Ticība Budismā

Ticība Budismā
Ticība Budismā

1. Ticība Budismā

Maz ir tādu jēdzienu kuri izraisa vairāk diskusiju un neskaidru asociāciju kā jēdzieniskais lauks kas saistīts ar vārdu Ticība un tā dažādajiem aptuvenajiem sinonīmiem (piemēram, pārliecība).

Ticības jēdziens, kurš izveidojies Rietumeiropas kultūrā un cilvēku prātos, daudzos gadījumos var izrādīties atšķirīgs no tās jēgas kādu tajā ieliek Budisma, Jogas vai Vedāntas pārstāvji.

Tas gan nenozīmē, ka Ticību nevar izmantot kā aprakstošu vai analītisku instrumentu, lai izprastu Budisma mācību un praksi, tomēr ir jāapzinās kultūras un polemiskā vide, kura veido Budistu priekšstatus par ticību.

2. Semantiskais diapazons

Visizplatītākās teoloģiskās nozīmes vārdam Ticība Rietumu kultūrā ir tās, kurām ir visapšaubāmākā līdzība ar vēsturisko Budistu ticību un praksi, kā piemēram:

Personiskas Dievības-Radītāja pieņemšana un droša paļāvība uz to (ticība kam),
Tādas Dievības kā unikālas personas ar īpašu vārdu pieņemšana, nešaubīga šīs Dievības Gribas pieņemšana un Ticības Dogmas sastāvdaļu kā Dievības Gribas izpausmes pieņemšana.

Budisma priekšstati semantiskajā laukā mēdz ieņemt citu centru:

Ticība kā mierīga uzticēšanās, paļāvīga pārliecība, ka Dharmas Prakse nesīs apsolītos augļus, un priecīga ļaušanās vienas vai vairāku ideālu būtņu (Budu, Bodhisatvu utt.) klātbūtnei vai vīzijai.

Ticības priekšmeti un prakses sistēmas, kas veido Budisma Ceļu, reti tiek izstādīti kā tieši ticības objekti,

tomēr uzticības apliecinājumi un apņemšanās pasludinājumi dažādiem ceļa aspektiem ir ierasta rituāla prakse (Patvēruma pieņemšana, solījumu došana utt.).

Ticības objekti var būt visi, jebkuri vai tikai kāds īpašs no vairākiem Budisma Budām, Bodhisatvām un Dievībām.

Tomēr Budisti bieži apliecina pilnīgu uzticēšanos kādai noteiktai Dievībai vai Budam vai Bodhisatvam, ko identificē ar unikālu vārdu un personiskajām īpašībām, kuras tiek uzskatītas par atšķirīgām un pārākām par jebkuru citu dievību (piemēram, Amitābhas vai Avalokitešvaras kultos).

Nojausmu par Budistu priekšstatiem par Ticību var iegūt, aplūkojot dažus no klasiskajiem Āzijas terminiem, kas parasti tiek atveidoti kā Ticība:

Piemēram, termins Šraddha (Pāli, saddhā) var apzīmēt Ticību, bet kopumā tas vairāk attiecas uz Uzticēšanos un Apņēmību.

Dažreiz tas tiek slēpts kā uzticēšanās vai paļaušanās uz kādu citu (para pratyaya, Abhidharmakośa VI. 29),

bet etimoloģiski tas cēlies no sena indoeiropiešu darbības vārda, kas nozīmē uzlikt savu sirdi uz (vēlmi, mērķi, objektu vai personu)”, kas latīņu valodā parādās darbības vārdā Credo un pēc tam angļu valodā kā Creed, Credence , un tā tālāk.

Saikne starp šo apziņas stāvokli un citiem pozitīviem stāvokļiem tiek rosināta dažādos veidos:

Piemēram, Abhidharmas literatūrā vārds Šraddha attiecas uz vienu no Mentālajiem Nosacījumiem, kas vienmēr ir klāt labās domās (kušala mahābhūmika, Abhidharmakośa II. 23-25).

Jau Sūtru literatūrā Šraddha ir viena no 5 labajai praksei nepieciešamajām Mentālajām Spējām, kuras ietver Apzināšanos un Neatlaidīgu Drosmi.

Šīs nozīmes ir saistītas arī ar ideju par pārliecību, apņēmīgu un nelokāmu praksi vai apņemšanos kā aktīvu iesaistīšanos, virkni jēdzienu, kas izteikti ar terminiem adhi-mukti vai adhi-mokša (Pāli, adhimutti vai adhimokkha):

Attieksme jeb kognitīvi-afektīvais stāvoklis, ko pauž šis vārds, ir raksturīgs Bodhisatvam karjeras sākuma posmā: darbībai (čarja) saskaņā ar apņemšanos (adhi-mukti) jeb adhimukti-čarjā-bhūmi.

Aplūkojot jēdzienu Ticība iepriekš minētā lietojuma kontekstā, Ticība parādās kā unikāls psiholoģisks stāvoklis, spējas uzticēties vai paļauties uz kādu vai kaut ko paplašinājums .

Šajā Šraddha un Adhimokša apzīmējumu kontekstā, Ticība ir arī īpašība, kura nepieciešama lai koncentrētos Meditācijā, un tā ir cieši saistīta, ja ne identiska, ar mācekļa lielo vēlmi pilnveidoties vai dedzību, kas nepieciešama šādai pilnveidei.

Šajā kontekstā Ticība ir arī pretstats vai pretlīdzeklis gausumam, nomāktībai un mazdūšībai, kas var rasties ilgstošas ​​meditāciju prakses laikā. Ja nebūs Ticības, tad nebūs arī Prakses.

Tomēr šādas mūku vai meditatīvas Ticības definīcijas neizsmeļ Budistu repertuāru:

Kā minēts iepriekš, Budistu Ticības jēdzieni ietver arī emocionālos stāvokļus, kas saistīti ar pieķeršanos un uzticīgu ziedošanos. Šādi stāvokļi dažreiz tiek iekļauti Prasādas kategorijā:

Šim terminam ir sena vēsture Indijas reliģiskajās tradīcijās; tas etimoloģiski nozīmē piezemēšanās un izsauc rāmuma, mierīguma, pašpārliecības nozīmes, kā arī pārliecību un uzticēšanos.

Turklāt starp daudzajiem lietojumiem tas pauž gan vareno labvēlību, gan šīs labvēlīgās attieksmes pieņemšanu vai atzīšanu no vājākā attiecību dalībnieka puses (rāma uzticēšanās, pārliecināta pieņemšana). ).

Pēdējā sajūta ir ne tikai rāma paļaušanās uz skolotāja gudrību vai mācības patiesumu, bet arī svēto priekšmetu un svēto personu labvēlīgā spēka un svētības priecīga pieņemšana.

Tādējādi pareizais apziņas stāvoklis, veicot ziedošanas rituālu, ir prasanna-čitta: prāts Prasādas stāvoklī, tas ir, mierīgi drošs, uzticams, padevīgs, apmierināts un lojāls.

3. Izmantojums Austrumāzijā

Indiešu Budisma jēdzieni parasti tika atveidoti ķīniešu valodā ar terminu, kas apzīmē Uzticību, Xin, kur uzsvars ir uz Pārliecību, nevis uz atteikšanos no sava diskursīvā sprieduma.

Tomēr Xin varētu arī apzīmēt pakļaušanos un neapšaubāmu pieņemšanu, absolūtu uzticēšanos un ticīgu prātu un gribu. Vēlākās nozīmes spēlēja lielu lomu gan neizglītoto praksē, gan dažu izglītoto skolu Ticības Teoloģijās:

Pirmais elements šajā polaritātē (ticība, kas neizslēdz zināšanas vai tiešu izpratni par reliģiskajām patiesībām) ir redzams, piemēram, klasiskajā Čaņ skolas jēdzienā xinxin: uzticēties prātam. Tas pamatojas pārliecībā, ka meklējošais prāts ir pats savu meklējumu objekts, tas ir, Budas daba.

Šāda pārliecība tiek saprasta kā nepastarpināta, nepārdomāta pārliecība, kas rodas no tūlītējas klātbūtnes izpratnes:

Izsakoties procesa jeb prakses terminoloģijā, šī ticība ir prāta pieredze, kad cilvēks nemanipulē un neorganizē tā saturu ar diskursīvām domām. Uzticēšanās prātam pašam kļūst par uzticības objektu.

Šī ir Xinxinming (Vārsmas par Uzticēšanos Prātam) tēma – poēmas, kas piedēvēta Čaņ Budisma Trešajam Patriarham Džjanži Senčanam (m. ap 606. g.), kurā prāts vai doma ir ticības akta reliģiskās tiekšanās ideāls mērķis:

Prāts ir pilnīgs kā liela tukša telpa, kurā nekā netrūkst un nekā nav par daudz. Tas, kas traucē mums piedzīvot savu prātu (apziņu) šādā veidā ir mūsu tieksme izvēlēties un noraidīt.

Turpretī uzticīgais prāts nedala lietas divās daļās; nesadalīt lietas divās daļās nozīmē uzticēties prātam (vai Uzticīgajam Prātam xinxin).

Ticības (xin) ideja parādās arī formulējumā, kas piedēvēts Gaofeng Juanmiao (1238-1295), kurš apraksta 3 būtiskus meditācijas prakses aspektus (chan yao). Tie ir:

a) ticības spēja, b) neatlaidīga centība un c) šaubas.

Ticība ir lielā paļāvības spēja (daxingen), kas šo ideju saista ar agrākajiem Abhidharmiskajiem priekšstatiem par Uzticēšanos un Ticību kā dabisku spēju.

Skaidrs, ka šī Uzticēšanās ir pirms tiek iegūtas pilnīgas zināšanas vai izpratne, jo pārējie 2 prakses aspekti ir Liela Mērķtiecība jeb Neatlaidīga Centība (dafenzhi) un liela šaubu sajūta vai intensīvs šaubu pārdzīvojums. (dayiqing).

Šis termina xin lietojums šķietami atšķiras no nozīmēm, kas pieņemtas citos svarīgos Austrumāzijas tradīciju virzienos, kuros mēs atrodam pretstatu starp pārbaudīto uzticēšanos un paļaušanos uz pašizziņu:

Tīras Zemes Skolas (ķīniešu, džingtu; japāņu, džodo) īpaši saprata, ka prasanna-čitta indiešu tradīcijās nozīmē atteikšanos no gribas sasniegt svētu dzīvi vai vēlmi sasniegt Apskaidrību ar saviem spēkiem.

Tomēr pat starp radikālākajiem Tīras Zemes tradīciju formulējumiem, kur uzticīgie praktizētāji ir skaidri nošķirti no savas ticības objekta un nespēj sasniegt svētumu paši, vēlamajam prāta stāvoklim ir izteiktas Budistu prāta un ticības priekšstatu pazīmes.

Tādējādi dažos radikālākos Džodo Šinšū formulējumos ticīgo paļāvība ir ne tik daudz ticības akts, cik žēlastības pieņemšana:

Cilvēks atsakās no savas spējas atšķirt un ticēt, un cilvēks pieņem paša Budas uzticamo prātu (šindžin), tā ka cilvēka ticība patiesībā ir it kā Budas paša Uzticamā Prāta (šindžin) pieņemšana - ņemot līdzdalību paša Ticības Objekta nopelnos, gudrībā un līdzcietībā.

Sajūtu līmenī šis teoloģiskais uzskats ir saistīts ar priecīgas uzticēšanās ideālu (šingjo), prieku un svētlaimi no paļāvības, ko galu galā vai eshatoloģiski var uzskatīt par sinonīmu priekam sastapt Budu Amitābhu klātienē (nāves brīdī vai Tīrajā Zemē).

4. Kopsavilkums

Nediskursīvas uztveres ideāli tiecas pāri robežlīnijai starp Ticību un Zināšanām, starp pazemīgu pakļaušanos un tāda atbrīvošanās stāvokļa atzīšanu, ko nevar iegūt ar indivīda gribu.

Šķiet, ka savā ziņā tradīcija pieņem, ka cilvēks tic tam, ko viņš ciena un kam uzticas, kā arī tam, ko viņš vēlas sasniegt, un tam, ko cilvēks iztēlojas kas viņš ir vai var kļūt.