Budas Mācekļi

Budas mācekļi

Budas Mācekļi veido daudzveidīgu cilvēku, pārcilvēku un dievību kategoriju.

Šis raksts aprobežosies ar tiem, kurus Indijas Budisma tradīcija apraksta kā vēsturiskā Gautamas Budas personiskos mācekļus. Pat ar šo nosacījumu, pārskats būs nepilnīgs.

Tradicionāli Mācekļus iedala 2 kategorijās:

(1) Garīdzniekos, kuri atsakās no lielākās daļas savām sociālajām privilēģijām un pienākumiem un kļūst par pilnas slodzes Budas mācības praktizētājiem, kuri ievēro daudzus regulējošus noteikumus (Vinaju) un kurus parasti raksturo kā Mūkus un Mūķenes (Bhikšu un Bhikšuņī) ;

(2) cilvēkos, kuri pauž ticību Budam, piedāvā materiālu atbalstu un saņem vienkāršotas pamācības, kas uzsver dāsnumu, un kuri tiek raksturoti kā Laji jeb Pasaulīgie Sekotāji (upāsakas un upāsikās).

Šīs 2 mācekļu kategorijas veido tikai cilvēciskas būtnes (mūku ordinācijā ir īpašs jautājums, kas paredzēts, lai izslēgtu čūsku dievības kuras izmainījušas izskatu).

Tomēr Budas sadarbība ar dievībām ir viņa biogrāfijas ievērojama iezīme un svarīgs faktors mācekļu kopienas attīstībā.

Visu veidu galvenie mācekļi parādās arī kā varoņi stāstos par Budas iepriekšējām dzīvēm (Džātakās) , tādējādi norādot, ka viņu attiecības sākušās jau iepriekšējās dzīvēs un tālā pagātnē un nav nejaušas.

Buda ir attēlots kā tāds, kas pieņem sekotājus no visām sabiedrības sociālajām kastām: Brahmaņiem (garīdzniekiem un inteliģentiem), Kšatrijiem (karotāju un valdnieku šķiras), Vaišju (tirgotāju) un zemāko slāņu pārstāvjiem, Šūdrām un Neaizskaramajiem (Dālitiem).

Galu galā viņš pieņēma arī Sievietes par personīgajām māceklēm, un viņš brīvi sadarbojās un mācīja dievišķās būtnes, tostarp Šakru (Indru) (piem. sūtrā "Šakras Jautājumi").

Buda arī sazinājās ar citu reliģisko tradīciju praktizētājiem, dažos gadījumos iegūstot viņus par mācekļiem, citos nespējot viņus pievērst savai mācībai.

Dažos pārskatos par periodu pēc Apskaidrības, Buda ir attēlots arī kā apmeklējot Trājastrimšas Debesis un mācot tur,

vislabāk zināmais atgadījums bija kad Buda mācīja Debesīs savu sen mirušo Māti (kas norāda uz bērna un mātes attiecību nozīmi Budisma kultūrā).

Lielākajā daļā Dienvidāzijas un Dienvidaustrumu Āzijas valstu pastāv arī vietējās tradīcijas, kurās Buda attēlots tās maģiski apmeklējot, bieži vien atstājot neizdzēšamus pēdu nospiedumus kā pierādījumu par savu klātbūtni,

un tādējādi aizsākot Budisma izplatīšanu katrā reģionā kā tradīciju, kura sākusies ar personīgu māceklību.

Vēstures gaitā un līdz mūsdienām daudzas klostera tradīcijas sevi ir uzskatījušas par Tradīcijas nepārtrauktas tālāknodošanas izpausmi, kas sākusies no kāda no Budas personiskajiem mācekļiem.

Mūsu zināšanas par Budas mācekļiem galvenokārt ir iegūtas no Rakstu avotiem,

un sākotnējā mācekļu kopuma pieaugums ir dokumentēts svarīgā Theravādas tradīcijas Vinajas teksta pirmajā daļā, ko sauc par Mahāvaggu. Šajā tekstā ir iekļauts aizraujošs stāsts par pirmo Budas personisko mācekli.

Pēc Apskaidrības sasniegšanas, savas jaunās dzīves pirmajās nedēļās Buda tiek attēlots pavadot laiku sēžot zem dažādiem kokiem Bodhgajas tuvumā un pakāpeniski sadarbojoties ar citām būtnēm, un no šiem vienkāršajiem kontaktiem drīz parādījās pirmie Budas sekotāji un kopiena sāka palielināties.

Interesanti, ka šie kontakti ne vienmēr bija pozitīvi vai auglīgi, un teksts norāda, ka mācekļu kopienas izveide nebija iepriekš paredzēta.

Zīmīgi, ka Budu vispirms uzrunā tāds, kas tiek raksturots kā augstprātīgs Brahmanis:

Viņi apsveicinās un, atbildot uz jautājumu, Buda izskaidro patiesas garīgās pilnības dabu.

Tikšanās rezultāts nav saglabājies, iespējams, atspoguļojot neviennozīmīgās attiecības, kas pastāvēja starp Budistu kopienu un Brahmaņiem, sabiedrības augstāko šķiru.

Otrā tikšanās notika lielas vētras laikā, kad čūsku dievību karalis Mukalinda godbijīgi apvija savu ķermeni ap Budu, lai to aizsargātu:

Kad vētra bija beigusies, čūska pieņēma jauna cilvēka veidolu un pielūdza Budu, bet Buda viņu nemācīja.

Trešajā tikšanās reizē ir iesaistīti 2 garāmejoši tirgotāji Trapuša un Bhallika, kuri piedāvāja Budam ēdienu. Buda pieņēma šo piedāvājumu, un pēc tam tirgotāji pieņēma patvērumu Budā un Budas Mācībā, un tādējādi tiek atzīti par viņa pirmajiem mācekļiem:

Zīmīgi, ka viņi no Budas nesaņēma nekādas mācības un devās tālāk savās darba gaitās.

Gan tekstuālie, gan arheoloģiskie avoti liecina, ka agrīnā Budistu kopiena guva milzīgu labumu no tirgotāju klases piesaistīšanas Budismam un ģeogrāfiski izplatījās pa galvenajiem tirdzniecības ceļiem senajā Indijā un ārpus tās.

Šajā laikā Buda piedzīvoja šaubu periodu:

Pārdomājot grūtības, ar kādām viņš pats bija sasniedzis Bodhi (Apskaidrību), viņš domāja, ka būtu neiespējami iemācīt citiem sasniegt to pašu.

Tomēr te viņu apciemoja dievība vārdā Sahampati, kas ar argumentu palīdzību viņu pārliecināja, ka daži cilvēki "kuriem maz putekļu acīs" būtu spējīgi pielietot Budas sniegtos padomus, un pēc tam Buda nolēma mācīt cilvēkus.

Viņš iegrima pārdomās par to, kurš varētu būt piemērots, lai kļūtu par mācekli:

Viņš atcerējās savus agrākos skolotājus, kuri izrādījās bija jau miruši, un visbeidzot atcerējās par saviem biedriem askētiem, ar kuriem kopā viņš pavadīja laiku neilgi pirms savas Apskaidrības.

Viņš devās uz Benaresu, kur viņi bija apmetušies, un ceļā satika ar Ādžīvaku praktizētāju, vārdā Upaka, kurš atpazina Budas garīgo pilnību, bet, saņemot iespēju viņam sekot, tikai noteica: "Varbūt!" un aizgāja tālāk.

Buda ieguva pilna laika mācekļus tikai pēc tam, kad kādu laiku atkal nodzīvoja kopā ar saviem 5 bijušajiem draugiem askētiem. Viņu vārdi bija:

- Galu galā viņus pārliecināja Budas starojošā klātbūtne un viņa mutiskās pamācības, un jau norādītajā secībā viņi kļuva par viņa pirmajiem 5 ordinētajiem mācekļiem.

Šim aizsākumam sekoja ātra kopienas paplašināšanās, kas sākas ar vietējā puiša Jašas pievēršanos Budismam, arī viņš kļuva par mūku.

Drīz Jašas vecāki kļuva par pirmajiem Budas laju sekotājiem, kas liecina ka Budismu var praktizēt arī mājās, dzīvojot ģimenes dzīvi , un, bez šaubām, šim modelim drīz vien sekoja arī daudz citu ģimeņu.

Pēc tam 54 Jašas draugi un domubiedri kļuva par Bhikšu (Mūkiem).

Šajā brīdī Budas pilna laika mācekļu skaits bija 60 cilvēku un viņš ierosināja tiem apstaigāt reģionu un dalīties viņa mācībā:

Tā rezultātā mūku kopiena drīz vien izpletās plašumā un attiecīgi pieauga Budas iespējas kalpot par personisku skolotāju katram jaunpienācējam.

Drīz vien Buda atļāva saviem vecākajiem mācekļiem pašiem ordinēt jaunos mācekļus, un tādējādi kopiena izpletās un paplašināja savas klātbūtnes ģeogrāfisko teritoriju.

Nav norādes par to, cik ilgs laiks īsti bija nepieciešams, lai no nulles mācekļiem izveidotu pašpietiekamu kopienu, lai gan tas noteikti prasīja vairākus mēnešus vai pat gadus.

Lai gan kopiena paplašinājās ārpus Budas tiešās kontroles, viņš tomēr visu mūžu turpināja meklēt personiskus mācekļus, un ieraksti apraksta Budas personiskos kontaktus ar daudziem cilvēkiem:

Par Budas tuvākajiem personiskajiem mācekļiem drīz kļuva:

Ānanda bija Budas brālēns un bija viņa tuvs pavadonis un palīgs aptuveni 30 gadus:

Tas, ka Ānanda pārzināja Budas dzīvi bija iemesls tam, ka Pirmajā Budistu Koncilā pēc Budas nāves Ānanda tika lūgts nodeklamēt visas lekcijas, kuras viņš jebkad bija dzirdējis Budu mācām.

Tāpēc lielākā daļa Sūtru jeb Lekciju sākas ar frāzi "evaṁ mayā śrutaṁ" (tā es esmu dzirdējis).

Mūks Upāli, kādreizējais frizieris, kurš skuva galvas visiem mūkiem, recitēja visu Vinaju.

Ānanda nekļuva par Arahantu Budas dzīves laikā, tāpēc reizēm tiek attēlots kā tāds, kura uzvedība nav bijusi nevainojama.

Viņš arī tiek attēlots kā sieviešu ordinācijas mūķeņu kārtā aizstāvis, par ko Buda esot teicis ka tas saīsināšot kopienas pastāvēšanas ilgumu,

un tieši pēc Ānandas atkārtotiem atgādinājumiem, Buda beidzot piekrita ordinēt savu tanti un audžumāti Mahāpradžāpatī Gautamī:

Tā bija Mahāpradžāpatī, kura uzaudzināja Siddhārthu, nākamo Budu, pēc viņa mātes pāragrās nāves, viņa jau bija sasniegusi cienījamu vecumu, zaudējusi vīru, un vairs nebija apmierināta ar laicīgas mācekles lomu.

Tāpēc viņa kļuva par Pirmo Bhikšuņī, un Buda viņu atzina par savu vissenāko sieviešu kārtas mācekli.

Arī citas sievietes-mācekles ieguva personisku atpazīstamību, tostarp Dhammadinna, kuru Buda raksturoja kā labāko sludinātāju.

Tomēr izcilākie Budas mācekļi bija Šāriputra un Mahā Modgaljājana:

Viņi abi bija bērnības draugi, kuri pameta mājas, lai turpinātu reliģisko dzīvi, vispirms kopā, bet vēlāk pašķīrās, vienojoties, ka pirmais, kurš atradīs īsto ceļu, atnāks un pastāstīs otram:

Pēc tikšanās ar Assadži un pievēršanās Budas mācībai, Šāriputra uzaicināja Mahā Modgaljājanu, un Buda viņus reizē iesvētīja par mūkiem, un nedaudz vēlāk iecēla viņus par saviem galvenajiem mācekļiem.

Mahā Modgaljājana bija slavens ar saviem meditatīvajiem sasniegumiem,

Šāriputra tika slavēts par viņa gudrību un analītiskajām spējām.

Buda arī atzīmēja, ka no mūķenēm vislielākie sasniegumi meditācijās un gudrībā bija Kšemai un Utpalavarņai un no laju sievietēm Kubdžottarai un Uttarai.

Starp saviem laju atbalstītājiem kā dāsnāko Buda atzīmēja Anāthapiņdiku, bet kā labāko dharmas skolotāju Čitru.

Vēl daudzus citus mācekļus Buda izcēla par dažāda veida personiskajiem sasniegumiem,

un aizkustinoši dzejas paraugi, ko sarakstījuši šie un citi viņa mācekļi, gan vīrieši, gan sievietes, ir ierakstīti 2 Pāļi tekstos, ko sauc par Theragāthā un Therīgāthā.

Mūks Mahā Kāšjapa tika atzīts par izcilāko askētisma praktizētāju; vēlāk tas bija viņš kurš nodarbojās ar bēru organizēšanu tūlīt pēc Budas nāves.

Citi svarīgi mācekļi ir Upagupta, kuru īpaši cienīja Dienvidaustrumu Āzijas Budisti un kurš kļuva par kulta un rituāla uzmanības centru tur, un Anāthapiņdika, kuras vārds nozīmē "Trūcīgo Barotājs".

Anāthapiņdika, baņķieris un, iespējams, slavenākais laju māceklis, par brīnišķīgiem izdevumiem nopirka Budam slaveno Džetavanu (Džetas birzi) Šrāvastī, kur viņš lika uzcelt Klosteri.

Tekstos ir stāstīts par Anāthapiņdikas bēdām guļot uz nāves gultas, kad viņš saprata, ka Buda bija rezervējis savu augstāko mācību tikai saviem mūku kārtas sekotājiem.

Svarīgs bija arī neuzticīgais mūks un māceklis Devadatta, Budas pirmais brālēns, kuru vienmēr atceras dēļ viņa sazvērestībām, kad viņš mēģināja nogalināt Budu un sašķelt Sanghu. Tie tiek uzskatīti par visbriesmīgākajiem noziegumiem, ko mūks var izdarīt attiecībā pret Sanghu.

Dīvainā kārtā ķīniešu svētceļnieks Fasjens mūsu ēras 5. gadsimta sākumā ziņoja ka Budistu dzimtenē Devadattam joprojām bija ievērojams piekritēju skaits, kas pielūdza nevis Šākjamuni, bet gan 3 Budas, kas bijuši pirms viņa.

Svarīgi bija arī Budas karaliskie mācekļi:

- Prasenadžits (Pasenadi), Kosalas karalis, kurš esot radījis 1. Budas attēlu.

- Bimbisāra, Māgadhas karalis;

- un Bimbisāras dēls Adžātašatru, kurš pēc sākotnējās sazvērestības ar Devadattu kļuva par ticīgu Budas mācekli.

Vēlākajos Budisma kanoniskās literatūras slāņos vairāki šie mācekļi turpina parādīties kā lomu atveidotāji.

Īpaši svarīga ir Subhūti atveidošana par galveno sarunu biedru Pradžņa Pāramitas literatūrā. Mūks un māceklis, kas Āgamās un Nikājās atzīmēts kā galvenais no meža hermītiem, un, iespējams, līdz ar to arī cienīgākais ziedojumu saņēmējs.

Citas Mahājānas sūtras un Vadžrajānas tantras piedāvā virkni jaunu un, iespējams, izdomātu mācekļu vārdu.