Budisma Ētika

1. Budisma ētika

Budisma kanoniskajos tekstos nav termina, kas tieši atbilstu Ētikas jēdzienam Rietumu pasaulē; tuvākais termins ir Šīla (morālā disciplīna):

Šīla ir viena no 3 disciplīnām, kopā ar Pradžņu (Gudrību) un Koncentrēšanos (Samādhi), kas veido ceļu uz ciešanu izbeigšanos.

Šīla visciešāk tiek identificēta ar plaši pazīstamajiem Budisma morāles 5  Solījumiem (paņča šīla):

Budisma tradīcijā pastāv priekšstats par brīvprātīgu un pakāpenisku tikumisku pilnveidošanos:

Laji Budismā var uzņemties 5 Solījumus vai īslaicīgi pieņemt 8 vai 10 Solījumus;

- iesācēji mūki pieņem 10 Solījumus un
- ordinētie mūki un mūķenes pieņem 200+ Solījumus.

2. Ētiskās domāšanas avoti

Visās Budisma jomās sekotāji meklē 3 Dārgumus, lai saņemtu norādījumus:

Pateicoties šiem 3 Dārgumiem, Budistiem ir bagātīgi resursi ētiskajai domāšanai, jo īpaši rakstiskajos materiālos, kuros tiek mācīta Dharma.

Visas 3 galvenās Budisma Rakstu Kanona sadaļas satur Ētikas materiālus:

1. Sūtras satur tikumu mācības un ētiskas pārdomas;

2. Vinaja sniedz morāles un uzvedības noteikumus ordinētajiem Budistiem,

3. Abhidharmas literatūra pēta morāles psiholoģiju.

Papildus kanoniskajai literatūrai daudzos Budisma skolu komentāros un traktātos ir ietvertas ētiskas pārdomas.

Rakstu ētiskās mācības var apstiprināt ar savām paša pārdomām:

Sūtras stāsts par Kālamām bieži tiek citēts, lai parādītu Budas uzsvaru uz personīgām pārdomām:

Šajā stāstā Buda stāsta Kālamām, ka viņiem nevajadzētu akli pieņemt mācības, kas balstītas uz tradīcijām, cienījama skolotāja norādījumiem vai citiem avotiem, negūstot apstiprinājumu šīm mācībām savā pieredzē:

Viņš palīdz viņiem pašiem pārliecināties, ka darbības kuru motīvs ir Iekāre, Naids vai Maldi  ir neētiskas, bet darbības kuras virza Iekāres, Naida vai Maldu pretstats ir Ētiskas.

3. Ētika kā Ceļa Daļa

Ētika ir galvenā Budisma Ceļa daļa, kas ved uz ciešanu izbeigšanos:

Ceļš dažkārt tiek uztverts kā 3 daļu treniņš, kurā Šīla nodrošina pamatu Samādhi un Pradžņai.

Cēlajā 8 Posmu Ceļā Šīla ietver Pareizas Rīcības, Pareizas Valodas un Pareiza Dzīvesveida praksi. Morālās disciplīnas prakse atbalsta citus posmus šajā ceļā.

Theravādas teksti nošķir Parasto Ceļu, kurš ved uz labāku pārdzimšanu, un Cēlo Ceļu, kurš ved uz Nirvānu:

- Parastā Ceļā cilvēku daļēji motivē tas, ko var iegūt ar ētisku rīcību.

- Cēlajā Ceļā cilvēks pamazām atbrīvojas no maldīga priekšstata par patību un no savtīgām motivācijām.

Arahants, kurš ir pabeidzis parasto ceļu, ir uz cēlā ceļa;

viņš vai viņa ir ārpus ētikas un karmas (darbības) tādā nozīmē, ka Arahants spontāni rīkojas tikumīgi, un viņa darbībām vairs nav labu vai sliktu karmisko augļu.

Arahants vienmēr rīkojas tikumīgi, nepieķeroties morālei.

Daudzi Budisma pētnieki noraida antropoloģisko pētījumu secinājumus Mjanmā (Birmā), ka esot pastāvējuši 2 atsevišķi atšķirīgi ceļi - parasts ceļš, kas ved uz labāku atdzimšanu lajiem, un cēls ceļš, kas ved uz Nirvānu mūkiem:

Tā vietā viņi apgalvo, ka gan laicīgie, gan ordinētie Budisti praktizē Parasto Ceļu, saprotot, ka Cēlais Ceļš ir iespējamais ilgtermiņa mērķis.

Budistu izpratne par realitātes dabu uzsver ētikas nozīmi:

Uzskats, ka ciešanas ir neatņemama daļa no Maldos pavadītas dzīves uzsver nepieciešamību atvieglot ciešanas citiem, kā arī pašiem savas.

Uzskats par Ne-Es (anātmanu) samazina jebkādu pieķeršanos individuālistiskajam ieguvumam:

Tā kā priekšstats par reāli pastāvošu Es ir nepatiess, tad ir jāatsakās no savtīgi motivētām darbībām.

Mahājānas Budismā Śūnjatas (Tukšuma) izpratne pastiprina domu, ka nav neatkarīgu, atsevišķi pastāvošu esamības faktoru:

- Ne-Es izpratne
- Tukšums
- Savstarpējā Atkarība

- noved pie ētikas, kurā tiek ņemtas vērā visas būtnes un visas lietas.

Saskaņā ar Budistu izpratni par Karmas dabisko likumu, labas darbības rada patīkamus karmiskus rezultātus, bet kaitīgas darbības noved pie nepatīkamiem karmiskiem rezultātiem.

Taču tā nav taisnība, ka darbība ir Laba tikai tāpēc, ka tai ir patīkami rezultāti. Drīzāk tai ir patīkami rezultāti, jo pati darbība ir laba:

Darbības labestības pakāpe ir atkarīga no darbības motīva. Labai Rīcībai var būt dažādi motīvi.

Kā to skaidro ķīniešu mūks-skolotājs Jin Šuns (1906-2005):

Zemāki cilvēki dod sevis dēļ.
Vidējie cilvēki dod, lai paši atbrīvotos.
Tie, kas atdod visu citu labumam
Tiek saukti par vareniem cilvēkiem.

Darbības karmiskais rezultāts ir atkarīgs ne tikai no pašas darbības, bet jo īpaši no darbības motīva un no veida, kādā tā tiek paveikta.

Ticība Karmai un Pārdzimšanai ir svarīga, lai sākotnēji motivētu labu izturēšanos, lai uzsvērtu tās nozīmi, sniedzot cilvēkiem lielāku empātiju pret citiem, ar kuriem viņi bija saistīti iepriekšējās dzīvēs, un sniedzot ilgtermiņa perspektīvu, lai redzētu savu ētisko attīstību mūža garumā.

Cilvēciskas pārdzimšanas retums padara katra cilvēka dzīvību īpaši vērtīgu kā morālās un garīgās attīstības iespēju.

4. Mūku un Laicīgā Budisma ētika

Ordinētajiem mūkiem un mūķenēm uzvedību nosaka Vinajas kanoniskie teksti:

Vinaja satur noteikumus, noteikumu pārkāpšanas sekas, kā arī skaidrojumus par noteikumu izcelsmi un interpretāciju.

Daži noteikumi ir tādi kurus mēs uzskatītu par ētikas vadlīnijām; citi ir vērsti uz Sanghas netraucētu darbību un Sanghas labas reputācijas saglabāšanu laju Budistu vidē.

Budistiem tikumiskas dzīves pamats ir 2 veidu:

uzvedības ierobežojumi, kas prasīti 5 pastāvīgajos (jeb 8 vai 10 pagaidu) Solījumos, un mudinājums nesavtīgi Ziedot, kā to prasa pamata morālais tikums Dāna (došana):

Došana ir pirmā Budistu Pāramita (pilnība) un tā tiek visvairāk uzsvērta laju Budistiem.

Citas pilnības ir:

Šīs pilnības tiek apspriestas filosofiskos tekstos, un tās iemieso Bodhisatva Džātaku stāstos, piemēram, stāstā par Višvantaru (Pāļi, Vessantaru), princi, kurš pilnveidoja dāsnumu līdz tādai pakāpei, ka atdeva pat savu sievu un bērnus.

Budisti saprot, ka Solījumus un Pilnības var ievērot dažādos garīgajos līmeņos:

- Došana kas veikta ar cerībām uz labiem karmiskiem rezultātiem nav tik laba kā ziedošana kas veikta kā vērtība pati par sevi.

- Nesavtīgs Dāsnums vēl vairāk samazina pieķeršanos aplamajam priekšstatam par Patību un tādējādi virza ziedotāju uz Gudrību.

Budistu tekstos lielāka uzmanība tiek pievērsta ordinēto Sanghas locekļu uzvedības normām, bet pārējās sabiedrības sociālā un politiskā ētika netiek ignorēta:

Viena no labākajām sociālo attiecību vīzijām atrodama Sigālovāda Sūtrā (Padoms Sigālam),

kurā Buda skaidro, cik vērtīgas ir savstarpēji atbalstošas ​​un cieņpilnas attiecības starp vecākiem un bērniem, studentiem un skolotājiem, vīriem un sievām, draugiem un līdzstrādniekiem, darba devējiem un darbiniekiem, kā arī mājsaimniekiem un askētiem.

Šis konkrētais teksts ieliek pamatus harmoniskai laju kopienai tāpat kā Vinajas teksti ir pamats harmoniskai mūku kopienai.

Budisma teksti, kuros attēlotas sarunas starp Budu un Karaļiem, bieži vien satur politiskas vērtības, piemēram, 10 Karaļa Pienākumus, kuros Buda apraksta labestīgu monarhu, kura spēku ierobežo augstākais Dharmas spēks.

Dienvidāzijā un dienvidaustrumāzijā liela ietekme bija Budisma idejām par Labo Valdnieku, jo īpaši tāpēc, ka Karalis Ašoka kļuva par leģendāru Budistu valdnieka ideālu.

5. Mahājānas akcenti

Mahājānas Budisms pievieno Budisma ētikai lielāku uzsvaru uz Bodhisatvu kā ētiskas uzvedības modeli:

Bodhisatvas iemieso tikumus, īpaši Līdzcietību un Gudrību, pēc kā galu galā jātiecas visiem Budistiem.

Bodhisatva apgūst pilnības, izmantojot 10 Pakāpju procesu ar mērķi sasniegt Apskaidrību visu dzīvo būtņu labumam.

Bodhisatvas Solījumiem ir vairākas formas, tostarp 8. gadsimta Budistu svētā Šāntidevas solījums:

Kamēr vien pastāv telpa
Un kamēr vien dzīvās būtnes dzīvo,
Līdz tam lai es arī turpinu
Izkliedēt pasaules nelaimes.

Austrumāzijas Mahājānā laju Budistu ideāls ir Bodhisatva Vimalakīrti, kura Gudrība un Līdzcietība pārspēj pat mūku gudrību un līdzjūtību.

Theravādas Budismā liels uzsvars ir uz Vinaju, kas nosaka ordinētās kopienas uzvedību.

Mahājānas Budismā ārpus Indijas Vinajas vienojošais spēks ir bijis mazāk nozīmīgs.

Austrumāzijas iedzīvotāji bieži savienoja Vinaju un Šīlu vienā jēdzienā (ķīniešu, džielu lei // disciplīna), tādējādi mazinot Vinajas īpašo vietu.

Turklāt daudzi noteikumi šķita neatbilstoši ne-indiešu kultūras videi. Austrumāzijā Vinajai bija jāpielāgojas ļoti atšķirīgai kultūrai un jau dominējošajai Konfūciānisma sociālajai ētikai.

Austrumāzijā dažas Budisma skolas pieņēma Budisma morāles mācības, bet uzskatīja, ka pašreizējā Dharmas Pagrimuma Laikmetā nav iespējams pareizi ievērot šos priekšrakstus:

Japānas Ničirena un Tīrās Zemes skolas ir attīstījušas šo ideju visskaidrāk: šajās skolās līdzekļi Apskaidrības sasniegšanai atrodas ārpus samaitātā indivīda:

Ničirens identificēja šī spēka avotu kā Lotosa Sūtru (Saddharma-Puṇḍarīka-Sūtru), kas ietvēra sevī visu Budu un Bodhisatvu spēku;

Tīrās Zemes līderis Šinrans (1173-1263) par Apskaidrības avotu uzskatīja Budas Amitābhas (Amidas) līdzcietības spēku.

Šajās skolās tikumība nekad nav tikusi uzskatīta par līdzekli mērķa sasniegšanai, bet drīzāk kā pateicības izpausme par Amitābhas glābšanas solījumiem un kā iedvesma no kaut kā kas ir ārpus indivīda.

Šķiet, ka Ķīnas Čaņ Budisma skola un Tibetas Tantra dažkārt izmanto valodu, kas robežojas ar visatļautību:

Pārvarot visu lietu dualitāti, ieskaitot pareizo un nepareizo, labo un ļauno, pastāv Apskaidrības iespēja.

Patiesībā problēma nav morālo vērtību dualitāte, bet gan Patībā centrētā pieķeršanās tikumu normām un savam paštaisnumam.

6. Mūsdienu ētikas problēmas

Mūsdienu pasaulē Budisma skolotāji un līderi ir mēģinājuši piemērot Budisma ētiku šī laikmeta morāles jautājumiem. Tas visspilgtāk izpaužas Iesaistītā Budisma un Cilvēciskā Budisma kustībās:

Iesaistītais Budisms ir Thič Ņat Haņa termins, lai izvestu Budismu ārpus klostera un risinātu aktuālās sociālās problēmas.

Iesaistītā Budisma ideālus ir pieņēmuši daudzi Āzijas un Rietumu Budistu līderi un kustības.

Ķīniešu Budismā Cilvēcisko Budismu (Budismu Cilvēku Dzīvei renšeng fodžiao) izstrādāja reformators Taišū (1890-1947), skolotājs Iņ Šuņs, Čaņ meistars Šengs Jeņs un taivāniešu mūķene Čeng Jena, ar to apzīmējot mūsdienu Budisma veidu, kas saistīts ar tādiem aktuāliem sociālajiem jautājumiem kā izglītība, nabadzība, piesārņojums un slimības.

Daudzas aktuālas ētikas problēmas ir saistītas ar pirmo Budistu likumu: nekaitēt citām būtnēm:

Pirmais Solījums ir pamats Budistu diskusijās par abortiem, karu, eitanāziju, dzīvnieku tiesībām, vides aizsardzību un ekonomisko taisnīgumu.

Budistu aktīvisti pret karu un militāro vardarbību ir daži no pazīstamākajiem:

Thič Ņat Haņs, 14. Dalailama, Auna Sana Su Či un Mahā Ghosānanda ir daži no Budistu līderiem, kuri ir iebilduši pret vardarbību kā līdzekli, lai pretotos apspiešanai savās valstīs.

Budisma tradīcijās nav nekā līdzīga taisnīgā kara tradīcijai, tomēr ir bijuši atsevišķi gadījumi kad arī Budisti ir karojuši, parasti ar norādi uz citātu no Budas mācības - ka labāk 1 iet bojā, bet liels daudzums dzīvu būtņu tiek izglābtas.

Tie parasti ir bijuši kari lai aizstāvētu savu zemi, un dažos atsevišķos gadījumos ir bijuši arī kari lai Ideoloģiski aizstāvētu savu teritoriju pret maldu mācībām - tādi incidenti ir bijuši Japānā un Tibetā - kari starp atsevišķām Budisma sektām, un ir zināms gadījums Mjanmā - pret Muslimu minoritāti.

Dominējošā tradīcija tomēr ir pacifistiska.

Tas, vai vardarbība pret savu ķermeni ir pieņemams protesta līdzeklis, tiek apstrīdēts:

Thič Ņat Haņs uzskatīja, ka vjetnamiešu mūki, kuri 60-s. un 1970. gados veica pašsadedzināšanos, ir Bodhisatvas, kas spilgti deg par patiesību.

Citi, piemēram, Dalailama un Šengs Jeņs, ir noraidījuši pašsadedzināšanos, gavēšanu vai citas pašnāvnieciskas darbības kā politiskus līdzekļus.

Agrīnie Budistu raksti īpaši aizliedz pašnāvību, taču šis jautājums ir jautājums par to, vai Bodhisatvas var pārkāpt solījumus, lai mazinātu citu ciešanas.

Šajā gadījumā Bodhisatva pārkāpj normatīvo Budisma ētiku ar vēlmi uzņemties negatīvas karmiskas sekas, lai dotu labumu citām dzīvajām būtnēm.

Vienā Džātaku stāstā Bodhisatva piedāvā savu miesu kā maltīti izsalkušajai tīģerienei, lai pasargātu viņas mazuļus no apēšanas.

Ir arī daudz pretrunīgāks Džātaku stāsts, kurā Buda iepriekšējā dzīvē (kā Bodhisatva) nogalina bandītu, lai glābtu 500 tirgotāju dzīvības, kurus bandīts gatavojas nogalināt.

Saprotams, ka rīcību motivēja līdzcietība gan pret tirgotājiem, gan bandītu, kurš šausmīgi cietīs no šo slepkavību karmiskajiem augļiem.

Dalailama, citu starpā, ir noraidījis tādus Budistu ētikas pārkāpumus, pamatojoties uz to, ka tikai pilnībā Apskaidrota būtne varētu pieņemt šādus lēmumus.