Dzen Budisms | Mācība

1. Dzen | Mācība

Dzen (ķīniešu: Čaņ; sanskrita: dhjāna; japāņu: Dzen; korejiešu: Son; vjetnamiešu: Thien) ir japāņu termins (un bieži lietots latviešu valodā), kas apzīmē Dhjānu jeb Meditāciju Budismā.

Dzen Budisms ir Mahājānas Budisma tradīcija, kas radās Ķīnā Tang dinastijas laikā (kā Čaņ Budisms, ķīniešu: Čaņcong).

Ķīniešu Čaņ Budisms attīstījās vairākās citās skolās, tostarp daudzās japāņu Dzen skolās, uz kurām parasti attiecas termins "Dzen".

Čaņ skolu spēcīgi ietekmēja Daoistu filosofija, īpaši neo-Daoistu domāšana, un tā attīstījās kā atsevišķa ķīniešu Budisma skola.

Čaņ Budisms izplatījās no Ķīnas uz dienvidiem uz Vjetnamu, kur kļuva par vjetnamiešu Thien, ziemeļaustrumos līdz Korejai, kur kļuva par Son Budismu, un austrumos līdz Japānai, kur kļuva par japāņu Dzen.

Termins Dzen ir atvasināts no ķīniešu hieroglifa Čaņ izrunas japāņu valodā, un Čaņ bija saīsinājums no Čanna, kas ir sanskrita vārda Dhjāna ("meditācija") transliterācija ķīniešu valodā.

Dzen uzsver stingru pašdisciplīnu, meditācijas praksi, izpratni par Prāta Dabu (Ch. Čienšing, Jp. Kenšo, "Patiesās dabas uztvērumu") un Lietu Dabu, kā arī šīs izpratnes personīgo izpausmi ikdienas dzīvē, jo īpaši citu labumam.

Tādējādi tas mazina Sūtru un doktrīnu teorētisko zināšanu lomu un veicina nepastarpinātu izpratni, izmantojot garīgo praksi un mijiedarbību ar pieredzējušu Skolotāju vai Meistaru.

Dzen mācības ietver dažādus Mahājānas filosofiskos avotus, īpaši Jogāčāru, Tathāgatagarbha sūtras, Lankāvatāras Sūtru un Huajan skolu, uzsverot Budas Dabu, Vienotību un Bodhisatvas ideālu.

Pradžņapāramitas literatūra, tāpat kā Mādhjamikas doma ir ietekmējusi Dzen retorikas apofātiskā un dažkārt ikonoklastiskā rakstura izveidošanos.

2. Etimoloģija

Vārds Dzen ir atvasināts no ķīniešu hieroglifa Čaņ izrunas japāņu valodā, kas savukārt bija atvasināts no sanskrita vārda Dhjāna, ko var aptuveni tulkot kā "koncentrēšanās" jeb "meditatīvais stāvoklis".

Patiesībā ķīniešu nosaukums "Dzen skolai" ir Čaņcong, savukārt "Čaņ" attiecas tikai uz pašu meditācijas praksi (šīčaņ) vai meditācijas studijām (čaņšue), lai gan to bieži izmanto kā saīsinātu Čaņcong formu.

Dhjānas jeb meditācijas prakse, īpaši sēdus meditācija (ķīniešu: zuo čaņ, japāņu: Dzadzen) ir Dzen Budisma centrālā daļa.

Prakse

3. Ķīniešu Budismā

Budisma meditācijas prakse Ķīnā pirmo reizi ienāca ar An Šigao (ap. 148–180 m.ē.) un Kumāradžīvas (334–413 m.ē.) veiktajiem tulkojumiem,

viņi abi tulkoja Dhjāna Sūtras, kas bija ietekmīgi agrīnie meditāciju teksti, kuri galvenokārt balstījās uz Kašmiras Sarvāstivādas Jogāčāras (jogas prakses) mācībā, aptuveni 1.-4. gadsimtā MĒ.

Starp ietekmīgākajiem agrīnās ķīniešu meditācijas tekstiem bija Anban Šouji Čing (Sūtra par Ānāpānasmriti), Zočaņ Sanmei Čing (sēdošās dhjānas Samādhi Sūtra) un Dāmoduolo Čaņ Čing (Dharmatrātas dhjāna Sūtra):

Šie agrīnie ķīniešu meditācijas darbi turpināja ietekmēt Dzen praksi līdz pat mūsdienām:

Piemēram, 18. gadsimta Rindzai Dzen meistars Tore Endži rakstīja komentāru par Dāmoduolo Čaņ Čing un izmantoja Zočaņ Sanmei Čing kā avotu savam komentāram. Tore uzskatīja, ka Dāmoduolo Čaņ Čing autors ir Bodhidharma.

Kamēr Dhjāna šaurā nozīmē attiecas uz 4 Dhjānām, ķīniešu Budismā dhjāna var attiekties uz dažāda veida meditācijas metodēm un to sagatavošanās praksēm, kuras ir nepieciešamas dhjānas praktizēšanai.

5 galvenie meditāciju veidi Dhjāna Sūtrās ir:

  1. Ānāpānasmriti (uzmanīga elpošana)
  2. Patikūlamanasikāra meditācija (ķermeņa nepievilcības apzināšanās)
  3. Maitrī meditācija (mīlošā labestība)
  4. Apcere par Pratitja Samutpādas 12 saitēm
  5. Apcere par Budu

Saskaņā ar mūsdienu Čaņ meistara Šengjena teikto, šīs prakses tiek sauktas par "5 prāta apturēšanas jeb nomierināšanas metodēm", un tās kalpo, lai koncentrētu un attīrītu prātu, kā arī palīdzētu Dhjānas līmeņu sasniegšanā.

Čaņ, tāpat kā Agrīnajā Budismā, izmanto 4 Uzmanības Pamatus, un līdzīgi kā klasiskajā Mahājānā izmanto mācību par 3 Atbrīves Vārtiem (Šūnjatu, bez pazīmēm jeb animitta un bez vēlmēm jeb apraṇihita).

4. Prāta Vērošana

Pirmais skaidrais paziņojums par pēkšņo un nepastarpināto pieeju, kas kļuva par Čaņ reliģiskās prakses pazīmi, bija saistīts ar Austrumu Kalna Skolu:

Tā bija metode kura saucās "Saglabāt Vienotību bez viļņošanās", kur Vienotība attiecās uz Prāta Dabu, kas tiek pielīdzināta Budas Dabai:

Šajā praksē uzmanība, kura bija vērsta uz pieredzes objektiem, tika pievērsta Prāta Dabai, pašam uztverošajam subjektam, kas tiek pielīdzināta Budas Dabai.

Šis meditācijas veids atgādina praktiski visu Mahājānas Budisma skolu metodes, taču atšķiras ar to, ka "nav noteiktas nekādas sagatavošanās prasības, nav doti nekādi morāles priekšnosacījumi vai iepriekšējie vingrinājumi", un tas ir "bez soļiem vai pakāpēm. Cilvēks koncentrējas, saprot un tiek Apskaidrots. , viss vienā nediferencētā praksē."

 "Prāta" jēdzienu kritizēja radikālie subitisti (pēkšņās Apskaidrības piekritēji), un to aizstāja ar "Ne-Prāts", lai izvairītos no pārveidojumiem. Mūsdienu Psihoanalīze šo "Ne-Prātu" mēdz pielīdzināt Zemapziņai jeb Paplašinātajai Apziņai.

5. Uzmanīga Elpošana

Meditējot sēdus stāvoklī (Ch. Zočaņ, Jp. Dzadzen, Kor. čvāson) praktizētāji parasti ieņem tādu ķermeņa pozu kā lotosa poza, puslotoss, Birmiešu poza vai seidza, bieži izmantojot Dhjānas Mudru.

Bieži vien sēdēšanai izmanto kvadrātveida vai apaļu spilvenu, kas novietots uz polsterēta paklājiņa; dažos citos gadījumos var izmantot krēslu. Var arī neko neizmantot.

Lai regulētu prātu, Dzen mācekļi bieži praktizē elpu skaitīšanu. Tiek skaitītas gan izelpas, gan ieelpas, vai arī tikai viena no tām. Skaitīšanu var turpināt līdz 10, un tad šo procesu atkārto, līdz prāts nomierinās.

Dzen skolotāji, piemēram, Omori Sogens, mācīja virkni garu un dziļu izelpu un ieelpu, lai sagatavotos regulārai elpas meditācijai. Uzmanība parasti tiek pievērsta enerģijas centram (Djaņtjaņ) zem nabas.

Dzen skolotāji bieži māca diafragmas elpošanu, norādot, ka elpai ir jānāk no vēdera lejasdaļas un ka šai ķermeņa daļai elpojot vajadzētu nedaudz paplašināties uz priekšu.

Ar laiku elpošana parasti kļūst vienmērīgāka, dziļāka un lēnāka.

Kad skaitīšana kļūst par apgrūtinājumu, ieteicams vienkārši ar koncentrētu uzmanību sekot dabiskajam elpošanas ritmam.

6. Klusā Gaisma un Šikantadza

Bieži ir sastopams meditācijas veids sēdus stāvoklī kuru sauc par "Kluso Gaismu":

Šo praksi tradicionāli popularizēja ķīniešu Čaņ Caodong skola, un tā ir saistīta ar Hongdži Džengdžue (1091-1157), kurš ir sarakstījis dažādus darbus par šo praksi:

Šī metode ir attīstījusies no Indijas Budistu Šamathas un Vipassanas prakses.

Hongdžineduālās meditācijas bez objekta” praksē meditētājs cenšas apzināties fenomenu kopumu, nevis koncentrēties uz vienu objektu, bez jebkādas iejaukšanās, konceptualizācijas, pieķeršanās, mērķa meklēšanas vai subjekta-objekta dualitātes.

Šī prakse ir populāra arī lielākajās japāņu Dzen skolās, bet jo īpaši Soto, kur tā ir plaši pazīstama kā Šikantadza ("Vienkārša sēdēšana").

Ievērojamu tekstuālu, filosofisku un fenomenoloģisku šīs prakses pamatojumu var atrast japāņu Soto Dzen skolotāja Dogena darbos:

- īpaši viņa Šobogendzo ("Patiesās Dharmas Acs Bagātība"), piemēram, "Dzadzen principos" un "Universāli ieteicamajos Dzadzen norādījumos".

Lai gan japāņu un ķīniešu Dzen Budisma formas ir līdzīgas, tās izmanto atšķirīgas pieejas.

7. Huā Tou un Koanu apcere

Tang dinastijas laikā Koanu literatūra kļuva populāra:

Burtiski Koans nozīmē "publiskais gadījums", tie bija stāsti vai dialogi, kas aprakstīja mācības un mijiedarbību starp Dzen meistariem un viņu studentiem:

Šīs etīdes parāda meistara izpratni. Koans ir domāts, lai ilustrētu nekonceptuālo izpratni (Pradžņu), uz kuru norāda Budistu mācības.

Song dinastijas laikā izplatījās jauna meditācijas metode, kuru popularizēja tādas figūras kā Dahui, kuru sauca par Kanhua Čaņ ("introspektīvo meditāciju"), kas attiecās uz kontemplāciju par Koana galveno vārdu vai frāzi (ko sauc par Huā Tou, "kritisko frāzi").

Ķīniešu Čaņ un korejiešu Son šī "Huā Tou vērošanas" (korejiešu valodā hvadu) prakse ir plaši izmantota metode. To mācīja ietekmīgais Son meistars Činuls (1158–1210) un mūsdienu ķīniešu meistari, piemēram, Šengjens un Šūjuns.

Tomēr, lai gan Dahui bija slavens ar kritiku par "Kluso Gaismu", viņš tomēr "pilnībā nenoraidīja kluso sēdēšanu; patiesībā, iespējams, viņš to pat rekomendēja, vismaz saviem mācekļiem mūkiem".

Japānas Rindzai skolā Koanu apcerei izstrādāja savu formalizēto stilu ar standartizētu Koanu mācību programmu, kas jāapgūst un "jānokārto" secīgā kārtībā:

Šis process ietver standartizētus "pārbaudes jautājumus" un bieži sastopamas "virsfrāzes" vai dzejas citātu kopas, kuras mācekļi iegaumē kā atbildes.

Tas, kā Dzen māceklis apguvis noteiktu Koanu, tiek prezentēts Skolotājam privātā intervijā (japāņu valodā sauktā par dokusan, daisan vai sandzen).

Lai gan nepastāv unikālas atbildes uz Koanu, praktizētājiem ir jādemonstrē sava garīgā izpratne ar savām atbildēm. Skolotājs atbildi var apstiprināt vai noraidīt un virzīt mācekļi pareizajā virzienā.

Mijiedarbība ar Skolotāju ir Dzen centrā, taču tā arī padara Dzen praksi neaizsargātu pret pārpratumiem un izmantošanu.

Koanu izpēti var praktizēt Dzadzen (meditācijā sēžot), Kinhin (meditācijā ejot) laikā un visu ikdienas dzīves aktivitāšu laikā.

Prakses mērķi bieži sauc par Kenšo (savas Patiesās Dabas atklāšanu), un tam seko tālāka prakse, lai sasniegtu dabisku, neapgrūtinātu, piezemētu esamības stāvokli, "Augstāko Atbrīvi", "zināšanu bez jebkādām nepilnībām".

Koanu prakse īpaši tiek uzsvērta Rindzai, bet dažreiz to praktizē arī citās Dzen skolās vai tradīcijās, atkarībā no mācību ievirzes.

8. Nianfo Čaņ

Nianfo (Jp. Nembucu, no Skt. Buddhānusmriti "Budas Pieminēšana") attiecas uz Budas vārda, vairumā gadījumu Budas Amitābhas vārda, skaitīšanu.

Ķīniešu Čaņ Budismā plaši praktizēta meditācijas forma ir Nianfo jeb Tīrās Zemes prakse, kuras pamatā ir mantra Namo Āmituofo (Sveiciens Amitābham):

Šo praksi pārņēma no Tīrās Zemes Budisma un sinhronizēja ar Čaņ meditāciju tādi ķīniešu skolotāji kā Jongmings Jenšou (904–976), Čungfeng Mingbens (1263–1323) un Tienru Veidzu (1286–1354).

Vēlīnajā Ming laikā Tīrās Zemes prakšu saskaņošanu ar Čaņ meditāciju turpināja tādas figūras kā "Junčī" Džūhongs (1535–1615) un Hanšans Dečings (1546–1623).

Šo praksi, kā arī tās adaptāciju kā "Nembucu Koanu" izmantoja arī japāņu Ōbaku Dzen skola.

9. Bodhisatvas Tikumi un Solījumi

Tā kā Dzen ir Mahājānas Budisma forma, tas pamatojas uz Bodhisatvas Ceļa shēmu, kas pamatojas uz "augstāko tikumu" jeb "pilnību" (skt. Pāramita) praksi, kā arī uz Bodhisatvas Solījumu došanu.

Visplašāk izmantotais 6 Tikumu saraksts ir:

  1. Dāsnums
  2. Tikumība (t.sk. 5 Solījumi)
  3. Pacietība
  4. Enerģija jeb Piepūle
  5. Meditācija (dhjāna)
  6. Gudrība.

Svarīgs šo mācību avots ir Avatamsaka Sūtra, kas arī iezīmē Bodhisatvas Ceļa pamatus (bhūmi) jeb līmeņus.

Pāramitas ir pieminētas agrīnajos Čaņ darbos, piemēram, Bodhidharmas 2 Ieejas un 4 Prakses, un vēlākie Čaņ Skolotāji, piemēram, Congmi (780–841), tās uzskata par svarīgu pakāpeniskās pilnveidošanās daļu.

Svarīgs šīs prakses elements ir formāla un ceremoniāla Patvēruma pieņemšana 3 Dārgakmeņos, Bodhisatvas Solījumi un ētiskie solījumi.

Dzen tiek pieņemti dažādi Solījumu kopumi, tādi kā 5 Solījumi, "10 Nepieciešamie Solījumi" un 16 Bodhisatvas Solījumi.

Tos parasti pieņem Iesvētīšanas Rituālā ("Solījumu saņemšana"), ko veic arī laji, un tas iezīmē laju kā formālu Budistu.

Ķīnas Budistu gavēšanas prakse, īpaši Uposathas dienās ("gavēņa dienas"), var būt arī Čaņ treniņa elements:

Čaņ meistari var veikt arī ilglaicīgu gavēšanu, kā piemēru var minēt meistara Šenhua 35 dienu gavēni, ko viņš uzņēmās Kubas raķešu krīzes laikā, lai izveidotu nopelnus.

10. Fiziskā kultivēšana

Tradicionālās cīņas mākslas, tādas kā japāņu loka šaušana, citi japāņu Budo un ķīniešu cīņas mākslas veidi (Kung Fu) arī tiek uzskatīti par Dzen prakses veidiem:

Šī tradīcija aizsākās ietekmīgajā Šaoliņas klosterī Henanā, kur tika izstrādāta pirmā institucionalizētā Kung Fu forma.

Vēlīnajā Ming periodā Šaoliņas Kung Fu bija ļoti populārs un plaši izplatīts, par ko liecina pieminējumi dažādos Ming perioda literatūras žanros:

- tie apraksta nūjas vicinošus kaujas mūkus, piemēram, Sun Vukongu — Pērtiķu karali, un vēstures avoti stāsta arī par Šaoliņas iespaidīgo klostera armiju, kas sniedza militāro dienestu valstij apmaiņā pret aizbildniecību.

Šīs Šaoliņas prakses, kas sāka attīstīties ap 12. gadsimtu, tradicionāli arī tika uzskatītas par Čaņ Budistu iekšējās pilnveidošanās veidu (šodien tās sauc par Vučaņ, "Čaņ cīņas mākslu").

Šaoliņas mākslā tika izmantoti arī Daoistu fiziskie vingrinājumi (Dao Jin), elpošanas un enerģijas kultivēšanas (Cigun) prakses:

Tās tika uzskatītas par ārstnieciskām praksēm, kas deva "iekšējo spēku" (neili), veselību un ilgu mūžu, kā arī līdzekļus garīgai atbrīvei.

Šo Daoistu prakšu ietekmi var redzēt Vanga Zujuana (ap 1820–pēc 1882), zinātnieka un ierēdņa, kurš studējis Šaoliņā, darbos:

Vanga Ilustrētajā Iekšējo Tehniku Rokasgrāmatā parādīts, kā Šaoliņas vingrinājumi tika aizgūti no Daoistu metodēm, piemēram, I Čin Čing, un 8 brokāta gabaliņiem, ko, iespējams, ietekmējis Ming dinastijas reliģiskā sinkrētisma gars.

Saskaņā ar mūsdienu Čaņ meistara Šengjena teikto, ķīniešu Budisms ir pārņēmis iekšējās pilnveidošanās vingrinājumus no Šaoliņas tradīcijas kā veidus, kā "harmonizēt ķermeni un attīstīt koncentrēšanos aktīvas dzīves laikā".

Tas ir tāpēc, ka "vitālās enerģijas harmonizēšanas tehnikas ir spēcīgi palīgi Samādhi un garīgās izziņas kultivēšanā".

Korejiešu Son arī ir izstrādājis līdzīgu aktīvu fizisko treniņu paveidu, ko sauc par Sunmudo.

Japānā klasiskā kaujas māksla (Budo) un Dzen prakse ir saplūdušas kopš valdošais Hodžo klans 13. gadsimtā pievērsās Rindzai Dzen skolai, un savās cīņas praksēs izmantoja Dzen disciplīnu.

Viena ietekmīga personība šajās attiecībās bija Rindzai priesteris Takuans Soho (1573-1645), kurš bija labi pazīstams ar saviem rakstiem par Dzen un Budo, kas bija adresēti samuraju klasei (īpaši viņa Prāts Bez Važām).

Rindzai skola pieņēma arī noteiktas Daoistu enerģētiskās prakses:

Tos iepazīstināja Hakuīns Ekaku (1686–1769), kurš apguva dažādas tehnikas no vientuļnieka vārdā Hakuju, kurš palīdzēja Hakuīnam izārstēt viņa "Dzen slimību" (fiziska un garīga izsīkuma stāvokli).

Šīs enerģētiskās prakses, kas pazīstamas kā Naikan, ir balstītas uz prāta un cilvēka dzīvības enerģijas (ki) koncentrēšanu uz Djaņtjaņ (vieta nedaudz zem nabas).

11. Māksla

Daži mākslas veidi, piemēram, glezniecība, kaligrāfija, dzeja, dārzkopība, ziedu kompozīcijas, tējas ceremonija un citas, arī ir tikušas izmantotas kā daļa no Dzen apmācības un prakses.

Čaņ mūki gleznotāji, tādi kā Guanšjo (832-912) un Mūsī Fāčangs (1210-1269), izmantoja klasiskās ķīniešu mākslas, tādas kā gleznošanu ar otām un kaligrāfiju, lai unikālā veidā saviem studentiem nodotu savu garīgo izpratni.

Dzen gleznas japāņu valodā dažreiz sauc par Dzenga.

Hakuīns bija japāņu Dzen meistars, kurš, kā zināms, radīja lielu unikālu Sumi-E (tintes un ūdenskrāsu gleznu) un japāņu kaligrāfijas korpusu, lai vizuālā veidā stāstītu par Dzen. Viņa un viņa mācekļu darbi bija ļoti ietekmīgi japāņu Dzen.

Vēl viens Dzen Mākslas piemērs ir japāņu Dzen īslaicīgā Fukē sekta, kas praktizēja unikālu "Pūtēju Dzen" (Suidzen) formu, spēlējot Šakuhači bambusa flautu.

12. Intensīva grupu prakse

Dažos tempļos dažkārt var praktizēt intensīvu grupu meditāciju. Japāņu valodā šo praksi sauc par Sesšin.

Lai gan ikdienas rutīnas laikā mūki mēdz meditēt vairākas stundas katru dienu, intensīvajā periodā viņi gandrīz tikai velta sevi Dzen praksei.

Daudzie 30–50 minūšu garie sēdus meditācijas (Dzadzen) periodi ir saistīti ar atpūtas pauzēm, ritualizētām formālām ēdienreizēm un īsiem darba periodiem, kas jāveic ar tādu pašu uzmanību.

Mūsdienu Budisma praksē Japānā, Taivānā un Rietumos laju mācekļi bieži apmeklē šīs intensīvās prakses sesijas jeb retrītus. Tie notiek daudzos Dzen centros vai tempļos.

13. Dzen recitācija un rituāli

Lielākā daļa Dzen klosteru, tempļu un centru veic dažādus rituālus, kalpošanu un ceremonijas (piemēram, iesvētīšanas ceremonijas un bēres), kuras vienmēr pavada pantu, poēmu vai Sūtru recitācija.

Ir arī ceremonijas, kas ir īpaši paredzētas pašai Sūtru lasīšanai. Dzen skolās mēdz būt oficiāla Sūtru grāmata, kurā apkopoti šie raksti.

Praktizētāji var skaitīt galvenās Mahājānas Sūtras, tādas kā Sirds Sūtru un Lotosa Sūtras 25. nodaļu (bieži sauktu par "Avalokitešvaras Sūtru").

Dhāraņī un Dzen dzejoļi arī var būt daļa no Dzen tempļa liturģijas, tostarp tādi teksti kā Dziesma par Augstvērtīgo Spoguļa Samādhi, Sandokai, Nīlakaņtha Dhāraņī un Ušņīšavidžaja Dhāraṇī Sūtra.

Bucudāns ir altāris klosterī, templī vai laju mājās, kur tiek veikti ziedojumi Budu, Bodhisatvu vai senču un aizgājušu ģimenes locekļu attēlu priekšā.

Rituāli parasti ir vērsti uz galvenajiem Budām vai Bodhisatvām, tādiem kā Avalokitešvaru (Guānjīn), Kšitigarbhu un Maņdžušrī.

Svarīgs Dzen rituāla prakses elements ir rituālā paklanīšanās (Jp. raihai) jeb izstiepšanās uz zemes..

Plaši praktizēts rituāls ķīniešu Čaņ Budismā tiek dažādi saukts par "Izsalkušo Garu atbrīvošanas rituālu" jeb "liesmojošās mutes atbrīvošanu":

Šis rituāls iespējams aizsācies Tang dinastijas laikā, un tas bija ļoti populārs Ming un King dinastiju laikā, kad Ķīnas Ezotēriskā Budisma prakse izplatījās visā Ķīnas Budismā.

Ķīnas Spoku Festivāls arī var tikt svinēts ar līdzīga veida rituāliem kas veltīti mirušajiem.

Šie spoku rituāli ir pretrunīga tēma mūsdienu ķīniešu Čaņ, un tādi meistari kā Šengjens ir kritizējuši šo praksi, jo tai nav "nekāda pamata Budisma mācībās".

Vēl viens nozīmīgs Dzen Budismā piekoptais rituālu veids ir dažādi Grēku Nožēlas jeb Grēksūdzes rituāli (Jp. dzange), kas tika plaši praktizēti visās Ķīnas Mahājānas Budisma formās:

Viens populārs Čaņ teksts par šo tēmu ir pazīstams kā Imperatora Lianga Nožēlas Rituāls, kuru sastādījis Čaņ meistars Baodži (418.–514. g. p.m.ē.).

Citi rituāli varētu ietvert rituālus, kas attiecas uz vietējām dievībām (kāmi Japānā), un ceremonijas Budistu svinamajās dienās, piemēram, Budas dzimšanas dienā.

Bēres arī ir svarīgs rituāls, un tas bieži ir saskarsmes punkts starp Dzen mūkiem un Lajiem:

Liela daļa Dzen Budisma laju apmeklē savu templi tikai tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar bērēm un nāvi.

14. Ezotēriskās prakses

Atkarībā no tradīcijām ezotēriskās metodes, tādas kā Mantras un Dhāraṇī, tiek izmantotas meditāciju praksē, aizsardzībai no ļaunuma, lielas līdzcietības attīstīšanai, noteiktu Bodhisatvu spēka piesaukšanai, kā arī tās tiek piesauktas ceremoniju un rituālu laikā.

Piemēram, Kvan Um Dzen Budisma skolā meditācijas sēdus stāvoklī laikā visbiežāk tiek izmantota Guānjīn mantra ("Kvan Seum Bosal").

Tāpat Dzen meditāciju un rituālu laikā bieži tiek izmantota Sirds Sūtras mantra.

Vēl viens piemērs ir Gaismas Mantra (Vairočanas mantra), kas ir izplatīta japāņu valodā Soto Dzen tradīcijā un tika aizgūta no Šingon sektas.

Ezotērisko mantru lietojums Dzen Budismā aizsākās Tang dinastijas laikā (6-9. gs.).

Dunhuangas arheoloģiskajos izrakumos atrasti pierādījumi, ka Čaņ Budisti pārņēmuši mantru praksi no ezotēriskā Budisma:

Vairāki Šenšjo pēcteči (piemēram, Čingsjens un Čīsings) arī bija Ženjen (Mantras) skolas audzēkņi.

Līdzīgā veida arī ietekmīgas ezotēriskās Dhāraņī, tādas kā Ušņīšavidžaja Dhāraṇī Sūtra, sāka citātu veida parādīties Baotang skolas literatūrā Tang dinastijas laikā.

Pastāv arī dokumentācija, ka mūki, kas dzīvoja Šaoliņas templī 8. gadsimtā, tur veica ezotēriskas prakses, izmantojot Mantras un Dhāraṇī, un ka tās ietekmēja arī Korejas Son Budismu.

Čoson dinastijas laikā Son skola bija ne tikai dominējošā tradīcija Korejā, bet arī ļoti iekļaujoša un ekumēniska savā doktrīnā un praksē, un tā ietvēra ezotērisko Budistu mācības un rituālus (kas parādās Son literatūrā sākot no 15. gadsimta ).

Vairāku Son meistaru (piemēram, Šūcong) raksti atklāj, ka viņi bija ezotēriskie mācekļi.

Japāņu Dzen Budismā ezotērisko prakšu izmantošanu Dzen dažreiz sauc par "jaukto Dzenu" (kenšū Dzen), un tiek uzskatīts, ka skolotājs Keizans Džokins (1264–1325) to ieviesa Soto skolā.

Japāņu Rindzai skolas dibinātājs Mjoans Josai (1141–1215) bija arī labi pazīstams ezotēriskā Budisma praktizētājs un sarakstīja vairākus darbus par šo tēmu.

Ļoti izplatīta Dhāraṇī japāņu Dzen ir Šūrangama Mantra, kas tiek atkārtoti daudzināta vasaras treniņu retrītos, kā arī katrā svarīgā klostera ceremonijā visu gadu Dzen klosteros.

Dažos Dzen tempļos tiek veikti arī ezotēriskie rituāli, piemēram, Homa (Uguns) rituāls, Izsalkušo Garu barošana, Senču piemiņas rituāli un Spoku festivāls.

Formālais Dharmas nodošanas rituāls Dzen Budismā bieži ietver ezotēriskas iesvētības.

15. Mahājānas Budistu ietekme

Lai gan Dzen leģenda saka, ka tā ir "īpaša mācības tālāknodošana ārpus Rakstiem", kuru "nevar izteikt vārdos", tomēr Dzen ir bagāts filosofiskais pamats, kas ir stingri iesakņojies Budisma tradīcijā.

To dziļi ietekmēja Mahājānas mācības par Bodhisatvas Ceļu, ķīniešu Mādhjamika (Sānlun), Jogāčāra (Veiši), Pradžņapāramita, Lankāvatāras Sūtra un citi teksti par Budas Dabu.

Mādhjamikas un Pradžņapāramitas ietekmi var saskatīt Nekonceptuālās Gudrības (Pradžņas) uzsvēršanā un Dzen literatūras apofātiskajā valodā.

Huajan skolas filosofija ietekmēja arī ķīniešu Čaņ:

Viens piemērs ir Huajan doktrīna par fenomenu savstarpējo mijiedarbību, kurā tiek izmantoti arī vietējie ķīniešu filosofiskie jēdzieni, tādi kā: Princips () un fenomeni (šī).

Huajan teorija par 4 veidu Dharmadhātu ietekmēja arī Dongšen Liangdžje (806–869), Caodong Čaņ līnijas dibinātāja, poēmu 5 Pakāpes.

16. Budas-daba un Pēkšņā Apskaidrība

Čaņ Budisma doktrinālās attīstības centrā ir Budas Dabas jēdziens, ideja, ka Budas Apskaidrotais Prāts jau ir klātesošs ikvienā dzīvajā būtnē (Hongaku, japāņu Dzen):

Šī Budas Daba sākotnēji tika pielīdzināta Prāta Dabai, savukārt vēlāk Čaņ mācības izvairījās no jebkādas pārveidošanas, noraidot jebkādu pozitīvisma terminoloģiju.

Ideja par iekšēji piemītošās Budas Dabas raksturu veidojās ar raksturīgo akcentu uz šīs Budas Dabas tiešu izziņu un izpausmi.

Tas noveda pie Indijas meditācijas terminoloģijas atkārtotas interpretācijas un sinifikācijas, kā arī pie mācības par Subitismu jeb Pēkšņo Apskaidrību:

ideja, ka Budisma mācības un prakses tiek aptvertas un izpaustas "pēkšņi", t.i. "ar vienu skatienu", "atklātas visas kopā" jeb "kopā, pilnībā, vienlaikus", atšķirībā no Pakāpeniskuma, pakāpeniskas pilnveides un izpratnes.

Uzsvars uz Pēkšņo Apskaidrību radīja ideju, ka "Apskaidrība notiek vienā transformācijā, kas ir gan pilnīga, gan acumirklīga".

Lai gan pakāpeniskuma piedēvēšana, kuru Šenhui (684–758) attiecināja uz konkrētu grupējumu, bija retorikas paņēmiens, tas noveda pie Pēkšņās Apskaidrības koncepcijas dominēšanas Čaņ tradīcijā, kurā bija jāizvairās no jebkādas apsūdzības Pakāpeniskumā.

Šo "retorisko stingrību" bija grūti konceptuāli saskaņot ar faktisko meditācijas praksi, un tā atstāja maz vietas Dzen tekstos faktisko meditāciju prakšu aprakstam, acīmredzot noraidot jebkāda veida praksi.

Tā vietā šie teksti tieši norādīja un izteica šo Apskaidroto Dabu, dodot vietu dialogu un Koanu paradoksālajam raksturam.

17. Caodong / Soto

Soto ir Ķīnas Caodong skolas japāņu līnija, kuru Tang dinastijas laikā nodibināja Dongšens Liangdžje.

Soto skola, kopš Gento Sokučū (1729-1807) mēģinājumiem attīrīt sākotnējo Soto mācību, ir samazinājusi Koanu nozīmi un tā vietā akcentējusi Šikantadzu (uzmanīgu sēdēšanu):

Dogens (1200-1253), Soto dibinātājs Japānā, uzsvēra, ka praksi un apskaidrību nevar nodalīt. Praktizējot Šikantadzu, sasniegums un Budas stāvoklis jau tiek izteikts.

Dogenam Dzadzen jeb Šikantadza ir Budisma prakses būtība.

Pakāpenisku pilnveidošanos atzina arī Dongšens Liangdžje.

18. Lindži / Rindzai

Rindzai skola ir japāņu atvasinājums no ķīniešu Lindži skolas, kuru Tang dinastijas laikā nodibināja Lindži Jišvens (miris 866. gadā):

Rindzai skola uzsver Kenšo, atklāsmi par cilvēka Patieso Dabu. Tam seko tā sauktā pēc-Satori prakse, turpmāka prakse, lai sasniegtu pilnu Budas stāvokli.

Arī citi Dzen skolotāji ir pauduši pēkšņu atklāsmi, kurai sekojusi pakāpeniska pilnveidošanās:

Činuls, 12. gadsimta korejiešu Son meistars, sekoja Congmi un arī uzsvēra, ka atklāsme par mūsu Patieso Dabu ir pēkšņa, taču tam ir jāseko praksei, lai izpratni nostiprinātu un sasniegtu pilnīgu Budas stāvokli.

Tas ir arī mūsdienu Sanbo Kjodan tradīcijas viedoklis, saskaņā ar kuru Kenšo ir sākums ceļam uz Pilnu Apskaidrību .

Lai sasniegtu šo sākotnējo atklāsmi un to padziļinātu, Dzadzen un Koan apguve tiek uzskatīta par būtisku.

Šo sākotnējās atklāsmes ceļu, kuram seko pakāpeniska padziļināšana un pilnveide, Lindži aprakstīja savā darbā Trīs Mistiskie Vārti un Hakuīns Ekaku grāmatā Četri Zināšanu Veidi.

Vēl viens ceļa pakāpju attēlojuma piemērs ir 10 Vērši (dzejoļi), kuros detalizēti aprakstītas ceļa pakāpes.

19. Rakstu loma Dzen

Pretēji izplatītajam tēlam, literatūrai ir nozīme Dzen apmācībā. Dzen dziļi sakņojas Mahājānas Budisma mācībās un doktrīnās.

Klasiskajos Dzen tekstos, piemēram, Platformas Sūtrā, ir daudzas atsauces uz Budistu kanoniskajām Sūtrām. Tiek sagaidīts ka Unsui (dzen mūki) studēs Dzen kanona klasiskos darbus.

Pārskatot vēsturiskos agrīno Dzen meistaru dokumentus un literatūru, skaidri atklājas, ka viņi labi pārzināja daudzas Mahājānas sūtras, kā arī Mahājānas Budisma filosofiju, piemēram, Mādhjamiku.

Tomēr Dzen bieži tiek attēlots kā anti-intelektuāls:

Šis Dzen tēls radās Song dinastijas laikā (960–1297), kad Čaņ kļuva par dominējošo Budisma veidu Ķīnā un ieguva lielu popularitāti Ķīnas sabiedrības izglītotajā un lasošajā sabiedrības daļā:

Slavenais teiciens "nepielūdziet vārdus un burtus", kas tika piedēvēts Bodhidharmam, netika uztverts kā Budas pierakstīto vārdu vai mācīto mūku doktrināro izvērsumu noliegums,

bet kā brīdinājums tiem, kuri bija neskaidrībā par attiecībām starp Budisma mācību kā patiesības ceļvedi un pieņēma to par patiesību pašu.

Dzen tradīcija uzsver, ka Budas Apskaidrība nāca nevis no konceptuālās domāšanas, bet gan no tiešas atklāsmes. Taču tiešā atklāsme ir jāatbalsta, studējot un izprotot Budisma mācības un tekstus:

Intelektuālo izpratni bez Prakses sauc par Savvaļas Lapsas Dzen,
bet tas, kam ir tikai Pieredze bez Intelektuālās izpratnes, ir Dzen velns.

20. Čaņ pamati Rakstos

Agrīnās Budisma skolas Ķīnā balstījās katra uz kādu noteiktu Sūtru.

Tang dinastijas sākumā, 5. patriarha Hongrena (601–674) laikā, Dzen skola izveidojās kā atsevišķa Budisma skola. Tai bija jāizstrādā sava doktrinārā tradīcija, lai definētu savu pozīciju un savas mācības pamatotu konkrētā Sūtrā.

Šim nolūkam jau pirms Hongrena laikiem tika izmantotas dažādas Sūtras:

- Šrīmālādevī Sūtra (Huike), Ticības Atmodināšana (Daošins), Lankāvatāras Sūtra (Austrumu Kalna Mācība), Dimanta Sūtra (Šenhui) un Platformas Sūtra:

Neviena no šīm Sūtrām gan nebija vienīgā, jo skola smēlās iedvesmu no dažādiem avotiem.

Vēlāk Dzen tradīcija radīja bagātīgu sarakstītās literatūras korpusu, kas ir kļuvis par daļu no tās prakses un mācības.

Citas ietekmīgas Dzen Budisma Sūtras ir Vimalakīrti Sūtra, Avatamsaka Sūtra, Šūrangama Sūtra un Mahā Parinirvāṇa Sūtra.

21. Dzen literatūra

Dzen tradīcija attīstīja bagātīgu tekstuālo tradīciju, kuras pamatā ir Budisma mācību interpretācijas un Dzen meistaru saglabātie teicieni:

Nozīmīgi teksti ir Huinengam piedēvētā Platformas Sūtra (8. gs.); Čaņ tālāknodošanas hronikas, piemēram, Lampas Tālāknodošanas Hronikas, kuras apkopojis Daojuns un publicējis 1004. gadā;

"jou-lū" žanrs, kas sastāv no pierakstītiem meistaru teicieniem un sarunu dialogiem; Koanu kolekcijas, tādas kā "Siena Bez Vārtiem" un "Zilās Klints Hronika".