Budisma kanoniskajos tekstos nav termina, kas tieši atbilstu Ētikas jēdzienam Rietumu pasaulē; tuvākais termins ir Šīla (morālā disciplīna): Šīla ir viena no 3 disciplīnām, kopā ar Pradžņu (Gudrību) un Koncentrēšanos (Samādhi), kas ved uz ciešanu izbeigšanos. Budisma tradīcijā pastāv priekšstats par brīvprātīgu un pakāpenisku tikumisku pilnveidošanos. Ētika ir galvenā Budisma Ceļa daļa, kas ved uz ciešanu izbeigšanos

Budisms ir pasaules senākā sludinošā reliģija. Kopš tās sākumiem pirms aptuveni 2 500 gadiem Indijas Ziemeļos, tā ir izplatījusies pa visu pasauli. Daži galvenie filozofiskie principi un uzskati, kas raksturo Budisma pasauli, ir Karma, Nirvāna, Meditācija un Atteikšanās no pasaules. Iespējams ka nozīmīgākais apvienojošais faktors pasaules daudzveidīgajai Budistu saimei ir pats Buda Šākjamuni, pazīstams arī kā

Ticība Budismā . Ticības jēdziens, kurš izveidojies Rietumeiropas kultūrā un cilvēku prātos, daudzos gadījumos var izrādīties atšķirīgs no tās jēgas kādu tajā ieliek Budisma, Jogas vai Vedāntas pārstāvji. Tas gan nenozīmē, ka Ticību nevar izmantot kā aprakstošu vai analītisko instrumentu, lai izprastu Budisma mācību un praksi, tomēr ir jāapzinās kultūras un polemiskā vide, kura veido Budistu priekšstatus par ticību.

Cilvēki dažreiz jautā - ko Budisms un Buda domā par Dievu?! Un kas gan ir Dievs?! Buda Šākjamuni dzīvoja un mācīja 6. gadsimtā Pirms Mūsu Ēras, un tas bija aptuveni 2600 gadus atpakaļ. Un Indijā valdošā un lielākā reliģija bija Vēdiskā reliģija, kura ticēja, ka pastāv dažādas pasaules neredzamajā valstībā, starp kurām bija Devu (Dievu) pasaule, Asuru (Titānu jeb Padievu) pasaule, Senču Garu (pritī) pasaules

Budisma dibinātājs Sidhārtha Gautama, kurš vēlāk kļuva pazīstams vienkārši kā Buda, pēc dzimšanas bija tas, ko mēs tagad saucam par Hinduistu. Lai gan Budisms daudzējādā ziņā ir atšķirīgs no Hinduisma tradīcijas, tas sākās kā reformu kustība Hinduismā. Budistu tradīcija uzskata, ka cilvēks, kurš vēlāk kļuva par Budu, piedzima nelielā ciematā netālu no pašreizējās Nepālas un Indijas robežas 6. gadsimta vidū p.m.ē.

Kad Budisms ieguva sekotājus un mūki sāka veidot atšķirīgas grupas, kuras bieži vien apvienojās, pamatojoties uz doktrīnu kopīgām iezīmēm un disciplīnas jautājumiem, Budismā notika doktrinārs sprādziens. Mūsu Ēras pirmajā tūkstošgadē sāka parādīties daudz jaunu tekstu: - komentāri par Budas sprediķiem, jauni Vinajas teksti un pilnīgi jauni teksti, kurus Buda esot paslēpis. Tomēr dažām doktrīnām piekrīt visi Budisti.

Budistu Ētikas galvenā tēma ir Uzmanīguma (sati) kultivēšana - lai attīstītu pilnīgu un nesavtīgu mentālo attieksmi, kas nepieciešami maina veidu, kādā cilvēks izturas pret citām dzīvajām būtnēm, mentālu apzinātību, kas būtiski ietekmē katru cilvēka darbību un rīcības nodomu. Mūkiem ētiskā sistēma ir ārkārtīgi detalizēta un plaša, vispirms, tā izklāstīta Vinajā, bet sekundāri un netieši - ikvienā Budas izteikumā.

Budas slavenā norāde viņa galvenajam māceklim Ānandam bija: ka pēc viņa nāves, Dharma, kuru viņš atstās aiz sevis, arī turpmāk būs vienmēr klātesošais Skolotājs, "mācības gaisma" visiem nākamajiem Budistiem, tas ir fragments, kurš apliecina svēto tekstu ārkārtīgi svarīgo nozīmi Budismā. Agrīnais Budisms izmantoja dažādus vizuālos simbolus, lai popularizētu Budas mācību aspektus, tādus kā Dharmas Rats, Lotoss,

Viens no svarīgākajiem Budas dzīves biogrāfiskajiem darbiem, Buda-čarita, ir arī pirmā pilnīgā Budas biogrāfija; to sarakstīja Ašvaghoša (ap 80-150. g. m.ē.). Iespējams, nozīmīgākais agrīnā Budisma teologs bija Nāgārdžuna (150-250. g. m.ē.), kuru dažkārt dēvē par "Otro Budu". Vēl viens nozīmīgs agrīnais autors bija Kumāradžīva (334–413), Budistu zinātnieks un misionārs, kuram bija liela ietekme Ķīnā kā tulkotājam.