Dzen Budisms | Vēsture

1. Dzen | Vēsture

Dzen (ķīniešu: Čaņ) Budisms, kā mēs to pazīstam šodien, ir ilgas vēstures rezultāts, to ietekmējuši daudzi nosacījumi un izmaiņas. Dažādos vēstures periodos pastāvējuši dažādi Dzen veidi, no kuriem daži saglabāja savu ietekmi, bet citi izzuda.

Čaņ vēsturi Ķīnā dažādi pētnieki ir iedalījuši dažādos periodos, visbiežāk nodalot klasisko posmu un post-klasisko periodu.

Daži pētnieki izšķir 3 periodus no 5. līdz 13. gadsimtam:

1. Leģendārais periods no Bodhidharmas 5. gadsimta beigās līdz An Lušāna Sacelšanās laikam ap 765. g. m.ē., Tang Dinastijas vidū.

No šī perioda ir saglabājies maz rakstisku liecību:

Tas ir 6 Patriarhu, tostarp Bodhidharmas un Huinenga, un leģendārās "šķelšanās" starp Čaņ Ziemeļu un Dienvidu skolu laiks.

2. Klasiskais periods no An Lušāna Sacelšanās beigām ap 765. gadu pēc mūsu ēras līdz Song Dinastijas sākumam ap 950. gadu.

Šis ir Čaņ lielo meistaru, tādu kā Mācū Daoji un Lindži Jišven, un jū-lū (aforismu) žanra radīšanas laiks, šo lielo meistaru teicienu un mācību pieraksti.

3. Literatūras periods no aptuveni 950. gada līdz 1250. gadam, kas aptver Song Dinastijas laikmetu (960.–1279.).

Šajā laikā tika apkopoti Koan krājumi, slavenu meistaru teicienu un darbu krājumi, kuriem tika pievienota dzeja un komentāri. Šis žanrs atspoguļo literatūras ietekmi uz Čaņ attīstību.

Šis periods idealizēja iepriekšējo periodu kā Čaņ "Zelta Laikmetu", veidojot literatūru, kurā tika attēlota slaveno meistaru spontanitāte.

Tomēr daži Čaņ vēsturē izšķir 4 fāzes:

1. Proto-Čaņ (ap 500-600 g.) (Dienvidu un Ziemeļu dinastijas (420-589) un Sui dinastija (589-618 CE)). Šajā fāzē Čaņ attīstījās vairākās vietās Ķīnas ziemeļos:

Tas bija balstīts uz Dhjānas praksi un saistīts ar Bodhidharmas un Huikes figūrām. Tās galvenais teksts ir Divas Ieejas un Četras Prakses, kas tiek piedēvēts Bodhidharmam.

2. Agrīnais Čaņ (ap 600.–900. g.) (Tangu dinastijā (618.–907. g. m.ē.)):

Galvenās personas te bija 5. Patriarhs Damans Hongrens (601–674), viņa dharmas mantinieks Jūcens Šenšjo (606?–706), 6. Patriarhs Huinengs (638–713), slavenās Platformas Sūtras varonis un Šenhui (670–762). ), kura sludināšana pacēla Huinengu līdz 6. Patriarha statusam.

Galvenās tradīcijas šajā laika bija Ziemeļu skola, Dienvidu skola un Vēršagalvas skola.

3. Vidējais Čaņ (ap 750–1000) (no An Lušāna Sacelšanās (755–763) līdz 5 Dinastiju un 10 Karaļvalstu periodam (907–960/979)):

Šajā fāzē attīstījās labi zināmais ikonoklastisko Dzen-meistaru Čaņ:

Galvenie skolotāji bija Mācū Daoji (709–788), Šītou Sīcjeņ (710–790), Lindži Jišven (miris 867) un Šēfeng Jīcun (822–908).

Galvenās tradīcijas bija Hongdžou skola un Hubei skola.

Svarīgs teksts ir Patriarhu Zāles Antoloģija (952), kas sniedz daudz "Pēkšņās Apskaidrības stāstu" un plaši pazīstamo Čaņ skolas ģenealoģiju.

4. Song Dinastijas Čaņ (apmēram 950–1300):

Šajā fāzē Čaņ ieguva savu galīgo formu, iekļaujot Tang dinastijas Čaņ "Zelta Laikmeta" paraugu un Koanu izmantojumu individuālajās apmācībās un meditācijās.

Galvenie skolotāji šajā periodā bija Dāhui Conggao (1089–1163), kurš iepazīstināja ar Huā Tou praksi, un Hongdži Džengdžue (1091–1157), kurš uzsvēra Šikantadzu (vienkāršu sēdēšanu).

Galvenās tradīcijas bija Lindži skola un Caodong skola.

Šajā periodā tika apkopotas klasiskās Koanu kolekcijas, piemēram, Zilās Klints Hronika, kas atspoguļo literatūras ietekmi uz Čaņ attīstību.

Šajā fāzē Čaņ tika nogādāts Japānā un ar skolotāja Činula (1158–1210) starpniecību ļoti ietekmēja korejiešu Son skolu.

2. Izcelsme un Daoistu ietekme (ap 200–500)

Kad Budisms ienāca Ķīnā no Gandhāras (tagad Afganistānā) un Indijas, tas sākotnēji tika pielāgots Ķīnas kultūrai un izpratnei:

Budisms tika pakļauts Konfūcisma un Daoisma ietekmei.

Budisms iesākumā tika uzskatīts par "primitīvo Daoisma versiju":

Spriežot pēc tā kā Ķīnieši uztvēra Hīnajānas darbus, un no agrīnajiem komentāriem, rodas iespaids, ka Budisms tika uztverts un aplūkots ar reliģiskā Daoisma starpniecību:

Buda tika aplūkots kā ārzemju nemirstīgais, kurš bija sasniedzis kādu Daoistu nemirstības veidu. Budistu Uzmanīgā Elpošana tika uzskatīta par Daoistu elpošanas vingrinājumu paveidu.

Daoistu terminoloģija tika izmantota, lai izteiktu Budisma doktrīnas senākajos Budistu tekstu tulkojumos, izmantojot tā saukto Ko-I jeb "jēdzienu sakritības" praksi, savukārt topošajam Ķīnas Budismam bija jākonkurē ar Daoismu un Konfūcismu.

Pirmie Budisma praktizētāji Ķīnā bija Daoisti:

Viņi augstu novērtēja jaunatklātās Budistu meditāciju metodes un sajauca tās ar Daoisma meditācijām.

Agrīnā Ķīnas Budisma pārstāvjus, tādus kā Sengčao un Daošeng, dziļi ietekmēja Laodzi un Džuandzi fundamentālie Daoistu darbi.

Ņemot to vērā, it īpaši Daoistu dabiskuma koncepciju pārņēma agrīnie Čaņ mācekļi:

viņi zināmā mērā pielīdzināja neizsakāmo Dao un Budas Dabu un tādējādi tā vietā, lai justos saistīti ar abstrakto "Sūtru gudrību", uzsvēra Budas Dabu, kas ir sastopama cilvēka ikdienas dzīvē, tāpat kā Dao.

Papildus Daoisma idejām Ķīnas Budismā tika pārņemtas arī Neo-Daoisma koncepcijas:

Tādus jēdzienus kā "Tī-jong" (būtība un funkcija) un "Lī-Šī" (noumenons un fenomens) vispirms pārņēma Huajan Budisms, kas vēlāk dziļi ietekmēja Čaņ.

Viens no pārpratuma punktiem Ķīnas Budismā bija 2 Patiesību doktrīna:

Ķīnieši pieņēma, ka tā norāda uz 2 Ontoloģiskajām Patiesībām: ka realitāte pastāv 2 līmeņos, relatīvajā līmenī un absolūtajā līmenī.

Daoisti sākumā pārprata Šūnjatu kā līdzīgu Daoistu Neesamībai (no kuras viss cēlies) .

Bet Mādhjamikā 2 Patiesības ir 2 Epistemoloģiskās Patiesības: 2 dažādi veidi, kā skatīties uz realitāti.

Pamatojoties uz savu izpratni par Mahājānas Mahā Parinirvāņas Sūtru, ķīnieši uzskatīja, ka Budas Dabas mācība, kā teikts šajā Sūtrā, ir augstākā Budistu mācība un ka tā ir augstāka izpratne par Šūnjatu un 2 Patiesībām.

3. Proto-Čaņ

Proto-Čaņ (ap 500-600) periods aptver Dienvidu un Ziemeļu dinastiju periodu (420-589) un Sui dinastiju (589-618 CE).

Šajā fāzē Čaņ attīstījās vairākās vietās Ķīnas ziemeļos.

Tas balstījās uz dhjānas praksi un bija saistīts ar Bodhidharmas un Huikes autoritāti, lai gan ir maz faktiskas vēsturiskas informācijas par šīm agrīnajām personībām, un lielākā daļa leģendāro stāstu par viņu dzīvi nāk no vēlākiem, galvenokārt Tang perioda Ķīnas avotiem.

Svarīgs šī perioda teksts ir “Divas Ieejas un Četras Prakses”, kas tika atrasts Dunhuangā un piedēvēts Bodhidharmam.

Vēlāki avoti min, ka šie skolotāji esot mācījuši izmantojot Lankāvatāras Sūtru, lai gan nav tiešu pierādījumu par to no senākajiem avotiem.

4. Agrīnais Čaņ

Agrīnais Čaņ attiecas uz agrīno Tang dinastijas (618–750) perioda Čaņ:

5. Patriarhs Damans Hongrens (601–674) un viņa dharmas mantinieks Jūcens Šenšjo (606?–706) bija svarīgas personības 1. Čaņ institūcijas Ķīnas vēsturē dibināšanā, kas pazīstama kā "Austrumu Kalna skola" (Dongšen Fāmen).

Hongrens mācīja "prāta sargāšanas" praksi, kurā tika saglabāta Patiesā Prāta jeb Budas Dabas apzināšanās, mudinot praktizētājus neatlaidīgi pilnveidot sevi meditācijas praksē.

Šenšjo bija ietekmīgākais un harizmātiskākais Hongrena skolnieks, reiz Imperatore Vu viņu pat uzaicināja uz Imperatora Galmu.

Tomēr skolotājs Šenhui (670–762) mēdza daudz kritizēt Šenšjo par viņa "pakāpenisko" mācību:

Tā vietā Šenhui popularizēja sava skolotāja Huinenga (638–713) "Pēkšņās Apskaidrības" mācību, kā arī Platformas Sūtru, kas vēlāk kļuva par ļoti ietekmīgu Čaņ klasikas darbu.

Šenhui sludināšanas kampaņa pamazām guva panākumus, un viņa skolotājs Huinengs ieguva Ķīnas Čaņ Budisma 6. Patriarha statusu.

Debates par Pēkšņo un Pakāpenisko Apskaidrību, kuras attīstījās šajā laikmetā, lielā mērā noteica vēlāko Čaņ Budisma attīstību.

5. Vidējais Čaņ

Vidējais Čaņ periods (ap 750.–1000. g.) sākas no An Lušāna Sacelšanās (755.–763.) līdz 5 Dinastiju un 10 Karaļvalstu periodam (907.–960./979.).

Šajā posmā tika izveidotas jaunas Čaņ skolas:

Vissvarīgākā no šīm skolām bija Mācū Daoji veidotā Hongdžou skola (709–788), kurai pieder arī Šītou Sīcjeņ (710–790), Baičangs Huaihai (720–814) un Huangbo Sījuns (m. 850):

Šī skola dažkārt tiek uzskatīta par Čaņ arhetipisko izpausmi, kurā uzsvars tiek likts uz personisku izpratnes izpausmi un atteikšanās no pozitīviem apgalvojumiem,

kā arī dēļ nozīmes, kuru tā piešķīra spontāniem un netradicionāliem "jautājumiem un atbildēm" satikšanās laikā starp meistaru un mācekli.

Tomēr mūsdienu pētnieki ir pamanījuši, ka liela daļa no šādu "ikonoklastisko" dialogu literatūras ir rediģēta vēlāk, Song dinastijas laikā,

un tā vietā uzskata, ka Hongdžou meistari nav bijuši pārāk radikāli, un tā vietā sludinājuši diezgan konservatīvas idejas, tādas kā Solījumu ievērošana, labas Karmas uzkrāšanu un Meditāciju praktizēšanu.

Tomēr skola radīja novatoriskas mācības un pieejas, tādus kā Mācū Daoji uzskatus, ka "šis prāts ir Buda" un ka "ikdienas prāts ir ceļš",

kurus arī kritizēja vēlāki skolotāji, tādi kā ietekmīgais Guifengs Congmi (780–841), par nespēju pienācīgi nošķirt Maldus no Apskaidrības.

Līdz vēlīnā Tang perioda beigām Hongdžou skolu pakāpeniski aizstāja dažādas reģionālās tradīcijas, kas kļuva pazīstamas kā Čaņ 5 Mājas:

Šītou Sīcjeņ (710–790) tiek uzskatīts par Caodong (Jp. Soto) skolas Patriarhu, savukārt Lindži Jišvens (miris 867. g.) tiek uzskatīts par Lindži (Jp. Rindzai) skolas dibinātāju. Abas šīs tradīcijas bija diezgan ietekmīgas gan Ķīnā, gan ārpus tās.

Vēl viens ietekmīgs vēlīnā Tang perioda Čaņ meistars bija Šēfengs Jīcuns.

Vēlīnā Tang periodā "satikšanās dialoga" prakse sasniedza savu briedumu:

Šajos formālajos dialogos starp Skolotāju un Mācekli tika izmantota absurda, neloģiska un ikonoklastiska valoda, kā arī neverbālās komunikāciju formas, tādas kā apļu zīmēšana un fiziski žesti, piemēram, kliegšana un sitieni.

Bija arī ierasts rakstīt sacerētus satikšanās dialogus un tos attiecināt uz iepriekšējām Čaņ personībām.

Nozīmīgs šī perioda teksts ir Patriarhu Zāles Antoloģija (952), kas sniedz daudzus "satikšanās stāstus", kā arī izveido Čaņ skolas ģenealoģiju.

Lielā Budistu Vajāšana 845. gadā bija postoša lielpilsētu Čaņ tradīcijām, taču Mācū Daoji Čaņ skola izdzīvoja un ieņēma vadošu lomu vēlīnā Tang perioda Čaņ Budismā.

6. Song Dinastijas Čaņ

Song dinastijas laikā (ap 950.–1300. gads) Čaņ Budisms ieguva savu galīgo formu, attīstīja Koanu izmantošanu individuālām studijām un meditācijām un formalizēja savu idealizēto vēsturi ar leģendu par Tang "Zelta Laikmetu".

Song periodā Čaņ kļuva par lielāko Ķīnas Budisma tradīciju, un tam bija ciešas saites ar impērijas valdību, kas noveda pie ļoti organizētas tempļu ranga un administrācijas sistēmas izveides.

Song perioda dominējošā Čaņ forma bija Lindži Skola, pateicoties skoloto ierēdņu un impērijas galma atbalstam:

Šī skola izstrādāja Koanu ("publiskās lietas") literatūras žanru, kurā tika attēloti stāsti par skolotāju un studentu satikšanos, kas tika uzskatītas par Atmodinātā Prāta demonstrācijām.

12. gadsimtā starp Lindži un Caodong skolām izveidojās sāncensība par atbalstu skoloto ierēdņu klasē.

Hongdži Džengdžue (1091–1157) no Caodong skolas uzsvēra Kluso Apgaismotību jeb Rāmu Refleksiju kā līdzekli individuālai praksei, kuru varēja veikt laicīgie sekotāji.

Tikmēr Lindži skolas pārstāvis Dāhui Conggao (1089–1163) ieviesa Kan-huā ("galvenās frāzes ievērošanu"), kas ietvēra meditāciju par Koan galveno frāzi.

Song periodā notika arī Čaņ un Tīrās Zemes tradīciju sajaukšanās, kuru aizsaka Jongmings Jenšou (904–975) in kura vēlāk kļuva ļoti ietekmīga.

Jongmings Jenšou arī popularizēja Guifenga Congmi darbu, norādot, ka arī Daoisma un Konfūcisma vērtības var tikt iekļautas un integrētas Budismā. Čaņ ietekmēja arī Neo-Konfūcismu, kā arī noteiktas Daoisma formas, piemēram, Čenčen skolu.

Šajā periodā tika apkopotas klasiskās Čaņ Koanu kolekcijas, piemēram, Zilās Klints Hronika un Siena Bez Vārtiem, kas atspoguļo augsti intelektuālās skoloto ierēdņu klases jeb mācīto "literātu" ietekmi uz Čaņ attīstību.

Šajā laikā Čaņ tika nogādāts Japānā un caur Činul ļoti ietekmēja korejiešu Son.

7. Post-klasiskais Čaņ

Ming dinastijas laikā Čaņ skola bija tik dominējoša, ka visi ķīniešu mūki bija saistīti ar Lindži skolu vai Caodong skolu.

Daži pētnieki uzskata, ka post-klasiskā fāze ir sinkrētisma laikmets:

Post-klasiskajā periodā pieauga Čaņ un Tīrās Zemes Budisma duālās prakses (pazīstama kā Nianfo Čaņ) popularitāte, kā tas redzams Čungfeng Mingbena (1263–1323) un lielā reformatora Hanšana Dečinga (1546–1623) mācībās.

Tā kļuva par plaši izplatītu parādību, un pēc kāda laika liela daļa atšķirības starp tām tika zaudēta, jo daudzos klosteros mācīja gan Čaņ meditācijas, gan Nianfo jeb Tīrās Zemes praksi.

Ming notika tādu skolotāju kā "Junčī" Džūhonga (1535–1615) un Dāguana Dženkes (1543–1603) centieni atdzīvināt un samierināt Čaņ Budismu ar Rakstu studiju un rakstīšanas praksi.

Ciņ dinastijas sākumā Mijuns Juaņvu (1566–1642) "no jauna izgudroja" Čaņ, "atdzīvinot sišanas un kliegšanas prakses"

un Mijuna Juaņvu dharmas mantinieks Feijins Tongrongs (1593–1662) publicēja ietekmīgo darbu Vudeng Jantong ("Stingrā 5 Čaņ skolu nodošana"):

Grāmata klasificēja pašpasludinātos Čaņ mūkus bez īstas Dharmas Tālāknodošanas Līnijas saņemšanas kategorijā "nezināmas līnijas", tādējādi izslēdzot vairākus ievērojamus Caodong mūkus.

8. Mūsdienu Laikmetā

Pēc vairāku gadsimtu ilgas lejupslīdes Ciņ dinastijas laikā (1644–1912), Čaņ aktivitātes atkal pieauga 19.–20. gadsimtā, modernisma aktivitāšu uzplūdā.

Šajā laikā pieauga pasaulīgais Čaņ aktīvisms, kuru dažreiz sauc par Humānistisko Budismu (vai burtiskāk par "Budismu Cilvēku Dzīvei"),

- to veicināja tādas personas kā Čingans (1851–1912), Juanjings (1878–1953), Taišū (1890–1947), Šūjuns (1840–1959) un Iņ Šuņ (1906–2005):

Šie skolotāji veicināja sociālās aktivitātes, lai risinātu tādus jautājumus kā nabadzība un sociālā netaisnība, kā arī līdzdalība politiskajās kustībās.

Viņi arī atbalstīja mūsdienu zinātni un pētījumus, tajā skaitā pētījumus Čaņ vēsturē, izmantojot mūsdienu kritiskās pētniecības metodes.

Daudzu mūsdienu Čaņ skolotāju līnija nāk no Šūjuna, tajā skaitā tādi skolotāji kā Šengjens (1931-2009) un Šenhua (1918-1995), kuri ir sludinājuši Čaņ Budismu Rietumos, kur tas ir pakāpeniski audzis 20-21. gadsimtu laikā.

Čaņ Budisms Ķīnā 1960. gados, kultūras revolūcijas laikā, tika apspiests, bet sekojošajā reformu un atvērtības periodā 1970. gados Ķīnas kontinentālajā daļā ir notikusi Ķīnas Budisma atdzimšana.

Izplatība ārpus Ķīnas

9. Vjetnamiešu Thien

Čaņ tika ievests Vjetnamā agrīnajos Ķīnas okupācijas periodos (111. g. p.m.ē. līdz 939. g. m.ē.) kā Thien:

Li (1009–1225) un Tran (1225–1400) dinastiju laikā Thien ieguva ievērojamu vietu elites un karaļa galma vidū, un tika nodibināta jauna vietējā tradīcija – Čuk Lam ("bambusa birzs") skola, kurā bija arī Konfūciešu un Daoistu ietekme.

17. gadsimtā Lindži skola tika ievesta Vjetnamā ar nosaukumu Lam Tē, kurā bija sajauktas Čaņ un Tīrās Zemes tradīcijas. Lam Tē joprojām ir lielākais mūku ordenis valstī.

Mūsdienu vjetnamiešu Thien ir ietekmējies no Budistu modernisma.

Nozīmīgas personas ir Thien meistars Thič Than Tu (1924–), aktīvists un popularizētājs Thič Ņat Haņs (1926–2022) un filosofs Thič Thien-An.

Vjetnamiešu Thien ir eklektisks un iekļaujošs, ieviešot daudzas prakses, piemēram, elpas meditāciju, Nianfo, mantru, Theravādas ietekmi, recitāciju, Sūtru deklamēšanu un Iesaistītā Budisma aktīvismu.

10. Korejas Son

Son pakāpeniski tika pārnests uz Koreju Sillas perioda beigās (7.–9. gadsimtā), kad korejiešu mūki sāka ceļot uz Ķīnu, lai apgūtu jaunizveidoto Mācū Daoji Čaņ tradīciju, un atgriezās mājās, lai izveidotu Čaņ skolu:

Viņi nodibināja pirmās Son skolas Korejā, kas bija pazīstamas kā "9 kalnu skolas" (gusan).

Son savu nozīmīgāko stimulu un nostiprināšanos saņēma no Kurjo mūka Činula (1158–1210), kurš tiek uzskatīts par ietekmīgāko figūru nobriedušās Son skolas izveidē:

Viņš nodibināja Džogje ordeni, kas joprojām ir lielākā Son tradīcija Korejā šodien. Činuls nodibināja Songgvangsa templi kā jaunu Son studiju un prakses centru.

Činuls arī rakstīja plašus darbus par Son, izstrādājot visaptverošu domāšanas un prakses sistēmu. No Dāhui Conggao Činul saņēma hvadu metodi, kas joprojām ir galvenā meditācijas forma, ko māca Son šodien.

Budisms galvenokārt tika apspiests strikto Konfūciešu Čoson dinastijas laikā (1392–1910), un mūku un garīdznieku skaits strauji samazinājās.

Japānas okupācijas periods Korejas Son ienesa arī daudzas modernisma idejas un izmaiņas:

Daži mūki sāka pieņemt japāņu praksi precēties un izveidot ģimenes, savukārt citi, kā Jungsangs (1864—1940), darbojās, lai pretotos Japānas okupācijai.

Mūsdienās lielākā Son skola Džogje ievieš celibātu, bet otrā lielākā, Taego ordenis, ļauj priesteriem precēties.

Svarīgas modernisma figūras, kas ietekmēja mūsdienu Son, ir Songčeol (1912-1993) un Kjangheo (1849–1912). Son ir pārnests arī uz Rietumiem ar jaunām tradīcijām, piemēram, Kvan Um Dzena Skolu.

11. Japāņu Dzen

Dzen kā atsevišķa skola tika ieviesta tikai 12. gadsimtā, kad Mjoans Josai devās uz Ķīnu un atgriezās, lai izveidotu Lindži līniju, kura vēlāk panīka.

Dažas desmitgades vēlāk Nanpo Šomjo (1235–1308) arī mācījās Lindži mācības Ķīnā, pirms nodibināja japāņu Otokan līniju, ietekmīgāko un vienīgo izdzīvojušo Rindzai līniju Japānā.

1215. gadā Dogens, jaunākais Josai laikabiedrs, pats devās uz Ķīnu, kur kļuva par Caodong meistara Tientonga Rūdžinga mācekli:

Pēc atgriešanās Dogens izveidoja Soto skolu, Japānas Caodong filiāli.

3 tradicionālās Dzen skolas mūsdienu Japānā ir Soto, Rindzai un Obaku. No tām Soto ir lielākā un Obaku mazākā un Rindzai vidēja lieluma.

Šīs skolas ir tālāk sadalītas apakšskolās pēc galvenā tempļa, ar 2 galvenajiem tempļiem Soto (Sodži-dži un Ēhē-dži, bet Sodži-dži ir daudz plašāks tīkls), 14 galvenajiem tempļiem Rindzai un 1 galvas templi (Manpuku-dži) Obaku, pavisam 17 galvenie tempļi.

Rindzai galvenie tempļi, kuru skaits ir vislielākais, lielā mērā pārklājas ar tradicionālo 5 Kalnu Sistēmu, un to skaitā ir tādi tempļi kā Mjošin-dži, Nandzen-dži, Tenrju-dži, Daitoku-dži un Tofuku-dži.

Papildus šīm tradicionālajām organizācijām ir arī modernas Dzen Budisma organizācijas, kas īpaši piesaistījušas Rietumu sekotājus, proti, Sanbo Kjodan un FAS Biedrība.

12. Dzen Rietumos

Lai gan ir grūti noteikt precīzu brīdi, kad Rietumi pirmo reizi uzzināja par Dzen kā atsevišķu Budisma formu,

Japāņu Dzen mūka Soena Šaku vizīte Čikāgā, Pasaules Reliģiju Parlamenta laikā 1893. gadā bieži tiek norādīta kā notikums, kas pastiprināja Dzen atpazīstamību Rietumu pasaulē.

1950. gadu beigās un 60. gadu sākumā Rietumvalstu iedzīvotāju, kuri nebija Āzijas migrantu pēcteči bet nopietni interesējās par Dzen Budismu, skaits sasniedza ievērojamu daudzumu.

Japānas Dzen Budisms ir ieguvis vislielāko popularitāti Rietumos:

Dažādas grāmatas, kuras 1950-1975 gadam izdeva tādi autori kā Redžinalds Horācijs Blaits, Alans Vatts, Filips Kaplo un D. T. Sudzuki ir veicinājušas lielu interesi par Dzen Budismu Rietumvalstīs.