Budisma meditācija | Theravāda

1. Budisma meditācija

Budisma Meditācija ir meditācijas prakse Budismā.

Tuvākie Meditācijas apzīmējumi Budisma klasiskajās valodās ir:

Budisti praktizē meditāciju kā daļu no Ceļa uz Atbrīvi no Nepilnībām (klešām) un pieķeršanās (upādāna) un Iekāres (tṛṣṇā), kuru sauc arī par Apskaidrību, kā rezultāts ir Nirvānas sasniegšana.

Un šis ceļš parasti ietver dažādas meditāciju metodes, jo īpaši:

Šo metožu mērķis ir attīstīt Nesatraucamību un Smriti (uzmanību); Samādhi (koncentrēšanos) Šamathu (miers) un Vipassanu (izpratni);

- un arī tiek teikts, ka tās noved pie Abhidžņa (pārdabiskajām spējām).

Šīs meditāciju metodes ir apvienotas ar praksēm, kuras palīdz tām sagatavoties un veicina attīstību šajās praksēs, tādām kā morālie ierobežojumi un pareiza piepūle, lai attīstītu pareizus apziņas stāvokļus.

Lai gan šīs metodes tiek izmantotas visās Budistu skolās, pastāv arī ievērojama daudzveidība.

Theravāda tradīcijās, kas atspoguļo agrīnā Budisma attīstību, meditācijas metodes tiek klasificētas kā Šamatha (prāta nomierināšana) vai Vipassana (intuitīvā izpratne).

2. Pāļi Kanonā

Agrīnā Budisma meditāciju metodes ir aprakstītas Pāļi Kanonā un Ķīniešu Āgamās.

Sagatavošanās prakses

Pirms meditācijām un apcerēm tiek veiktas sagatavošanās prakses.

Kā aprakstīts Cēlajā 8 Posmu Ceļā, Pareizi Uzskati virza uz mājsaimnieka dzīves pamešanu un kļūšanu par klejojošu mūku.

Šīla (tikumība) ietver Pareizas Rīcības normas.

Pareizas Piepūles jeb 4 Pareizu Centienu mērķis ir novērst kaitīgu stāvokļu rašanos un radīt pareizus stāvokļus:

Savaldīt sajūtas nozīmē kontrolēt reakciju uz sajūtu uztvērumiem, nepadodoties iekārei un nepatikai, bet vienkārši pamanot uztveres objektus, kā tie parādās.

Pareiza Piepūle cenšas novērst kaitīgu stāvokļu rašanos un radīt derīgus stāvokļus.

Sekojot šiem sagatavošanās soļiem un praksei, Prāts gandrīz dabiski kļūst gatavs Dhjānas praksei.

Ašubha bhāvanā (apcere par nepievilcīgo)

Ašubha bhāvanā ir apcere par nepievilcīgo (Pāļi: aśubha).

Tā ietver sevī  2 prakses, proti:

Paṭikkūla-manasikāra ir Budistu meditācija, kurā dažādos veidos tiek pieminētas 32 ķermeņa daļas.

Kā papildinājums Smriti (uzmanības) un Samādhi (koncentrēšanās, Dhjānas) attīstīšanai šis meditācijas veids tiek uzskatīts par labvēlīgu vēlmju un iekāres pārvarēšanai.

Anusmriti (Pieminēšana)

Anusmriti (pāļi: Anussati) nozīmē pieminēšana, atcerēšanās, apcere, meditācija un uzmanība.

Tā attiecas uz īpašām meditācijas vai godināšanas praksēm, piemēram, Budas cildeno īpašību atcerēšanās vai Ānāpānasati (Uzmanīga Elpošana) , kas rada prāta mieru un paliekošu prieku.

Dažādos kontekstos Pāḷi literatūra un sanskrita Mahājānas Sūtras uzsver un definē dažādus pieminamo lietu uzskaitījumus.

Uzmanība un Satipatthāna

Svarīga īpašība, kas jāattīsta Budistu meditētājam, ir Uzmanība (smriti).

Uzmanība ir daudzpusīgs termins, kas ietver sevī arī atcerēšanos, pieminēšanu un paturēšanu prātā.

Tas attiecas arī uz Budas mācības atcerēšanos un zināšanu, kā šīs mācības ir saistītas ar cilvēka pieredzi.

Budistu tekstos ir minēti dažādi Uzmanības prakses veidi.

Pēc dažu pētnieku domām, sākotnēji pastāvēja 2 Uzmanīguma veidi, ķermeņa stāvokļa vērošana un 4 Satipatthāna, Uzmanības Pamati, kas veidoja formālu meditāciju.

Tiek uzskatīts, ka ķermeņa stāvokļu vērošana sākotnēji nebija daļa no 4 Satipatthāna formulas, bet vēlāk dažos tekstos tika tai pievienota.

Pāḷi Satipatthāna Sūtrā kā arī daudzos citos agrīnajos Budisma tekstos Buda identificē 4 Uzmanības (Satipatthāna) pamatus:

Dažādi agrīnie teksti sniedz dažādus šo 4 Uzmanības prakšu uzskaitījumus. Tiek uzskatīts, ka Meditācija par šiem priekšmetiem attīsta Izpratni.

Ānāpānasati (Uzmanīga Elpošana)

Ānāpānasati, Uzmanīga Elpošana, ir galvenā meditācijas prakse Theravādas, Tientai un Čaņ Budisma tradīcijās.

Gan senatnē, gan mūsdienās Ānāpānasati pati par sevi, iespējams, ir visplašāk izmantotā Budistu metode ķermeņa parādību apcerē.

Ānāpānasati Sutta īpaši attiecas uz ieelpu un izelpu, kā daļu no uzmanības pievēršanas savam ķermenim klusumā,

un tā iesaka praktizēt Ānāpānasati meditāciju kā līdzekli 7 Apskaidrības Nosacījumu izkopšanai:

Visbeidzot, Buda mācīja, ka, attīstot šos Nosacījumus tādā kārtībā, Ānāpānasati prakse novestu pie Atbrīves (vimukti / mokšas) no Duhkhas (ciešanām), kurā cilvēks sasniegtu Nirvānu.

Dhjāna / Džhāna

Daudzi agrīnā Budisma pētnieki uzskata, ka Dhjāna ir agrīnā Budisma meditācijas galvenā sastāvdaļa.

Iespējams vecākās Budistu meditācijas prakses ir 4 Dhjānas, kas noved pie Nepilnību  pieplūduma iznīcināšanas, kā arī pie Uzmanības (smriti) prakses.

4 rūpa-jhānas

Kvalitātes

Sūtru Grozs un Āgamas apraksta Rūpa Dhjānas 4 pakāpes.

Rūpa attiecas uz Smalko Matēriju Valstību,, kura ir atšķirīga no Kāmas Valstības (iekāres, vēlmju pasaule) un Arūpa Valstības (Nemateriālās valstības).

Katru Dhjānu raksturo īpašību kopums, kas piemīt šai Dhjānai.

1) 1. Dhjāna:

tajā iekļūst, kad cilvēks ir nošķirts no sajūtām un kaitīgiem mentālajiem nosacījumiem;

tur ir prīti (labsajūta) un pārjutekliskā sukha (laime) kā noslēgtības un Pareizas Piepūles rezultāts, savukārt Vitarka-Vičāra (diskursīvā domāšana) turpinās.

2) 2. Dhjāna:

tajā ir prīti (labsajūta) un pārjutekliskā sukha (laime) kā koncentrēšanās rezultāts (Samādhi-ji, dzimusi no Samādhi);

piemīt Ekaggata (nedalīta uzmanība) brīva no Vitarkas un Vičāras (diskursīvās domāšanas);

samprasādana (iekšējs miers).

3) 3. Dhjāna:

Upekša (nesatraucamība; sajūtu nepieķeršanās), uzmanīgs un modrs, kā arī izjūt fizisku labsajūtu.

4) 4. Dhjāna:

Upekša-smriti-pāri-śuddha (nesatraucamības un uzmanības tīrība); ne-prieks-ne-sāpes;

Arūpa

Papildus 4 Rūpa Dhjānām ir arī meditatīvie sasniegumi, kurus tradīcija vēlāk nosauca par Arūpa Dhjānām, lai gan agrīnajos tekstos termins Dhjāna tiem nav lietots, tos saucot par Ājatanām (dimensijām, sfērām, pamatiem).

Tās ir:

Aiz Ne Uztveres, Ne Neuztveres dimensijas atrodas stāvoklis, ko sauc par Nirodha Samāpatti, uztveres, sajūtu un apziņas izbeigšanās.

Tikai komentāru un pētnieciskajā literatūrā to dažreiz sauc par 9. Dhjānu.

Brahmavihāra

Vēl viena svarīga meditācija agrīnajos avotos ir 4 Brahmavihāras (dievišķās mājvietas), kuras, kā teikts, ved uz čitta vimukti, Apziņas Atbrīvi.

4 Brahmavihāras ir:

Brahmavihāru kultivēšana kā Apziņas Atbrīve ir ilustrēta līdzībā, kas apraksta Ziņnesi Taurētāju, kurš spēj likt sevi sadzirdēt visos virzienos.

Tas parāda, ka Brahmavihāras ir jāattīsta kā neierobežots starojums visos virzienos, un tādēļ tās nevar pārvarēt cita ierobežotāka karma.

4 Dievišķo Mājvietu praksi var uzskatīt par veidu, kā pārvarēt ļaunprātību un sajūtu vēlmi un attīstīt dziļas koncentrēšanās spēju (samādhi).

3. Agrīnajā Budismā

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pēc Budas aiziešanas tika izveidojušās 18 Budisma skolas:

Kādreiz visietekmīgākā bija Sarvāstivādas skola, bet no tām Theravāda ir vienīgā skola, kas joprojām pastāv.

Šamatha un Vipassana

Tiek uzskatīts, ka Buda mācīja 2 vissvarīgākās mentālās īpašības, kas rodas no pareizas meditācijas prakses:

Ir teikts, ka Miera Meditācija var novest pie pārdabisku spēku, tādu kā gaišredzība un telepātija, sasniegšanas, savukārt Izpratnes Meditācija var novest pie Nirvānas sasniegšanas.

Pāli Kanonā Buda nekad nepiemin neatkarīgas Šamathas un Vipassanas meditācijas prakses; Tā vietā Šamatha un Vipassana ir 2 Apziņas īpašības, kas jāattīsta meditējot.

Dažas meditāciju prakses, piemēram, Kasiņa objekta apcere, veicina Šamathas attīstību, citas, piemēram, sastāvdaļu apcere, veicina Vipassanas attīstību, savukārt citas, piemēram, Uzmanīga Elpošana, klasiski tiek izmantotas abu prāta īpašību attīstīšanai.

Sūtrā 4 Ceļi uz Arahanta stāvokli (AN 4.170), God. Ānanda saka, ka cilvēki sasniedz Arahanta stāvokli izmantojot Miera Saglabāšanu un Intuitīvo Izpratni vienā no 3 veidiem:

Viņi  attīsta Miera Saglabāšanu un Intuitīvo Izpratni kopā (pāli: Samatha-Vipassanā juganaddham), piemēram, sasniedzot 1. Dhjānu un tad novērojot 3 Esamības Pazīmes saistītajās sastāvdaļās, pirms pāriet pie 2. Dhjānas.

Lai gan Nikājas apgalvo, ka Vipassanas prakse var tikt veikta pirms Šamathas prakses,

saskaņā ar Birmas Vipassanas Kustību Vipassanai jābalstās uz stabilizējoša Pamata Koncentrācijas (Pāḷi: upačāra samādhi) sasnieguma.

Meditatīvi attīstot Mieru, cilvēks spēj pārvarēt aptumšojošus Traucēkļus; un, pārvarējis Traucēkļus, meditācijās attīstot Izpratni, cilvēks iegūst Atbrīvojošo Gudrību.

Tiek uzskatīts, ka Buda slavēja Mieru un Izpratni kā kanālus, lai sasniegtu beznosacījumu Nirvānas stāvokli.

Piemēram, Kimšuka Koka Sūtrā (SN 35.245) Buda sniedz izsmalcinātu metaforu, kurā Miers un Izpratne ir ātrais ziņnešu pāris, kas nodod vēsti par Nirvānu pa Cēlo 8 Posmu Ceļu.

4. Theravādā

Avoti

Theravādas tradīcijas vecākie materiāli par meditāciju ir atrodami Pāḷi Nikājās un tādos tekstos kā Patisambhidā-magga, kas sniedz komentārus par meditāciju sūtrām, piemēram, Ānāpānasati Sūtru.

Buddhaghoša

Agrīna Theravādas meditāciju rokasgrāmata ir Vimuttimagga ('Brīvības Ceļš', Vimukti-mārga, 1.-2. gadsimts).

Tomēr visietekmīgākais darbs ir 5. gadsimta Buddhaghošas Visuddhimagga (Attīrīšanās Ceļš), kuru tās uzbūvē, šķiet, ir ietekmējusi agrākā Vimuttimagga.

Visudhimaggas doktrīna atspoguļo Theravādas Abhidharmas sholastiku, un satur vairākus jauninājumus un interpretācijas, kas nav atrodamas Budas senākajās lekcijās (sūtrās).

Buddhaghošas Visuddhimagga ietver ne-kanoniskus norādījumus par Theravādas meditāciju, piemēram, veidus, kā vērot prāta pazīmes (nimitta), kas norāda uz vēlāku Theravādas meditācijas attīstību.

Teksta centrā ir Kasiņas-meditācija, koncentrēšanās-meditācijas veids, kurā prāts ir vērsts uz (prāta) objektu.

Savā uzsvarā uz Kasiṇas-meditāciju, Visuddhimagga atkāpjas no Pāḷi Kanona, kurā Dhjāna ir galvenā meditatīvā prakse, norādot, ka tas, ko komentāros apzīmē par Dhjānu, ir kaut kas diezgan atšķirīgs no tā, ko tas nozīmē Kanonā.

Visuddhimagga apraksta 40 meditāciju objektus, lielākā daļa no kuriem ir aprakstīti agrīnajos tekstos.

Buddhaghoša iesaka, lai koncentrēšanās un apziņas attīstīšanas nolūkos cilvēks izvēlas starp 40 meditācijas objektiem kādu, kas atbilst viņa temperamentam ar labā drauga (kaljāņa-mitras) padomu, kurš orientējas dažādos meditāciju objektos (III nod., 28.§).

Pēc tam Buddhaghoša sīkāk apraksta 40 meditāciju objektus šādi (III nodaļa, 104. sadaļa; IV–XI nodaļa):

Kad Buddhaghošas 40 meditāciju objektus lai attīstītu koncentrēšanos salīdzina ar Budas Uzmanības Pamatiem,

var atrast 3 kopīgas prakses:

Saskaņā ar Pāḷi komentāriem, Elpošanas meditācija var novest pie iegrimšanas 4. Dhjānā un Nesatraucamības.

Netīrību apcere var novest pie 1. Dhjānas sasniegšanas, un 4 Elementu apcere sasniedz pilnību pirms-Dhjānas Pamata Koncentrācijā.

Vipassana un Šamatha

Šamathas loma Budisma praksē un precīza Šamathas nozīme ir diskusiju un izpētes punkts mūsdienu Theravādā un Rietumu Vipassanā.

Birmas Vipassanas skolotāji mēdz bieži uzskatīt Šamathu par nevajadzīgu, savukārt Taju skolotāji uzskata, ka Šamatha un Vipassana ir savstarpēji saistītas.

Arī precīza Šamathas nozīme nav skaidra, un rietumnieki ir sākuši apšaubīt saņemto gudrību šajā jautājumā:

Lai gan komentētāju tradīcijā Šamatha parasti tiek pielīdzināta Dhjānām, skolotāji un praktiķi ir norādījuši, ka Dhjāna ir kas vairāk nekā prāta fokusa sašaurināšana.

Lai gan 2. Dhjānu var raksturot kā samādhi-dži, kas dzimusi no koncentrēšanās, 1. Dhjāna iestājas gluži dabiski sajūtu savaldīšanas rezultātā, savukārt 3. un 4. Dhjānu raksturo uzmanīgums un nesatraucamība.

Smriti, sajūtu savaldīšana un uzmanība ir nepieciešamas sagatavošanās prakses,

savukārt Izpratne var iezīmēt pagrieziena punktu, kad cilvēks Uzsāk Ceļu, kura rezultāts ir vimukti, Atbrīve.

Dhjānas ir būtiski meditatīvi stāvokļi, kas noved pie tādu Traucēkļu atmešanas kā iekāre un naids; tomēr ar tiem nepietiek, lai sasniegtu atbrīvojošu izpratni.

Daži agrīnie teksti arī brīdina meditētājus, lai viņi nepieķertos pārmērīgi Dhjānām un tāpēc neaizmirst par nepieciešamību tālāk virzīties uz Izpratni.

Vipassanas Kustība

Īpaši ietekmīga kopš 20. gadsimta ir bijusi Birmas Vipassanas Kustība,

īpaši Minguna Sajadava (1911-1993) un U Nāradas (1868-1955) izstrādātā un Mahāsī Sajadava popularizētās Jaunās Birmas Metodes jeb Vipassanas Skolas pieeja Šamathai un Vipassanai.

Te Šamatha tiek uzskatīta par prakses sastāvdaļu kura nav obligāta un nav nepieciešama - Vipassana ir iespējama bez tās.

Vēl viena Rietumos popularizēta Birmas metode, kuru attīstīja Pa-Auk Sajadavs Bhaddanta Āčiņņa (dz. 1934. g.), saglabā uzsvaru uz Šamathu, kas skaidri izteikta Visuddhimaggas komentāru tradīcijā.

Citas Birmas tradīcijas, kas aizgūtas no Ledi Sajadava caur Sajagji U Ba Khinu un kuras rietumos popularizējuši Māte Sajamagji (Mja Tvina) un S. N. Goenka, izmanto līdzīgu pieeju.

Šīs Birmas tradīcijas ir ietekmējušas Rietumu uz Theravādu orientētos skolotājus, īpaši Džozefu Goldšteinu, Šaronu Zalcbergu un Džeku Kornfīldu.

Ir arī citas mazāk zināmas Birmas meditācijas metodes, piemēram, U Vimalas attīstītā sistēma, kas koncentrējas uz zināšanām par atkarīgo izcelsmi un čitta upassanā (prāta vērošanu).

Tāpat arī Sajadava U Tedžanijas metode koncentrējas uz prāta vērošanu.

Taizemes Meža Tradīcija

Ietekmīga ir arī Taizemes Meža Tradīcija, kas sākās ar Adžānu Mūnu (1870–1949) un kuru popularizēja Adžāns Čā, kura savukārt uzsver Šamathas un Vipassanas nedalāmību un abu prakšu būtisku nepieciešamību.

Citi ievērojami praktizētāji šajā tradīcijā ir Adžāns Tate un Adžāns Mahā Bua un citi.

Pastāv arī citi Taju Budistu meditāciju veidi, kas saistīti ar konkrētiem skolotājiem, tostarp Buddhadāsas Bhikkhu Ānāpānasati pasniegšanas veids un Adžāna Lī Elpošanas meditācijas metode (kas ietekmēja viņa amerikāņu mācekli Thānissaro).

Citi Veidi

Taizemē tiek praktizēti arī citi mazāk plaši izplatīti Theravādas meditāciju veidi, tostarp Vidža Dhammakāja meditācija, ko izstrādājis Luang Pu Sodh Čandasaro, un bijušā augstākā patriarha Suka Kai Thueana (1733–1822) meditācija.

Retāk sastopamu meditācijas veidu Kambodžā un Laosā praktizē Borān Kammatthāna (senču prakses) tradīcijas sekotāji. Šis meditācijas veids ietver mantru un vizualizāciju izmantošanu.