Maraņasati | Nāves Atcerēšanās
1. Maraņasati
Maraņasati (nāves atcerēšanās, nāves apzināšanās) ir Budisma meditācijas prakse Atcerēties (bieži paturot prātā), ka Nāve var atnākt jebkurā brīdī (AN 6.20),
un mums ir jāpraktizē centīgi ar modrību un neatliekamības sajūtu ikvienu mirkli, pat laikā, kas nepieciešams, lai ievilktu elpu.
Nebūt centīgam ikvienu mirkli Buda sauc par Nolaidību (AN 6.19).
Agrīnajās Budas lekcijās jēdziens Maraņasati ir skaidri definēts tikai 2 reizes, tādās 2 Sūtrās kā Anguttara Nikāja AN 6.19 un AN 6.20.
Vēlākās Budistu skolas ir paplašinājušas Maraņasati nozīmi, iekļaujot dažādas vizualizācijas un kontemplācijas metodes, lai meditētu par nāves būtību.
Tiek uzskatīts, ka Maraņasati prakse ved uz Pareizu Piepūli, kā arī palīdz attīstīt Garīgās Neatliekamības (Samvega) un Atteikšanās (Nekkhamma) sajūtu.
2. Theravādas Budismā
Nāves Atcerēšanās ir izplatīta prakse Dienvidaustrumāzijas Budisma klosteros.
Theravādas Budisma klosteros meditāciju zālē bieži var aplūkot izvietotus cilvēku skeletus.
Pāḷi Kanonā
Satipatthāna Sūtra (MN: 10) un Kājagatāsati Sūtra (MN: 119) ietver sadaļas par Kapeņu Apcerēm, kuras koncentrējas uz 9 līķu sadalīšanās posmiem (Pāḷi: nava sīvathikā-manasikāra). Tie ir:
- Līķis, kurš ir
pietūcis, zilgans un pūžņojas
. - Līķis, kuru
ēd vārnas, vanagi, grifi, suņi, šakāļi vai dažādu veidu tārpi
. - Līķis, kurš
kļuvis par skeletu kopā ar (mazliet) miesas un asinīm, ko satur cīpslas
. - Līķis, kurš
kļuvis par ar asinīm nosmērētu skeletu bez miesas, bet ko satur cīpslas
. - Līķis, kurš
kļuvis par skeletu, ko satur cīpslas, bet bez gaļas un kurš nav nosmērēts ar asinīm
. - Līķis, kurš ir
kļuvis par kauliem, kuri ir vaļīgi, izkaisīti uz visām pusēm
. - Līķis, kurš
kļuvis par kauliem, baltā krāsā kā gliemene
. - Līķis, kurš ir
kļuvis par kauliem, vairāk kā gadu vecs, sakrauts kopā
. - Līķis, kurš
kļuvis par satrunējušiem kauliem un pārvērties putekļos
.
Satipatthāna Sūtra liek meditētājam domāt šādi:
Saskaņā ar Maraņasati Sūtru (AN 6.20) mūkam vajadzētu pārdomāt daudzās iespējas, kuras var izraisīt nāvi, un pēc tam pievērst domas savām nepilnīgajām apziņas īpašībām, kuras viņam vēl ir jāpārvar:
Buddhaghošas Visuddhimaggā
Saskaņā ar Buddhaghošas Visuddhimaggu pastāv 8 veidi, kā meditēt par nāvi:
- meditēt par nāvi kā slepkavu, jo tā atņem dzīvību;
- meditācija par nāvi kā panākumu sagrāvi;
- aplūkojot to salīdzinājumā ar slaveniem cilvēkiem, pārdomājot, ka pat šie diženie galu galā nomira, pat Apskaidrotie;
- meditācija par ķermeni kā daudzu-daudzu tārpu mājvietu, kā arī daudzu citu mērķi;
- meditācija par grūtībām palikt dzīvam;
- meditējot par nāvi bez iemesla, jo būtnes mirst neparedzami;
- meditācija par mūža īsumu;
- meditējot par to, ka, pareizi runājot, būtnes mūžs ir viens apziņas mirklis, ka cilvēks mirst katru mirkli, tā sakot.
3. Tibetas Budismā
Nāves Atcerēšanās ir galvenā Tibetas Budisma mācība: tā ir viena no 4 domām
, kas pievērš prātu Garīgajai Praksei.
Viens paraugs Tibetas Budistu pārdomām par nāvi nāk no 11. gadsimta Budistu Skolotāja Atišas Dīpankaras:
Tiek teikts, ka Atiša saviem mācekļiem esot teicis, ka, ja cilvēkam nav skaidrības par Nāvi, viņa meditācijai būs maz jēgas.
Atišas pārdomas par Nāvi:
- Nāve ir neizbēgama.
- Mūsu dzīves ilgums nepārtraukti samazinās.
- Nāve nāks neatkarīgi no tā, vai mēs būsim tai gatavi.
- Cilvēka mūža ilgums nav zināms.
- Nāves cēloņu ir daudz.
- Cilvēka ķermenis ir trausls un neaizsargāts.
- Nāves brīdī mūsu materiālie resursi mums nepalīdzēs.
- Mūsu mīļie nevar mūs pasargāt no nāves.
- Mūsu pašu ķermenis nevar mums palīdzēt mūsu nāves brīdī.
Citas Tibetas Budistu prakses ir tieši saistītas ar Nāves Brīdi, sagatavojot meditētāju ieiešanai Bardo stāvoklī, Starpstāvoklī starp dzīvību un nāvi, un orientācijai tajā:
Šī ir populārās Lielās Atbrīvošanās ar Klausīšanās Palīdzību Starpstāvokļa Laikā, tēma (to iztirzā Tibetas Mirušo Grāmata).