Mahājāna

Mahājānas Budisms
Mahājānas Budisms

1. Mahājāna

Mahājāna (Lielie Rati) ir viens no 2 galvenajiem pastāvošajiem Budisma atzariem (otrs ir Theravāda) un tas ir termins Budisma filosofiju un prakses veidu klasifikācijai.

Šī kustība pievienoja vēl vienu sprediķu kopumu, un, lai gan sākotnēji tā Indijā bija neliela, tai bija ilgtermiņa vēsturiska nozīme.

Vadžrajānas Budistu tradīcija dažkārt tiek klasificēta kā Mahājānas Budisma daļa, taču daži pētnieki to uzskata par pavisam citu atzaru.

"Mahājāna" attiecas arī uz Bodhisatvas ceļu, kurš meklē pilnīgu Apskaidrību visu dzīvo būtņu labā, ko sauc arī par "Bodhisatvajānu" jeb "Bodhisatvas Ratiem".

Bodhisatvu, kurš ir sasniedzis šo mērķi, sauc par Samjaksambudu jeb "pilnībā apskaidroto Budu". Samjaksambuda var iedibināt Dharmu un vadīt mācekļus uz Apskaidrību.

Mahājānas Budisti māca, ka Apskaidrību var sasniegt 1 dzīves laikā, un to var paveikt pat laji.

Mahājānas tradīcija ir lielākā mūsdienās pastāvošā Budisma tradīcija, kurā ir 53% praktizētāju, salīdzinot ar 36% Theravādā un 6% Vadžrajānā, pēc 2010. gada datiem.

Savas vēstures gaitā Mahājānas Budisms no Indijas izplatījās uz dažādām citām Dienvidu, Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, piemēram, Bangladešu, Nepālu, Butānu, Ķīnu, Taivānu, Mongoliju, Koreju, Japānu, Vjetnamu, Indonēziju, Malaiziju un Singapūru.

Mahājānas Budisms izplatījās arī citās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs, piemēram, Afganistānā, Taizemē, Kambodžā, Laosā, Maldīvu salās, Pakistānā, Šrīlankā, Birmā, Irānā un citās Vidusāzijas valstīs, pirms to tur aizstāja Theravādas Budisms, Islāms vai citas reliģijas. .

Tādi lieli Mahājānas skolu centri kā Nālanda uzplauka vēlīnajā Budisma periodā Indijā, no 7. līdz 12. gadsimtam.

Galvenās Mahājānas Budisma tradīcijas mūsdienās ir Čaņ Budisms, korejiešu Seon, japāņu Dzen, Tīrās Zemes Budisms, Ničiren Budisms un vjetnamiešu Budisms.

Tas var ietvert arī tādas Vadžrajānas tradīcijas kā Tientai, Tendai, Šingon Budisms un Tibetas Budisms, kas pievieno ezotēriskas mācības Mahājānas tradīcijai.

Etimoloģija

2. Oriģinālajā Sanskritā

Mahājānas tradīcija Tibetā

Tiek uzskatīts, ka termins Mahājāna ("Lielie Rati") sākotnēji bija pagodinošs sinonīms vārdam Bodhisatvajāna ("Bodhisatvas Rati"), Rati Bodhisatvam, kurš virzās uz Budas stāvokli visu dzīvo būtņu labumam.

Tāpēc termins Mahājāna (kas agrāk tika izmantots vienkārši kā paša Budisma epitets) tika izmantots agri, kā sinonīms Bodhisatvu ceļam un mācībai.

Tā kā tas bija tikai Bodhisatvajānas goda nosaukums, termina Mahājāna pieņemšana un piemērošana Bodhisatvajānai nebija nozīmīgs pagrieziena punkts Mahājānas tradīcijas attīstībā.

Agrīnajos Mahājānas tekstos, piemēram, Lotosa Sūtrā, termins Mahājāna bieži tiek lietots kā Bodhisatvajānas sinonīms, bet termins Hīnajāna senākajos avotos ir sastopams salīdzinoši reti.

Iedomātais pretstats starp Mahājānu un Hīnajānu var būt maldinošs, jo šie divi termini faktiski netika veidoti attiecībā viens pret otru vienā laikmetā.

Starp senākajām un svarīgākajām atsaucēm uz Mahājānu ir tās, kas atrodamas Lotosa Sūtrā (Skt. Saddharmapuņdarīka Sūtrā), kas datēta no 1. gadsimta p.m.ē. līdz 1. gadsimtam mūsu ērā.

Pētnieki ir ierosinājuši, ka termins, kurš sākotnēji tika lietots agrīnajā Lotosa Sūtras Gāndhārī Prakriti versijā, nebija termins Mahājāna, bet gan Prakriti vārds Mahādžāna, ar nozīmi Mahādžņāna (Lielās Zināšanas).

Vēlākā posmā, kad agrīnais Prakriti vārds tika pārveidots Sanskritā, šī Mahādžāna, kura bija fonētiski līdzīga Mahājānai, tika kļūdaini pārveidota par Mahājānu,

iespējams, tādēļ, ka slavenajai Līdzībai par Degošo Māju, kas runā par 3 Ratiem (skt: Jāna), var būt divējāda nozīme.

3. Izcelsmes teorijas

Mahājānas izcelsme joprojām nav pilnībā izprasta, un pastāv vairākas konkurējošas teorijas.

Sākotnējie Rietumu uzskati par Mahājānu pieņēma, ka tā ir pastāvējusi kā atsevišķa skola, kas konkurē ar tā sauktajām "Hīnajānas" skolām.

20. gadsimta lielāko daļu galvenās teorijas par Mahājānas izcelsmi bija tādas, ka tā bija vai nu laju kustība, vai arī tā attīstījās Mahāsanghikas Nikājas vidē. Šīs teorijas pēdējā laikā lielākoties ir apgāztas vai izrādījušās problemātiskas.

Agrākās tekstuālās liecības par "Mahājānu" nāk no Sūtrām, kas radušās ap Mūsu Ēras sākumu:

Dažos no senākajiem Mahājānas tekstiem, piemēram, Ugraparipričča Sūtrā, ir izmantots termins "Mahājāna", tomēr šajā kontekstā nav doktrinālu atšķirību starp Mahājānu un agrīnajām skolām,

un var gadīties, ka "Mahājāna" drīzāk attiecās uz Gautamas Budas ceļa stingru līdzināšanos Bodhisatvam, kurš tiecas kļūt par pilnībā Apskaidrotu Budu.

Ugraparipričča Sūtrā Mahājāna nav skola, bet gan stingrs un prasīgs "garīgais aicinājums, kuram jāseko esošajā Budistu kopienā".

Vairāki zinātnieki ierosināja, ka Mahājāna un tās Sūtras (piemēram, Pradžņapāramitas žanra pašas pirmās versijas) attīstījās Mahāsanghikas Nikājas vidē (no 1. gadsimta p.m.ē.), daži norāda uz apgabalu gar Krišņas upi Āndhras reģionā Indijas dienvidos kā iespējamu ģeogrāfisko izcelsmes vietu.

Pētnieki domā, ka nevar būt šaubu, ka vismaz dažas agrīnās Mahājānas Sūtras radušās Mahāsanghikas aprindās, norādot uz Mahāsanghikas doktrīnu par Budas pārpasaulīgo (lokuttara) dabu, kas ir ļoti tuva Mahājānas skatījumam uz Budu.

Budisma filosofijas vēsturnieki jau labu laiku ir apzinājušies, ka tādi būtiski svarīgi Mahājānas Budistu domātāji kā Nāgārdžuna, Dignāga, Čandrakīrti, Ārjadēva un Bhāviveka, cita starpā, formulēja savas teorijas, dzīvojot Budistu kopienās Āndhrā.

Tomēr daži pētnieki ir atbalstījuši teoriju par izcelsmi Gandhāras reģionā.

Daži pētnieki arī domā, ka pēc izveidošanās perioda dienvidos, vēlāk papildu rakstu rakstīšanas darbība pārcēlās uz ziemeļiem.

Svarīgi pierādījumi par agrīno Mahājānu ir teksti, ko mūsu ēras 2. gadsimtā tulkoja mūks Lokakšema, kurš ieradās Ķīnā no Gandhāras Karalistes. Tie ir daži no agrākajiem zināmajiem Mahājānas tekstiem:

Šo tekstu izpēte liecina, ka tie ļoti popularizēja Mūku dzīvi (pretēji laicīgās izcelsmes teorijai), atzīst Arahanta ideāla leģitimitāti, neiesaka ticību "debesu" Bodhisatvām un neliecina par mēģinājumu izveidot jaunu sektu vai ordeni.

Dažos no šiem tekstiem bieži tiek uzsvērta askētiskā prakse, dzīve mežā un dziļi meditatīvas koncentrēšanās stāvokļi (Samādhi).

Daži pētnieki arī izsakās, ka Pradžņapāramitas Sūtras tika rakstītas, reaģējot uz noteiktām Abhidharmas skolu teorijām.

Liecības no Sūtrām, kuras ataino Mahājānas ciešo saikni ar Mūku dzīvi, galu galā atklāja problēmas laicīgās izcelsmes teorijā.

Arī Mahāsanghikas izcelsmes teorija lēnām ir izrādījusies problemātiska, pateicoties pētījumiem, kas atklāja, kā dažās Mahājānas Sūtrās ir atrodamas norādes, ka tās attīstījušās pie citām Nikājām jeb Mūku Ordeņiem (piemēram, Dharmaguptakas).

Tādu pierādījumu dēļ daži pētnieki apgalvo, ka kustība nebija sektantiska un, iespējams, visur Budismā sastopama:

Nav pierādījumu, ka Mahājāna jebkad būtu norādījusi uz atsevišķu formālu Budisma skolu vai sektu, drīzāk tā pastāvēja kā noteikts ideālu un vēlāku doktrīnu kopums, kas domāts topošajiem Bodhisatvām.

Mahājānai nekad nav bijusi un tā nekad nav mēģinājusi iegūt atšķirīgu Vinaju vai ordinācijas līniju, kas atšķirtos no agrīnajām Budisma skolām, un tāpēc katrs Bhikšu vai Bhikšuņī, kas piederēja Mahājānai, formāli piederēja agrīnajai skolai.

Dalība šajās Nikājās jeb Mūku Ordeņos turpinās arī šodien, ar Dharmaguptakas Nikāju Austrumāzijā un Mūlasarvāstivādas Nikāju Tibetas Budismā. Tāpēc Mahājāna nekad nav bijusi atsevišķa, ar agrīnajām skolām konkurējoša, sekta.

Kamēr Mahājānai piederīgie Mūki piederēja Nikājām, ne visi Nikājas locekļi bija Mahājānai piederīgi. No ķīniešu mūkiem, kas apmeklēja Indiju mēs tagad zinām, ka gan Mahājānas, gan ne-Mahājānas mūki Indijā bieži dzīvoja tajos pašos klosteros visi kopā.

Iespējams arī, ka formāli Mahājāna varētu tikt saprasta kā mūku vai mūķeņu grupa lielākā klosterī, kas kopā dod Solījumus (pazīstama kā "Krija karma"), lai iegaumētu un pētītu Mahājānas tekstus.

2. gadsimtā ap kulta svētnīcām, kurās tika turētas Mahājānas Sūtras, izveidojās virkne maz saistītu kustību, un "grāmatu kulta" teorija ir populāra arī citu pašreizējo pētnieku vidū.

Izpētot rakstveida liecības, daži pētnieki apgalvo, ka Mahājāna joprojām palika ārkārtīgi ierobežota minoritāšu kustība – ja tā vispār palika –, kas nepiesaistīja absolūti nekādu dokumentētu sabiedrības vai tautas atbalstu vēl vismaz 2 gadsimtus.

Daži vēsturnieki aplūko šo kustību kā tādu, kas būtu bijusi konfliktā ar citiem Budistiem, cīnoties par atzinību un pieņemšanu. Viņu "apspiestā mentalitāte", iespējams, noveda pie dažiem elementiem, kas atrodami Mahājānas tekstos, tādos kā Lotosa Sūtra.

Līdzīgi, citi runā par Mahājānas gandrīz pilnīgu nepamanāmību arheoloģiskajās liecībās līdz 5. gadsimtam.

Šīs kopienas, iespējams, nebija viena vienota kustība, bet gan izkaisītas grupas, kuru pamatā bija dažādas prakses un Sūtras:

Viens no iemesliem šādam uzskatam ir tas, ka Mahājānas avoti ir ārkārtīgi dažādi, un tie atbalsta daudzas dažādas, bieži vien pretrunīgas doktrīnas un nostājas:

Tādējādi mēs atrodam vienus Rakstus (Akšobhja-vjūha), kas atbalsta gan Šrāvaku, gan Bodhisatvu praksi, piedāvā iespēju pārdzimt Tīrajā Zemē un entuziastiski iesaka grāmatas kultu, tomēr šķiet, ka neko nezina par Tukšuma teoriju, 10 bhūmi vai Trikāju,

savukārt cita (Sūtra par Labajiem Darbiem, kas Rotā Bodhisatvas) sludina 10 bhūmi un koncentrējas tikai uz Bodhisatvas ceļu, bet nekad neapspriež Pāramitas.

Mādhjamikas traktāts (Nāgārdžunas Mūlamadhjamikakārikā) var aizrautīgi izmantot Tukšuma retoriku, nekad nepieminot Bodhisatvas ceļu,

- kamēr Jogāčāras traktāts (Vasubandhu Madhjānta-Vibhāga-Bhāšja) var iedziļināties Trikājas doktrīnas detaļās, vienlaikus izlaižot Ekajānas doktrīnu.

Citiem vārdiem sakot, mums jābūt gataviem sastapt Mahājānas daudzveidību, kas bija izplatīta pat Indijā, nemaz nerunājot par to, kā tā attīstījās Austrumāzijā un Tibetā.

Viena no pašreizējām vadošajām teorijām ir tā sauktā "Meža Hipotēze", un tā tiek definēta šādi:

Mahājāna… bija stingru askētu, Budistu ordeņa meža iemītnieku (araņņavasi) spārna locekļu darbs.

Daži pētnieki norāda uz to, ka dažos no senākajiem Mahājānas tekstiem bieži ir attēlota stingra Bodhisatvas ceļa ievērošana un iesaistīšanās mūku dzīves ideālā - askētiskā dzīvē mežā, kas līdzinās Degunradžu Sūtrā paustajām idejām.

Tiek uzskatīts, ka Ugraparipričča Sūtra pārstāv Mahājānas sākotnējo formu, kas Bodhisatvas ceļu raksturo kā “ārkārtīgi grūtu pasākumu” meža askētiem, mūku elitei.

Tomēr kritiķi iebilst gan pret grāmatu kulta hipotēzi, gan pret meža hipotēzi:

Viņi norāda, ka nav reālu pierādījumu par grāmatu svētnīcu esamību, ka Sūtru godināšanas prakse bija izplatīta starp visiem Budistiem, nevis izteikti Mahājānas, un ka Mahājānas Sūtras biežāk iestājas par mnemonisko (mutisko) praksi nekā rakstveida.

Attiecībā uz meža hipotēzi daži norāda, ka tikai 2 no apmēram 12 Lokakšemas korpusa tekstiem tieši atbalsta mitināšanos mežā,

kamēr citi to nepiemin vai uzskata par nelietderīgu, sludinot vieglākas prakses, piemēram, tikai klausīties Sūtru vai domāt par konkrētiem Budām, kas, viņuprāt, var dot iespēju pārdzimt īpašās, greznās "Tīrajās Zemēs", kur būs iespējams viegli un ātri virzīties pa Bodhisatvas ceļu un sasniegt Budas stāvokli jau pēc vienas dzīves.

Pierādījumi tikai liecina, ka Mahājāna galvenokārt bija tekstuāla kustība, kas koncentrējās uz Mahājānas Sūtru atklāšanu, sludināšanu un izplatīšanu, kas attīstījās tradicionālo Budisma sociālo un institucionālo struktūru iekšienē un nekad īsti neatkāpās no tām.

4. Agrākie uzraksti

Agrākais akmens uzraksts ar atpazīstamu Mahājānas formulējumu un Budas Amitābhas pieminēšanu tika atrasts Indijas kontinentā Mathurā un datēts ar aptuveni 180. gadu MĒ.

Uz Budas statujas paliekām ir Brāhmī uzraksts: "Izgatavots ķēniņa Huviškas valdīšanas 28. gadā ... Svētītajam, Budam Amitābham."

Pastāv arī daži pierādījumi, ka pats Imperators Huviška (valdīja 150.–180. g. m.ē.) bija Mahājānas Budisma sekotājs, un Sanskrita manuskripta fragmentā ir aprakstīts, ka Huviška "sludināja Mahājānu".

Liecību par nosaukumu "Mahājāna" indiešu uzrakstos laika posmā pirms 5. gadsimta ir ļoti maz, salīdzinot ar tolaik no Vidusāzijas uz Ķīnu pārsūtīto Mahājānas rakstu daudzveidību.

5. Izaugsme

Mahājānas kustība (vai kustības) palika diezgan maza, līdz tā nostabilizējās 5. gadsimtā, un līdz tam tika atrasts ļoti maz manuskriptu (izņēmumi ir no Bamjanas, tagad Afganistānā).

Tāpat tikai mūsu ēras 4.–5. gadsimtā rakstveida liecības liecina par zināmu tautas atbalstu Mahājānai, tostarp iespējamu karalisko atbalstu Šenšenas Karalistē, kā arī Bamjanā un Mathurā.

Tomēr, pat pēc 5. gadsimta, rakstveida liecību kurās lietots termins Mahājāna joprojām ir diezgan maz un galvenokārt tās ir no mūku vides, nevis no laicīgās vides.

Ap šo laiku ķīniešu svētceļnieki, piemēram, Fasjens, Ičings un Šen Cangs, ceļoja uz Indiju, un viņu rakstos ir aprakstīti klosteri, kurus viņi apzīmē ar nosaukumu "Mahājāna", kā arī klosteri, kuros kopā dzīvoja gan Mahājānas mūki, gan mūki, kas nebija Mahājānas.

Pēc 5. gadsimta Mahājānas Budisma un tā institūciju ietekme lēnām pieauga:

Dažas no ietekmīgākajām institūcijām kļuva par masīviem klosteru universitāšu kompleksiem, piemēram, Nālanda (to izveidoja 5. gadsimta MĒ Guptu imperators Kumaragupta I) un Vikramašila (izveidota Dharmapālas laikā ap 783-820. gadam), kas bija dažādu pētniecības nozaru centri, tostarp Mahājānas filosofijas centri.

Nālandas komplekss pamazām kļuva par lielāko un ietekmīgāko Budistu centru Indijā uz vairākiem gadsimtiem. Tomēr šķiet, ka mazāk nekā 50% no mūkiem, kurus Šen Cangs (ap 600.–664. g.) sastapa sava Indijas ceļojuma laikā, patiesībā bija Mahājānai piederīgi.

Indijas Mahājāna attīstīja dažādas domāšanas skolas, dažas no tām ir: Mādhjamika, Jogāčāra, Budas-daba (Tathāgatagarbha) un Budistu loģika kā pēdējā un jaunākā.

Laika gaitā Indijas Mahājānas teksti un filosofija pa tirdzniecības ceļiem sasniedza Vidusāziju un Ķīnu, pēc tam izplatoties visā Austrumāzijā.

Dažos gadījumos Indijas filosofiskās tradīcijas tika tieši pārnestas, kā tas notika ar Austrumāzijas Mādhjamikas un Jogāčāras skolām.

Vēlāk jauna attīstība ķīniešu Mahājānā radīja jaunas ķīniešu skolas, piemēram, Tientai, Huajan un Čaņ Budismu.

Mahājānas formas, kuru pamatā ir Pradžņapāramita Sūtras, Budas Dabas Sūtras, Lotosa Sūtra un Tīrās Zemes mācības, joprojām ir populāras Austrumāzijas Budismā, kurā pilnībā dominē Mahājānas atzari.

6. Vēlākā attīstība

Guptu un Pāla impēriju laikā sāka attīstīties jauna kustība, kura balstījās uz iepriekšējo Mahājānas doktrīnu, kā arī jaunām idejām un kas kļuva pazīstama ar dažādiem nosaukumiem, tādiem kā Vadžrajāna, Mantrajāna jeb Tantriskais Budisms;

Iespējams, ka to vadīja klejojošu tantrisko jogu grupas, kurus sauca par Mahāsiddhām, šī kustība attīstīja jaunas tantriskās garīgās prakses un arī izplatīja jaunus tekstus, kurus sauc par Budistu Tantrām.

Šī jaunā Budisma forma galu galā izplatījās arī uz ziemeļiem, uz Tibetu, un uz austrumiem līdz Ķīnai.

Pateicoties tam, ka vairāki Indijas karaliskie galmi sponsorēja gan Budismu gan Šivaismu, izveidojās vairākas Vadžrajānas literatūras kategorijas:

Maņdžušrīmūlakalpa, kas vēlāk tika klasificēta kā Krijas Tantra, norāda, ka Šivas, Garudas un Vaišnavu tantrās mācītās mantras būs efektīvas, ja tās izmantos Budisti, jo tās visas sākotnēji mācīja Maņdžušrī.

Padmāvadžras Guhjāsiddhi, darbs, kas saistīts ar Guhjasamādžas tradīciju, māca darboties kā Šivaītu guru un iesvētīt locekļus Šaiva Siddhāntas svētajos rakstos un mandalās.

Samvara tantras teksti pārņēma Pītha (svētvietu) sarakstu no Šivaītu teksta Tantrasadbhāva, ieviešot kopēšanas kļūdu, kad dievība tika sajaukta ar vietu.

7. Doktrīna

Mahājāna, Dzen tradīcija

Par Mahājānas Budismu, īpaši par tā agrīno Indijas formu, var droši teikt ļoti maz, izņemot to, ka Budisms kuru praktizē Ķīnā, Indonēzijā, Vjetnamā, Korejā, Tibetā un Japānā ir Mahājānas Budisms.

Mahājānu var raksturot kā brīvi saistītu daudzu mācību kopumu ar lielām un izvērstām doktrīnām, kas var pastāvēt vienlaikus.

Mahājāna veido iekļaujošu tradīciju kopumu, kuru raksturo plurālisms un jaunu Mahājānas Sūtru pieņemšana papildus agrākajām Āgamām. Mahājāna uzskata ka tā izprot Budas Dharmu dziļāk un pamatīgāk.

Indiešu komentārs par Mahājāna Sangraha ar nosaukumu Vivritaguhjārthapiņdavjākhjā sniedz mācību klasifikāciju atbilstoši auditorijas spējām:

Saskaņā ar mācekļu sasniegumiem Dharma tiek klasificēta kā Zemākā un Augstākā:

Piemēram, tirgotājiem Trapušam un Bhallikam tika  mācīta zemākā, jo viņi bija parasti cilvēki; vidējā tika mācīta 5 mūku grupai, jo viņi bija svēto līmenī; 8 veidu Pradžņapāramitas tika mācītas Bodhisatvām, un Pradžņapāramitas ir pārākas konceptuāli iedomātu formu likvidēšanā.

Mahājānas Sūtrām ir arī tendence uzskatīt, ka šo Sūtru ievērošana rada lielākus garīgos ieguvumus par tiem, kas rodas sekojot Dharmai ar ne-Mahājānas pieeju:

Tādējādi Šrīmālādevī Simhanāda Sūtra apgalvo, ka Buda ir teicis, ka sekošana Mahājānai pēc savas būtības ir augstāka kā iešana pa Šrāvaku vai Pratjekabudas ceļiem.

8. Budas un Bodhisatvas

Budas un Bodhisatvas ir galvenie Mahājānas elementi:

Mahājānai ir ļoti paplašināta kosmoloģija, un dažādi Budas un Bodhisatvas dzīvo dažādās pasaulēs un Budas laukos (Buda Kšetra).

Svarīga Mahājānas iezīme ir veids, kā tā izprot Budas Dabu, kas atšķiras no izpratnes ārpus Mahājānas.

Mahājānas teksti ne tikai bieži attēlo vairākus Budas, neskaitot Šākjamuni, bet arī tie tiek uzskatīti par transcendentālām jeb pārpasaulīgām (lokuttara) būtnēm.

Mahājānā Buda bieži tiek aplūkots kā "garīgais karalis, kurš ir saistīts ar pasauli un rūpējas par to", nevis vienkārši kā skolotāju, kurš pēc savas nāves "ir pilnībā "pametis" pasauli un tās rūpes".

Budas Šākjamuni dzīve un nāve uz zemes te parasti tiek saprasta kā "tikai parādība", viņa nāve ir izrāde, bet patiesībā viņš paliek pasaulē dēļ līdzcietības, lai palīdzētu visām dzīvajām būtnēm.

Buda Mahājānā bieži tiek attēlots kā "visvarena dievība, kas apveltīta ar daudzām pārdabiskām pazīmēm un īpašībām... Viņš ir aprakstīts gandrīz kā visvarens un visu-spējīgs dievs".

Budas 3 Ķermeņu (Trikājas) jēdziens tika izstrādāts, lai izskaidrotu šīs idejas, un Nirmaņakāja Budas (piemēram, Šākjamuni) tika uzskatīti par Dharmakājas izpausmi.

Izmantojot dažādas prakses, Mahājānas sekotājs var tiekties pārdzimt Budas Tīrajā Zemē jeb Budas Laukā, kur viņi var tiekties uz Budas stāvokli vislabākajos apstākļos.

Atkarībā no sektas, atbrīvošanos Budas Laukā var iegūt ar ticību, meditāciju vai dažreiz ar Budas vārda atkārtošanu. Uz ticību balstītas garīgās prakses, kas vērstas uz pārdzimšanu Tīrajās Zemēs, ir izplatītas Austrumāzijas Tīrās Zemes Budismā.

Mahājāna parasti uzskata, ka tiekšanās tikai pēc personiskas atbrīvošanās no ciešanām, t.i., Nirvānas, ir šaurs vai zemāks mērķis, jo tiem kas tiecas pēc tāda mērķa trūkst apņēmības atbrīvot visas citas dzīvās būtnes no Samsāras (pārdzimšanu apļa).

To, kurš uzsāk šo ceļu uz pilnīgu Budas stāvokli, sauc par Bodhisatvu. Augsta līmeņa Bodhisatvas tiek uzskatītas arī par ārkārtīgi varenām pārpasaulīgām būtnēm. Populāras Bodhisatvas ir Avalokitešvara, Maņdžušrī un Maitreja.

Bodhisatvas varētu sasniegt Arahantu personīgo Nirvānu, taču viņi uzskata, ka svarīgāk ir palikt Samsārā un palīdzēt citiem.

Pastāv 2 modeļi, kas ir redzami dažādos Mahājānas tekstos:

- Pirmkārt, pastāv ideja, ka Bodhisatvam ir jāatliek sava Apskaidrība līdz brīdim, kad tiks sasniegts Budas stāvoklis. Tas var ilgt laikmetus, un tikmēr viņi palīdzēs neskaitāmām būtnēm. Sasniedzot Budas stāvokli, viņi izdziest (Nirvānā) gluži kā Arahants.

- Otrkārt, pastāv ideja, ka ir 2 veidu Nirvāna, Arahanta Nirvāna un augstāks Nirvānas veids, kuru sauc par Apratišthitu (nepastāvīgo), kas ļauj Budam mūžīgi palikt saistītam ar pasauli.

Apratišthita Nirvānas idejai, iespējams, vajadzēja zināmu laiku lai attīstītos, un tā nav acīmredzama daļā agrīnās Mahājānas literatūras.

9. Bodhisatvas ceļš

Mahājānas Bodhisatvas Ceļu (mārga) jeb Ratus (jāna) Mahājānas sekotāji uzskata par augstāko garīgo ceļu, kas pāri un augstāks par to cilvēku ceļiem, kuri tiecas pēc Arahanta stāvokļa vai "Vientuļā Budas" stāvokļa savas glābšanas dēļ (Šrāvakajānu un Pratjekabudajānu).

Saskaņā ar 8. gadsimta Mahājānas filosofa Haribhadras teikto, termins "Bodhisatva" var attiekties uz tiem, kuri seko kādiem no 3 Ratiem, jo visi darbojas Bodhi (atmošanās) virzienā, un līdz ar to Mahājānas Bodhisatvas tehniskais termins ir Mahāsatva (varenā būtne) Bodhisatva.

Mahājānas Bodhisatvu var definēt kā:

To būtni, kas ir devusi solījumu pārdzimt, lai cik reižu tas būtu nepieciešams, lai sasniegtu augstāko iespējamo mērķi – Pilnīgo un Perfekto Budas stāvokli visu dzīvo būtņu labā.

Bodhisatvas solījuma došana, lai "vestu uz Nirvānu visu neizmērojamo būtņu pasauli", kā formulē Pradžņapāramita Sūtras, ir Bodhisatvas galvenā iezīme.

Saskaņā ar indiešu meistara Atišas darbu Bodhipathapradīpa (Gaisma Ceļā uz Apskaidrību), Bodhisatvas ceļa galvenā iezīme ir universālā tiekšanās izbeigt ciešanas sev un visām citām būtnēm. Šo garīgo motivāciju sauc par Bodhičittu ("Apskaidrības Nodomu").

Vēl viens svarīgs Bodhisatvas tikums ir viņu "lielā līdzcietība" (Mahā Karuņa), kas liek cilvēkam nenogurstoši darboties visu būtņu labā. Šī universālā līdzcietība ir Bodhisatvas pamats un ved uz Bodhičittu.

Saskaņa ar indiešu filosofu Šāntidevu, kad cilvēka sirdī parādās Lielā Līdzcietība un Bodhičitta, tas pārstāj būt parasts cilvēks un kļūst par "Budu dēlu vai meitu".

Vēl viens fundamentāls Bodhisatvas tikums ir Pradžņa (intuitīvās zināšanas jeb gudrība), kas dod izpratni par lietu Tukšumu, kas rodas no studijām, dziļām pārdomām un meditācijas.

Daudzas Sūtras māca, ka Bodhisatvas ceļa galvenā daļa ir tikumu kopums, kuru sauc par Pāramitām ( augstākajām pilnībām jeb tikumiem), praktizēšana. Dažreiz ir uzskaitītas 6:

  1. Dāna Pāramita: ziedošanas pilnība
  2. Šīla Pāramita: morālās uzvedības pilnība
  3. Kšānti Pāramita: pacietīgas izturības pilnība
  4. Vīrja Pāramita: enerģijas jeb centības pilnība
  5. Dhjāna Pāramita: meditācijas pilnība
  6. Pradžņa Pāramita: pārpasaulīgās gudrības pilnība.

Citas Sūtras, piemēram, Dašabhūmika Sūtra, sniedz sarakstu ar 10 Pāramitām, pievienojot vēl:

7. Upāju (noderīgi līdzekļi),
8. Praņidhānu (solījums, apņemšanās),
9. Balā (garīgais spēks)
10. Džņāna (zināšanas).

Daži teksti Bodhisatvas prakses sākumu saista ar to, ko sauc par Nopelnu Uzkrāšanas jeb Sagatavošanās Ceļu (sambhāra mārga), kas ir 1. ceļš 5 ceļu shēmā, kas, iespējams, attīstījās no Sarvāstivādas avotiem.

Dašabhūmika Sūtra un citi teksti iezīmē arī vairākus Bodhisatvas līmeņus jeb garīgos posmus (bhūmi) ceļā:

Tomēr dažādos tekstos nav vienprātības par šo posmu skaitu, piemēram, Dašabhūmika norāda 10 (un katru saistot ar atbilstošo no 10 Pāramitam), Bodhisattva-bhūmi dod 7 un 13 posmus un Avatamsaka Sūtra izklāsta 40 posmus.

Vēlākā Mahājānas sholastikā, piemēram, Kamalašīlas un Atišas darbos, 5 ceļu un 10 bhūmi sistēmas ir apvienotas, un tāds ir pakāpeniskā ceļa modelis, kurš tiek izmantots Tibetas Budismā:

Šajās sistēmās 1. Bhūmi tiek sasniegta, kad cilvēks sasniedz "tiešu, nekonceptuālu un neduālu izpratni par Tukšumu meditatīvajā koncentrācijā", un tā tiek asociēta ar Redzējuma Ceļu (Daršanu Mārgu).

10. Noderīgi līdzekļi

Vēl viena svarīga Mahājānas Bodhisatvas gudrība ir Noderīgie Līdzekļi (skt. Upāja):

Šī ideja vislabāk ir izklāstīta Lotosa Sūtrā, vienā no senākajām Sūtrām, un tā ir pieņemta visās Mahājānas domāšanas skolās.

Lotosa Sūtra plaši apraksta - ka Budas, Bodhisatvas un visi Apskaidroti Skolotāji visos laikos - saprot - ka parastie cilvēki nav spējīgi pareizi izprast Apskaidrotas būtnes domāšanu un uztveri - tāpēc viņi visi māca cilvēkus ar Līdzību Palīdzību:

Tas nozīmē - ka tas ko māca Budas un Bodhisatvas - nav pats par sevi ne Patiess, ne Nepatiess - bet tas ir Patiess tāpēc ka ir Efektīvs un glābj no ciešanām.

Tādējādi Noderīgi Līdzekļi varētu būt noteikti motivējoši vārdi konkrētam klausītājam vai pat pats Cēlais 8 Posmu Ceļš.

Pamata Budisms (ko Mahājāna dēvētu par Šrāvakajānu vai Pratjekabudajānu) ir Noderīga Metode, lai palīdzētu cilvēkiem uzsākt cēlo Budisma ceļu un virzīties tālāk.

Taču, saskaņā ar dažām skolām, ceļš nav pilnībā pabeigts, kamēr praktizētājs nav centies un sasniedzis Budas stāvokli, lai atbrīvotu visas dzīvās būtnes no ciešanām.

Daži pētnieki ir norādījuši, ka arī Pāļi Kanonā milzīga nozīme ir Noderīgu Līdzekļu izmantošanai, "spējai pielāgot savu vēstījumu konkrētai auditorijai:"

Faktiski Pāļi termins Upāja Košala ir sastopams Pāļi Kanonā, Dīgha Nikājas Sangīti Sūtrā.

Galvenās Filosofiskās idejas

11. Šūnjavāda

Galvenā doktrīna, kas apspriesta daudzos Mahājānas tekstos, ir tā sauktā Tukšuma teorija (Šūnjata):

To uzskata par būtisku Pradžņapāramitas žanra Sūtru doktrīnu, kā arī par Mādhjamikas filosofijas pamata mācību.

Šī teorija apzīmē ideju, ka visiem fenomeniem (dharmām) bez izņēmuma "nav būtiska nemainīga kodola", un tāpēc tām "nav fundamentāli reālas esamības".

Šī iemesla dēļ visas lietas, pat Dharma, Buda un visas būtnes, ir kā "ilūzijas" (maija) un "sapņi" (svapna). Tiek uzskatīts, ka dziļas izpratnes par to sasniegums ir Pradžņapāramita, Augstākā Gudrība.

Mahājānas filosofiskā skola ar nosaukumu Mādhjamika (Vidusceļš, pazīstama arī kā Šūnjavāda, 'tukšuma teorija'), kuru 2. gadsimtā dibināja Nāgārdžuna, koncentrējas uz visu to teoriju atspēkošanu, kas apgalvo, ka pastāv jebkāda veida substance, lietas par sevi jeb iekšēja daba (Svabhāva).

Nāgārdžuna savos darbos cenšas parādīt, ka jebkura Iekšējās Dabas teorija ir pretrunā ar Budas Atkarīgās Izcelsmes teoriju, jo jebkas, kam ir Neatkarīga Esamība, nevar būt Atkarīgs.

Šūnjavādas filosofi bija pārliecināti, ka viņu Svabhāvas noliegums nav paveids nihilismam (kā apgalvoja viņu kritiķi):

Izmantojot 2 Patiesību teoriju, viņi apgalvoja, ka, lai gan var runāt par lietām, kas pastāv Konvencionālā, Relatīvā nozīmē, tās nepastāv pēc būtības Augstākajā nozīmē.

Viņi arī apgalvoja, ka Tukšums pats par sevi arī ir "tukšs", tam nav absolūtas raksturīgās esamības un tas neapzīmē pārpasaulīgu absolūtu realitāti, bet ir tikai noderīgs jēdziens jeb abstrakcija.

Faktiski, tā kā viss ir Tukšs jeb Bez Patiesas Esamības, visas lietas ir tikai koncepcijas (pradžņāpti -mātrā), ieskaitot Tukšuma teoriju, un visi jēdzieni galu galā ir jāatmet, lai patiesi izprastu lietu būtību.

Patiesība ir Realitātes pārdzīvojums, nevis koncepcija.

12. Vidžņānavāda

Vidžņānavāda ("apziņas doktrīna", t.s. vidžņāpti-mātrā, "uztvērumi vien" un Čitta-mātrā "prāts vien") ir vēl viena svarīga doktrīna, ko popularizē dažas Mahājānas Sūtras

un vēlāk tā kļuva par centrālo teoriju lielai filosofiskai kustībai, kas parādījās Guptu periodā, kuru sauca par Jogāčāru:

Galvenā Sūtra, kas saistīta ar šo domu skolu, ir Sandhi-nirmočana Sūtra, kas apgalvo, ka Šūnjavāda nav Budas galīgā mācība (Nītārtha):

Tā vietā Augstākā Patiesība (paramārtha satja) ir uzskats, ka visas lietas (dharmas) ir tikai Prāts (čitta), apziņa (vidžņāna) vai uztvērumi (vidžņāpti)

un ka šķietami "ārējie" objekti (vai "iekšējie" subjekti) patiesībā neeksistē reāli, neatkarīgi no subjektīvās prāta pieredzes plūsmas:

Kad šī prāta plūsma tiek aplūkota kā Tukša no subjekta-objekta dualitātes, kuru mēs tai uzliekam, cilvēks sasniedz neduālo izziņu par "Tādējādību" (tathatu), jeb Nirvānu.

Šī doktrīna ir izstrādāta, izmantojot dažādas teorijas, no kurām vissvarīgākās ir 8 Apziņas un 3 Dabas.

Sandhi-nirmočana šo doktrīnu sauc par “Dharmas Rata 3. Pagriezienu”.

Pratjutpanna Sūtra arī piemin šo doktrīnu, norādot:

"Tas, kas pieder šai trīsveidīgajai pasaulei, nav nekas cits kā Doma (čitta-mātrā). Kāpēc tā? Tas ir tāpēc, ka, lai kā es iztēlotos lietas, tādas tās parādās."

Ietekmīgākie domātāji šajā tradīcijā bija indiešu brāļi Asanga un Vasubandhu, kā arī neskaidra figūra vārdā Maitrejanātha.

Jogāčāras filosofi izstrādāja paši savu Tukšuma doktrīnas interpretāciju, kas arī kritizēja Mādhjamiku par krišanu nihilismā.

13. Tathāgatagarbha

Tathāgatagarbhas doktrīna, kas pazīstama arī kā Budas daba vai Budas princips (skt: Buda-dhātu), ir svarīga visās mūsdienu Mahājānas tradīcijās, lai gan tā tiek dažādi interpretēta.

Vispārīgi runājot, Budas daba ir saistīta ar noskaidrošanu, kas ļauj dzīvajām būtnēm kļūt par Budām.

Iespējams, ka šis termins pirmo reizi parādījās Mahājānas Mahā Parinirvāņa Sūtrā, kur tas attiecas uz "svēto dabu, kas ir pamatā būtņu kļūšanai par Budu", un kur par to runā arī kā par "Patību" (Ātmanu).

Doktrīna par "reāli pastāvošu pastāvīgu elementu" visās dzīvajās būtnēs ir daudzu diskusiju un domstarpību avots Mahājānas Budisma filosofu, kā arī mūsdienu akadēmiķu vidū.

Daži pētnieki to ir uzskatījuši par Brāhmaniskā Hinduisma ietekmi, savukārt dažas no šīm Sūtrām atzīst, ka termins “Patība” daļēji ir ticis lietots, lai pārliecinātu ne-Budistu askētus.

Pēc dažu pētnieku domām, Budas daba, kas aplūkota dažās Mahājānas Sūtrās, neatspoguļo substancionālu Es (ātmanu);

drīzāk tā ir pozitīva terminoloģijas un Tukšuma (Šūnjatas) izpausme un atspoguļo iespēju realizēt Budas stāvokli izmantojot Budisma praksi.

Citās Mahājānas filosofijās, piemēram, Mādhjamikā, galvenokārt dominēja Tukšuma mācība, kurā galvenokārt tika izmantota negatīva jeb apofātiska valoda.

Budas dabas žanrs Sūtrās var tikt uzskatīts par mēģinājumu izteikt Budisma mācības, izmantojot pozitīvu terminoloģiju, vienlaikus saglabājot Vidusceļu, lai nepieļautu, ka cilvēkus atbaida no Budisma maldīgs iespaids par nihilismu.

Tomēr daži uzskata, ka galvenās Budas dabas Sūtras, piemēram, Nirvānas Sūtra un Tathāgatagarbha Sūtra, māca apstiprinošu redzējumu par mūžīgu, neiznīcināmu Budas Būtību.

Uttara-tantrā (ekseģētisks traktāts par Budas dabu) Budas daba tiek uzskatīta par mūžīgu, neradītu, nenosacītu un kura nevar tikt iznīcināta, kaut arī tā ir īslaicīgi apslēpta no pasaulīgajām būtnēm dēļ sārņiem un nepilnībām.

Uttarā-tantras atsauce uz pārpasaulīgo Es (Ātma Pāramitu) ir jāsaprot kā "Visuma unikālā būtība", tādējādi Budas dabas universālā un iekšēji piemītošā būtība ir nemainīga visur laikā un telpā.

14. Raksti

Mahājānas Budisms par savu mācību sākuma punktu pieņem Budas pamata mācības, kas minētas agrīnajos rakstos, piemēram, tās, kas attiecas uz Karmu un Pārdzimšanu, Anātmanu, Tukšumu, Atkarīgo Izcelsmi un 4 Cēlajām Patiesībām.

Mahājānas Budisti Austrumāzijā tradicionāli ir studējuši šīs mācības Āgamās, kas saglabātas Ķīnas Budistu Kanonā.

"Āgama" ir termins, ko lieto tās tradicionālās Budistu skolas Indijā, kuras izmantoja Sanskritu savā  pamata Kanonā. Tās atbilst Theravādas skolas lietotajām Nikājām.

Āgamas kas saglabājušās ķīniešu tulkojumā pieder vismaz 2 skolām.

Lielākā daļa Āgamu nekad netika tulkotas priekš Tibetas Kanona, kurā ir tikai daži agrīno Sūtru tulkojumi, kas atbilst Nikājām vai Āgamām.

Tomēr šīs pamata doktrīnas ir ietvertas vēlāko darbu, piemēram, Abhidharmakošas un Jogāčārabhūmi-Šāstras, tulkojumos tibetiešu valodā.

15. Mahājāna Sūtras

Papildus tam, ka Mahājānas Budisms atzīst agrīno Budisma skolu galveno rakstu autoritāti, tas uztur lielas Sūtru kolekcijas, kuras mūsdienu Theravādas skola neatzīst par autentiskām:

Agrākās no šīm Sūtrām sevi nesauc par Mahājānas, bet izmanto terminus Vaipulja (plašās) Sūtras vai Gambhīra (dziļās) Sūtras:

Tās neatzina arī daži agrīno Budisma skolu pārstāvji. Citos gadījumos Budistu kopienas, piemēram, Mahāsanghikas skola, bija sadalījušās atbilstoši šīm doktrinārajām robežām.

Mahājānas Budismā Mahājānas Sūtrām bieži tiek piešķirta lielāka autoritāte nekā Āgamām. Pirmie no šiem Mahājānai raksturīgajiem rakstiem, iespējams, tika sarakstīti aptuveni 1. gadsimtā p.m.ē. vai 1. gadsimtā m.ē..

Dažas ietekmīgas Mahājānas Sūtras ir Pradžņapāramitas Sūtras, Lotosa Sūtra, Tīrās Zemes Sūtras, Vimalakīrti Sūtra, Zeltainās Gaismas Sūtra, Avataṁsaka Sūtra, Sandhi-nirmočana Sūtra un Tathāgatagarbha Sūtras.

Mahājānas Sūtras satur ne tikai Bodhisatvas ideāla sludināšanu, bet arī vairākus citus elementus, tostarp paplašinātas kosmoloģijas un mītiskas vēstures, idejas par Tīrajām Zemēm un vareniem debesu Budām un Bodhisatvām, jaunu spēcīgu reliģisko prakšu aprakstus, jaunas idejas par Budas Dabu un vairākus jaunus filosofiskos skatījumus.

Šajos tekstos ir stāsti par atklāsmēm, kuros Buda māca Mahājānas Sūtras noteiktiem Bodhisatvām, kuri apņemas mācīt un izplatīt šīs Sūtras pēc Budas nāves.

Attiecībā uz reliģisko praksi, visizplatītākās prakses kas sludinātas Mahājānas Sūtrās tika aplūkotas kā līdzekļi lai sasniegtu Budas stāvokli ātri un viegli un tās ietvēra:

"Noteiktu Budu un Bodhisatvu vārdu skandēšanu, Budistu Solījumu ievērošanu, tādu Sūtru klausīšanos, iegaumēšanu un izplatīšanu, kuras māca par iespēju pārdzimt Tīrajās Zemēs Abhirati un Sukhāvatī, par kurām ir teikts ka tajās būs viegli uzkrāt nopelnus un zināšanas, kas nepieciešamas lai kļūtu par Budu 1 dzīves laikā"

Vēl viena plaši ieteicama prakse ir Anumodanā jeb priecāšanās par Budu un Bodhisatvu labajiem darbiem.

Budu meditāciju un vizualizācijas praksi daži pētnieki ir uzskatījuši par iespējamu skaidrojumu dažu Mahājānas Sūtru izcelsmei, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par tiešām atklāsmēm kas nākušas vīzijā no Budām viņu Tīrajās Zemēs.

Jūs varat atrast arī atklāsmes par sapņiem noteiktās Mahājāna Sūtrās, piemēram, Ārja-svapna-Nirdeša, kurā uzskaitītas un interpretētas 108 sapņu zīmes.

Viena no Mahājāna Sūtru (īpaši agrāko) iezīmēm ir sevis slavēšanas fenomens – pašas Sūtras ilgstoša slavēšana, milzīgie nopelni, ko var iegūt, izturoties ar godbijību pat pret vienu tās pantu, un nepatīkamie sodi, kas tiks uzkrāti saskaņā ar karmu tiem, kas noliedz Rakstus.

Dažas Mahājānas Sūtras arī brīdina no apsūdzībām, ka tās nav Budas vārdi (Buda-Vāčana), piemēram, Aštasāhasrikā (8000 pantu) Pradžņapāramita, kurā teikts, ka tādi apgalvojumi nāk no Maras (ļaunā kārdinātāja).

Dažas no šīm Mahājānas Sūtrām arī brīdina tos, kas noliedz Mahājānas Sūtras vai to sludinātājus (t.i., dharma-bhāņakas), jo tāda darbība var novest pie pārdzimšanas ellē.

Vēl viena dažu Mahājānas Sūtru, īpaši vēlāko, iezīme ir pieaugošais sektantisms un naidīgums pret ne-Mahājānas praktizētājiem (dažreiz sauktiem par Šrāvakiem, "klausītājiem"), kas dažkārt tiek attēloti kā daļa no "Hīnajānas" (Zemākajiem Ratiem), kuri atsakās pieņemt Mahājānas augstāko ceļu.

Agrākās Mahājāna Sūtras, piemēram, Ugraparipričča Sūtra un Adžitasena Sūtra, neizrāda nekādu antagonismu pret klausītājiem vai Arahanta ideālu, kā to dara vēlākās Sūtras.

Kas attiecas uz Bodhisatvas ceļu, dažas Mahājānas Sūtras popularizē to kā universālu ceļu ikvienam, savukārt citas, piemēram, Ugraparipričča, uzskata to par domātu mazai stingru askētu elitei.

4. gadsimtā Mahājānas Abhidharmas darbā Abhidharma-samuččaja Asanga norāda uz Āgamu krājumu kā Šrāvaku Pitaku un to asociē ar Šrāvakiem un Pratjekabudām.

Asanga klasificē Mahājānas Sūtras kā piederīgas Bodhisatvu Pitakai, kuru raksturo kā Bodhisatvu mācību krājumu.

16. Cita literatūra

Mahājānas Budisms izstrādāja arī plašu komentāru un ekseģētisko literatūru, kuras darbus bieži sauc par Šāstrām (traktātiem) vai Vrittis (komentāriem).

Filosofiskie teksti tika rakstīti arī pantu vai aforismu veidā (Kārikās), kā Nāgārdžunas slavenā teksta Mūla-Mādhjamika-Kārikā (Vidusceļa Pamata Panti) gadījumā, kurš ir Mādhjamikas filosofijas pamata teksts.

Daudzi vēlākie Mādhjamikas filosofi, piemēram, Čandrakīrti, uzrakstīja komentārus par šo darbu, kā arī paši savus darbus pantos.

Mahājānas Budistu tradīcija balstās arī uz daudziem Ne-Mahājānas komentāriem (Šāstra), starp kuriem ļoti ietekmīgs darbs ir Vasubandhu Abhidharmakoša, kas sarakstīta vadoties no ne-Mahājānas, Sarvāstivādas–Sautrāntikas, skatījuma.

Vasubandhu ir arī vairāku Mahājānas Jogāčāras skolas tekstu autors par filosofisko teoriju, kas pazīstama kā vidžņāpti-mātrā (apziņa vien).

Jogāčāras skolas filosofam Asangam tiek piedēvēti vairāki ļoti ietekmīgi komentāri. Austrumāzijā ietekmīgs viņa darbs bija arī Satjasiddhi Šāstra.

Vēl viena ietekmīga tradīcija ir Dignāgas Budistu Loģikas tradīcija, kura darbs koncentrējās uz epistemoloģiju. Viņš radīja Pramāņa-samuččaja, un vēlāk Dharmakīrti uzrakstīja Pramāņa-varttiku, kas bija Dignāgas teksta komentārs un pārstrādājums.

Vēlāk Tibetas un Ķīnas Budisti turpināja komentāru rakstīšanas tradīciju.

17. Klasifikācijas

Vismaz tikpat sena kā Sandhi-nirmočana Sūtra ir Budisma korpusa iedalījums 3 kategorijās, pamatojoties uz veidiem, kā tiek saprasta esamības daba, kas pazīstama kā "Dharmas Rata 3 Pagriezieni".

Saskaņā ar šo uzskatu ir pastāvējuši 3 šādi "Pagriezieni":

1) 1. pagriezienā Vārānasī Buda mācīja 4 Cēlās Patiesības tiem, kas atradās Šrāvaku Ratos. Tas tiek raksturots kā brīnumains un brīnišķīgs, taču tas prasa interpretāciju un izraisa strīdus.

1. pagrieziena doktrīnas ir parādītas Dharmačakras Pravartana Sūtrā. Šis pagrieziens simbolizē Budisma mācības agrāko posmu un agrāko periodu Budisma vēsturē.

2) 2. pagriezienā Buda mācīja Mahājānas mācības Bodhisatvām, mācot, ka visām parādībām nav būtības, nav ne rašanās ne pazušanas, tās jau sākotnēji ir nemainīgas un būtībā apstājušās.

Šis pavērsiens tiek raksturots arī kā brīnumains un brīnišķīgs, taču tas prasa interpretāciju un izraisa strīdus.

Mācība par 2. pagriezienu ir izskaidrota Pradžņapāramitas mācībās, kas pirmo reizi tika pierakstītas ap 100. gadu p.m.ē. Indijas filosofiskajās skolās to pārstāv Nāgārdžunas Mādhjamikas skola.

3) 3. pagriezienā Buda mācīja līdzīgas mācības kā 2. pagriezienā, bet visiem 3 Ratos, ieskaitot visus Šrāvakas, Pratjekabudas un Bodhisatvas:

Tās bija paredzētas kā pilnīgi skaidras mācības visās to detaļās, kurām nebūtu vajadzīgas interpretācijas un nerastos strīdi.

Šīs mācības iedibināja Sandhi-nirmočana Sūtra jau mūsu ēras 1.–2. gadsimtā. Indijas filosofiskajās skolās 3. pagriezienu pārstāv Asangas un Vasubandhu Jogāčāras skola.

Dažas Tibetas Budisma tradīcijas uzskata, ka Ezotēriskā Budisma un Vadžrajānas mācības ir Dharmas Rata 3. Pagrieziens:

Tibetas skolotāji, īpaši no Gelugpa skolas, uzskata 2. pagriezienu par augstāko mācību, dēļ savas īpašās interpretācijas Jogāčāras doktrīnai. Budas Dabas mācības parasti tiek iekļautas 3. Dharmas Rata Pagriezienā.

Dažādām Ķīnas Budistu tradīcijām ir atšķirīgas doktrinālās periodizācijas shēmas, kuras sauc par džiaopan, kuras tās izmanto, lai sakārtotu dažkārt mulsinošo tekstu klāstu.

18. Theravādas Skola

Agrīnajos Budistu tekstos un kā to mācīja mūsdienu Theravādas skola, mērķis kļūt par Mācošo Budu nākamajā dzīvē tiek uzskatīts par mērķi nelielai indivīdu grupai, kura cenšas glābt būtnes nākamajās paaudzēs pēc tam, kad pašreizējā Budas mācība būs izzudusi,

taču pašreizējā laikmetā lielākajai daļai praktizētāju nav jātiecas uz šo mērķi. Tomēr Theravādas teksti uzskata, ka tas ir daudz tikumīgāks mērķis.

7. gadsimtā ķīniešu Budistu mūks Šen Cangs apraksta Mahāvihāras un Abhajagiri Vihāras vienlaicīgu eksistenci Šrīlankā:

Mahāvihāras mūkus viņš dēvē par "Hīnajānas Sthāvirām" (Therām), bet Abhajagiri Vihāras mūkus - par "Mahājānas Sthāvirām". Šen Cangs tālāk raksta:

Mahā Vihāravāsini noraida Mahājānu un praktizē Hīnajānu, savukārt Abhajagiri Vihāravāsini studē gan Hīnajānas, gan Mahājānas mācības un sludina Tripitaku.

Mahājānas autori parasti raksturo Theravādas skolu kā piederīgu Hīnajānai.

Daži autori ir iebilduši, ka to nevajadzētu par tādu uzskatīt no Mahājānas viedokļa. Viņu skatījums ir balstīts uz atšķirīgu izpratni par Hīnajānas jēdzienu:

Tā vietā, lai uzskatītu, ka šis termins attiecas uz jebkuru Budisma skolu, kas nav pieņēmusi Mahājānas Kanonu un doktrīnas, piemēram tās kas attiecas uz Bodhisatvas lomu,

šie autori apgalvo, ka skolas klasificēšanai kā "Hīnajānai" jābūt ļoti atkarīgai no konkrētas fenomenoloģiskās pozīcijas ievērošanas:

Viņi norāda, ka atšķirībā no tagad izmirušās Sarvāstivādas skolas, kas bija galvenais Mahājānas kritikas objekts, Theravāda nesludina neatkarīgu vienību (dharmu) esamību; šajā ziņā tā saglabā agrīnā Budisma attieksmi.

Mahājānas Budisma piekritēji nepiekrita Sarvāstivādinu un Sautrāntiķu mācībai par substancēm un, uzsverot Tukšuma doktrīnu, viņi centās saglabāt agrīno mācību.

Arī Theravādīni atspēkoja Sarvāstivādinus un Sautrāntiķus (un citas skolas), pamatojoties uz to, ka viņu teorijas bija pretrunā ar Kanona mācību par Ne-Es.