Maņdžušrī - Gudrības Princis
Maņdžušrī - Gudrības Princis
Maņdžušrī ir Bodhisatva jeb Budas aspekts, kas pārstāv Gudrību.
Parasti Maņdžušrī tiek attēlots kā jauns, apmēram 16 gadus vecs Indijas princis, jo viņa Gudrība nav tikai kaut kādas apgūtas zināšanas, bet gan augstākā intuitīvā gudrība.
Viņš sēž uz lotosa zieda, turot labajā rokā zobenu, kas simbolizē to, kā viņš nogriež nezināšanas, dualitātes un ierobežoto pasaulīgo zināšanu tumsu no būtnēm.
Kreisajā rokā Maņdžušrī tur gudrības grāmatu:
Šī grāmata ir Pradžņa Pāramitā Sūtra, Augstākās (intuitīvās) Gudrības Sūtra, kas atspoguļo viņa augstākās pārpasaulīgās patiesības realizāciju.
Viņu var būt attēlots ar Liliju rokā, kas simbolizē atteikšanos no satraucošām emocijām un to pārtraukšanu, vai ar Džņānas Mudru.
Viņa vārdu Maņdžušrī var tulkot kā Skaistais Starojums vai Maigais Princis.
Sanskritā Mañju nozīmē: "skaists, jauks, burvīgs, patīkams, mīļš";
savukārt Šrī ir dažādas nozīmes: "gaisma, spīdums, starojums; pārpilnība, labklājība, veiksme, panākumi, labvēlība; augsts rangs, karalisks".
Šrī ir arī izplatīta uzruna hinduismā realizētiem skolotājiem un svētajiem.
Viņš ir pazīstams arī ar vārdu Maņdžughoša; ghoša nozīmē "balss", tāpēc to parasti tulko kā Skaistā Balss.
Cits Maņdžušrī vārds ir arī Vāgīšvara jeb Valodas Kungs.
Maņdžušrī tiek uzskatīts par vienu no tuvākajiem paša Budas Šākjamuni mācekļiem.
Tibetas Budisma mākslas darbos Buda bieži ir attēlots kopā ar Maņdžušrī, kas pārstāv Bodhisatvu Pārpasaulīgo Gudrību, labajā pusē un Maitreju, topošo Budu, pa kreisi.
Maņdžušrī ir minēts daudzās Mahājānas Budistu Sūtrās kā klātesošs Budas lekcijās vai ar Budu apspriežot dharmas gudrības.
Daudzas sūtras un vēlākie filosofiskie traktāti sākas ar pateicības pantiem Maņdžušrī, kurš iedvesmo cilvēkus uz dziļām zināšanām, gan pasaulīgām, gan garīgām zināšanām, dodot labas mācīšanās spējas un labu atmiņu.
Tiek uzskatīts, ka Tibetas Budisma Gelug tradīcijas, kurai pieder arī Dalai-Lama, dibinātājs Dže Congkhapa ir Maņdžušrī cilvēciskā izpausme un tāpat arī 2. Tibetas Budistu karalis Trisongs Decens.
Budistu tekstos Maņdžušrī pirmo reizi minēts agrīnajos Mahājānas tekstos, piemēram, Pradžņā-pāramitā sūtrās.
Lotosa Sūtra stāsta, ka Maņdžušrī ir sava Tīrā Zeme, ko sauc par Vimalu, visums, kas atrodas ļoti tālu Austrumu virzienā.
Viņš piedalās arī Vimalakīrti Nirdeša Sūtrā debatēs ar Vimalakīrti Bodhisatvu.
Sūtras, kas vistiešāk stāsta par Maņdžušrī Vadžrajānas Budismā, ir Maņdžušrī-mūla-kalpa un Maņdžušrī-nāma-Sangīti.
Saskaņā ar Rakstiem, pirms daudziem laikmetiem Maņdžušrī bija karalis Budas zemē, kuru sauca par Vimalu, ļoti tālu Austrumu virzienā; viņš attīstīja dziļu līdzcietību pret visām nosacītajām būtnēm Samsarā.
Kad viņš kļuva Apskaidrots, viņš deva lielus solījumus iet pa Bodhisatvas Ceļu, līdz visas būtnes tiks atbrīvotas no ciešanām.
Mahājānas Budismā Maņdžušrī tiek uzskatīts par vienu no 4 Lielajiem Bodhisatvām kopā ar Bodhisatvu Kšitigarbhu, Bodhisatvu Avalokitešvaru un Bodhisatvu Samantabhadru.
Ķīnas Budismā tiek uzskatīts, ka Maņdžušrī ir zemes mājvieta Vutai Šan kalnos uz ziemeļrietumiem no Pekinas.
Nepālā tiek uzskatīts, ka saskaņā ar Svajambhū Purāņā teikto, Katmandu Ieleja kādreiz esot bijusi ezers. Un Maņdžušrī ezera centrā ieraudzīja Lotosa ziedu un pie Čovaras izgrieza Aizu, lai ļautu ezeram iztukšoties. Vieta, kur atradās Lotosa zieds, kļuva par Svajambhūnātha Stūpu, un līdz ar to Ieleja kļuva apdzīvojama.
Maņdžušrī mantra tiek daudzināta gan iekšējai gudrībai, gan pasaulīgām zināšanām. Tiek uzskatīts, ka tā palīdz mācīties, attīsta intelektu un labu atmiņu. Tā sniedz arī labu izpratni un intuitīvās zināšanas.
Šo iemeslu dēļ Maņdžušrī mantru parasti skaita uzsākot mācības, un studenti Ziemeļu Budisma zemēs to bieži skaita pirms eksāmeniem.
Maņdžušrī mantra ir:
Mantru zilbes nevar tikt iztulkotas nevienā valodā.
Papildus sākuma zilbei Oṁ un noslēguma zilbei Dhīḥ pārējās 5 zilbes tiek uzskatītas par pirmajām 5 zilbēm ļoti senā Gāndhārī alfabētā, ko dažkārt dēvē arī par Arapacana alfabētu dēļ tā pirmajiem burtiem.
Senajos laikos, kad grāmatu nebija daudz, to izmantoja, lai klasificētu un iegaumētu Budas mācību un sūtras pēc to sākuma burta.
Pilns Arapacanas alfabēts kā minēts Paņča-Vimšati-sāhasrikā: ir:
a ra pa ca na la da ba ḍa ṣa va ta ya ṣṭa ka sa ma ga stha ja śva dha śa kha kṣa sta jña rta ha bha cha sma hva tsa bha ṭha ṇa pha ska ysa śca ṭa ḍha.
Konze savā grāmatā Augstākās Gudrības Lielā Sūtra piedāvā arī katras zilbes simbolisko nozīmi:
A - ir durvis uz izpratni, ka viss kas eksistē ir neradīts jau no paša sākuma (ādja-anutpannatvād);
Ra - ir durvis uz izpratni, ka viss eksistē ir bez netīrumiem (radžas);
Pa - ir durvis uz izpratni, ka visas lietas ir izskaidrotas augstākajā nozīmē (paramārtha);
Ca - ir durvis uz izpratni, ka jebkura elementa samazināšanos vai pārdzimšanu nevar aptvert, jo visas dharmas nesamazinās un nepārdzimst;
Na - ir durvis uz izpratni, ka nosaukumi [t.i. nāma] visām konceptuālajām lietām ir izzuduši; lietu dabu aiz nosaukumiem nevar iegūt vai pazaudēt.
Dhīh tiek definēts šādi: doma, (īpaši) reliģiska doma, pārdomas, meditācija, ziedošanās, lūgšana; izpratne, inteliģence, gudrība.
Otra Maņdžušrī mantra, kaut arī mazāk lietota, ir mantra viņa kā Vāgīšvaras aspektam (no sanskrita daļām vāk un Īšvara) — Valodas Kungam:
Vadžrajānas Budismā ir teikts, ka Maņdžušrī ir visu Tathāgatu māte, tēvs un dēls:
Viņš ir visu Tathāgatu Māte, jo Maņdžušrī ir visu zināšanu būtība;
Viņš ir visu Tathāgatu Tēvs, jo viņš izpaužas pasaulē lielu garīgo skolotāju veidolā un aizdedzina Bodhičittas (Līdzcietības) liesmu;
Maņdžušrī ir Tathāgatas dēls, jo pieņem Bodhisatvas veidolu.