Dhjāna | Džhāna
1. Dhjāna Budismā
Senākajos Budisma tekstos Dhjāna (sanskritā: ध्यान) jeb Džhāna (Pāḷi: झान) ir prāta treniņš, kuru parasti tulko kā Meditācija,
tas nozīmē - izmainīt prāta automātiskās reakcijas uz sajūtu iespaidiem un novest līdz pilnīgas nesatraucamības un uzmanības stāvoklim (Upekšā-smriti-pariśuddha).
Dhjāna, iespējams, bija agrīnā Budisma pamatprakse, kopā ar vairākām saistītām praksēm, kuras kopā veda pie pilnveidota Uzmanīguma un nepieķeršanās.
Vēlākajā komentāru tradīcijā, kas saglabājusies mūsdienu Theravādā, Dhjāna tiek pielīdzināta koncentrācijai
— vienvirziena iegrimšanas stāvoklim, kurā apziņa nenovirzās uz ārējiem kairinājumiem.
Mūsdienu Theravādā balstītajā Vipassanas Kustībā šis iegrimušais prāta stāvoklis tiek uzskatīts par nevajadzīgu un pat nederīgu pirmajam pamošanās posmam, kas ir jāsasniedz ar ķermeņa apzinātību un Vipassanu (izpratni par nepastāvību).
Kopš 20. gadsimta 80. gadiem skolotāji un praktiķi ir sākuši apšaubīt viņu nostāju, atbalstot visaptverošāku un integrētāku izpratni un pieeju, kas balstīta senākajos Dhjānas aprakstos Sūtrās.
Budistu Čaņ un Dzen tradīcijās (kuru nosaukumi ir attiecīgi ķīniešu un japāņu valodas vārdu Dhjāna izruna) tā ir galvenā prakse, kas galu galā balstās Sarvāstivādas meditāciju metodēs, kuras tikušas nodotas tālāk kopš Mūsu Ēras sākuma.
2. Etimoloģija
Termins Dhjāna nāk no proto-indoeiropiešu saknes ar nozīmi redzēt, skatīties
, rādīt
.
Agrākajā Vēdu sanskrita teksta slānī tas attiecas uz iztēles vīziju
un asociējās ar dievieti Sarasvatī ar zināšanu, gudrības un poētiskas daiļrunības spējām.
Šis termins pārtapa par vārdu ar nozīmi apcerēt, meditēt, domāt
, no kā cēlies vārds Dhjāna.
Parasti tas tiek tulkots kā Meditācija un bieži vien tiek pielīdzināts Koncentrācijai
, lai gan Meditācija var attiekties uz plašāku bhāvanas jeb attīstības vingrinājumu skalu.
Dhjāna var nozīmēt arī uzmanība, domas, refleksija
.
Dhjānas
Pāḷi Kanonā ir aprakstītas 4 Dhjānas jeb progresējoši Dhjānu stāvokļi, kurus sauc par Rūpa Dhjānām (Smalko Matēriju Dhjānām
), un 4 papildus meditatīvie sasniegumi, kurus sauc par Arūpu (Nemateriālajiem
).
Sagatavošanās prakses
Meditāciju un apceri ievada vairākas prakses, kuras pilnībā tiek realizētas ar Dhjānas praksi.
Kā aprakstīts Cēlajā 8 Posmu Ceļā, Pareizi Uzskati virza uz mājsaimnieka dzīves pamešanu un kļūšanu par klejojošu mūku.
Šīla (tikumība) ietver Pareizas Rīcības normas.
Pareizas Piepūles jeb 4 Pareizu Centienu mērķis ir novērst kaitīgu stāvokļu rašanos un radīt pareizus stāvokļus:
Tas ietver Indrija Samvaru (sajūtu ierobežošanu), kontrolējot reakciju uz sajūtu uztvērumiem, nepadodoties iekārei un nepatikai, bet vienkārši atzīmējot uztveres objektus kad tie parādās.
Pareiza Piepūle un Uzmanība nomierina prāta un ķermeņa kompleksu, atbrīvojot no kaitīgiem prāta stāvokļiem un uzvedības modeļiem un veicinot pareizu stāvokļu un ne-automātisku reakciju attīstību.
Sekojot šiem vispārīgajiem soļiem un praksēm, prāts gandrīz dabiski kļūst gatavs Dhjānas praksei.
Dhjānas prakse pastiprina pareizu stāvokļu attīstību, novedot pie Upekšas (nesatraucamības) un Uzmanības.
3. Rūpa Dhjānas
Rūpa Dhjānu īpašības
Dhjānas praksē palīdz Ānāpānasati, Uzmanīga Elpošana.
Sūtru Grozs un Āgamas apraksta Rūpa Dhjānas 4 pakāpes.
Rūpa attiecas uz Smalko Matēriju Valstību,, kura ir atšķirīga no Kāmas Valstības (iekāres, vēlmju pasaule) un Arūpa Valstības (Nemateriālās valstības).
Katru Dhjānu raksturo īpašību kopums, kas piemīt šai Dhjānai.
1) 1. Dhjāna:
tajā iekļūst, kad cilvēks ir nošķirts no sajūtām un kaitīgiem mentālajiem nosacījumiem;
tur ir prīti (labsajūta
) un pārjutekliskā sukha (laime
) kā noslēgtības un Pareizas Piepūles rezultāts, savukārt Vitarka-Vičāra (diskursīvā domāšana
) turpinās.
2) 2. Dhjāna:
tajā ir prīti (labsajūta
) un pārjutekliskā sukha (laime
) kā koncentrēšanās rezultāts (Samādhi-ji, dzimusi no Samādhi
);
piemīt Ekaggata (nedalīta uzmanība) brīva no Vitarkas un Vičāras (diskursīvās domāšanas
);
samprasādana (iekšējs miers).
3) 3. Dhjāna:
Upekša (nesatraucamība; sajūtu nepieķeršanās
), uzmanīgs un modrs, kā arī izjūt fizisku labsajūtu.
4) 4. Dhjāna:
Upekša-smriti-pāri-śuddha (nesatraucamības un uzmanības tīrība); ne-prieks-ne-sāpes;
tradicionāli 4. Dhjāna tiek uzskatīta par psihisko spēku (abhidžņa) sasniegšanas sākumu.
4 Dhjānu interpretācija
Komentāru tradīcijā Dhjānas attīstība tiek aprakstīta kā 5 mentālo nosacījumu attīstība (sanskritā: Caitasikas; Pāḷi: Cetasika), kas neitralizē 5 Traucēkļus:
- vitarka (loģika) palīdz pret slinkumu un apātiju (letarģiju un miegainību)
- vičāra (
Izšķirtspēja
) novērš šaubas (nenoteiktību) - prīti (labsajūta) pretojas dusmām (ļaunprātībai)
- sukha (pārjutekliska laime) novērš nemieru un satraukumu
- ekaggata (nedalīta uzmanība) neitralizē sajūtu iekāri.
Arūpa Ājatanas
Dhjānu shēmā ir iekļauti 4 meditatīvie stāvokļi, kas agrīnajos tekstos tika saukti par Arūpa Ājatanām (Nemateriālajiem Pamatiem).
Komentāru literatūrā tie tiek sauktas arī par Arūpa Dhjānām (Nemateriālajām
Dhjānas), kuras atbilst Arūpa-lokai (Nemateriālajai valstībai), kuras jāatšķir no iepriekš dotajām 4 Dhjānām (Rūpa Dhjānām).
Budisma kanoniskajos tekstos vārds Dhjāna
nekad nav tieši lietots, lai tās apzīmētu; tā vietā tās tiek saukti par Ājatanām (Pamatiem).
Tomēr dažkārt tās tiek minētas secīgi tūliņ pēc pirmajām 4 Dhjānām (citos tekstos, piemēram, MN 121, tās tiek uzskatītas par atsevišķu sasniegumu kopumu), un tādējādi vēlākie ekseģēti tās sāka uzskatīt par Dhjānām.
Nemateriālās Dhjānas ir saistītas ar vai aizgūtas no jogas meditācijas, savukārt sākotnējās Dhjānas ir saistītas ar apziņas pilnveidošanu.
Pilnīga tukšuma saglabāšanas stāvoklis tiek sasniegts, kad tiek sasniegta 8. Dhjāna.
4 Arūpa Ājatanas / Arūpa Dhjānas ir:
5) Neierobežota Telpa (Pāḷi ākāsānaņčājatana, Skt. ākāšānantjājatana)
6) Neierobežota Apziņa (Pāḷi viņņāṇaņčājatana, Skt. vidžņānānantjājatana)
7) Neierobežota Neesamība (Pāḷi ākiņčaņņājatana, Skt. ākimčanjājatana)
8) Ne Uztvere, Ne Neuztvere (Pāḷi nevasaņņānāsaņņājatana, Skt. naivasaṁdžņānāsamdžņājatana)
Lai gan Neesamības dimensija
un Ne Uztvere, Ne Neuztvere dimensijas
ir iekļautas Budas mācīto 9 Dhjānu sarakstā, tās nav iekļautas Cēlajā 8 Posmu Ceļā.
Cēlā Patiesība numur 8 ir Samjak Samādhi (Pareiza Koncentrēšanās), un tikai sākotnējās 4 Dhjānas pieder pie Pareizas Koncentrēšanās
.
Ja Buda uzskaita visas Dhjānas, tad uzsvars tiek likts uz Sajūtu un Uztvērumu izbeigšanos
, nevis apstājas pie Ne Uztveres, Ne Neuztveres dimensijas
.
Nirodha-samāpatti
Aiz Ne Uztveres, Ne Neuztveres dimensijas atrodas stāvoklis, ko sauc par Nirodha Samāpatti, uztveres, sajūtu un apziņas izbeigšanās
.
Tikai komentāru un pētnieciskajā literatūrā to dažreiz sauc par 9. Dhjānu
.
Izcelsme
Tekstuālie Avoti
Mahāsaččaka Sūtra, Madžhima Nikājā 36, stāsta par Budas Apskaidrību.
Saskaņā ar šo stāstu viņš iemācījās 2 veidu meditācijas no 2 skolotājiem Uddakas Rāmaputras un Āļāras Kālāmas.
Šie meditāciju veidi nenoveda pie Atbrīves, un pēc tam viņš veica skarbas askētiskās prakses, kurās viņš ar laiku arī vīlās.
Tad Buda atcerējās meditatīvo stāvokli, kurā viņš nejauši nonāca bērnībā:
Sākotnēji pati Dhjāna prakse varēja būt agrīnā Budisma galvenā atbrīvojošā prakse, jo šajā stāvoklī viss prieks un sāpes
bija pazudušas.
4. Agrīnajā Budismā
Budistu tradīcija ir iekļāvusi 2 tradīcijas attiecībā uz Dhjānas jēdziena lietošanu.
Pastāv tradīcija, kas uzsver Izpratni (Vipassanu) kā līdzekli Apskaidrības (Bodhi, pradžņa) un Atbrīves (Vimukti, Nirvāna) sasniegšanai.
Taču Budistu tradīcija ir iekļāvusi arī Jogas tradīciju, kā tas atspoguļojas Dhjānas lietojumā, kas dažās sūtrās tiek noraidīts, jo tas nesniedz Galīgo Atbrīvi.
Viens no šīs pretrunas risinājumiem ir Vipassanas un Šamathas kopīga lietošana.
Saskaņā ar Theravādas tradīciju, meditētājs izmanto Dhjānas stāvokli, lai atpūtinātu prātu un lai stiprinātu un asinātu prātu, lai izzinātu parādību (dharmu) patieso dabu un gūtu priekšstatu par Nepastāvību, Ciešanām un Ne-Es.
Saskaņā ar Theravādas tradīciju Arahants saprot, ka Dhjānas galu galā ir neapmierinošas, saprotot, ka arī meditatīvie sasniegumi ir Anitja, Nepastāvīgi.
Mahāsaččaka Sūtrā (Majjhima Nikāya 36), kas stāsta par Budas Apskaidrību, pēc Dhjānas nāk Izpratne par 4 Cēlajām Patiesībām.
Tāda Izpratne nav iespējama Dhjānas stāvoklī, ja to interpretē kā Koncentrēšanos, jo diskursīvā domāšana šādā stāvoklī tiek izslēgta.
Uzsvars uz Atbrīvojošo Izpratni
attīstījās tikai pēc tam, kad tika mācītas 4 Cēlo Patiesības kā šīs Atbrīvojošās Izpratnes
izpausme.
Ar laiku šo funkciju pārņēma citi jēdzieni, piemēram, Pratitjasamutpāda un Patības Tukšums.
Saskaņā ar dažiem tekstiem cilvēks pēc 8 Dhjānu un Nirodha-Samāpatti pakāpes sasniegšanas ir Atbrīvotais.
Saskaņā ar dažām tradīcijām tāds, kas sasniedz Nirodha-Samāpatti stāvokli, ir Ceļa Beidzējs vai Arahants.
Anupada Sūtrā (MN 111) Buda stāsta, ka Šāriputra kļūs par Arahantu kad to sasniegs..
5. Theravādā
Dhjāna kā Koncentrēšanās
Buddhaghošas Visuddhimagga uzskata, ka Dhjāna ir koncentrēšanās meditācijas vingrinājums.
Viņa uzskati kopā ar Satipatthāna Sūtru iedvesmoja 19. un 20. gadsimtā jaunu meditācijas metožu attīstību, kas 20. gadsimta 2. pusē ieguva lielu popularitāti laju vidū.
Samādhi
Pēc Henepolas Gunaratanas teiktā, termins Dhjāna
ir cieši saistīts ar Samādhi
, kas parasti tiek tulkota kā Koncentrēšanās
.
Vārds Samādhi
ir gandrīz aizstājams ar vārdu Šamatha
, miers, rāmums.
Pēc Gunaratanas teiktā, vārds Samādhi visplašākajā nozīmē tiek lietots, lai apzīmētu praksi, kas veicina Miera attīstību.
Šajā ziņā Samādhi un Dhjāna pēc nozīmes ir tuvas.
Tomēr tās nav gluži identiskas, jo noteiktas atšķirības to ierosinātajās un kontekstuālajās nozīmēs neļauj nepilnīgi identificēt divus terminus
.
Samādhi apzīmē tikai vienu mentālo nosacījumu, proti, Vienvirziena Koncentrēšanos, savukārt vārds Dhjāna
aptver visu Apziņas stāvokli, vai vismaz visu mentālo nosacījumu grupu, kas šo meditatīvo stāvokli definē kā Dhjānu
.
Turklāt, saskaņā ar Gunaratanas teikto, Samādhi ietver plašāku atsauču diapazonu nekā Dhjāna
, norādot, ka Pāḷi ekseģētiskā tradīcija atzīst 3 Samādhi līmeņus:
- sākotnējā koncentrācija (parikarma Samādhi)
- pamata koncentrācija (upačāra Samādhi)
- iegrimšanas koncentrācija (appana Samādhi).
Koncentrēšanās attīstība un pielietošana
Saskaņā ar Pāli Kanona komentāriem Pamata Koncentrācija (upačāra-samādhi) ir meditācijas stadija, kuru meditētājs sasniedz pirms ieiešanas Dhjānā.
5 Traucēkļu pārvarēšana iezīmē ieiešanu Pamata Koncentrācijā.
Pamata Koncentrācija nav pieminēta Budas lekcijās, taču ir vairākas Sūtras, kurās cilvēki gūst Izpratni par Dharmu tikai dzirdot Budas mācību.
Pamata Koncentrācijas stāvoklī daži meditētāji var izjust spilgtus mentālos attēlus, kas ir līdzīgi spilgtiem sapņiem:
Tie ir tik spilgti, it kā tie būtu redzami ar aci, taču šajā gadījumā meditētājs pilnībā apzinās un saprot, ka redz mentālos attēlus. Tas ir aprakstīts agrīnajos tekstos un paplašināti Theravādas komentāros.
Koncentrācijai kļūstot stiprākai, elpošanas un fiziskā ķermeņa sajūtas pilnībā izzudīs, atstājot tikai tīru apzināšanos.
Šajā posmā nepieredzējušiem meditētājiem var rasties bailes, domājot ka viņi var nomirt, ja turpinās koncentrēšanos, jo elpošanas sajūta un fiziskā ķermeņa esamības sajūta ir pilnībā izgaisušas.
Viņiem nevajadzētu no tā baidīties un vajag turpināt koncentrēties, lai sasniegtu Pilnīgu Koncentrēšanos
(Dhjānu).
Meditētājam vispirms jāapgūst zemākās Dhjānas, pirms viņi var sasniegt augstākās Dhjānas.
Agrīnās Sūtras apgalvo, ka vislabākie askēti
spēj sasniegt jebkuru no Dhjānām un bez grūtībām to saglabāt.
Saskaņā ar mūsdienu Vipassanas Kustību, Dhjānas stāvoklis pats par sevi nevar novest pie Apskaidrības, jo tas tikai apspiež nepilnības:
Meditētājiem jāizmanto Dhjānas stāvoklis kā instruments Gudrības attīstīšanai, attīstot Izpratni, un tas jāizmanto, lai ar nepastarpinātu izziņu atklātu parādību Patieso Dabu, kas novedīs pie nepilnību izbeigšanās un Nirvānas.
Saskaņā ar vēlāko Theravādas komentētāju tradīciju, kuru Buddhaghoša izklāstīja savā Visuddhimaggā, pēc iznākšanas no Dhjānas stāvokļa meditētājs atradīsies pēc-Dhjānas Pamata Koncentrēšanās stāvoklī:
Šajā stāvoklī sākas parādību Patiesās Dabas izzināšana un analīze, kas ved pie Izpratnes par Nepastāvību, Ciešanām un Ne-Es kā Esamības 3 Pazīmēm.
Mūsdienu Vērtējums
Lai gan Theravādas meditācija tika popularizēta Rietumos kā Vipassanas meditācija, kas noraidīja Dhjānas lietderību, Rietumu Vipassanas praktizētāju interese par Dhjānu pieaug.
Dhjānas būtība un prakse ir diskusiju temats starp Rietumu Theravādas praktizētajiem.
Gan akadēmiskie zinātnieki, gan mūsdienu praktiķi ir raisījuši jautājumus par Dhjānu kā koncentrēšanās stāvokļu, kuri neesot nepieciešami Atbrīves sasniegšanai, interpretāciju.
Theravādas praktizētāji ir arī analizējuši un kritizējuši Šamathas un Vipassanas nošķiršanu.
Izvērtējot Dhjānas aprakstu Sūtrās, Dhjāna un Vipassana tiek uzskatīta par kopēju integrētu praksi, kas noved pie mierīgas un vienprātīgas uzmanības pret visu, kas rodas pieredzes laukā
.
6. Mahājānas tradīcijās
Mahājānas Budisms ietver daudzas prakses skolas.
Katra no tām balstās dažādās Budisma sūtrās, filosofiskos traktātos un komentāros, un katrai ir savs uzsvars, izteiksmes veids un filosofiskais skatījums.
Attiecīgi katrai skolai ir savas meditāciju metodes, lai attīstītu Samādhi un Pradžņu ar mērķi galu galā sasniegt Apskaidrību.
Čaņ Budisms
Dhjāna ir galvenais Budisma prakses aspekts Čaņ Budismā, kas nepieciešams, lai virzītos uz priekšu un patiesi nostiprinātos Dharmā.
Izcelsme
Ķīnā vārds Dhjāna sākotnēji tika transliterēts kā Čanna un saīsināts līdz Čaņ populāram lietojumam.
Meditācijas vārds un prakse ienāca ķīniešu valodā ar tulkojumiem kurus veica An Shigao (ap 148–180 MĒ) un Kumāradžīva (334–413 MĒ),
kurš pārtulkoja Dhjānas sūtras, kuras bija ietekmīgi agrīnie meditāciju teksti, kas galvenokārt balstījās uz Kašmīras Sarvāstivādas skolas Jogāčāras tradīcijas meditāciju mācībām aptuveni 1.–4. gadsimtā MĒ.
Vārds Čaņ kļuva par sinonīmu Čaņ Budismam (korejiešu Seon, vjetnamiešu Thien, japāņu Dzen).
Lai gan Dhjāna šaurā nozīmē attiecas uz 4 Dhjānām,
Ķīniešu Budismā Dhjāna var attiekties uz dažāda veida meditācijas metodēm un to sagatavošanās praksēm, kas nepieciešamas Dhjānas praktizēšanai.
5 galvenie meditācijas veidi Dhjāna Sūtrās ir:
- Ānāpānasati (Uzmanīga Elpošana);
- Paṭikūlamanasikāra, Meditācija par Ķermeņa atbaidošajiem aspektiem;
- Mīlošā Labestība, Maitrī jeb Mettas meditācija;
- Apcere par Pratitjasamutpāda 12 saitēm;
- Budas 32 īpašību pieminēšana.
Uzmanība
Elpas Vērošana
Sēdošās meditācijas laikā praktizētāji parasti ieņem kādu pozu, tādu kā Lotosa Pozu, Puslotosa, Birmiešu vai Jogas pozas, izmantojot Dhjānas mudru.
Lai regulētu prātu, Uzmanība ir vērsta uz Elpas skaitīšanu vai vērošanu vai šīs uzmanības pievēršanu enerģijas centram (djaņtjaņ) zem nabas.
Bieži vien sēdēšanai izmanto kvadrātveida vai apaļu spilvenu, kas novietots uz polsterēta paklājiņa; dažos citos gadījumos var tikt izmantots krēsls.
Šo praksi var vienkārši saukt par sēdēšanu Dhjānā.
Prāta Vērošana
Soto Dzen skolā meditācija bez priekšmetiem, enkuriem vai satura ir galvenais prakses veids:
Meditētājs cenšas atzīmēt domu plūsmu, ļaujot tām rasties un pazust neiejaucoties tajās.
Ievērojams šīs prakses tekstuāls, filosofisks un fenomenoloģisks pamatojums ir atrodams Dogena galvenajā darbā Šobogendzo, piemēram, Dzadzen principi
un Universāli ieteicamās Dzadzen instrukcijas
.
Japāņu valodā šo praksi sauc par Šikantadzu.
Izpratne
Norādīt uz Prāta Dabu
Senākajās Čaņ tradīcijās nebija noteiktas metodes vai formulas meditācijas apmācībai, un visi norādījumi bija vienkārši heiristiskas metodes, lai norādītu uz Prāta Patieso Dabu, kuru sauc arī par Budas Dabu.
Šī metode tiek saukta par Prāta Dharmu
, un tās piemērs ir stāsts par Šākjamuni Budu, kurš klusi paceļ puķi, un Mahā Kašjapu kurš smaida, signalizējot ka ir sapratis.
Tradicionālā formula tam ir šāda: Čaņ norāda nepastarpināti uz cilvēka prātu, lai cilvēki varētu ieraudzīt savu patieso dabu un kļūt par Budām.
Koanu prakse
Song dinastijas sākumā populāra kļuva prakse ar Koan metodi, savukārt citi praktizēja kluso apgaismību
. Tas kļuva par iemeslu atšķirībām praksē starp Lindži un Caodong skolām.
Koans, burtiski publisks notikums
, ir stāsts vai dialogs, kas apraksta mijiedarbību starp Dzen meistaru un mācekli. Šie stāstiņi demonstrē meistara izpratni.
Koans uzsver nekonceptuālo izpratni, uz kuru norāda Budisma mācība. Koanus var izmantot, lai izprovocētu lielās šaubas
un pārbaudītu studenta progresu Dzen praksē.
Koanu izziņu var praktizēt Dzadzen (sēdošās meditācijas), Kinhin (pastaigas meditācijas) laikā un visās ikdienas dzīves aktivitātēs.
Koanu praksi īpaši uzsver japāņu Rindzai skola, taču tā notiek arī citās Dzen skolās vai atzarojumos atkarībā no mācību virziena.
Tas, kā Dzen māceklis izprot noteiktu Koanu, tiek demonstrēts skolotājam privātā intervijā (japāņu valodā saukts par dokusan, daisan vai sandzen).
Lai gan nepastāv unikālas atbildes uz Koanu, praktizētājiem ir jādemonstrē sava izpratne par Koanu un Dzen savās atbildēs. Skolotājs atbildi var apstiprināt vai noraidīt un virzīt mācekli pareizajā virzienā.
Mijiedarbība ar Dzen skolotāju ir Dzen centrā, taču tā arī padara Dzen praksi neaizsargātu pret pārpratumiem un izmantošanu.
Vadžrajāna
Pētnieki saka, ka mūsdienu Tibetas Budismā nav uzsvērta koncentrēšanās līmeņa sasniegšana, kas ir augstāka par Pamata Koncentrāciju:
Viens no iespējamiem šīs situācijas skaidrojumiem ir tāds, ka gandrīz visi Tibetas Budisma meditētāji cenšas kļūt Apskaidroti, izmantojot Tantriskās (mantru) prakses.
Tām nepieciešama sajūtu vēlmju un kaislību klātbūtne cilvēka apziņā, bet Dhjāna efektīvi kavē šīs parādības.
Lai gan maz Tibetas Budistu, gan Tibetā, gan ārpus tās, nododas Koncentrēšanās praksei, Tibetas Budistu literatūrā ir sniegtas plašas pamācības par to, un agrāko laiku lielie tibetiešu meditētāji uzsvēra tās nozīmi.