Kšitigarbha | Džizo

1. Kšitigarbha | Džizo

Kšitigarbha (japāņu: Džizo; korejiešu: Džidžang) ir Bodhisatva, kuru galvenokārt godina Austrumāzijas Budismā un parasti attēlo kā Budistu mūku.

Viņa vārdu var tulkot kā Zemes Bagātība, Zemes Glabātuve vai Zemes Dzemde.

Kšitigarbha ir pazīstams ar savu solījumu uzņemties atbildību par visu būtņu apmācību 6 pasaulēs laikā no Gautamas Budas nāves līdz Maitrejas atnākšanai, kā arī ar savu solījumu nesasniegt Budas stāvokli, kamēr visas elles nav iztukšotas.

Tāpēc Japānas kultūrā viņu bieži uzskata par Elles būtņu Bodhisatvu, kā arī Bērnu Aizbildni un Mirušo Bērnu un zaudētu embriju aizbildni.

Parasti viņš tiek attēlots kā mūks ar auras nimbu ap viņa noskūto galvu, viņš nēsā nūju, lai piespiestu atvērt elles vārtus, un vēlmju piepildījuma dārgakmeni, lai radītu gaismu tumsībā.

2. Pārskats

Kšitigarbha ir viens no 4 galvenajiem Bodhisatvām Austrumāzijas Mahājānas Budismā:

1. Kšitigarbha
2. Samantabhadra,
3. Maņdžušrī,
4. Avalokitešvara.

Pirms Tan dinastijas (618-907) laika alās Dunhuangā un Longmenā viņš ir attēlots klasiskā Bodhisatvas veidolā. Pēc Tan laikmeta viņš arvien vairāk tika attēlots kā mūks, kurš nēsā Budistu lūgšanu krelles un nūju.

Viņa pilns vārds ķīniešu valodā ir Dājuan dī sang Pūsā jeb Kšitigarbha - Lielā Solījuma Bodhisatva, ko japāņu valodā izrunā Daigan Džizo Bosacu un korejiešu valodā Džidžang Bosal.

Šis vārds ir atsauce uz viņa apņemšanos, kā rakstīts Sūtrās, uzņemties atbildību par visu būtņu apmācību 6 pasaulēs laikā no Budas Parinirvānas līdz Maitrejas atnākšanai.

Šīs svarīgās lomas dēļ Kšitigarbhas svētvietām bieži ir svarīga loma tempļos, īpaši piemiņas zālēs vai mauzolejos.

3. Brahmaņu jaunava

Stāsts par Kšitigarbhu pirmo reizi tika aprakstīts Kšitigarbhas Bodhisatvas Pūrva Praņidhānas Sūtrā, vienā no populārākajām Mahājānas Sūtrām.

Tiek teikts, ka Buda savas dzīves beigās teica šo Sūtru Trājastrimšas Debesu būtnēm kā pateicības un piemiņas veltījumu savai mīļotajai mātei Maijai.

Kšitigarbhas Bodhisatvas Pūrva Praņidhānas Sūtra sākas šādi:

Kšitigarbhas Bodhisatvas Pūrva Praņidhānas Sūtra pirmo reizi tika tulkota ķīniešu valodā no sanskrita  laikā no 695. līdz 700. gadam, Tan dinastijas laikā,

to paveica Tripitakas meistars Šikšānanda, Budistu mūks no Khotanas, kurš arī deva jaunu Avatamsakas Sūtras un Lankāvatāras Sūtras tulkojumu.

Tomēr dažiem zinātniekiem ir aizdomas, ka šis teksts varētu nemaz nebūt tulkots, bet radies Ķīnā, jo nav atrasti šī teksta sanskrita manuskripti.

Aizdomu iemesls pa daļai ir arī tas, ka teksts atbalsta godbijību pret vecākiem, kas stereotipiski bija saistīta ar ķīniešu kultūru.

Tajā teikts, ka Kšitigarbha kā mirstīgais praktizēja godbijību pret vecākiem, kas vēlāk noveda viņu pie lieliem solījumiem glābt visas dzīvās būtnes.

Kopš tā laika citi zinātnieki ir norādījuši, ka arī Indijas Budismā bija godbijības pret vecākiem tradīcijas. Pašlaik nav skaidru pierādījumu, kas liecinātu par teksta izcelsmi Indijā vai Ķīnā.

Kšitigarbhas Sūtrā Buda apgalvo, ka tālā pagātnē Kšitigarbha bija Brahmaņu kastas jaunava, vārdā Svētā Meitene.

Šī jaunava pēc savas mātes nāves bija dziļi satraukta, jo viņas māte bija bieži slikti izteikusies par Trīs Dārgakmeņiem.

Lai glābtu savu māti no lielajām Elles mocībām, meitene pārdeva visu, kas viņai bija, un izmantoja naudu, lai nopirktu ziedojumus, ko viņa katru dienu ziedoja sava laika Budam, kurš bija pazīstams kā Meditācijas un Apskaidrības Zieda Buda.

Viņa dedzīgi lūdzās, lai viņas māte tiktu pasargāta no Elles sāpēm, un lūdza Budu palīdzēt.

Kamēr viņa lūdza palīdzību templī, viņa dzirdēja, kā Buda viņai lika iet mājās, apsēsties un skaitīt viņa vārdu, ja viņa gribēja zināt, kur atrodas viņas māte.

Viņa darīja, kā viņai bija teikts, un viņas apziņa tika pārcelta uz Elles valstību, kur viņa satika Sargu, kurš viņai paziņoja, ka pateicoties viņas dedzīgajām lūgšanām un dievbijīgajiem ziedojumiem viņas māte bija uzkrājusi lielus nopelnus un jau ir pacēlusies debesīs.

Svētā Meitene jutās ļoti atvieglota un būtu bijusi ārkārtīgi laimīga, taču skats uz ciešanām, ko viņa bija redzējusi Ellē, aizkustināja viņas sirdi.

Viņa apņēmās darīt visu iespējamo, lai atbrīvotu būtnes no viņu ciešanām savā turpmākajā dzīvē nākotnē.

4. Budistu mūks

Pastāv leģenda par to, kā Kšitigarbha parādījās Ķīnā un izvēlējās Džiuhua Kalnu par savu Bodhimaņdu (Apskaidrības Vietu), vienu no Ķīnas 4 svētajiem kalniem.

Haņas Imperatora Minga valdīšanas laikā (28.-75. g. m.ē.) Budisms Ķīnā sāka uzplaukt, sasniedzot savu kulmināciju Tan laikmetā un galu galā izplatoties Korejā.

Tajā laikā no šīm valstīm ieradās mūki un zinātnieki, lai meklētu dharmu Ķīnā.

Viens no šiem svētceļniekiem bija bijušais Sillas princis vārdā Kims Gjogaks (696-794), kurš kļuva par mūku ar ķīniešu vārdu Dīsang Kšitigarbha, ko korejiešu valodā izrunā Džidžang.

Viņš devās uz Džiuhua kalnu mūsdienu Aņhui provincē. Pēc uzkāpšanas viņš nolēma uzcelt būdu dziļā kalnu apvidū, lai varētu praktizēt dharmu.

Saskaņā ar hronikām, reiz Džidžangu sakoda indīga čūska, taču viņš nekustējās, tādējādi palaižot čūsku vaļā.

Gadījās ka garām gāja kāda sieviete un iedeva mūkam zāles, lai izārstētu viņu no indes, kā arī avotu dēla vārdā.

Dažus gadus Džidžang turpināja meditēt savā būdā, līdz kādu dienu zinātnieks, vārdā Ču-Ke, vadīja draugu un ģimenes grupu, lai apmeklētu kalnu:

Pamanījuši būdā mūku meditējot, viņi devās un apskatīja viņa stāvokli. Viņi bija pamanījuši, ka viņa bļodā nebija pārtikas un ka viņa mati bija atauguši gari.

Apžēlojies par mūku, Ču-Ke nolēma uzcelt templi kā ziedojumu viņam. Visa grupa nekavējoties nokāpa no kalna, lai apspriestu tempļa celtniecības plānus.

Džiuhua kalns piederēja arī kādai bagātai personai, ko sauca par Vecāko Ven-Ke, kurš apņēmās uzcelt savā kalnā templi. Tāpēc Ven-Ke un grupa vēlreiz uzkāpa kalnā un jautāja Džidžangam, cik daudz zemes viņam vajag.

Džidžangs atbildēja, ka viņam vajadzīgs zemes gabals, kuru pilnībā varētu nosegt viņa Kāšāja (mūka apmetnis).

Sākotnēji domājot, ka tāds zemes gabals nevar būt pietiekams tempļa celtniecībai, viņi bija pārsteigti, kad Džidžangs uzsvieda Kāšāju gaisā, un Apmetnis iepletās, pārklājot visu kalnu.

Vecākais Ven-Ke tad nolēma nodot visu kalnu Džidžangam un kļuva par viņa aizbildni. Kādu laiku vēlāk arī Ven-Ke dēls pameta laicīgo dzīvi, lai kļūtu par mūku.

Džidžangs dzīvoja Džiuhua kalnā 75 gadus, līdz nomira 99 gadu vecumā. 3 gadus pēc viņa Nirvānas tika atvērts viņa kaps, un tika atklāts, ka ķermenis nav satrūdējis.

Tā kā Džidžangs bija dzīvojis svētu dzīvi ar lieliem garīgiem varoņdarbiem un ierobežojumiem, vairumam cilvēku bija intuitīva ticība, ka viņš patiešām ir Kšitigarbhas iemiesojums.

Labi saglabājušos, dehidrēto Džidžanga ķermeni vēl šodien var aplūkot klosterī, ko viņš uzcēla Džiuhua kalnā.

5. Tradicionālā ikonogrāfija

Budistu ikonogrāfijā Kšitigarbha parasti ir attēlots ar noskūtu galvu, ģērbies vienkāršā mūka tērpā (atšķirībā no vairuma citu Bodhisatvu, kuri ir ģērbušies kā Indijas karaliskās personas).

Kreisajā rokā Kšitigarbha tur asaras formas dārgakmeni jeb Čintāmaņi, labajā rokā viņš tur Khakkharu (tievu spieķi), ko izmanto, lai brīdinātu kukaiņus un mazus dzīvnieciņus par viņa ierašanos, lai viņš nejauši nenodarītu tiem pāri.

Tāpat kā citi Bodhisatvas, Kšitigarbha parasti ir redzams stāvam uz lotosa pamata, kas simbolizē viņa atbrīvi no pārdzimšanas.

Kšitigarbhas seja un galva arī ir idealizēta, un tajā ir redzama 3. acs, iegarenas ausis un citi Budas standarta atribūti.

Ķīniešu tradīcijās Kšitigarbha dažreiz tiek attēlots valkājot kroni, kurš līdzinās tam kuru valkāja Vairočana.

Ķīnā Kšitigarbhu dažreiz pavada arī suns:

Tā ir atsauce uz leģendu, ka viņš atrada savu māti pārdzimušu dzīvnieku valstībā kā suni vārdā Ditingu, kuru Bodhisatva pieņēma, lai tas kalpotu par viņa zirgu un sargu.

Japānā Kšitigarbhas statujas bieži rotā ar priekšautiņiem, lakatiem vai cepuri galvā, un dažreiz tās ir ģērbtas ar haori (garu jaku).

6. Kšitigarbha kā 6 Ceļu Kungs

Vēl viena ikonogrāfiskā attēlojuma kategorija ir Kšitigarbha kā 6 Ceļu Kungs, vēlmju pasaules 6 pārdzimšanas ceļu alegorisks attēlojums (pārdzimšana ellē vai kā spoki, dzīvnieki, titāni, cilvēki un dievi).

6 Ceļi bieži tiek attēloti kā 6 stari vai gaismekļi, kas izstarojas no Bodhisatvas un kurus pavada 6 ceļu simbolisks attēlojums.

Šī attēlojuma japāņu variācija ir 6 Kšitigarbhas, 6 pilni Bodhisatvas skulpturālie atveidojumi.

7. Ķīniešu tradīcijas

Džiuhua kalns Aņhui provincē tiek uzskatīts par Kšitigarbhas Bodhimaņdu (svētvietu).

Tas ir viens no Budisma 4 Svētajiem kalniem Ķīnā, un tajā savulaik atradās vairāk nekā 300 tempļu. Šodien 95 no tiem ir publiski pieejami. Kalns joprojām ir populārs svētceļnieku galamērķis, kas piedāvā veltījumus Kšitigarbham.

Dažās ķīniešu Budistu leģendās Arhāts Modgaljājana, kas ķīniešu valodā pazīstams kā Mūliāns, darbojas kā Kšitigarbhas palīgs, apsolot glābt Elles iedzīvotājus. Tā rezultātā Mūliānu parasti arī godina tempļos, kuros tiek godināts Kšitigarbha.

Tautas ticējumos Kšitigarbhas pārvietošanās līdzeklis Ditings ir dievišķs zvērs, kas spēj atšķirt labo no ļaunā, tikumīgo un muļķīgo. Ikonogrāfiskā formā tas bieži ir attēlots blakus Kšitigarbham vai attēlots ar Kšitigarbhu, kas jāj uz tā muguras kā uz pārvietošanās līdzekļa.

Dažos reģionos tradicionālo reliģiju piejaukums ir novedis pie tā, ka Kšitigarbha tiek uzskatīts par dievību arī Daoismā un ķīniešu tautas reliģijā.

Kšitigarbhas tempļi ir Daoistu tempļi, kuros Kšitigarbha parasti ir attēlots kā galvenā dievība, kopā ar citām dievībām, kuras parasti ir saistītas ar Ķīniešu pazemes valstību Diju, piemēram, Jenlo Vangu un Heibaju Vučangu. Ticīgie parasti apmeklē šos tempļus, lai lūgtu par svētībām senču un mirušo gariem.

8. Japāņu tradīcijas

Japānā Kšitigarbha, kas pazīstams kā Džizo vai ar cieņu kā O'Džizo-sama, ir viena no visvairāk mīlētajām japāņu dievībām. Viņa statujas ir bieži redzamas, it īpaši ceļmalās un kapsētās.

Bērnu dvēseļu leģenda

Viena no populārākajām Japānas leģendām par Pēcnāves Dzīvi ir Sandzu-no-Kava (Upe ar 3 Pārceltuvēm) - tas ir stāsts par to, ka mirušo dvēselēm pēc nāves, lai sasniegtu pēcnāves dzīvi, ir jāšķērso Upe ar 3 Pārceltuvēm - Tiltu, Sēkli vai dziļu ūdeni, kurš pilns ar indīgām čūskām.

Pa kuru ceļu dvēsele dosies ir atkarīgs no cilvēka grēku nastas smaguma.

Pastāv nostāsti, ka šī upe varētu atrasties kaut kur augstu Osores kalnos Japānas Ziemeļos, kur tai ļoti grūti piekļūt.

Šīs leģendas variants kurš saucas Sai-no-Kavara (Nāves Upes Krasti) jeb Sandzu Upe ir stāsts par pāragri mirušo bērnu dvēselēm, kuras, lai šķērsotu upi, pēc nāves Upes krastā vāc akmens krāvumus, kuri katru reizi sagāžas,

un Bodhisatva Džizo jeb Kšitigarbha parādās kā bērnu dvēseļu aizstāvis, kurš palīdz bērniem paslēpties no ļaunajiem gariem Oni un šķērsot upi.

Zaudētās grūtniecības

Kšitigarbha tiek pielūgts kā Midzuko Dvēseļu Aizbildnis - nedzīvu dzimušo, spontāno abortu vai abortos mirušu dvēseļu Aizbildnis rituālā kas saucas Midzuko kujo (ūdens ziedošana bērniem).

Ziedojumi

Kšitigarbhas statujām blakus dažreiz tiek izveidota neliela akmeņu un oļu kaudze, ko cilvēki liek tur, cerot, ka tas saīsinās laiku, kas bērniem jācieš pazemes pasaulē. (tradīcija ir atvasināta no tradīcijas būvēt Stūpas kā nopelnu gūšanas veidu.)

Tradicionāli viņš tiek uzskatīts par Bērnu Aizbildni, jo īpaši to Bērnu Aizbildni, kuri miruši pirms saviem vecākiem.

Statujas dažkārt var redzēt saģērbtas mazās bērnu drēbītēs vai priekšautiņos vai ar rotaļlietām, ko sērojošie vecāki nolikuši, lai palīdzētu saviem zaudētajiem bērniem un cerot, ka Kšitigarbha viņus īpaši aizsargās.

Dažreiz ziedojumus tur noliek vecāki, lai pateiktos Kšitigarbham par viņu bērnu izglābšanu no smagas slimības. Viņa vaibsti bieži tiek padarīti līdzīgāki mazulim, lai līdzinātos bērniem, kurus viņš aizsargā.

Ceļmalas Dievs

Tā kā Kšitigarbha tiek uzskatīts par glābēju dvēselēm, kurām jācieš pazemes valstībā, viņa statujas ir izplatītas kapsētās.

Tiek uzskatīts, ka viņš ir arī viena no ceļotājus aizsargājošajām dievībām, Dosodžins, un Kšitigarbhas statujas ceļmalās ir bieži sastopamas Japānā.

Tiek uzskatīts, ka viņa aizsardzībā atrodas arī ugunsdzēsēji.

9. Dienvidaustrumāzijas tradīcijas

Theravādas Budismā ir stāsts par Bhikkhu vārdā Fra Malai ar līdzīgām īpašībām kā Kšitigarbham ir labi zināms visā Dienvidaustrumāzijā, īpaši Taizemē un Laosā.

Leģenda vēsta, ka viņš bija Arhats no Šrīlankas, kurš ar saviem nopelniem un meditāciju ieguva lielus pārdabiskus spēkus.

Viņš tiek arī godināts kā Budas mācekļa Mahā-Modgaljājanas pēctecis, viņa pārdabisko sasniegumu dēļ.

Stāstā šis dievbijīgais un līdzcietīgais mūks nolaižas Ellē, lai sniegtu mācības un mierinātu tur esošās elles būtnes. Viņš arī uzzina, kā Elles būtnes tiek sodītas atbilstoši viņu grēkiem dažādās Ellēs.

10. Mantra

Populārajā Ķīniešu Budismā un Japānas Šingon Budismā Kšitigarbhas mantra nāk no Mahāvairočanas tantras sadaļas Mantru Bagātības.

Korejas Budismā šāda mantra ir saistīta ar Kšitigarbhu:

Namo Džidžang Bosal

Tibetas Budismā ar Kšitigarbhu ir saistīta šāda mantra:

Oṁ Kšitigarbha Bodhisatva Jā

Šingon Budismā publiskajos reliģiskajos dievkalpojumos izmantotā mantra ir:

On Kakaka Bisanmaei Sovaka

Sanskritā:

Oṁ Ha Ha Ha Vismaje Svāhā

Tulkojumā

Oṁ! Ha Ha Ha! Ak brīnišķīgais! svāhā!