Solījumi Budismā

1. Solījumi Budismā

Budismā Solījumi ir noteikumi un vadlīnijas, kuru mērķis ir pareizi veidot prātu un tā izpausmes fiziskajā un verbālajā uzvedībā, lai veicinātu progresu ceļā uz Atbrīvi.

Ar vārdu Solījumi es latviski apzīmēju to, ko Sanskritā un Pāļi sauc par Šīla jeb Tikumi, taču te mēs runāsim nevis par Tikumiem vispār, bet par konkrētiem 5 vai 8 vai citu skaitu konkrētiem tikumiem kurus cilvēks ceremoniāli apņemas izpildīt Budisma mūka vai priestera klātbūtnē uzsākot savas gaitas Budismā vai Budisma Mūku Kopienā vai kurus citādi apņemas izpildīt.

Šīla dažādās Eiropas valodās mēdz tulkot gan kā Solījumus, gan Tikumus gan Priekšrakstus, Pamācības vai pat Baušļus, tomēr man liekas Solījumi skan vispiemērotāk latviešu valodā.

Šīlas jeb Tikumības izkopšana plašākā nozīmē ir viens no 3 nepieciešamajiem treniņu veidiem (trīņi šikšāņi), kopā ar Koncentrēšanos un Gudrību, kas atbilst Cēlajam 8 Posmu Ceļam.

Lai gan Solījumi parādās kā ārēji priekšraksti, to mērķis un pareizas Budistu tikumības virziens ir dabiskas un pozitīvas pareizas rīcības, valodas un dzīvesveida iemiesojums.

Tāpēc dažādas Solījumu kategorijas, kuras tiks apspriestas turpmāk, nav jāuztver kā pašmērķis, bet gan kā nepieciešamie soļi Apskaidrības sasniegšanai.

Kā pakāpienus šīs kategorijas nošķir Laju un Mūku dzīves stāvokļus, nošķir atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, kā arī starp dažāda progresa un iesaistes līmeņiem reliģiskajā dzīvē.

2. 5, 8 un 10. Solījumi

Visvienkāršākie morālie Solījumi Budismā bieži tiek definēti kā 5, 8 un 10 Solījumu kategorijas, kuras parasti sauc par Treniņu Noteikumiem (sanskritā: šikšāpada; pāļi: sikkhāpada).

Pieci Solījumi attiecas uz visu Budistu laju morālajiem pienākumiem, un bieži tie tiek pieņemti kopā ar 3 Patvērumiem oficiālā ceremonijā. Tādējādi tie tiek aplūkoti kā līdzīgi Mūku Solījumiem, kā solījumu kopums, kas aicina Atturēties:

(1) no dzīvības atņemšanas,
(2) no zagšanas,
(3) no seksuāliem pārkāpumiem,
(4) no melošanas
(5) no apreibinošām vielām.

Laji kas vēlas paust lielāku uzticību Budisma ceļam un turpmākai izaugsmei morālajā apmācībā, var uzņemties ievērot 8 Solījumus:

Bez stingrākas interpretācijas pirmajiem 5 Solījumiem, kuros 3. Solījuma ievērošana prasa pilnīgu atturēšanos no seksuālās aktivitātes,

8 Solījumu ievērošana nozīmē:

(6) atturēšanos no ēšanas pēc pusdienlaika,
(7) izvairīšanās no dziedāšanas, dejošanas un mūzikas, kā arī no smaržu lietošanas,
(8) atturēties no greznu gultu izmantošanas.

Šo 8 noteikumu ievērošana parasti notiek tikai ierobežotus laika posmus, bieži vien 6 dienas katru mēnesi, kas iekrīt ap Pilnmēness un Jauna Mēness dienām, kas sakrīt ar divreiz mēnesī notiekošajām Grēksūdzes Ceremonijām (sanskritā: pošadha; Pāļi: uposatha) kopienā.

Atšķirībā no 5 un 8 Solījumu kategorijām, kas attiecas uz laju morālo apmācību, 10 Solījumu kategorija nosaka Budistu Mūku morāles pamatus.

Tie kas iestājas Mūku Ordenī, uzņemas šos 10 Solījumus ordinācijas ceremonijā (pravradžjā, pabbadžā), kad viņi kļūst par Iesācējiem Mūkiem (Śrāmaṇera, sāmaņera).

10 Solījumi atgādina paplašinātu 8 Solījumu formu, kas ietver 5 Solījumu ievērošanu, tostarp stingru jebkādu seksuālo aktivitāšu aizliegumu, kā arī apņemšanos Atturēties:

(6) no ēšanas pēc pusdienlaika,
(7) no dziedāšanas, dejošanas un mūzikas,
(8) no dārglietu nēsāšanas un smaržu lietošanas,
(9) no gulēšanas greznās gultās, un
(10) no zelta un sudraba izmantošanas.

3. Mūku Disciplīnas Kodekss

Lai gan 10 Solījumi nosaka tikumu pamatus Mūkiem un Mūķenēm, Mūku disciplinārais kodekss (Prātimokša, pātimokkha), kas sastāv no vairāk nekā 200+ Solījumiem, vēsturiski ir bijis noteicošais faktors Budistu Mūku ordeņa (Saṅgha) kā institūcijas veidošanā:

Šie Solījumi, kas veido galveno Vinaja Pitakas saturu Budisma Kanonā (Tripitakā, Tipitakā), darbojas dažādos līmeņos:

no vienas puses, Mūku Kodeksam ir acīmredzama morālā dimensija:

Daudzi no šiem Solījumiem ir tikai 10 Solījumos izklāstīto morāles principu tālāka izstrāde un tādējādi uzlabo mūku turpmāko morālo treniņu pēc viņu ordinācijas.

Vienlaikus, šo Solījumu mērķis ir bijis saglabāt Budistu Sanghas tēlu kā taisnuma paraugu laju kopienas acīs.

Piemēram tiek stāstīts, ka Buda ieviesa dažus no Solījumiem skaļu atgadījumu rezultātā, kad mūku izturēšanās draudēja izraisīt skandālu tajos, kuriem Mūku kopienai bija jāsniedz morāli norādījumi un uz kuriem Mūku kopiena paļāvās kā uz savu fizisko atbalstu.

No cita skatījuma šiem Solījumiem ir institucionāla dimensija:

Praktiski daudzu Prātimokšas Solījumu konkrēts mērķis ir nodrošināt kārtību un netraucētu sadarbību kopienas ikdienas lietās.

Tomēr būtiskāk ir tas, ka visas Budistu kopienas pastāvēšana ir balstīta uz Sanghas stabilitāti, kas savukārt ir atkarīga no Ordinācijas Solījumu izpildes.

Vinaja nosaka, ka Prātimokša formāli jāuzņemas (upasaṁpadā) noteikta skaita pareizi ordinētu mūku klātbūtnē.

Turklāt kandidātiem ir jāizpilda nosacījumi, kas ceremonijas laikā tiek pārbaudīti uzdodot jautājumus.

Visbeidzot, bija norādījumi attiecībā uz ordinācijas vietu, kurus Daosens (596-667), Ķīnas Vinajas skolas dibinātājs, izstrādāja detalizētā noteikumu kopumā ordinācijas platformas uzcelšanai.

Tika uzskatīts, ka šo galveno nosacījumu trūkums padara par nelikumīgu šo svarīgo ceremoniju, kas iezīmē pāreju uz pilnībā ordinēta mūka vai mūķenes statusu. Tāpēc vienmēr tika pievērsta liela uzmanība, lai nodrošinātu šī procesa likumību:

Spilgts piemērs šādām bažām notika Japānā 8. gadsimtā, kad jautājumi par pareizu ordināciju meta ēnu uz visa Budistu Mūku Ordeņa, kas Japānā pastāvēja vairāk nekā gadsimtu, leģitimitāti.

Tāpēc uz Japānu tika uzaicināts ķīniešu ordināciju meistars Gandžins (Čienčens, 688-763):

Pēc 5 neveiksmīgiem mēģinājumiem viņš beidzot ieradās Japānā 754. gadā, uzcēla ordinācijas platformu saskaņā ar noteikumiem Narā, lielā Todai-dži tempļa priekšā, un veica pareizi noteikto ordināciju, tādējādi nodrošinot Sanghas leģitimitāti Japānā.

Prātimokšas centrālā nozīme mūku un mūķeņu morālajā disciplīnā un Sanghas saliedētībā tiek simboliski pausta ik pēc 2 nedēļām notiekošās Grēksūdzes Ceremonijās (pošadha, uposatha)

kurās visiem vietējiem mūkiem ir jāpulcējas kopā (mūkiem un mūķenēm tiekoties atsevišķi), lai atkārtotu Prātimokšas Solījumus.

Katra Solījuma lasījumu  pavada obligāta grēksūdze kopienas priekšā par jebkuru pārkāpumu

Šajās ceremonijās redzamā Prātimokšas kopīgā atzīšana un ievērošana ir bijusi vienotības zīme Sanghas kopienām vēstures gaitā,

savukārt domstarpības attiecībā uz Solījumiem vēsturiski ir novedušas pie jaunu kopienu ar savu atsevišķu Prātimokšu rašanās.

Atšķirībā no Kristietības, kurā doktrinālās nesaskaņas bieži vien iedvesmoja jaunu grupu veidošanos,

tiek uzskatīts, ka agrīnajā Budismā grupu šķelšanās lielā mērā notika dēļ atšķirīgiem uzskatiem par Disciplīnas Kodeksu.

Viens no šo sadalījumu vēsturiskajiem rezultātiem bija atšķirīgas Prātimokšas radīšana, kas balstījās dažādās Vinajas Groza versijās. Pašlaik dažādās valodās ir pieejamas Vinajas versijas no 6 dažādām skolām:

No tām 3 ir joprojām aktuālas mūsdienās:

- Theravādas tradīcija ievēro Solījumus saskaņā ar savu Vinajas Pāļi teksta versiju;

- Austrumāzijas Budisma tradīcija vairāk nekā tūkstoš gadus lielā mērā ir pieturējusies pie Dharmaguptaku Vinajas Solījumiem;

- un disciplīna Tibetas Budisma tradīcijā balstās uz Mūla-Sarvāstivādas Vinaju.

Katra no tām atšķiras pēc to Solījumu skaita, kas veido Prātimokšu:

Pilnīgai Ordinācijai,

Mūsdienās tikai Austrumāzijas Budisms turpina saglabāt pilnībā ordinētu Mūķeņu tradīciju.

Prātimokšas Solījumi ir sagrupēti kategorijās, kas sakārtotas dilstošā smaguma secībā atkarībā no pārkāpuma smaguma:

Visnopietnākā kategorija (pārādžika) ietver nodarījumus, kas prasa tūlītēju izraidīšanu no Sanghas bez iespējas atgriezties dzīves laikā:

Mūkiem šī kategorija ietver 4 galvenos pārkāpumus:

Prātimokša Mūķenēm nosaka papildus vēl 4 likumpārkāpumus šajā kategorijā, tostarp:

5. intīma pieskaršanās vīriešiem,
6. sadoties rokās ar vīriešiem,
7. citu mūķeņu smagu pārkāpumu slēpšana
8. sekošana nosodītam mūkam.

Otrā kategorija (sanghāvašeša) attiecas uz pārkāpumiem, kas prasa sodu, kas ir mazāks par izraidīšanu, bet pieprasa uz laiku atņemt pilnu mūka vai mūķenes statusu un izraidīt no kopienas uz noteiktu laiku:

Šajā kategorijā ir ietverti 13 likumpārkāpumi Mūkiem, kas ietver seksuālu nepiedienīgumu, mājokļu celtniecību, apmelošanu un nesaskaņu izraisīšanu Sanghā.

Mūķenēm šajā kategorijā Dharmaguptaku Vinajā ir 17 Solījumi, tostarp aizliegums kalpot par laulību savedējām.

Pārējās Prātimokšas kategorijas attiecas uz mazāk smagiem nodarījumiem, kas prasa sodus, sākot no nepiemērotu priekšmetu konfiskācijas un atzīšanos visas sabiedrības priekšā vai atzīšanos vienas personas priekšā.

Lai gan dažādas iepriekš uzskaitītās Vinajas versijas atšķiras pēc kategoriju un Solījumu skaita, tās tomēr pauž ievērojamu līdzību.

4. Mahājānas Solījumi

Mahājānas tradīcija kopš tās pirmsākumiem lielu uzmanību pievērsa morāles treniņiem un Solījumu ievērošanai:

Šis uzsvars tika iekļauts Bodhisatvas Ceļā kā būtisks Pāramitas (pilnības) elements, kurš Bodhisatvam bija jāattīsta:

2. no šīm pilnībām aicina veltīt spēkus tikumiem un stingri ievērot Solījumus. Šī centība bieži vien ir tikusi pausta, vienkārši ievērojot tradicionālos Solījumus.

Piemēram, Mahājānas mūki un mūķenes parasti ir pieņēmuši un ievērojuši visus Prātimokšas Solījumus. Tomēr ar laiku Mahājāna sāka izstrādāt Solījumus, kas bija unikāli Bodhisatvas aicinājumam:

Slavenākais šādu Solījumu formulējums ir atrodams Brahmas Tīkla Sūtrā (Mahājānas versijā), apokrifiskā tekstā, kas, domājams, ir sastādīts Ķīnā:

Šie Raksti piedāvā 58 Solījumus, sadalot tos 10 galvenajos un 48 mazākajos noteikumos, kas ne tikai uzsver 5 Solījumu tikumisko pamatorientāciju, bet arī uzsver Bodhisatvas pienākumu rūpēties par visām būtnēm.

Tie arī aicina veikt ekstrēmas Askētiskas Prakses, piemēram, miesas dedzināšanu, tādējādi iezīmējot būtisku novirzi no Prātimokšas disciplīnas.

Šie Bodhisatvas Solījumi tika doti gan Lajiem, gan Mūkiem:

Mūki un mūķenes parasti pieņēma šos Solījumus atsevišķā ceremonijā pēc Prātimokšas ordinācijas.

Vēsturiski Mahājānas tradīcija reti pievērsa uzmanību atšķirībām starp šiem Mahājānas Solījumiem un Vinajas Solījumiem.

Japāņu Tendai skolas dibinātājs Saičo (767-822) tomēr norādīja uz šo atšķirību:

Mēģinot stingri nostiprināt Tendai mācību, kuru viņš bija atvedis no Ķīnas, Saičo lūdza tiesai atļauju uzcelt ordinācijas platformu Hiei Kalnā.

Tendai mūkiem, kas tika ordinēti uz šīs platformas, nebija jāsaņem ierastie Solījumi, bet tikai Bodhisatvas Solījumi, tādējādi nodrošinot, ka viņu ordinācija ir tikai Mahājānas.

Kad Japānas tiesa apmierināja Saičo lūgumu neilgi pēc viņa nāves,

Japānas Tendai Skola un no tās izaugušās tradīcijas pieņēma pieeju Solījumiem, kas atšķīrās no pārējās Budistu pasaules pieejas.