Ānāpānasati | Uzmanīga Elpošana

1. Ānāpānasati

Ānāpānasati (Pāḷi; sanskritā Ānāpānasmṛti), nozīmē Uzmanīga Elpošana (sati / smriti nozīmē atcerēšanās, pieminēšana, uzmanība; ānāpāna attiecas uz ieelpu un izelpu).

Jā, iespējams, Ānāpānasati var tulkot arī kā Elpošanas Apzināšanās, kā tas pamatā tiek tulkots Angļu valodā (Mindfulness), un Krievu tulkojumos pamīšus tiek tulkots gan kā Apzināšanās gan kā Uzmanība.

Bet tas nav viennozīmīgi. Kad es jaunībā sāku interesēties par Budismu - un es biju diezgan saprātīgs jaunietis - es nezināju ko tāda Apzināšanās nozīmē, un ja mēs veiktu cilvēku aptauju uz ielas - es šaubos vai daudzi jums pateiktu - Apzināšanās ir konkrēti tas un tas.

Cilvēki Latvijā par Apzināšanos var nosaukt, iespējams, daudzas dažādas lietas, un apzināšanās veidus, un tas ir latviešu valodā diezgan maz lietots vārds un, iespējams daudzi to nav lietojuši ne reizi dzīvē.

Tāpēc šeit, gan attiecībā uz Ānāpānasati (Uzmanīgu Elpošanu), gan pārspriedumos par 4 Satipatthāna  (4 Uzmanības Pamatiem) - es lietošu vārdu Uzmanība.

Saskaņā ar Budas Mācību - Kad es ieelpoju - tad es domāju Elpa Ieplūst, kad es Izelpoju - es domāju Elpa Izplūst, kad es Guļu - es domāju - Es Guļu, kad es sēžu - es domāju - Es Sēžu, utt. - to es te saukšu par Uzmanību, Uzmanīgu Elpošanu jeb Uzmanību pret Ķermeni.

Par Apzināšanos - mēs iespējams parunāsim, kad būs runa par, piemēram, Dharmakīrti izziņas teoriju, kura sākas ar vārdiem Apziņa ir sava objekta Apzināšanās, bez sava objekta apzināšanās nav Apziņas, utt.

Ānāpānasati ir Budistu meditācijas veids, ko Gautama Buda sākotnēji mācīja vairākās Sūtrās, tajā skaitā Ānāpānasati Sūtrā. (MN 118).

Ānāpānasati tagad ir kopīga pamata meditāciju prakse Tibetas, Zen, Tientai un Theravādas Budismā.

Vienkārši runājot, Ānāpānasati nozīmē sajust un pievērst uzmanību sajūtām, kuras izraisa elpas kustība ķermenī.

2. Izcelsme Budismā

Ānāpānasati ir pamata meditācijas prakse Theravādas, Tientai un Čaņ Budisma tradīcijās.

Gan senatnē, gan mūsdienās Ānāpānasati pati par sevi, iespējams, ir visplašāk izmantotā Budistu metode ķermeņa fenomenu apcerē.

Ānāpānasati Sutta īpaši attiecas uz ieelpu un izelpu, kā daļas no uzmanības pievēršanas savam ķermenim klusumā,

un Ānāpānasati meditāciju iesaka praktizēt kā līdzekli 7 Apskaidrības Nosacījumu izkopšanai:

  1. Uzmanība (pāļi: sati, sanskritā: smriti)
  2. Izziņa (dhamma vičaja, Skt. dharma-pravičaja)
  3. Enerģija (virija, Skt. vīrja)
  4. Prieks jeb Aizrautība (pīti, Skt. prīti)
  5. Miers jeb atbrīvotība (passaddhi, skt. praśrabdhi)
  6. Koncentrēšanās (samādhi)
  7. Nesatraucamība (upekkhā, skt. upekšā)

Visbeidzot, Buda mācīja, ka, kad šie nosacījumi būs labi attīstīti,

Ānāpānasati prakse novedīs pie Atbrīves (Pāḷi: vimutti; sanskritā. mokša) no dukkhas (ciešanām), un cilvēks sasniegs Nirvānu.

3. Tradicionālie avoti

Tradicionālā Budas dotā metode Ānāpānasati Sūtrā ir doties uz mežu, apsēsties zem koka un tad vienkārši vērot elpu, ja elpa ir gara, atzīmēt prātā, ka elpa ir gara, ja elpa ir īsa, atzīmēt prātā, ka elpa ir īsa.

Ieelpojot un izelpojot, meditētājs:

  1. trenē apziņu būt uzmanīgai pret vienu vai vairākiem no šiem objektiem:
    visu ķermeni, labsajūtu, prieku, pašu prātu un mentālajiem procesiem
  2. trenē apziņu koncentrēties uz vienu vai vairākiem no šiem objektiem:
    nepastāvību, bezkaislību, izbeigšanu un atmešanu.
  3. stabilizē, nomierina vai atbrīvo prātu.

Mūsdienās tiek izmantota populāra nekanoniska metode, kas aptuveni balstīta Buddhaghošas komentāros darbā Visuddhimagga, un kura seko 4 līmeņiem:

  1. atkārtoti skaitiet izelpas līdz 10 un tad no sākuma;
  2. atkārtoti skaitiet ieelpas līdz 10 un tad no sākuma;
  3. koncentrējieties uz elpu, neskaitot
  4. koncentrējieties tikai uz vietu, kur elpa ieplūst un izplūst no nāsīm (t.i., nāsīm un augšlūpas zonu).

Vasubandhu Abhidharmakośa Kārikā arī māca skaitīt elpas līdz 10, tāpat kā to dara dhjāna sūtras, ko An Shigao (ap 148-180 MĒ) tulkoja ķīniešu valodā.

Tas ir sakārtots mācībā, ko sauc par 6 aspektiem jeb 6 līdzekļiem:

Prakse sākas ar skaitīšanu (gaņana), ko veido elpas skaitīšana no 1 līdz 10.

Kad tas tiek paveikts bez skaitīšanas kļūmēm (doša), praktizētājs pāriet pie 2. soļa, t.i., sekošanas (anugama),

kas nozīmē rūpīgi sekot ieelpai, kad tā ienāk ķermenī un virzās no rīkles caur sirdi, nabu, nierēm, augšstilbiem līdz kāju pirkstiem un pēc tam izelpai pretējā virzienā, līdz tā atstāj ķermeni.

Tālāk seko koncentrēšanās (sthapana), kas apzīmē uzmanības koncentrēšanu uz kādu ķermeņa daļu no deguna gala līdz lielajam pirkstam.

4. solī, ko sauc par novērošanu (upalakšaņa), praktizētājs atklāj, ka ieelpotais un izelpotais gaiss, kā arī matērija (rūpa), prāts (čitta) un mentālie nosacījumi (čaitta) galu galā sastāv no 4 Lielajiem Elementiem.

Tādējādi viņš analizē visus 5 pamata stāvokļus.

Tālāk seko novēršanās (vivarta), kas sastāv no novērošanas objekta nomaiņas no ieelpotā un izelpotā gaisa uz tīrības labajām saknēm (kuśala mūla) un galu galā uz augstāko pasaulīgo dharmu.

Pēdējais solis tiek saukts par attīrīšanu (parišuddha), un tas iezīmē ieiešanu Ceļa realizācijas stadijā,

kas Abhidharmas literatūrā apzīmē Ceļa Uzsākšanas (Sotāpannas) posmu, kas neizbēgami novedīs pie Nirvānas ne vairāk kā 7 dzīvēs.

4. Ānāpānasati Sūtra

Ānāpānasati metode ir sīki aprakstīta Ānāpānasati Sūtrā:

Gari ieelpojot, viņš saprot: Man ir gara ieelpa
vai gari izelpojot, viņš saprot: Man ir gara  izelpa.
Vai īsi ieelpojot, viņš saprot: Man ir īsa ieelpa;
vai īsi izelpojot, viņš saprot: Man ir īsa izelpa.

Viņš trenē sevi: Es ieelpošu ar uzmanību pret visu ķermeni.
Viņš trenē sevi: Es izelpošu ar uzmanību pret visu ķermeni.
Viņš apmāca sevi: Es ieelpošu nomierinošu fizisku nosacījumu.
Viņš apmāca sevi: Es izelpošu nomierinošu fizisku nosacījumu.

Ja tas tiek īstenots un labi attīstīts, tas dos lielu labumu:

Šādā veidā uzmanība pret ieelpu un izelpu tiek attīstīta un veidota, lai tā sniegtu lielus augļus, lielu labumu.

Runājot par treniņu, Ānāpānasati Sūtra norāda:

Lai kad arī mūks saglabā koncentrēšanos uz ķermeni pašu par sevi un sevī - centīgs, modrs un uzmanīgs, noliekot malā pasaulīgas iegribas un pārdzīvojumus, tādā gadījumā viņa uzmanība ir stabila un bez novirzīšanās.

Kad viņa uzmanība ir stabila un nenovirzās, tad Uzmanība kā Apskaidrības Nosacījums aktivizējas. Viņš to attīsta, un viņam tā sasniedz savas attīstības potenciālu.

5. Mūsdienu avotos

Pirmkārt, lai prakse būtu veiksmīga, ir jāvelta laiks praksei un jānosaka meditācijas sesijas mērķis.

Var izlemt vai praktizēt Ānāpānasati sēžot, stāvot, vai guļus vai ejot, vai arī pārmaiņus meditēt sēdus, stāvus, guļus un ejot.

Tad var koncentrēties uz elpu, kas iet caur degunu:

spiedienu nāsīs pie katras ieelpas un elpas sajūtu, kad tā plūst pāri augšlūpai katrā izelpā.

Dažreiz praktizētājiem ir ieteicams pievērst uzmanību elpai tā saucamajā Djaņtjaņ enerģijas punktā, kas atrodas 2,5 pirkstu platumā zem nabas ķermenī un skaitīt katru vēdera izplešanos un saraušanos pie ieelpas un izelpas attiecīgi.

Praktizētāji var izvēlēties skaitīt katru ieelpu, 1, 2, 3,... utt, līdz 10, un pēc tam atkal sākt no 1.

Var arī skaitīt ieelpu un izelpu kopā kā 1, 2, 3,... utt., līdz 10, un pēc tam atkal sākt no 1.

Ja skaitīšana sajūk, tad jāsāk no sākuma.

Grāmata Dzen Trīs Pamati ieteic kādu laiku ieelpojot skaitīt 1, 2, 3,..., lai pēc tam pārietu pie izelpas skaitīšanas,

tad pamazām, kad ir stabili apgūta elpas skaitīšana bez sajaukšanas, tad jāsāk pievērst uzmanību elpai bez skaitīšanas.

Ir arī tādi praktizētāji, kuri skaita elpas visu mūžu.

Iesācējiem studentiem bieži tiek ieteikts sākt ar īsu ikdienas praksi, apmēram 10 vai 15 minūtēm dienā.

Arī Skolotājs vai Padomnieks bieži tiek uzskatīts par būtisku Budisma praksē, kā arī Saṅgha jeb Budistu kopiena, lai saņemtu atbalstu.

Kad cilvēka uzmanība aizpeld no elpas, kas notiek gan ar iesācējiem, gan pieredzējušiem praktizētājiem, vai nu dēļ kādas domas, vai kā cita, viņš vienkārši atgriež savu uzmanību atpakaļ uz elpu.

6. Aktīvā elpošana, pasīvā elpošana

Ānāpānasati visbiežāk praktizē uzmanīgi koncentrējoties uz dabiski plūstošu elpu, bez jebkādas piepūles mainīt elpošanas ritmu:

Tā ir būtiska atšķirība no Hinduisma Jogas elpošanas, kas bieži vien ietver elpas aizturēšanu un elpas ritma regulēšanu ar piepūli.

Kakla dziedāšanā, kas izplatīta starp Tibetas un Mongolijas Budisma mūkiem, ilgstoša un lēna izelpošana dziedāšanas laikā ir prakses pamatā:

Dziedājuma skaņa kalpo arī tam, lai koncentrētu prātu vienvirziena koncentrācijā Samādhi, kamēr Patības izjūta izzūd, kad apziņa iegrimst tīras skaņas valstībā.

Dažās japāņu Dzen meditācijās uzsvars tiek likts uz spēka saglabāšanu nabas apvidū (Djaņtjaņ) un lēnu dziļu elpošanu ar ilgstošu izelpu, lai palīdzētu sasniegt  vienvirziena koncentrētu Apziņas stāvokli.

7. Zinātniski pierādītas priekšrocības

Uzmanības koncentrēšanas prakse maina smadzenes tā, lai laika gaitā šīs spējas uzlabotu; smadzenes attīstās, reaģējot uz meditāciju.

Meditāciju var uzskatīt par mentālo treniņu, kas līdzinās apmācībai braukt ar velosipēdu vai spēlēt klavieres.

Ir zinātniski pierādīts, ka Ānāpānasati uzlabo savienošanos smadzenēs un samazina emocionalitāti.

8. Posmi

Formāli pastāv 16 Ānāpānasati posmi – jeb apceres.

Tās ir sadalītas 4 Tetrādēs (t.i., komplektos jeb grupās pa 4):

  1. 1-4 soļi ietver prāta koncentrēšanu uz elpošanu, kas ir fizisks nosacījums (kāja-Samskāra).
  2. tetrāde ietver koncentrēšanos uz Sajūtām (vedanā), kas ir prāta nosacījums (čitta-Samskāra).
  3. tetrāde ietver koncentrēšanos uz pašu Prātu (čitta).
  4. tetrāde ietver koncentrēšanos uz 'mentālajām īpašībām' (dharma).

Jebkurai Ānāpānasati meditācijas sesijai vajadzētu virzīties cauri pakāpēm secīgi, sākot ar pirmo, neatkarīgi no tā, vai praktizētājs ir veicis visus posmus iepriekšējā sesijā vai nē.

  1. Ķermeņa apcere
    1. Gara Elpa (izzinot elpu)
    2. Īsa Elpa (izzinot elpu)
    3. Visu Ķermeņa Sajušana
    4. Ķermeņa aktivitāšu nomierināšanās
  2. Sajūtu Apcere
    1. Labsajūtas Sajušana
    2. Svētlaimes Sajušana
    3. Mentālo Aktivitāšu Sajušana
    4. Mentālo Aktivitāšu Nomierināšana
  3. Prāta apcere
    1. Prāta Sajušana
    2. Prāta Iepriecināšana
    3. Prāta Koncentrēšana Samādhi
    4. Prāta Atbrīvošana
  4. Dharmu apcere
    1. Nepastāvības Apcere
    2. Iekāres Izzušanas Apcere
    3. Izbeigšanās Apcere
    4. Atmešanas Apcere

9. Theravādas tradīcijā

Pēc vairāku Theravādas Budisma skolotāju domām, Ānāpānasati viena pati var novest pie visu cilvēka Nepilnību (klešu) likvidēšanas un galu galā pie Apskaidrības.

God. Vebu Sajadavs (1896-1977) par Ānāpānasati ir teicis:

Tas ir īsais ceļš uz Nirvānu, to var izmantot ikviens.

Tā iztur kritiku un ir saskaņā ar Budas mācību, kā tā ir saglabāta Rakstos. Tas ir taisnais ceļš uz Nirvānu.

Ānāpānasati var praktizēt arī kopā ar citiem tradicionālajiem meditāciju priekšmetiem, tostarp 4 Uzmanības Pamatiem un Mettas kultivēšanu, kā tas tiek darīts mūsdienu Theravādas Budismā.

10. Ķīniešu tradīcijās

2. gadsimtā Budistu mūks An Šigao (fl. ap 148-180 CE) ieradās Ķīnā no Ziemeļrietumu Indijas un kļuva par vienu no pirmajiem Budistu Rakstu tulkotājiem ķīniešu valodā.

Viņš pārtulkoja Ānāpānasmriti Sūtras versiju laikā starp 148. un 170. gadu MĒ:

Šī versija ir ievērojami garāks teksts par to kurš parādās Ekottara Āgamā ar nosaukumu Lielā Ānāpānasmriti Sūtra.

Vēlāk Budačinga, labāk pazīstams kā Fotudengs (231.–349. g. p.m.ē.), no Vidusāzijas ieradās Ķīnā 310. gadā un plaši izplatīja Budismu:

Tiek teikts, ka viņš demonstrējis daudzas garīgās spējas un spējis šajā Ķīnas reģionā karavadoņus pievērst Budismam.

Viņš ir labi pazīstams ar meditācijas metožu mācīšanu, un jo īpaši Ānāpānasmriti:

Fotudengs plaši mācīja Ānāpānasmriti, izmantojot elpu skaitīšanas metodes, lai nomierinātu elpošanu, vienlaikus koncentrējot prātu mierīgas meditatīvas koncentrēšanās stāvoklī.

Mācot meditācijas metodes, kā arī doktrīnu, Fotudengs ātri popularizēja Budismu.

Saskaņā ar Nan Huai-čin (1918-2012):

Papildus visiem teorētiskajiem aprakstiem par Tukšumu un Esamību ,

Budisms piedāvāja arī metodes patiesai garīgo spēku un meditāciju pilnības sasniegšanai, uz kurām varēja paļauties.

- Tas ir iemesls, kāpēc Budisms sāka tik enerģiski attīstīties Ķīnā kopā ar Fotudengu.

Tā kā Austrumos ieradās arvien vairāk mūku, tādi kā, Kumāradžīva, Dharmānanda, Gautama Sanghadeva un Budabhadra, tika veikti arī meditāciju tekstu tulkojumi, kas bieži mācīja dažādas Ānāpānasmriti metodes, kas tika izmantotas Indijā.

Tās tika integrētas dažādās Budisma tradīcijās, kā arī ne-Budisma tradīcijās, piemēram, Daoismā.

6. gadsimtā Ķīnā izveidojās Tientai skola, kuras galvenais princips bija mācīt Vienotos Ratus (Skt. Ekajānu) kā Budas stāvokļa sasniegšanas līdzekli,

un 3 Šamathas-Vipassanas formas saistībā ar Meditatīvajiem skatījumiem par Tukšumu, Nepastāvību un Līdzekļiem kā realizācijas pilnveidošanas metodēm.

Tientai skola liek uzsvaru uz Ānāpānasmriti saskaņā ar Šamathas un Vipassanas principiem.

Ķīnā Tientai skolas izpratne par meditāciju ir vienmēr tikusi uzskatīta par pašu sistemātiskāko un visaptverošāko no visām.

Tientai skolas dibinātājs Žijī (538–597) uzrakstīja daudzus komentārus un traktātus par meditāciju:

No šiem tekstiem Ķīnā visplašāk lasītie ir Žijī Šamatha un Vipassana Īsumā (Xiao Zhiguan), Šamathas un Vipassanas Rokasgrāmata (Mohe Zhiguan) un viņa 6 Smalkie Dharmas Vārti (Liu Miao Famen).

Žijī elpošanu iedala 4 galvenajās kategorijās:

  1. elšana,
  2. nesteidzīga elpošana,
  3. dziļa un klusa elpošana,
  4. klusa un mierīga elpošana.

Žijī uzskata, ka 1-3 elpošanas veidi ir nepareizi, bet 4. ir pareizs un ka elpošanai ir jāsasniedz klusums un miers.

Godājamais Hsuans Hua (1918-1995), kurš mācīja Čaņ un Tīrās Zemes Budismu, arī mācīja, ka ārējā elpošana sasniedz klusuma stāvokli pareizā meditācijā:

Praktizētājs ar pietiekamām iemaņām neelpo ārēji. Ārējā elpošana ir apstājusies, bet iekšējā elpošana funkcionē.

Ar iekšējo elpošanu nenotiek izelpošana caur degunu vai muti, bet visas ķermeņa poras elpo.

Cilvēks, kurš elpo iekšēji, var likties miris, bet patiesībā viņš nav miris. Viņš neelpo ārēji, bet iekšējā elpošana ir atdzīvojusies.

Indo-Tibetas tradīcijās

Tibetas Budisma tradīcijā Ānāpānasmriti tiek izmantota lai nomierinātu prātu, lai sagatavotu cilvēku dažādām citām praksēm.

Nozīmīgākie Mahājānas filosofi Asanga un Vasubandhu savos darbos Jogāčārabhūmi -šāstras nodaļā Šrāvaka-bhūmi un Abhidharma-košā skaidri norāda, ka uzskata Ānāpānasmriti par dziļu praksi, kas ved uz Vipassanu.

Tomēr prakses tradīcijas, kas saistītas ar Vasubandhu vai Asangas pamācībām par elpas meditāciju, visticamāk, netika nodotas Tibetā.

Asanga saista Ānāpānasmriti 16 posmus ar 4 Smritjupasthānām (Uzmanības Pamatiem) tādā pašā veidā, kā to dara Ānāpānasmriti Sūtra, taču tāpēc, ka viņš to neizsaka skaidri, vēlākie Tibetas komentētāji to pazaudēja.

Rezultātā lielākā Tibetas skola Gelug uzskatīja Ānāpānasmriti tikai par sagatavošanās praksi, kas noder prāta noregulēšanai, bet ne vairāk:

Prakses tradīcija, ko ieteica Vasubandhu grāmatā Skaidru Zināšanu Krājums un arī Asanga grāmatā Klausītāju Pamati, bija tāda, kurā Uzmanīga Elpošana kļūst par pamatu vispārinošām pārdomām par tādām tēmām kā 5 pamata stāvokļi;

šādu vispārinošu pārdomu rezultātā meditētājs virzās pa Šrāvaka (Klausītāja) sagatavošanās, redzējuma un meditācijas ceļiem.

Šķiet vismaz  iespējams, ka gan Vasubandhu, gan Asanga sniedza paši savas tāda veida meditāciju versijas, kuras, iespējams, bija līdzīgas bet atšķirīgas no mūsdienu Theravādas gudrības meditācijām,

un ka Gelugpa skolotāji nevarēja tās rekonstruēt, ja nebija tādas prakses tradīcijas, jo pastāv liela atšķirība starp šāda veida vispārinošām meditatīvām pārdomām, kas balstīta uz novērojumiem, un meditatīvo pārdomu veidiem kas izmanto sekas (prasanga) vai siloģismus (prajoga), ar kuriem Gelugpas bija pazīstami.

Tādējādi, lai gan Gelugpa skolotāji sniedz detalizētas interpretācijas par Elpošanas meditācijas sistēmām, kas izklāstītas Vasubandhu un Asangas tekstos, viņi var pilnībā neatspoguļot šajos tekstos izklāstītās Elpošanas meditācijas augstākās pakāpes.

Rodas iespaids, ka meditāciju tradīcija, kas sastāv no analīzes, kas balstīta uz novērojumiem — vispārinošā spriešana meditācijas ietvaros — netika nodota Tibetā; tas, ko Gelugpa rakstnieki sauc par Analītisko Meditāciju, ir Siloģiski Spriedumi meditācijā.

Stīvens Bakalaurs, kurš gadiem ilgi bija Gelugpa skolas mūks, to ir piedzīvojis no pirmavotiem. Viņš raksta:

Tāda sistemātiska uzmanības prakse netika saglabāta Tibetas tradīcijās.

Gelugpa lamas zina par tādām metodēm un var norādīt uz gariem uzmanības aprakstiem savos Abhidharmas darbos, taču prakses dzīvais pielietojums lielā mērā ir zudis.

(Tikai Dzogčen jēdzienā par apzinātību (rig pa) mēs atrodam kaut ko līdzīgu.)

Daudzi tibetieši pašu terminu Uzmanība (smriti sanskritā) saprot gandrīz tikai kā atminēšanos vai piemiņu.

Tomēr citās tradīcijās, īpaši Kagju un Ningma, Uzmanība, kas balstīta uz Ānāpānasmriti, tiek uzskatīta par diezgan dziļu līdzekli prāta nomierināšanai, lai to sagatavotu augstākajām Dzogčen un Mahāmudras praksēm.

Kagju uzskata, ka Mahāmudras kontekstā Ānāpānasmriti ir ideāls veids, kā meditētājs pāriet pie paša prāta kā meditācijas objekta un uz tā pamata praktizē Vipassanu.

Ievērojamais mūsdienu Kagju/Ningma meistars Čogjams Trungpa (1939-1987), atbalsojot Kagju Mahāmudras uzskatus, rakstīja:

jūsu Elpa ir vistuvākais kur jūs variet pietuvoties sava prāta atspulgam. Tas ir jūsu prāta portrets savā ziņā.

Tradicionālais ieteikums meditētāju līnijā, kas attīstījās Kagju-Ningmas tradīcijās, balstās uz ideju par prāta un elpas identificēšanu.

Gelugpa pieļauj, ka ir iespējams izmantot pašu prātu par meditācijas objektu, tomēr Gelugpa attur no tā ar, šķiet, vāji slēptu sektantisku polemiku pret Ningmas Lielās Pilnības (Dzogčen) un Kagju Lielā Zīmoga (Mahāmudras) meditācijām.

Paņča Kramas tantriskajā tradīcijā, kuru piedēvē Nāgārdžunam, par Ānāpānasmriti elpu skaitīšanu ir teikts, ka ar to pietiek, lai izraisītu Vipassanas pieredzi (lai gan tas notiek formālās tantriskās prakses pabeigšanas augstākajā jogas-tantras kontekstā).

12. Starptautiskā Ānāpānasati diena

Daudzās valstīs izmanto 20. jūniju, lai atzīmētu Ānāpānasati dienu visā pasaulē.