Budistu Sangha | Kopiena

1. Budistu Sangha | Kopiena

Saṅgha (kopiena) ir trešā no 3 Budistu Patvērumiem jeb Dārgakmeņiem (tri-rātna), kas ir Buda, Dharma un Sangha.

Vārds Sangha burtiski nozīmē kas labi sasiets kopā. Ideja ir tāda, ka patiesā Budistu kopiena ir labi izveidota, imūna pret šķelšanos un ir pilnīgā harmonijā.

Kopš senākā perioda Budistu pielūgsmes neapstrīdams fokuss ir bijusi Saṅgha kopā ar Budu un Dharmu, un apgalvojums

Buddham Šaraņam Gacchāmi,
Dharmam Šaraņam Gacchāmi,
Sangham Šaraņam Gacchāmi

(Es pieņemu patvērumu Budā,
Es pieņemu patvērumu Dharmā,
Es pieņemu patvērumu Sanghā)

- ir bijis Budistu primārais, kopīgais apliecinājums.

Visām Budisma skolām raksturīga pazīme ir tā, ka Cēlā Sangha ir šī 3. Dārgakmens galvenā forma. Tomēr interpretācija par to, kas tieši pārstāv šo Dārgakmeni, ir atkarīga no tā, kā kura skola definē Sanghu.

Piemēram, daudzās skolās mūku dzīve tiek uzskatīta par drošāko un piemērotāko vidi, lai virzītos uz Apskaidrību un Atbrīvi, pasaulīgās dzīves kārdinājumu un nepilnību dēļ.

Budismā Gautama Buda, Dharma un Sangha, katra lieta ir aprakstīta kā tāda, kam ir noteiktas īpašības. Šīs īpašības tiek daudzinātas vai nu katru dienu vai vismaz Uposathas dienās, atkarībā no Budisma skolas.

Theravādas tradīcijās tās ir daļa no ikdienas recitācijas:

Sangha: Svētītā Skolotāja mācekļu Sangha (šrāvaki / sāvaki):

Tāpēc, 4 personu pāri, 8 indivīdu veidi - Šī Svētā mācekļu Sangha ir:

    - nepārspējams nopelnu lauks pasaulei (Anuttaram puņņakkhettam lokassa)

2. Idealizētā Kopiena

Tradicionālais Saṅghas skaidrojums to raksturo nevis kā parastu mūku un mūķeņu kopienu, kas pieder pie Budistu Ordeņa, bet gan kā īpašu Kopienu kuru veido 8 Cildenās Būtnes, kurus sauc par Āriešiem (Cēlajiem), kas savās sirdīs nes atbrīvojošo Dharmu:

Viņi ir aprakstīti Sutta Nipātas Čullavaggas Ratana Sūtrā (II.1.6-7), kas ir viena no senākajām Budisma mācībām:

8 personas, kuras slavē Tikumīgie, ir 4 pāri:
Viņi ir Budas mācekļi un ir ziedojumu cienīgi.
Viņiem pasniegtās dāvanas dod lieliskus rezultātus…
brīvi no ciešanām, viņi ir ieguvuši … vietu kur nāve nesniedzas.

- Šis ir varenais dārgakmens Saṅgha.

Pirmais Cildeno Būtņu pāris ir tie, kuri ir sasnieguši vai ir ceļā uz Arahanta stāvokli (slavēšanas un ziedojumu vērto). Arahanti, tāpat kā Buda, ir atraduši Atbrīvi no nebeidzamās Samsāras (dzimšanas un nāves cikla).

Pārējie 3 Cildeno Būtņu pāri ir tie, kuri, ja arī nav Arahanti,

ir sasnieguši vai ir ceļā uz Anāgāmina stāvokli; tas ir, viņi ir Ceļa Beidzēji un neatgriežas šajā parastajā pasaulē, kurā dominē jutekļu apmierināšana.

Ja viņi vēl nav šajā attīstības stadijā, viņi ir sasnieguši Sakridāgāmina (Vēlreiz Dzimstošā) stāvokli vai ir ceļā uz to un vēl tikai reizi atgriezīsies šajā parastajā pasaulē.

Ceturtais Cildeno Būtņu pāris ir Šrotāpannas, Ceļa Uzsācēji, kuri ir ieguvuši vai ir ceļā uz to, lai iegūtu stāvokli, lai viņi var atgriezties šajā parastajā pasaulē ne vairāk par 7 reizēm, līdz sasniegs Atbrīves mērķi, Ceļa Beigas:

Viņus sauc par Ceļa Uzsācējiem, jo Dharmas upe, 4 Cēlo Patiesību, kas sistematizē Budas atbrīvojošās mācības saturu, apjēgsme, ir savienojusies ar viņu apziņas straumi.

Tradicionālajā Saṅghas izpratnē Buda kā Arahants ir Saṅghas loceklis un arī iemieso sevī Dharmu.

Saṅghas glābjošā funkcija ir daudz apspriesta:

Tradicionālie skaidrojumi to pielīdzina Medmāsai, kas palīdz pacientam lietot zāles (dharmu), ko izrakstījis Buda, kurš tiek pielīdzināts ideālam ārstam.

Agrīnais Indijas Budisms (Madžhima-Nikājā 75, 105), iespējams, balstoties uz sen-indiešu medicīnas teoriju (piemēram, Čaraka-samhitu 9.19), apgalvo, ka Buda jeb Tathāgata (tas, kas zina lietas, kādas tās ir) var tikai iemācīt mācekļiem Ceļu uz ciešanu beigām, viņš nevar nomazgāt citu nepilnības ar rokas vēzienu.

Cilvēks, kuru māc ciešanas, dziedina sevi pats, pielietojot 8 Posmu Ceļa uz Brīvību praksi, kuru mācīja Buda.

Glābjošais spēks mīt Dharmā, nevis Budā vai Sanghā, un saskaņā ar agrīnajiem Budistu tekstiem, ne mūkos vai mūķenēs, ne kā indivīdos, ne kā grupā.

3. Agrīnās Kopienas Vēsture

Agrākās Budisma Kanona daļas, kas saglabājušās Pāļi valodā, liecina, ka sākotnējā vēsturiskā kopiena sastāvēja no tiem kuri iesaistījās askētiskajās praksēs kā Šramaṇas (Pāļi, Samaṇas) un Pravrādžikas (Pāļi, pabbadžitas; bezpajumtnieki-askēti).

Budistu askēti no citām līdzīgām ubagojošu mūku grupām galvenokārt atšķīrās ar nepatiku pret intelektuāliem strīdiem, izvairīšanos no galēja askētisma, kopīgu apbrīnu par Gautamu Šākjamuni un apņemšanos garīgi pilnveidoties vai meditēt (Sutta Nipāta 2).

Lai gan pašiem pirmajiem kopienas locekļiem nebija noteiktu klosteru un viņi patvērās zem kokiem vai alās, lietus sezonas laikā ceļošanas grūtības lika locekļiem patverties pastāvīgās ēkās.

Visticamāk, ka mājsaimnieki un turīgie atbalstītāji, kas sākotnēji bez šķirošanas deva ziedojumus visiem reliģiskajiem ubagiem, neatkarīgi no tā, vai tie būtu Džaini, Ādžīviki vai ortodoksālie Vēdu sekotāji,

laika gaitā sāka dot priekšroku Gautamas Budas sekotājiem un apzināties sevi kā tos kas atbildīgi par viņu iztikšanu un labklājību.

Tas noveda pie kopienas pamata iedalījuma Bhikšu (Pāļi, Bhikkhu; Mūki) un Bhikšuņī (Pāli, Bhikkhunī; Mūķenes), vārdos, kas burtiski nozīmē Ubagi un Upāsakās un Upāsikās (laju sekotāji, vīriešu un sieviešu dzimuma).

Saskaņā ar tradīciju Gautamas personīgais pavadonis Ānanda lūdza, lai sievietes tiktu uzņemtas Kopienā, un pirmā Budistu mūķene bija Budas tante Mahāpradžāpatī Gautamī.

Iestāšanās Kopienā sākotnēji tika nopelnīta, vienkārši atbildot uz Budas aicinājumu doties ceļā.

Kad par Gautamas mācekļiem kļuva tādi harizmātiski līderi kā Šāriputra un Mahā Modgaljājana, kuriem pašiem jau bija ievērojams skaits sekotāju, kopiena kļuva ievērojami lielāka.

Liekas, ka pat jau pirms Gautamas aiziešanas, Kopienas vecākajiem biedriem bija atļauts uzņemt jaunus biedrus, liekot tiem 3 reizes noskaitīt Patvēruma Pieņemšanas formulu (Es pieņemu patvērumu Budā, utt.).

Pamazām parādījās sarežģītāka upasampadā (ordinācijas rituāls):

Līdz tam laikam Ordinācija nozīmēja ordināciju par mūku vai mūķeni, un ikdienas nozīmē Budistu Kopiena bija līdzvērtīga mūku un mūķeņu kopienai, lai gan arī 4 Asambleju Kopiena (mūki, mūķenes un laju vīrieši un sievietes) tika atzīta.

Budistu mūku un mūķeņu kopienas vēsture tās pirmo 500 gadu laikā ir galvenokārt Sangīti (Koncilu) un Nikāju (ordinācijas līniju jeb skolu) vēsture:

Tūlīt pēc Budas aiziešanas, jaunās Kopienas locekļi sanāca kopā lai apkopotu Budas mācības, vēlāk to apzīmēja par Pirmo Koncilu:

Aptuveni tajā laikā tika izveidots, iespējams, agrākais Kopienas likumu krājums – Prātimokša.

Prātimokša sākotnēji iespējams nozīmēja pret šķelšanos, un tās deklamēšana bija galvenais faktors, kas saistīja kopā dažādās Nikājas, kuras jau bija sākušas kļūt patstāvīgas dēļ tādiem apstākļiem kā ģeogrāfija, lojalitāte pret īpašiem harizmātiskiem mūkiem un dēļ nelielām domstarpībām par disciplīnu.

Otrais Koncils notika apmēram 100 gadus pēc Budas nāves:

Līdz tam laikam mūku un mūķeņu kopienas pamata likumi un lielākā daļa noteikumu un rituālu, kas attiecas uz klostera disciplīnu un procedūru, bija jau sistematizēti.

Teksti, kuros atrodami šie normatīvi, kopā tiek saukti par Vinaju (disciplīnu). Šie teksti veido vienu no 3 Tripitakas (Budistu Kanona) sadaļām jeb Groziem.

Vinajas Grozs sastāv no 3 galvenajām sadaļām:

(1) Vinaja-Vibhanga, personisko noteikumu saraksts dažādiem ordinācijas līmeņiem, kā arī stāsti par to rašanos;

(2) Skandhaka (Pāļi, Khandhaka), skaidrojums par noteikumiem, kas regulē kopienas procedūras, tādas kā uzņemšanu ordenī un lietus perioda retrīta vadīšanu;

(3) Parivāra, papildus materiālu apkopojums.

Vinajas tekstos ir uzskaitīti 7 dažādi noteikumu kopumi jaunākajiem un vecākajiem kopienas locekļiem.

Papildus noteikumiem, kas attiecas uz Bhikšu un Bhikšuņī (pilnībā ordinētiem mūkiem un mūķenēm), ir arī noteikumu kopumi iesācējiem vīriešiem un sievietēm.

Turpmākais īpašais noteikumu kopums pārbaudes laika mūķenēm, iespējams, atspoguļo stadiju, kad kopienas sieviešu daļu sāka pakāpeniski izstumt no aprites:

Kopienas Bhikšuņī sastāvdaļa Indijā galu galā izzuda, lai gan Ķīnā un Korejā tā ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Tikumība, kas tiek gaidīta no visiem klostera kopienas locekļiem, ir dota Prātimokšā:

Tās pamatā ir 4 Atturēšanās (pārādžika):

Jebkura no šiem noteikumiem pārkāpšana nozīmē izslēgšanu no Mūku Ordeņa.

Dažādas Nikājas uzskaita nedaudz atšķirīgu noteikumu kopskaitu, sākot no aptuveni 350 pilnai Bhikšuņī ordinācijai līdz aptuveni 10 solījumiem iesācējiem mūkiem uz pārbaudes laiku.

Starp šiem noteikumiem ir daži, kas kopienas locekļiem liek:

Valkāt dzeltenas, sarkanbrūnas vai zilgani-pelēkas krāsas apmetņus, izmantot ziedojumu bļodu, kuti (klostera istabu) un ievērot noteiktus ēšanas paradumus, piemēram, neēst pēc pusdienlaika un neglabāt ēdienu pa nakti.

Pirmā lielā šķelšanās Sanghā notika starp Mahāsanghikas (Lielās Kopienas jeb Asamblejas) un Sthāviras (Vecākie) piekritējiem:

Tā kā lielākā daļa no tā, ko mēs zinām par Budistu Ordeņa agrīno vēsturi, nāk no Mahāvamsas (Lielās Hronikas),

vēstures, kas sarakstīta Pāļi valodā, no senās Mahāvihāras klostera Šrīlankā mūku redzējuma viedokļa  (tā bija Nikāja jeb Ordenis, no kura mūsdienu Theravādas skola esot cēlusies),

tad ir bijusi tendence pārmērīgi uzsvērt atšķirības starp dažādām Budistu Nikājām un aplūkot tās kā sektas, kas ir būtiski pretnostatītas savā starpā, nevis kā atšķirīgas Sanghas, kuras visas ir saistītas ar to pašu Prātimokšu.

Budistu mūku un mūķeņu kopiena nekad nav bijusi monolīta vienība:

Iespējams, ka tās vienkāršā decentralizētā struktūra, kurai nav spēcīga centrālā valdnieka, bet darbojas kā patstāvīgas brīvprātīgo kopienas,

atspoguļoja Šākju paražas, kad tie bija daļa no Vridžikas Konfederācijas, Indijas ziemeļdaļas apgabalā, kur dzimis Šākjamuni (Šākju Gudrais).

Lai arī dažādība bija neatņemama Budistu kopienas sastāvdaļa jau agrīnajā periodā, tomēr agrīnās Nikājas centās uzmanīgi sevi pasniegt tādā veidā, lai izvairītos no formālas šķelšanās:

Pat pēc Mahāsanghikas / Sthāviru šķelšanās Sanghā nebija fundamentāla sadalījuma,

un būtu aplami iedomāties, ka sadalījums Hīnajānas un Mahājānas Budismā balstījās uz nesamierināmām atšķirībām starp šīm agrīnajām Nikājām.

Pastāvēja vismaz 18 agrīnās Budistu Nikājas, no kurām dažas devušas savu vārdu vēlākajām Budistu prakses un filosofijas skolām.

Daudzas, ja ne visas, lasīja Prātimokšu savā dzimtajā valodā, un, iespējams, katrai bija arī Vinaja un, iespējams, pat visa Tripitaka.

Pilnīga Mahāvihāras Nikājas jeb Theravādas skolas Tripitaka, kas sākotnēji bija pierakstīta Pāļi valodā, kļuva pieejama zinātniekiem Eiropas valodās 19. gadsimtā.

Lai arī daudzu citu skolu Vinaja Pitakas sākotnējās versijas ir zaudētas, izņemot gadījuma rakstura tekstus un fragmentus, dažas ir saglabājušās Ķīniešu un Tibetiešu tulkojumā.

Starp tām, Dharmaguptaku Vinajai īpaši daudz sekotāju bijis Ķīnā un valstīs, kuras stipri ietekmējis Ķīnas Budisms, un Mūla-Sarvāstivādas Vinajai ticis sekots Tibetā un tās ietekmētajos reģionos.

Katru Sanghu definēja (un joprojām definē lielā mērā) kopīga Prātimokšas lasīšana 2 reizes katru mēnesi, tā sauktajā Uposathas dienā,

kad notiek arī grēksūdze un morālē atjaunošanas ceremonija, kuru veic skrupulozi sekojot Karma- Vāčanai (noteiktajai formulai) un rituāliem saskaņā ar tradīciju.

Kopienu definē arī 2 citas rituālās aktivitātes:

1. Sīmā (noteikto robežu) noteikšana Varšavāsas (lietus retrīta; Pāļi, Vassavāsa) laikam.

2. Šo robežu rituāla pārkāpšana retrītam noslēdzoties.

Iespējams, ka šī paraža ir sākusies jau ar Gautamas pirmajiem sekotājiem un saistīta ar vietām, kur atradās klosteri, kur mūku un mūķeņu grupas aizvadīja lietus sezonu.

Nepieciešamais kvorums ir vismaz 10 vai dažos gadījumos 5, pilnībā ordinēti Saṅghas locekļi.

Šo Sanghu definējošo darbību klātbūtne vai trūkums ir galvenais kritērijs lai noteiktu vai Šāsana (Budas mācība) ir iedibināta noteiktā reģionā vai nav.

Dažādu kopienu locekļi visbiežāk ievēro vienādus noteikumus, bet viņi neapmeklē viens otra ceremonijas un neveido kopēju Sanghu,

izņemot tādā nozīmē, ka viņi ar savu tērpu un pieturēšanos Prātimokšas solījumiem, simbolizē iepriekš aprakstīto Cildeno Būtņu Kopienu.

4. Mahājānas un Tantriskā Sanghas

Mēs skaidri redzam Pilnīgās Gudrības Lielajā Sūtrā, ka arī idealizētā Mahājānas kopiena ir balstīta uz 8 Cildenajām Būtnēm:

Tomēr papildus agrīnā Budisma 8 Cildenajām Būtnēm, Mahājānas kopienā ietilpst arī Bodhisatvas un Budas:

Teorētiski tie ir neskaitāmi, bet starp tiem vislabāk pazīstami ir 8 Bodhisatvas, starp kuriem ir arī Maņdžušrī, Avalokitešvara, Kšitigarbha utt., kā arī Budas Akšobhja, Amitābha un Vairočana:

Šīs cildenie Bodhisatvas un Budas dažreiz saucas par Debesu

jo tie atrodas nevis šajā parastajā pasaulē, bet gan Bhūmi (augstā garīgajā līmenī) vai varenajā Budas Kšetrā (Budas-laukā jeb Tīrajā Zemē).

Mahājānas tradīcija uzskata, ka Bodhisatvas un Budas nemotivē Nirvāna, daļējā brīvība no Pārdzimšanas, kuru sasniedz 8 Cildenās Būtnes:

Tā vietā viņi kultivē Bodhičittu (Apskaidrības Nodomu), sasniedz Samjak Sambodhi (īsto un pilnīgo Apskaidrību), kļūst par Budām un darbojas neskaitāmus laikmetus pasaules labumam.

Cildenie Bodhisatvas ir ceļā uz sasniegšanu, un Budas jau ir sasnieguši, mūžīgo Apskaidrību, kas sevi izpauž daudzos veidos, kas piemēroti pasaules glābšanai.

Tāpēc Mahājānas Raksti apgalvo, ka Budistu Kopiena ir pasaulē klātesoša daudz lielākā mērā un daudzos dažādos veidos, salīdzinot ar 8 Cildeno Būtņu Kopienu, kas aprakstīta Theravādas Budistu skolu rakstos.

Budisma Tantrā tiek uzskatīts, ka idealizēto Kopienu caurauž Guru apskaidrotā daba un vēl vairāk to papildina Vidjādharas (zināšanu glabātāji).

Tiek uzskatīts, ka Vidjādharas ir ļoti motivēti Bodhisatvas, kas izmanto ezotērisko meditāciju, lai ātri sasniegtu augstus garīgos mērķus.

Tāpat noteikta loma tantriskā kopienā ir gudru feju tēliem (Dākinī), personiskajām meditāciju dievībām (Īšta Devatā) un Dharmas Aizstāvjiem (Dharmapālām).

Atšķirības starp faktiskajām vēsturiskajām Mahājānas un pirms-Mahājānas Kopienām nav skaidri noteiktas:

Agrīno ķīniešu ceļotāju Indijā piezīmes liecina, ka abas darbojās vienlaikus kā mūku kopienas, dažreiz pat iekļaujot vienas un tās pašas Nikājas locekļus.

Kas attiecas uz vēsturiskajām Tantriskajām kopienām, tās lielākoties arī ir spekulāciju objekts:

Visticamāk, ka dažas Tantriskās Sanghas izveidojās ap harizmātiskajiem tantriskajiem meistariem (Vadžrāčārjām) un rīkoja rituālas sanākšanas (Gaṇa-Čakru) un citus rituālus kā grupa. Šādas grupas joprojām pastāv starp Ņūaras Budistiem Nepālā.

5. Mūsdienu Budistu Kopienas

Eiropas pētniekiem kopš koloniālā perioda beigām ir bijusi tendence asociēt Budistu Sanghas ar nacionālo valstu parādīšanos un leģitimizāciju:

Tādējādi ir ierasts runāt par Taizemes Sanghu, Birmas Sanghu, Tibetas Budismu, Ķīnas Budismu utt.

Lai gan šai pieejai ir acīmredzama aprakstoša vērtība, tā ir maldinoša, ja ar to domā kādas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo Nikāju struktūru:

Piemēram, mūsdienu Šrīlankā 3 Nikājas ir sadalījušās uz kastu pamatiem un tās nešķērso viena otras robežas; Tibetā Nikājas ir sašķeltas atkarībā no reģiona, klostera skolām vai sektām, kurām var būt spēcīgas antipātijas citai pret citu.

Neskatoties uz to, ir skaidrs, ka lielākajai daļai Budistu tādas atšķirības šajās valstīs neļauj dažādām Kopienām tikt uztvertām kā vienlīdz autentiskai Budistu Sanghai;

taču aplūkojot tās visas kopā bez iedziļināšanās atšķirībās, katra Sangha tiek vērtēta tikpat augstu itkā tā būtu tā pati 8 Cildeno Būtņu idealizētā Kopiena.

Starp jauniem Budistu konvertītiem Rietumu valstīs pastāv ļoti atšķirīgi uzskati par to, ko nozīmē Budistu Sangha:

Droši vien to visbiežāk saprot kā jebkuru grupu, kas tiekas savā starpā, un kurai pievienojas kopīgas Budistu ticības dēļ, vai jebkuru grupu, kas ir saistīta ar tās dalībnieku uzticību kādam īpašam Budisma skolotājam vai autoritātei.