēma par naudas izlietošanu un vajadzībām.

Ziedojumi ir svarīgi, ja cilvēkiem ir tādas iespējas, vairums cilvēku ziedo Kopējai Lietai – lai būtu nauda Centra uzturēšanai, kopējiem pasākumiem, reliģijas izplatīšanai pasaulē un tml.

Bet ir atšķirība – kopējā nauda ir Kopējā Kopienas nauda, nevis kāda personīgais īpašums. Nevis kāds „Šiva”, Rubenis vai Ļedjajevs savāc visu ziedojumu kasi, un tad domā pats, ko ar to darīt, bet lai visa Kopiena lemj ko darīt ar kopējo naudu. Tie ir dažādi modeļi.

Šobrīd mans nākotnes redzējums ir ka Nākotnes Reliģijai jābūt Islāma Sociālajai sistēmai ar Budisma Svēttapšanas praksēm.  

Laimīgā kārtā – gan Islāma gan Theravādas Budisma modeļi piedāvā ļoti daudz grāmatu kas ir bezmaksas izplatībai – gan internetā, gan atsevišķos gadījumos arī var klāt piesūtīt.

Tāpat arī ir pieejami daudz Reliģisko centru – kas ir brīvi pieejami visiem – gan Mošejas, gan Lūgšanu istabas, gan Budisma Tempļi. Londonā, Parīzē un Briselē darbojas autonomas lūgšanu istabas gandrīz uz katriem pāris kilometriem, un bieži vien – ar saviem autonomiem reliģiskajiem uzskatiem arī. Reliģija – tas ir Tautas īpašums.

Reliģijām jābūt Vienotām – kopā pret samaitātajiem Neticīgajiem.