Budisma Filosofija

1. Filosofija

Budisma tradīcijā pastāv ārkārtīgi izstrādātas domāšanas sistēmas:

Vai šīs sistēmas būtu jāuzskata par filosofiju vai teoloģiju, filozofiju vai kaut ko citu, ir sarežģīts jautājums un daudzu diskusiju temats:

Filosofija ir Rietumu vārds un jēdziens, kas cēlies no Rietumu domāšanas Grieķu pirmsākumiem, un nevienā tradicionālajā Budistu valodā pirms mūsdienu laikmeta nebija Filosofijai analoga vārda.

Filosofijai vistuvākais Budistu termins ir Dharma, kas nozīmē kaut ko līdzīgu patiesībām vai mācībām, īpaši mācībām par to, kā pareizi dzīvot.

Bieži tiek teikts, ka Budistu mācības ir vairāk filosofiskas nekā reliģiskas, jo tajās ir atklāts pētnieciskais gars un trūkst centrālā Dieva jēdziena:

Šajā ziņā Filosofija nozīmē Visaptverošas idejas par pasaules būtību un cilvēka dzīves jēgu, kas ietekmē ikdienas dzīvi:

Pēc šīs definīcijas liela daļa Budistu Dharmas patiešām ir Filosofija.

Bet ir svarīgi atzīt, ka profesionālie filosofi mūsdienu Rietumos ar šo terminu saprot ne to:

Lielākajai daļai mūsdienu filosofu filosofija ir saistīta ar loģisko analīzi un cilvēka domāšanas struktūru.

Lai gan daži Budisti ir pievērsušies arī šiem jautājumiem, it īpaši Indijā, viņi to ir darījuši, vadoties no tā, ko viņi uzskata par lielākiem un svarīgākiem jautājumiem, kas galu galā ir ētiski un garīgi, piemēram,

Kāda ir cilvēka rakstura pilnība?
Kas ir Apskaidrība un kā to sasniegt?

Loģikai un analīzei pašām par sevi nav nozīmes Budistu pieejā:

Viens no iemesliem ir tas, ka agrīnās Budisma Sūtras attēlo Budu, kas noraida abstraktas filosofiskas spekulācijas, dodot priekšroku praktiskām sevis pārveidošanas metodēm.

Vēl viens iemesls ir tas, ka ļoti agri Budisma tradīcijās filosofi sasniedza augstu psiholoģiskās izsmalcinātības līmeni:

Ar meditatīvās prakses palīdzību viņi saprata, ka -

to, ko cilvēks uzskata par Patiesu, neatkarīgi no tā, cik labi viņam padodas loģiskā analīze, to veido un nosaka viņa raksturs un psiholoģiskais apziņas stāvoklis.

Tas nozīmē, ka noteikta veida vēlmes, nodomi un domas neizbēgami novedīs cilvēku pie lietu izpratnes un patiesības tādā subjektīvā veidā, kurš būs izveidojies šo pašu vēlmju, nodomu un domu iespaidā.

Tāpēc Budistu domāšanā visbiežāk patiesība nav tikai loģikas vai saprāta jautājums, jo gan loģika, gan saprāts paši par sevi ir atkarīgi no citiem faktoriem.

Budistiem patiesības izpratne ir liela iekšēja darba rezultāts, kas pārsniedz analītisku spriestspēju,

un tieši šī iemesla dēļ Filosofiju Budistu tradīcijās vislabāk klasificēt kā apakškategoriju zem līdzekļi Apskaidrībai vai, pareizāk, pie Meditācijām.

Lielākā daļa analītiskās domāšanas Budistu tradīcijās notiek kontekstā ar meditācijām, kuras var iedalīt 2 visaptverošās kategorijās:

Kontemplācija jeb Izpratnes Meditācija ir konceptuāla prakse, kas koncentrējas uz pasaules un cilvēka iekšējo pasaules uztvērumu analīzi:

Lielākā daļa Budistu filosofisko rakstu ir paredzēti izmantošanai šāda veida meditatīvajā praksē, un lielākā daļa no tiem tika rakstīti mūku vidē.

Tāpēc Budisma filosofijai ir praktisks nolūks: tā ir paredzēta, lai paplašinātu un pārveidotu meditētāja prātu un galu galā novestu pie Bodhi (atmodas).

Ideja par filosofisko domāšanu ārpus šīs garīgās un ētiskās vides ir pilnīgi sveša Budisma kultūrai.

2. Problēmas

No daudzajiem Budistu filosofijas jautājumiem, sekojošie jautājumi ir vispamācošākie, lai saprastu, kā šī domāšanas tradīcija ir veidojusies:

3. Ne-Es

Ideja, ar kuru Budisti, iespējams, ir vislabāk pazīstami, ir apgalvojums, ka Nav Patības (anātmana); ka tas, ko mēs uzskatām par cilvēka patieso iekšējo būtību, patiesībā ir pastāvīgu pārmaiņu process jeb Ilūzija.

Šī ideja ir pretrunā parastajai ikdienas domāšanai ne tikai Rietumu kultūrās, bet arī Āzijā:

Budisma kritika par Patības jēdzienu balstās secinājumā, ka patiesībā cilvēki nekad nepiedzīvo nemainīgu iekšējo būtību,

un ka viņu priekšstati par šo būtību ir aizgūtas no gluži dabiskās tendences izprast sevi izejot no savām vēlmēm un pieķeršanās.

Lai gan agrīnajā Budismā noraidītā ideja par Patību bija diezgan specifiska - Ātmana jēdziens Hinduistu Upanišādās, nemainīgā būtība jeb Dvēsele, kas caurauž visu pieredzi -

šīs kritikas attīstība Budisma filosofijas vēsturē sniedzas daudz tālāk par šīs sākotnējās noraidīšanas specifiku.

Anātmana pamatnostādne ir tāda, ka aiz pieredzes nav ne kontroliera, ne īpašnieka, ne patstāvīga Es,

tas nozīmē, ka nevis Man ir ķermenis, domas un jūtas, bet gan ka Es esmu šie elementi jebkurā dzīves procesa brīdī.

Nemainīgā Es noraidīšana nenozīmē, ka šeit neviena nav; ideja par Ne-Es ir Budistu centieni izskaidrot, kas tas ir, un kā tāda persona var vislabāk dzīvot.

Lai paskaidrotu idejas par Patību noraidīšanu, agrīnās sūtras māca par 5 Skandhām (Grupām), par 5 sastāvdaļām, kas veido personu:

Sūtras skaidro, kā šīs 5 Patības sastāvdaļas vienmēr mainās, vienmēr ir atkarīgas viena no otras, tāpēc nav nemainīgas, nav stabilas un nav nemainīgais pamats, kuru cilvēki iedomājas.

Lai gan ikdienas valodā aiz šiem plūstošajiem stāvokļiem ir Es, tomēr pieredzē šāds visu šo sastāvdaļu saimnieks nekad nav novērojams. Budistu sūtras izaicina meditētājus izpētīt savu pieredzi un atrast patiesību par iedomāto Es.

Budistu kritika par Es jēdzienu ir unikāla pasaules reliģiju vidū, un tā sniedza spēcīgu atspēriena punktu Budisma filosofijas vēsturei.

4. Pārmaiņas un cēloņsakarība

Iespējams, ka Budisma filosofijas visvienkāršākais filosofiskais princips ir apgalvojums, ka visas lietas raksturo Anitja (Nepastāvība);

- tas ir, visas lietas ir pakļautas izmaiņām, ieskaitot dzimšanu un nāvi.

Šīs atziņas sākotnējais konteksts bija 4 Cēlās Patiesības, kurās teikts ka Ciešanas izraisa Iekāres un Pieķeršanās lietām, kas vienmēr mainās un iet projām.

Nespēja atpazīt Nepastāvības visuresamību un nespēja attiecīgi pielāgot savu dzīvi neizbēgami noved pie sliktas spriestspējas un sekojošām Ciešanām.

Šis morālais konteksts refleksijai par pārmaiņām bija tikai sākums:

Vēlāki Budistu filosofi Nepastāvības pamatprincipu izmantoja kā sākumpunktu visdažādākajām pārdomām par vienmēr mainīgās pasaules dabu.

Ar Nepastāvības ideju cieši saistīts jēdziens bija Pratītja-samutpāda (Atkarīgā Izcelsme), Budistu skaidrojums tam, kā lietas mainās:

Izmaiņas nav nejaušas; tās izraisa un noteic citi apkārtējie faktori.

Atkarīgās Izcelsmes princips nosaka, ka visas lietas rodas, mainās un pāriet atkarībā no citu lietu ietekmes:

Tāpēc nekas nav pašpietiekams; viss ir atkarīgs no kaut kā cita.

Budistu domātāji šo principu uztvēra kā piemēru Vidusceļam starp 2 loģiski nepieņemamiem uzskatiem - Mūžīgumu, uzskatu, ka lietas pastāv patstāvīgi un pašas par sevi, un Nihilismu, uzskatu, ka lietas nepastāv vispār.

Pratītja-samutpāda atrodas starp šiem galējiem uzskatiem, apstiprinot, ka lietas pastāv kā lielāka savstarpējās atkarības procesa daļas.

Lai gan šīs idejas noteikti varētu piemērot dabas pasaulei, un dažkārt tas arī tika darīts, to svarīgākais pielietojums attiecās uz Apziņas darbību:

Kā tas ir iespējams, Budistu filosofi jautāja, dzīvot Apskaidrotu dzīvi, atbilstoši lietu patiesajai dabai un bez Maldiem, Alkatības un Naida?

Viņi secināja, ka šī iespēja, tāpat kā jebkura cita, rodas atkarībā no Nepieciešamajiem Nosacījumiem. Dzīvojot savu dzīvi saskaņā ar šiem nosacījumiem, rodas Nirvānas stāvoklis.

Nepastāvības un Atkarīgās Izcelsmes principi ir Budisma filosofijas pamatidejas.

5. Morāle un ētika

Tāpat kā visa Budisma filosofija, arī Budisma ētika ir formulēta meditācijas kontekstā un tiek aplūkota saistībā ar centieniem novērst ciešanu postošās sekas, sasniedzot cilvēka pilnības stāvokli, ko sauc par Nirvānu.

Ciešanas un Apskaidrība ir galvenie ētikas jautājumi. Ētika ir praktiska lieta, kā veidot savu dzīvi saskaņā ar Budas sasnieguma gudrību.

Šī praktiskā ievirze nebūt nepadarīja Budisma ētiku vienkāršu, bet radīja apjomīgu filosofisko literatūru par to, kā cilvēka dzīve ir jādzīvo:

Viena atšķirība starp Budisma ētiku un mūsdienu Rietumu morāles filosofiju ir Budistu koncentrēšanās uz ikdienas dzīvi, uz izvēlēm, kuras cilvēki izdara visu laiku ieradumu vadīti:

Šī fokusa pamatā ir ideja, ka cilvēka raksturs veidojas ar katru darbību, kuru viņš veic, it īpaši ar darbībām, kuras viņš veic atkal un atkal. Šī ir joma, kurā Budistu Karmas (darbības) jēdziens darbojas vispamanāmāk.

Mūsdienu Rietumu ētika ir koncentrējusies gandrīz tikai uz īpašiem gadījumiem, uz mulsinošām morālām dilemmām, kas reizēm rodas cilvēka dzīves laikā, kad ir jāizdara lielas izvēles.

Šīs fokusa rezultātā ļoti maz uzmanības tiek pievērsts tam, kā tiek sasniegts stāvoklis, kurā ir jāpieņem svarīgie lēmumi.

No Budisma ētikas viedokļa tas, kā cilvēks dzīvē izdara galvenās izvēles, gandrīz pilnībā ir atkarīgs no tā, kā cilvēks savas dzīves laikā ir sevi pilnveidojis un attīstījis.

Tāpēc Budistu Apskaidrība ir atkarīga no ikdienas morālām darbībām un meditācijām par tikumiem, uz kuriem tā balstās.

Šo fokusu var skaidri redzēt to tikumu sarakstos, kas darbojas meditācijas kontekstā, tostarp, piemēram,

1) 4 Neierobežotās

(mīlošā labestība, līdzcietība, empātisks prieks un līdzsvars) vai

2) 6 Pāramitas (Pilnības)

(dāsnums, morāle, pacietība, piepūle, koncentrēšanās un gudrība).

6. Filosofija un Patiesība

Patiesības meklējumi Budisma filosofijā ir ne tik daudz centieni noformulēt vispārīgas doktrīnas par pasauli, bet gan centieni izmainīt, apgaismot cilvēku dzīves.

Filosofija nav tikai teorētiska darbība, kas abstrahēta no dzīves, bet gan praktiska dzīvesveida formulēšana, kas kalpo cilvēku atbrīvošanai.

Kā meditācijas veids, teorētiskā domāšana ir saistīta ar citiem garīgās prakses veidiem. Saikne ir svarīga Budismā, jo patiesība nav tikai loģiskās analīzes rezultāts.

Cilvēka pasaules analīzes kvalitāte Budistu izpratnē ir atkarīga no viņu prāta un rakstura attīrīšanas:

Budisti uzskata, ka kāds, kas sapinies personīgajās vēlmēs un egocentrismā, nevar sastapties ar patiesību, lai cik inteliģents viņš būtu.

Patiesība Budistu meditatīvajā kontekstā drīzāk ir saistīta ar to, cik skaidri kāds var saskatīt veidus, kādos viņu pašu prāts falsificē realitāti, pamatojoties uz pieķeršanos un egoismu.

Izprotot šo patiesības psiholoģisko priekšnoteikumu, miera un izpratnes meditācijas sāk atvērt prātu patiesas izpratnes iespējai.

7. Tradīcijas un stili

Budisma filosofija ir attīstījusies 2 tūkstošus gadu ilgā vēsturē un turpinās šodien, iespējams, tikpat spēcīgi kā jebkad.

Šo daudzo gadsimtu laikā ir attīstījušās daudzas filosofijas tradīcijas un stili. Tālāk ir minēti daži no pazīstamākajiem un reprezentatīvākajiem.

8. Abhidharma

Abhidharma, kas nozīmē augstākā vai paplašinātā Dharma, ir agrīnā Budisma filosofiskā literatūra, kurai ir Svēto Rakstu statuss.

Šie teksti atšķiras no Sūtrām tādā pašā veidā, kā sistemātiskā filosofiskā analīze atšķiras no praktiskām reliģiskām mācībām:

Abhidharma ir paplašināta tālāk par sākotnējo Dharmas pasludināšanu, īstenojot visaptverošu redzējumu un analītisku stingrību.

Abhidharmas darbi, piemēram, Buddhaghošas slavenais pāli teksts Višudhimagga (Ceļš uz Attīrīšanos), mēģina definēt Budisma Dharmas pamatā esošās struktūras, sniedzot sarakstus, definīcijas un aprakstus par to, kas var tikt piedzīvots meditāciju pieredzē.

Abhidharma sadala parasto pieredzi tās sastāvdaļās - dharmās - cilvēka pieredzes galīgajos pamata elementos.

Abhidharma ir senākā un visplašāk zināmā Budisma filosofijas forma.

9. Mādhjamika

Nāgārdžuna, (ap 150-250 m.ē.), Mādhjamikas skolas dibinātājs, ir slavenākais no visiem Budistu filosofiem:

Viņa filosofiskā tradīcija, kas daudzus gadsimtus attīstījās Mahājānas Budistu kultūrās, tādās kā Ķīna un Tibeta, aizsākās kā Abhidharmiskās domāšanas paplašinājums un korekcija.

Nāgārdžunas filosofija par Šūnjatu (Tukšumu)  ir atvasināta no sistemātiskām pārdomām par agrāko Atkarīgās Izcelsmes jēdzienu:

No šī viedokļa Abhidharmas centieni uzskaitīt cilvēka pieredzes galvenos pamata elementus bija kļūdaini:

Ja visām lietām trūkst Patstāvības, kas rodas atkarībā no citām tikpat savstarpēji atkarīgām lietām, tad nevar atrast neko tādu, kam būtu tāds drošs un pastāvīgs statuss, kādu agrākie Budisti tika meklējuši.

Šajā ziņā Mādhjamika paplašina Budisma eksistences analīzi vienu soli tālāk – visas esošās lietas ir tukšas no pastāvīgas un sevi noteicošas dabas.

Nepastāv ne tikai reāla, nepārejoša Es (Patības), bet tieši tāda pati situācija ir ar visām citām lietām un elementiem, jeb dharmām. Tās visas pastāv tikai konvencionālā, ikdienas līmenī, bet nepastāv no Absolūtās izpratnes viedokļa.

Lai gan lietas tomēr pastāv, šī filosofija cenšas formulēt veidu, kādā tās pastāv, un, tāpat kā citas Budisma filosofijas formas, izmantot šo analīzi Apskaidrības sasniegšanas nolūkiem.

10. Jogāčāra

Bieži uzskatīta par Budisma filosofijas kulmināciju Indijā,

Jogāčāras skola pārstāvēja jaunus centienus veikt sistemātisku pieredzes izklāstu Abhidharmas stilā, bet tagad izmantojot Mādhjamikas kritiku.

Pieņemot, ka visas pieredzes sastāvdaļas ir Tukšas,

Tādi filosofi kā Asanga (ap 320.–390. g. m.ē.) un Vasubandhu (m.ē. 4. gadsimts) centās izskaidrot, kā tas notiek, ka Nepastāvīgi un Atkarīgi faktori savienojas noteiktā kārtībā lai veidotu pasauli tādu kāda tā ir.

Viņu pamata tēze bija tāda, ka galvenais faktors, no kura ir atkarīga pieredze, ir Apziņa;

tā kā visa pieredze ir Apziņas pieredze, Apziņas sarežģītības izpratne bija vissvarīgākais filosofiskais uzdevums.

Labi pazīstami ar savu tēzi, ka Realitāte ir Apziņa Vien, Jogāčārini savu analīzi balstīja meditācijas pieredzē:

Viņi sadalīja Apziņu 8 Apziņas paveidos un 3 pamata Apziņas dabās, veidojot, iespējams, visizsmalcinātāko Budisma psiholoģijas apgalvojumu.

11. Huajan

Viena no vairākām novatoriskām filosofiskajām skolām, kas aizsākās Ķīnā un pēc tam ietekmēja Budismu visā Austrumāzijā,

Huajan skola kļuva ievērojama agrīnās Tan dinastijas laikā (618-907) kā dažu Mahājānas sūtru, īpaši Avatamsaka Sūtras (Ziedu Vītnes Sūtras) filosofiskās nozīmes izteicēji:

Šī Sūtra ir neparasta ar to, ka sniedz Apskaidroto Bodhisatvu, nevis Budas pieredzi, un teksta uzmanības centrā ir tas, kā pasaule izskatās no Apskaidroto skatījuma punkta.

Realitāte kā Tukšums, kas Huajan skolā formulēts kā visu esamības elementu ārkārtīgi sarežģīta mijiedarbība, kurā katrs elements atkarīgs no visiem citiem.

Katrs pasaules aspekts iegūst savu īpašo formu visu pārējo aspektu ietekmē, savukārt tā šķietami nenozīmīgā ietekme izstarojas katrā Visuma stūrīti.

Huajan filosofija ir satriecoša savā sarežģītībā un izsmalcinātībā, un šobrīd tai ir dziļa teorētiska ietekme uz ekoloģisko pētījumu jomu.

12. Kioto skola

Darbojoties mūsdienu Rietumu filosofijas ietekmē, 20. gadsimta Budistu filosofu grupa Japānā ir sasniegusi starptautisku atzinību:

Nišida Kitaro, Tanabe Hadžime un Nišitani Keidži, visi bijušie Kioto universitātes profesori, ir slavenākie domātāji šajā skolā.

Lai gan viņu filosofiskie raksti ir pārāk sarežģīti un daudzveidīgi, lai tos īsi apkopotu,

viņi visi centās formulēt filosofisku realitātes redzējumu mūsdienu Rietumu izpratnē, vienlaikus pakārtojot šo redzējumu garīgās atmodas meklējumiem, kā tas ir bijis visā Budisma vēsturē.

Filosofiskās domāšanas mērķis ir sevis atmodināšana, pilnības sasniegšana, un tās Patiesība ir efektivitāte, ar kādu tā veic šo primāro uzdevumu.

Šo filosofijas darbu tulkojumi Rietumu valodās ir nodrošinājuši ne-Budistiem visā pasaulē vērā ņemamus piemērus ilgās un iespaidīgās Budisma filosofijas tradīcijas izsmalcinātībai.

Ļoti iespējams, ka Budisma filosofijas ietekme uz pasaules lietām tagad ir tikai sākuma stadijā.