Mahāsīhanāda Sutā, Madžhima Nikājā 12, Buda minēja 5 Pārdzimšanas Galamērķus (pancagati). Kādi ir šie 5 Pārdzimšanas Galamērķi?
Elles, dzīvnieku un Izsalkušo Garu Valstības ir Nelaimīgie esamības stāvokļi (duggati), savukārt cilvēku un dievu Valstības ir Laimīgas esamības valstības (sugati).
Šeit dievi
ietver:
Tiek uzskatīts, ka Elle jeb Nāraka (Niraja, Pāļi) pastāv zem zemes virsmas:
Piemēram, Lohakumbhi (Dzelzs Katla) karstā kausētā metāla Elle, kura ir minēta Dhammapādas komentāros, kur četriem bagātajiem puišiem bija jācieš par laulības pārkāpšanu, esot zem zemes garozas.
Dzīvnieku, Spoku un Cilvēku valstība pastāv uz zemes virsmas. Šīs Valstības nav nodalītas, bet būtnes dzīvo savā atbilstošajā pasaulē.
Tiek uzskatīts, ka dievi dzīvo virs zemes un augstu debesīs, debesu pilīs, kuras viegli ceļo pa debesīm (Vimānavatthu jeb Stāsti par Pilīm).
Saskaņā ar Budismu, būtnes piedzimst Ellē, jo tām ir uzkrājusies smaga Sliktā Karma. Tur viņas piedzīvo bezgalīgas ciešanas, kuras ir grūti izturēt, nepatīkamas, šausmīgas un sirdi plosošas.
Buda teica, ka ciešanas cilvēkam, kuru nemitīgi caurdur 300 šķēpi, salīdzinot ar ciešanām Ellē, ir kā mazs akmentiņš salīdzinājumā ar Himalajiem.
Tomēr Elles būtnes necieš mūžīgi, kā to māca dažas reliģijas:
Kad ļaunā Karma ir izpirkta, tās var pārdzimt labākā valstībā, savas pagātnes labās Karmas rezultātā.
Saskaņā ar Pāļi Komentāriem pastāv 8 Galvenās Elles, proti:
a) 8 galvenās Elles
1) Saņdžīva, kur būtnes tiek sagrieztas gabalos un nogalinātas daudzus tūkstošus gadu, un tās tur atkal un atkal atdzīvojas, lai izbaudītu šo spīdzināšanu. No tā cēlies nosaukums Saņdžīva, Atmodas Elle.
2) Kalasutta, kur būtnes tiek sadalītas kā malka ar degošiem zāģiem pa zīmi, ko veido melns pavediens. No tā cēlies nosaukums Kalasutta jeb Melnā Pavediena Elle.
3) Sanghāta, kur tos atkal un atkal saspiež līdz nāvei ar dzelzs ruļļiem. No tā cēlies nosaukums Sanghāta, Saspiešanas Elle.
4) Rouruva, kur būtnes šausmīgi kliedz, kamēr viņus pastāvīgi aprij uguns liesmas un dūmi, kuri caur 9 atverēm ieiet viņu ķermenī. Līdz ar to nosaukums Rouruva, Kliedzošā Elle.
5) Mahārouruva, kur kliedzieni ir lielāki dēļ šausmīgajām uguns mocībām, kad viņus cep milzīgā uguns masā. Līdz ar to nosaukums Mahārouruva, Lielā Kliedzošā Elle.
6) Tapana, kur būtnes tiek caurdurtas ar milzīgiem sarkaniem, karstiem iesmiem un apceptas uz uguns, kur tiek stingri turētas un nespēj kustēties. No tā arī nosaukums Tapana, Cepšanas Elle.
7) Mahātapana, kur būtnes ar ugunīgiem ieročiem piespiež kāpt augšup degošā kalnā, līdz tās nokrīt, lai atkal tiktu savērtas uz ugunīgām dzelzs dakšām, tiek stingri turētas un nespēj pakustēties cepšanas laikā. Līdz ar to nosaukums Mahātapana, Trakā Cepšanas Elle..
8) Avīči, zemākā un varenākā Elle, 100 jodžanu (1 jodžana ir apmēram 8 jūdzes) plašs lauks, ko ieskauj dzelzs siena ar dzelzs jumtu augšā un kvēlojošu dzelzs grīdu.
Šeit būtnēm uzbrūk liesmojošas uguns liesmas, kas nemitīgi plosās no vienas puses un dedzina pretējā pusē. Karstums ir tik šausmīgs, ka runā, ka tur pat kauli kūst. Tā kā šeit nav pārtraukuma ciešanām, to sauc par Avīči, Elle Bez Pārtraukuma.
b) Mazās Elles
Katru Lielo Elli katrā no 4 pusēm ieskauj 5 Mazās Elles, tādējādi kopējais Eļļu skaits ir 8 + 8 × 4 × 5 = 168.
Būtņu šausmīgās ciešanas šajās Mazajās Ellēs ir aprakstītas Madžhima Nikājas Devadūta Suttā (MN 130). Tomēr neviena būtne nemirst, bet tiek atkārtoti spīdzināta, kamēr ļaunā Karma izsmeļ savu potenciālu.
Mazās Elles ir:
1) Milhakupa jeb Mēslu Bedres Elle, kur būtnes caururbj šausmīgu tārpu bars.
2) Kukkula jeb Karsto Ogļu Elle, kur būtnes tiek ceptas kā sinepju sēklas.
3) Simbali Koku Mežā ir gari, asi, dedzinoši, liesmojoši ērkšķi, kas caurdur un plēš miesu būtnēm, kuras ir spiestas kāpelēt augšā un lejā šo kokos.
4) Zobenlapu Koku Mežs, kura asās lapas, vēja rosinātas, nogriež tajā ienākošo būtņu rokas un kājas, ausis un degunus.
5) Briesmīgā Vaitaraṇī Upe, kuras tekošais ūdens ir kodīgs:
Būtnes iekrīt tajā un tiek aizskalotas augštecē un lejtecē, un tām pastāvīgi uzbrūk kodīgais ūdens. Tālāk būtne tiek izvilkta ar āķiem un tās mute tiek atvērta ar karstām knaiblēm.
Būtne tiek barota ar kvēlojoši karstu dzelzs lodi, kas apdedzina tās lūpas, muti, rīkli, vēderu, un tā iziet ārā pa apakšu, nesot sev līdzi viņa resnās un tievās zarnas.
Lai remdētu slāpes, viņu mutēs tiek ieliets kausēts varš, kas sadedzina viņu lūpas, muti, kaklu, kuņģi, un tas iziet ārā pa apakšu, nesot sev līdzi viņu resnās un tievās zarnas.
Tiraččhana nozīmē tie kas pārvietojas horizontāli
un trāpīgi apraksta dzīvnieku pārvietošanās veidu.
Pārdzimšana dzīvnieku valstībā ir pilna ar ciešanām, vardarbību un lielām bailēm:
Mazi dzīvnieki, kas dzimuši savvaļā, pastāvīgi baidās, ka tos apēdīs lielāki dzīvnieki, kurus, savukārt cilvēki pastāvīgi vajā un medī līdz iznīcībai izklaides vai komerciālos nolūkos.
Viņi cieš no karstuma un aukstuma, plūdiem un sausuma, un nav neviena, kas tos aprūpētu, kad viņi ir slimi vai ievainoti.
Mājdzīvniekiem neklājas labāk:
Lielākā daļa tiek audzēti un nogalināti gaļas, kažokādas, ragu, kaulu, ādas un tamlīdzīgu iemeslu dēļ.
Mazāk attīstītās valstīs viņi kļūst par nastu nesējiem, kas sasaistīti daudzām virvēm, pieslēgti pie pajūga, arkla vai ratiem, noskrambātiem pleciem, sisti ar pātagām un nūjām, daži nes pārmērīgas kravas.
Mājdzīvniekiem, šķiet, ir salīdzinoši labāka dzīve tikai tad, ja tiem ir laipni un saprotoši saimnieki, pretējā gadījumā viņiem ir jāmeklē ēdamais uz ielām un draud iespēja tikt nogalinātiem vai ievainotiem ātri braucošu transporta līdzekļu dēļ. Dzīve šīm radībām ir patiesas ciešanas.
Pretas ir Izsalkušie Gari jeb Spoki, garu pasaules būtnes, kurām absolūti trūkst laimes:
Viņi dzīvo nožēlojami, ir pakļauti nemitīgām sāpēm un ciešanām, pārtikas un apģērba trūkumam, līdzīgi kā pagrimuši cilvēki, kas dzīvo milzīgā nabadzībā. Tā viņi nepārtraukti meklē barību šur un tur, no tā arī radies nosaukums Preta – tie, kuri Mūžīgi Izsalkuši.
Pēc izskata viņi parasti tiek raksturoti kā ārkārtīgi vārgi, un tiem ir lielas galvas ar iekritušām acīm un vaigiem, viņu sejas ir aptumšotas ar gariem, izspūrušiem matiem. No viņu ķermeņiem ir palikusi tikai āda, kauli un cīpslas, redzami skeleti un iegrimušu ribu vietas.
Bet tā tas ir ne vienmēr:
Pretu un Pretiešu (sieviešu spoku) apraksti Samjutta un Petavatthu liecina, ka tiem ir dažādas formas un izmēri atkarībā no viņu pagātnes sliktās Karmas. Patiesībā vairāki Samjuttā aprakstītie Spoku novērojumi notikuši gaišā dienas laikā!
Samjutta Nidāna Vaggā, Saistītajos Aforismos par Lakkhanas Jautājumiem, dažādu Spoku apraksti, kurus Cien. Mahā Moggallāna redzēja ar savām gaišredzības spējām svārstījās no skeleta līdz gaļas gabalam, kas pārvietojās pa gaisu, kurus vajāja plēsoņas, vārnas un piekūni, kas tos knābāja;
vai kā vīrietis vai sieviete, kas caurdurti ar zobenu asmeņiem, bultām vai šķēpiem, kas turpināja krist un caurdurt viņu ķermeņus, liekot viņiem kliegt no sāpēm, lidojot pa gaisu.
Darbā Petavatthu arī Spoki aprakstīti ļoti dažādi:
viens bija ārēji ļoti skaists, bet viņa mutē bija tārpi un puvuma smaka, citam bija vērša seja, citam bija sarkanas acis ar ilkņiem, bet cits bija izdilis ar izvirzītām vēnām un ribām vai ar augumu koka stumbra lielumā un mēli kas karājās ārā no viņa izkaltušās rīkles.
Bija pat kāda Spoku sieviete, kura dzīvoja pilī, baudot debesu komfortu dienā un ciešot mokas naktīs – viņu aprija melns suns, kurš iemeta viņas kaulus lotosa dīķī un katru reizi viņa atdzīvojās Karmas rezultātā.
Šie spilgtie apraksti skaidri parāda Spoku ārkārtējās ciešanas, kas radušās viņu ļaunās Karmas dēļ.
Saskaņā ar Milinda-Pañhā teikto, ir 4 Spoku grupas:
a) Vantasikas, kas barojas ar to, ko citi izvēmuši.
b) Khuppipasino, kuri pastāvīgi cieš mokas dēļ ārkārtīga bada un slāpēm ļoti ilgu laiku.
c) Nidžhamatanhikas, kurus nomoka slāpes un nepārtraukta dedzinoša sajūta ķermenī.
d) Paradattupa-dživi, kuri ir atkarīgi no tā, ko citi viņiem ziedo:
Viņi atceras savus dzīvos radiniekus un redz, ko viņi dara. Tikai šīs grupas Spoki var saņemt un dalīties nopelnos, kad viņu vārdā tiek veikti ziedojumi.
Piezīmes par Asurām (Titāniem)
Saskaņā ar Kathāvatthu − Pretrunīgajiem Punktiem, 8 grāmatu, Kālakaņdža Asuras atgādina Spokus, tie ir ar neglītu un šausmīgu formu, dzimumdzīvi, diētu, dzīves ilgumu un tie precas savā starpā.
Mēdz teikt, ka viņu ķermeņi atgādina kaltētas lapas, gandrīz bez nekādas miesas un asinīm un aptver 3 Gāvutas (gāvuta = 1/4 daļa jodžanas jeb 2 jūdzes). Viņu acs āboli izceļas no viņu galvām kā krabjiem.
Viņu mutes ir mazas kā adatu acis un atrodas uz galvas virsmas, tāpēc, kad viņi vēlas ēst vai dzert viņiem ir jānoliec galva uz leju.
Dusmu pārņemti šie izsalkušie gari jeb dusmīgie spoki labprāt uzbrūk cits citam ar degošiem ieročiem no sava Karmiskā arsenāla un tādējādi moca viens otru, jo tādas mokas ir viņu pagātnes ļauno darbu rezultāts.
Šīs nožēlojamās valstības Asuras pieder pie Pretu klases, tās ir spēcīgākas, bet ļoti nelaimīgas būtnes.
Tie atšķiras no Asuru Devām, kurus vadīja karalis Vepačitti, kurš sākotnēji dzīvoja Trājastrimša Debesīs, bet tad tos sakāva dievu karalis Sakka (Indra) un aizdzina uz citu debesu daļu. Vepačitti Asuras ir Dievu grupa, un viņi mēdz precēties ar Dieviem.
Vēlākajā Budistu tradīcijā Asuras jeb Titāni tika nošķirti kā atsevišķa nelaimīga valstība, lai radītu 4 nožēlojamos stāvokļus.
Kamēr bēdīgajās un debesu valstībās dominē attiecīgi ciešanas un svētlaime, cilvēku pasaule ir gan ciešanu, gan laimes sajaukums.
Tādējādi cilvēks piedzimst vai nu bagāts vai nabags, izskatīgs vai neglīts, varens vai vājš, gudrs vai stulbs utt. atbilstoši viņa paša pagātnes labajiem vai sliktajiem darbiem (atbalstošo vai traucējošo Karmu).
Tomēr, lai pārdzimtu cilvēku pasaulē, Reproduktīvajai Karmai, kura nosaka Pārdzimšanas Apziņu (patisandhi), jābūt labvēlīgai ar vismaz 2-3 labām saknēm.
Cilvēki bieži neapzinās, cik grūti ir piedzimt kā cilvēkam:
Aplūkojot pašreizējo cilvēku populāciju, viņi domā, ka uz zemes ir daudz cilvēku. Skatoties uz debesu plašumiem, viņi domā, ka dievu pasaulēs ir daudz iedzīvotāju.
Tomēr, ja viņi uzmanīgi vēro dzīvnieku pasauli, viņi sapratīs, ka tikai kukaiņu skaits mežā vien ievērojami pārsniedz cilvēku skaitu. Runājot par dievu pasaulēm, ir teikts, ka, lai gan tās ir ļoti plašas, iedzīvotāju tur ir maz.
No slavenās līdzības par aklo bruņurupuci un glābšanas riņķi (Samjutta V, 455) ir jānovērtē, cik grūti un reti ir piedzimt kā cilvēkam.
Piedzimšana kā Cilvēkam ir viena no 5 labākajām iespējām, ko ir grūti iegūt (dullabho), tādām kā:
Šīs 5 iespējas ir svarīgas, jo tā ved pie Atbrīves no Ciešanām.
Piedzimšana par Cilvēku ir svarīga vispirms tāpēc, ka cilvēks ir izvairījies no nožēlojamajiem stāvokļiem, kuri ir saistīti ar lielām ciešanām.
Bet tas nenozīmē, ka parasta laime ir iemesls, kāpēc cilvēciska esamība ir tik veiksmīga. Ja tas tā būtu, tad Buda būtu iekļāvis Devu un Brahmu stāvokļus, kur debesu prieki tālu pārspēj visu uz zemes.
Cilvēciska Esamība ir pieminēta tāpēc, ka tas ir labākais stāvoklis, kurā var veikt labus darbus.
Zemākajās pasaulēs tas nav iespējams, jo to iemītniekiem nav nekādu labu sakņu vai arī viņiem ir tādas sāpes, ka viņi nevar domāt ne par ko citu.
Debesīs ir tik daudz prieka ko baudīt, ka turienes iedzīvotājiem ir grūti novērtēt Ciešanu Patiesību. Turklāt viņu dzīves ilgums ir tik garš, ka viņiem ir grūti saprast Nepastāvību (aničča).
Bodhisatvas dod priekšroku cilvēku pasaulei, jo tā ir iespēja attīstīt Budas pilnīgās īpašības (paramīs) līdz visaugstākajai pilnībai. Viņi vienmēr piedzimst kā cilvēki savā pēdējā dzimšanas reizē, kad viņi sasniedz Augstāko Apskaidrību un kļūst par Budām.
Mums ir ļoti paveicies, ka tagad esam cilvēki, jo, lai gan Buda ir aizgājis Parinirvānā, joprojām ir pieejama Budas Mācība un Prakse, ar kuras palīdzību mēs varam mācīties patieso Dharmu un iegūt pārliecību (saddha) pat kā laji.
Tie, kas kļūst par Mūkiem ir ieguvuši visas 5 labākās iespējas, kuras ir grūti iegūt.
Sajūtu valstības Dievus sauc par Devām, savukārt Augstāko Pārjuteklisko valstību dievus sauc par Brahmām.
Pastāv 2 veidu Brahmu dievi: tie, kuriem ir Smalkā Matērija (rūpa), un tie, kuri ir Nemateriāli (arūpa).
A) 6 Sajūtu Debesis (Devaloka)
Pastāv 6 devu valstības, un tās atrodas virs zemes. Izņemot pirmās 2 zemākās debesis, pārējās ir pārāk tālu, lai tām būtu cieša saikne ar zemi.
1) Čāturmahārādžika (Četri Lielie Valdnieki):
Šī ir zemākā no debesu valstībām, kur mīt 4 Sargdievības ar saviem sekotājiem. Šie 4 Lielie Valdnieki sargā 4 pasaules daļas un tie ir:
(1) Dhatarattha, Austrumu karalis, Gandharvu (debesu mūziķu) kungs un pavēlnieks,
(2) Virūlha, Dienvidu karalis, kur dzīvo Pretas (Spoki), Asuru kungs un pavēlnieks,
(3) Virūpakkha, Rietumu karalis, Nāgu (čūsku) kungs un pavēlnieks un
(4) Kubera (saukts arī par Vaišravāņu), Ziemeļu karalis un Jakhu (dabas garu) kungs un pavēlnieks.
2) Trājastrimša (33 Dievu Paradīze):
Šīs ir nākamās augstākās Debesis, kurās dzīvo Sakka (Indra), Dievu Karalis.
Sākotnējie iedzīvotāji te bija Asuru Devas, taču viņus padzina 33 jauni Devas, Sakkas vadībā, kuri nevēlējās dalīties valstībā ar Asurām (Titāniem), kuri bija atkarīgi no dzeršanas.
Tā arī radās nosaukums Trājastrimša (skt. Tāvatrimša) -33 Paradīze.
3) Jama (Jamas Dievu Paradīze):
Šī ir lielas laimes valstība, kuru vada dievišķais karalis Sujama jeb Jama.
Jamas dievības atšķiras no cita Jama Rādžas kurš ir Elles Pavēlnieks, kurš ir Vemanika-Preta jeb pusi mēneša Dievs un otru pusi mēneša Spoks.
4) Tušita (Iepriecinājuma Paradīze):
Šīs ir debesis, kur tiek uzskatīts ka mitinās Bodhisatva Maitreja, gaidot īsto laiku, lai pārdzimtu par cilvēku un kļūtu par nākamo Budu.
5) Nimmarati (Dievi, kuri bauda pašu radīto):
Šī ir Devu valstība, kuras iemītniekiem ir spēja radīt sajūtu prieka objektus pēc vēlēšanās, saskaņā ar savām vēlmēm.
6) Paranimmita-Vasavatti (Dievi, kas kontrolē citu radīto):
Augstākā no 6 Sajūtu debesīm ir Paranimmita-Vasavatti. Tajā valda dievi kuri pakļauj savai varai citu radītās lietas.
Starp citu, šajā valstībā dzīvo dievs Mara, kurš ir labi pazīstams ar savu dumpošanos pret Budu un Arahantiem.
Tomēr šīs valstības valdnieks ir taisnīgs Karalis - Vasavatti Deva. Mara un viņa svīta dzīvo atsevišķā valstības stūrī kā nemiernieku vadonis.
B) 16 Smalko Matēriju Valstības (Rūpa Brahma)
1) Pirmās Dhjānas 3 Valstības:
Zemāko sauc par Brahma-parisajja jeb Brahmas Svītu, bet otro sauc par Brahma-purohitu jeb Brahmas Kalpotājiem. Augstākais no šiem 3 plāniem ir Mahā-Brahma jeb Lielie Brahmas.
Viņus tā sauc tāpēc, ka viņi ir laimīgāki, skaistāki un dzīvo ilgāk par citiem, savas augstākās apziņas attīstības dēļ.
Tie, kas attīsta 1 Dhjānu normālā mērā, tie pārdzimst 1 Valstībā; tie, kuri attīsta līdz vidējai pakāpei, tie pārdzimst 2 Valstībā; savukārt tie, kuri pilnībā kontrolē 1 Dhjānu, tie pārdzimst kā Mahā-Brahmas.
Līdzīgi jāsaprot arī pārējo Dhjānisko Valstību 3 Nodaļas.
Tātad:
2) Otrās Dhjānas 3 Valstības:
2 Dhjāniskās Valstības Brahmas, apgūšanas pakāpes secībā ir:
3) Trešās Dhjānas Valstības:
3 Dhjāniskās Valstības Brahmas, apgūšanas pakāpes secībā ir:
4) Ceturtās Dhjānas 7 Valstības:
4 Dhjānas Valstības ir:
Šeit atkal, atkarībā no dominējošās spējas, pārdzimšana notiek šādi:
C) Četras Nemateriālās Valstības (Arūpa Brahma)
Būtnes, kuras praktizē miera meditāciju, pārvarot jebkādu Smalko Matēriju uztveri un sasniedzot Arūpa Dhjānu jeb Nemateriālās Iegremdēšanās stāvokļus, pārdzimst Nemateriālās Valstībās, kurās ir tikai Apziņa bet nav nekādu materiālu pazīmju.
4 Nemateriālās Valstības atbilstoši katrai Arūpa Dhjānas ir:
Kā mēs iegūstam 31 esamības stāvokli?
Ja Asuras uzskata par atsevišķu esamības stāvokli, tad pastāv:
Kopā = 31 esamības stāvoklis.
a) Elles Būtnēm, Dzīvniekiem un Spokiem nav noteikta mūža ilguma. Viņu dzīves ilgums mainās atkarībā no viņu individuālās Karmas:
Dažas no tām ir ar īsu mūžu, piemēram, kā gadījumā ar mūku Tīsu, kurš Pārdzima kā blusa uz sava jaunā tērpa un aizgāja pēc 7 dienām,
vai kā gadījumā ar Karalieni Malliku, kurai ļauna darba dēļ bija jācieš 7 dienas ellē, bet viņa Pārdzima no jauna kā debesu dievība dēļ savas labās karmas.
No otras puses, Devadatam nācās ciest Avīči ellē veselu mūžību savas smagās karmas dēļ, jo viņš izraisīja šķelšanos Sanghā.
b) Arī cilvēkiem nav noteikta mūža ilguma. Vecuma ierobežojums palielinās no 10 gadiem līdz ārkārtīgi lielam vecumam, atkarībā no Karmas noteiktā laikmetā, un pēc tam atkal samazinās līdz 10 gadiem.
Saskaņā ar Budas hroniku (Buddhavaṁsa), cilvēku dzīves ilgums pašreizējā pasaules ciklā bija:
Lai gan Zemei piesaistītās dievības, un Zemākie Titāni (Āsuri) pieder Četru Valdnieku Valstībai, arī tām nav noteikta mūža ilguma.
c) Devām un Brahmām debesu valstībās ir fiksēts mūža ilgums:
Kā aprēķināt devas dzīves ilgumu cilvēka gados?
30 Debesu Dienas veido Debesu Mēnesi un 12 Debess Mēneši veido Debesu Gadu.
Debesu Diena Čāturmahārādžikā ir līdzvērtīga 50 gadiem uz zemes.
Tātad viens gads Čāturmahārādžikā ir līdzvērtīgs 360 x 50 = 18 000 gadu uz zemes.
Reizinot to ar 500 Devas gadiem, Čāturmahārādžikā mūžs ir 9 miljoni cilvēku gadu.
Katrai augstākajai valstībai dzīves ilgums ir dubultā un arī debesu dienas ilgums ir dubultā.
Salīdzinot ar cilvēka gadiem, devas dzīves ilgums palielinās 4 reizes katrā augstākajā valstībā.
Cik ilgi Buda sludināja savai mātei debesīs?
Saskaņā ar tekstiem Kungs Buda sludināja savai mātei Augstāko filosofiju (Abhidharmu) Trājastrimšas Debesīs 3 mēnešus bez pārtraukuma. Neviens cilvēks nespētu noklausīties visu sprediķi bez pārtraukuma.
Bet tā kā Trājastrimšā 100 gadi uz zemes ir tikai 1 diena, tad Trājastrimšā 3 mēneši uz zemes ir tikai 3,6 minūtes! Dieviem tā būtu īsa lekcija. Viņiem nebūtu grūti to uzmanīgi noklausīties.