Vipassana (izpratne) | Theravāda

1. Vipassana

Vipassana (Pāḷi) jeb Vipašjana (sanskritā) burtiski varētu nozīmēt īpašais (Vi), redzējums (Passana), tas ir Budisma termins, ko mēs tulkosim kā Izpratne jeb Intuitīvā Izpratne.

Pāḷi Kanons to raksturo kā vienu no 2 Apziņas īpašībām, kas tiek attīstītas (bhāvanā) Budistu meditācijā, bet otra ir Šamatha (prāta nomierināšana).

Vipassanu bieži definē kā praksi, kas meklē izpratni par lietu patieso dabu, kuru raksturo:

- 3 Esamības Pazīmes saskaņā ar Budismu,

Vipassanas prakse gandrīz izzuda no Theravādas tradīcijas līdz 10. gadsimtam, bet 18. gadsimtā to no jauna sāka popularizēt Birmā (Mjanmā), pamatojoties uz mūsdienu Satipatthāna Sūtras, Visuddhimaggas un citu tekstu lasījumiem.

Jauna tradīcija attīstījās 19. un 20. gadsimtā, koncentrējoties uz vienkārša vērojuma metodi un samazinot Šamathas nozīmi:

Tā kļuva noteicoša 20. gadsimta Vipassanas Kustībā, kuru izstrādāja Ledi Sajadavs un U Vimala un popularizēja Mahāsī Sajadavs, V. R. Dhiravamsa un S. N. Goenka.

Mūsdienu Theravādas tradīcijā Vipassanas un Šamathas apvienošana vai nodalīšana ir strīdīgs jautājums:

Lai gan Pāḷi Sūtras gandrīz nepiemin Vipassanu, aprakstot to kā mentālu īpašību līdzās Šamathai, kas attīstās kopā un ved uz Atbrīvi,

Abhidharma Pitaka un komentāri apraksta Šamathu un Vipassanu kā 2 atsevišķas metodes, ar Šamathu saprotot koncentrēšanās meditāciju.

Vipassanas Kustība dod priekšroku Vipassanai, nevis Šamathai, taču daži kritiķi norāda, ka tās abas ir nepieciešamas Budistu treniņos, savukārt citi kritiķi apgalvo, ka Dhjāna nav vienvirziena koncentrēšanās vingrinājums.

2. Izcelsme

Vipassana ir Pāḷi vārds, kas atvasināts no senāka priedēkļa vi-, kas nozīmē īpašais, un darbības vārda  -passana, kas nozīmē redzējums.

To parasti tulko kā Izpratne vai Skaidrs Redzējums.

Redzējuma veids, ko apzīmē kā Vipassanu, ir tieša, nepastarpināta uztvere pretstatā zināšanām, kas iegūtas no domāšanas vai argumentācijas.

Saskaņā ar Thānissaro Bhikkhu teikto, Sūtru Pitakā termins Vipassana gandrīz nav minēts, savukārt Dhjāna tiek bieži pieminēta kā meditācijas prakse, kas jāveic.

Kad Vipassana tiek pieminēta, tas vienmēr notiek komplektā ar Šamathu kā Apziņas īpašību pāri, kas tiek attīstīts.

Saskaņā ar Thānissaro Bhikkhu, Šamatha, Dhjāna un Vipassana visas bija daļa no viena ceļa.

Tiek uzskatīts, ka 10. gadsimtā Vipassana vairs netika praktizēta Theravādas tradīcijā, jo tika uzskatīts, ka Budisms ir pagrimis un ka Atbrīve vairs nav sasniedzama līdz nākamā Budas Maitrejas atnākšanai.

18. gadsimtā Vipassanu Birmā atkārtoti ieviesa Medhāvī (1728–1816), un tas noveda pie Vipassanas Kustības izveidošanās 20. gadsimtā,

no jauna atklājot Vipassanas meditāciju un attīstot vienkāršotas meditācijas metodes, kuru pamatā ir Satipatthāna Sūtra, Visuddhimagga un citi teksti, uzsverot Satipatthānu un vienkārša vērojuma metodi.

Visbeidzot, šo metožu mērķis ir Ceļa Uzsākšana, ar domu ka šī 1. pakāpe Apskaidrības Ceļā nodrošinās cilvēka tālāku attīstību līdz pat Pilnai Apskaidrībai, par spīti Pagrimuma Laikmetam, kurā mēs dzīvojam.

3. Attiecībās ar Šamathu

Kamēr Abhidharma un komentāri parāda Šamathu un Vipassanu kā atsevišķus ceļus,

Sūtrās Vipassana un Šamatha apvienojumā ar Sati (Uzmanību) tiek izmantotas kopā, lai izzinātu prāta un ķermeņa sākotnējo dabu.

Vēlākajā Theravādas tradīcijā Šamatha tiek uzskatīta par sagatavošanos Vipassanai, nomierinot prātu un nostiprinot koncentrēšanos, lai rastos Izpratne, kas ved uz Atbrīvi.

Tiek uzskatīts, ka Buda mācīja 2 vissvarīgākās mentālās īpašības, kas rodas no pareizas meditācijas prakses:

Tiek uzskatīts, ka Buda slavēja Mieru un Izpratni kā kanālus, lai sasniegtu beznosacījumu Nirvānas stāvokli.

Piemēram, Kimšuka Koka Sūtrā (SN 35.245) Buda sniedz izsmalcinātu metaforu, kurā Miers un Izpratne ir ātrais ziņnešu pāris, kas nodod vēsti par Nirvānu pa Cēlo 8 Posmu Ceļu.

Sūtrā 4 Ceļi uz Arahanta stāvokli (AN 4.170), God. Ānanda saka, ka cilvēki sasniedz Arahanta stāvokli izmantojot Miera Saglabāšanu un Intuitīvo Izpratni vienā no 3 veidiem:

Pāli Kanonā Buda nekad nepiemin neatkarīgas Šamathas un Vipassanas meditācijas prakses; Tā vietā Šamatha un Vipassana ir 2 Apziņas īpašības, kas jāattīsta meditējot.

Kā raksta Thānissaro Bhikkhu,

Līdzīgi Adžāns Brāms (no Taizemes Meža Tradīcijas) raksta, ka:

Pāļi Kanonā visbiežāk aprakstītā metode ir tāda, kurā Šamatha un Vipassana tiek praktizētas kopā.

Dhjānu rada Šamatha, un pēc tam Dhjāna tiek aplūkota ar Uzmanību, kļūstot par Vipassanas objektu, saprotot, ka Dhjānu raksturo 3 Pazīmes.

Budisma teksti apraksta, ka visi Budas un viņu galvenie mācekļi izmantoja šo metodi.

Tekstos ir aprakstīta arī vienkārša vērojuma jeb atsevišķa vērojuma metode, kurā tiek praktizēta tikai Vipassana, pārbaudot ikdienišķas fiziskās un garīgās parādības, lai atklātu 3 Pazīmes.

Nikājas tekstos šī metode ir mazāk izplatīta, bet ir kļuvusi par Vipassanas Kustības pamatu.

Saskaņā ar Taju meditāciju meistara Adžāna Lī (1907–1961) teikto,

4. Vipassanas Kustība

Jēdziens Vipassana bieži tiek jaukts ar Vipassanas Kustību, kustību, kas popularizēja jaunās Vipassanas mācību un praksi.

Tā sākās 1950-s gados Birmā, bet ir ieguvusi plašu atpazīstamību galvenokārt ar tādu Amerikāņu Budisma skolotāju kā Džozefa Goldšteina, Taras Brahas, Džila Fronsdāla, Šaronas Zalcbergas un Džeka Kornfīlda starpniecību.

Kustībai ir bijusi plaša piekrišana, jo tā ir atvērta un iekļaujoša dažādām Budisma un ne-Budisma gudrībām, dzejai, kā arī zinātnei.

Kopā ar mūsdienu amerikāņu Dzen tradīciju tā ir kalpojusi par vienu no galvenajām Uzmanīguma Kustības iedvesmas avotiem.

Vipassanas Kustība, kas pazīstama arī kā Izpratnes Meditācijas Kustība, sakņojas Theravādas Budismā un meditācijas metožu, īpaši Jaunās Birmas Metodes un Taizemes Meža Tradīcijas, atdzimšanā, kā arī mūsdienu strāvojumos Šrīlankas, Mjanmas, Laosas un Taizemes tradīcijās.

Vipassanas Kustībā uzsvars tiek likts uz Satipatthāna Sūtru (Uzmanības Pamatiem) un Uzmanības izmantošanu, lai iegūtu personisku Izpratni par Patības nepastāvību.

Tā apgalvo, ka spēcīga Šamathas attīstība var pat traucēt, uzskats par kuru Vipassanas Kustība ir tikusi kritizēta, īpaši Šrīlankā.

Jauno Birmas metodi izstrādāja U Nārada (1868–1955), un to popularizēja Mahāsī Sajadavs (1904–1982) un Ņānaponika Thera (1901–1994).

Citi ietekmīgi Birmiešu atbalstītāji bijuši Ledi Sajadavs un Mogoks Sajadavs (kurš bija mazāk pazīstams Rietumos, jo ​​bija maz starptautisku Mogoka Centru); Māte Sajamagji (Mja Tvina) un S. N. Goenka, kuri abi bija Sajagji U Ba Khina mācekļi.

Ietekmīgi Taju skolotāji ir Adžāns Čā un Buddhadāsa.

Pazīstama Āzijas skolotāja bija Dīpa Mā (1911-1989).

5. Morāle un Uzmanība

Vipassanas meditācija izmanto Sati (uzmanību) un Šamathu (mieru), kas attīstītas izmantojot tādas prakses kā Ānāpānasati (Uzmanīga Elpošana), apvienojumā ar apceri par Nepastāvību, kas novērota ķermeņa un mentālajās pārmaiņās, lai iegūtu Izpratni par esamības Patieso Dabu.

Prakse sākas ar sagatavošanās posmu, Šīlas jeb Tikumības praksi, atsakoties no pasaulīgām domām un iekārēm.

Morāle ir būtisks Budisma prakses elements, un to uzsvēra arī pēckara Rietumu skolotāju pirmā paaudze.

Tomēr mūsdienu Rietumu Uzmanīguma Kustībā morāle kā prakses elements lielākoties ir atmesta, mistificējot Uzmanīguma izcelsmi.

Pēc tam praktizētājs nodarbojas ar Ānāpānasati, Uzmanīgu Elpošanu, kas Satipatthāna Sūtrā ir aprakstīta kā došanās uz mežu un sēdēšana zem koka un pēc tam vienkāršs Elpas vērojums.

Ja elpa ir gara, tad atzīmējam, ka elpa ir gara,
ja elpa ir īsa, tad atzīmējam, ka elpa ir īsa.

Jaunajā Birmas Metodē praktizētājs pievērš uzmanību jebkurai prāta vai fiziskai parādībai, atzīmējot prātā vai nosaucot fiziskās un mentālās parādības (elpošana, elpošana), neiesaistoties ar parādību tālākā konceptuālā domāšanā.

Atzīmējot fizisko un mentālo parādību rašanos, meditētājs Izprot, kā sajūtu iespaidi rodas no sajūtu orgānu kontakta ar fiziskām un garīgām parādībām, kā tas ir aprakstīts 5 Skandhās (dharmu grupās ) un Patičča Samuppādā (Atkarīgās Izcelsmes Likumā).

Šo sajūtu apzināšanās un novērošana ir nošķirta no jebkāda veida fiziskas vai emocionālas reakcijas, lai pārveidotu cilvēka impulsīvās reakcijas uz stimuliem, kļūstot aizvien mazāk spējīgam fiziski vai emocionāli sakāpināti reaģēt uz pasaulē notiekošo.

Praktizētājs arī Izprot nebeidzamās pārmaiņas, kas saistītas ar elpošanu, un Uzmanības parādīšanos un izzušanu.

Šo atzīmēšanu pavada pārdomas par cēloņsakarībām un citām Budisma mācībām, kas ved uz Izpratni par Duhkha, Anātmanu un Anitju.

Kad šie 3 raksturojumi ir apjēgti, refleksija piekāpjas un paātrinās fenomenu vispārīgas atzīmēšanas process, bez nepieciešamības tos nosaukt kaut kā vai ielikt kādos rāmjos.

6. Dhjāna pakāpes

Vipassanas Dhjānas ir pakāpes, kuras raksturo Šamathas attīstību Vipassanas meditācijas praksē, kā tās ir aprakstītas mūsdienu Birmas Vipassanas meditācijā.

Mahāsī Sajadava māceklis Sajadavs U Paņdita aprakstīja 4 Vipassanas Dhjānas šādi:

1) Meditējošais vispirms izzina ķermeņa / prāta kopumu kā vienotu un bez dualitātes; atklājot 3 Pazīmes.

1. Dhjāna sastāv no šo lietu Izpratnes un atzīmēšanas prātā, saglabājot diskursīvo domāšanu. Fenomenālā esamība sevi atklāj parādoties un izzūdot.

2) 2. Dhjānā prakse šķiet bez piepūles. Diskursīvā domāšana izzūd.

3) 3. Dhjānā pazūd arī Prīti, prieks: ir tikai svētlaime (sukha) un koncentrēšanās.

4) 4. Dhjānas parādīšanos raksturo Uzmanības Tīrība dēļ Nesatraucamības parādīšanās.

Prakse noved pie nepastarpinātas gudrības. Komforts pazūd, jo visu parādību izzušana kļūst skaidri redzama. Prakse parāda katru parādību kā nestabilu, pārejošu, niecīgu. Brīvības alkas pieaug.