Ničiren Budisms | Ničirena Mācība

1. Ničiren Budisms

Ničiren Budisms ir Mahājānas Budisma atzars, kura pamatā ir 13. gadsimta japāņu Budistu priestera Ničirena (1222–1282) mācība un tā ir viena no Kamakuras laikmeta Budisma skolām.

Tā mācības izriet no aptuveni 300–400 vēstulēm un traktātiem, kuri ir saglabājušies, par kuru autoru tiek uzskatīts Budisma skolotājs Ničirens.

Ničiren Budisms koncentrējas uz Lotosa Sūtras doktrīnu, kura māca ka visiem cilvēkiem ir iedzimta Budas Daba un tāpēc viņi iekšēji spēj sasniegt Apskaidrību savā pašreizējā formā un pašreizējās dzīves laikā.

Ničiren Budismam ir 3 būtiski aspekti:

1. Ticības pieņemšana

2. Prakse daudzināt mantru Namu Mjōhō Renge Kjō un noteiktus Lotosa Sūtras citātus.

3. Ničirena Rakstu, kurus sauc arī par Gošo, studijas.

Ničiren Gohondzons ir kaligrāfisks attēls, kas bieži izlikts aplūkošanai ticīgo mājās vai tempļa ēkās:

Ničiren Budismā izmantotais Gohondzons sastāv no svarīgāko Bodhisatvu un Budu vārdiem Lotosa Sūtrā, kā arī mantras Namu-Mjōhō-Renge-Kjo, kas uzrakstīta ar lieliem burtiem mandalas centrā.

Ničirens uzdeva saviem mācekļiem pēc viņa nāves visur izplatīt Gohondzonu un Daimoku (mantru), lai nodrošinātu sabiedrības mieru un labklājību.

Tradicionālās Ničiren Budistu tempļu grupas parasti tiek saistītas ar Ničiren Šošū un dažādām Ničiren-šū skolām.

Pastāv arī laju grupas, kas nav saistītas ar tempļiem, piemēram, Soka Gakkai un Soka Gakkai International, Kenšokai, Šōšinkai, Risšo Kōsei Kai un Honmon Bucurjū-šū.

Vairākas japāņu jaunās reliģijas ir Ničiren iedvesmotas laju grupas.

Līdz ar Soka Gakkai International parādīšanos un sludināšanas centieniem, kas piesaistīja ievērojamu skaitu sekotāju gan Japānā, gan vēlāk arī ASV un Eiropā, Ničiren Budisms ir izplatījies visā pasaulē.

Ničirens ierosināja klasifikācijas sistēmu, kas sarindo reliģijas pēc to kvalitātes, un dažādas Ničiren skolas var gan saskanēt, gan būt pretrunā citām Budisma un citu reliģiju tradīcijām.

Ničiren Budismā pastāv 2 galvenās uzskatu tradīcijas, kurām ir radikāli atšķirīgi uzskati par to vai Ničirens būtu jāuzskata par Zemes Bodhisatvu, svēto, lielu skolotāju, vai arī par īstu Budu, kurš nācis Budisma 3 periodā jeb Pagrimuma Laikmetā.

Ničiren Budismu mūsdienās praktizē daudzās pasaules valstīs un kontinentos, tādos kā ASV, Brazīlijā un Eiropā, kā arī Dienvidkorejā un Dienvidaustrumāzijā.

Lielākās grupas ir Soka Gakkai International, Ničiren Šū un Ničiren Šošū.

2. Galvenās Doktrīnas

Ničirena mācības ietver ievērojamu daudzumu raksturīgu jēdzienu:

Īsumā, Ničiren Budisma pamatprakse ir Namu Mjōhō Renge Kjō mantras recitācija, vēršoties uz Ničirena zīmēto mandalu, kura saucas Gohondzons.

Namu Mjōhō Renge Kjō prakse ietver gan daudzināšanu, gan ticības apziņas (šindžin) kultivēšanu:

Gan mantra, gan Gohondzons, kā mācīja Ničirens, iemieso sevī Lotosa Sūtras nosaukumu un būtību, ko viņš mācīja kā vienīgos noderīgos Rakstus, kas noderīgi Mācības Pēdējās Dienās, kā arī Apskaidrotās dzīves būtību, kas raksturīga visam dzīvajam.

Ničirens uzskatīja, ka Mācības Pēdējās Dienās – cilvēku nesaskaņu un apjukuma laikā, kad Budisms sāks panīkt –

Budismam ir jābūt vairāk nekā teorētiskai vai meditatīvai praksei, par kuru tas bija kļuvis, bet tas ir jāpraktizē "ar ķermeni", tas ir, savā darbībā un no tās likumsakarīgi izrietošajos rezultātos.

Viņš uzsvēra, ka svarīgāka par rituālu formālismu ir praktizētāja dzīves būtība, kurā garīgie un materiālie aspekti ir savstarpēji saistīti.

Viņš uzskatīja, ka apstākļi pasaulē ir cilvēku iekšējās dzīves stāvokļa atspoguļojums;

viņa pirmā lielā darba Risšo Ankokuron (Pareizās Mācības Pasludināšana Mieram uz Zemes) tēma ir tāda, ka, ja tauta atteiksies no Budisma aplamajām formām un pieņems ticību Lotosa Sūtrai, tauta iepazīs mieru un drošību.

Viņš uzskatīja savus mācekļus par "Zemes Bodhisatvām", kas parādījās Lotosa Sūtrā ar solījumu izplatīt pareizo mācību un tādējādi izveidot mierīgu un taisnīgu sabiedrību.

Ničirenam Apskaidrība neaprobežojas tikai ar viņa iekšējo dzīvi, bet tā ir:

Ničirena mācekļu īpašais uzdevums bija plaši izplatīt viņa mācības (piesaukšanu un Gohondzonu) tādā veidā, lai tās izraisītu reālas pārmaiņas pasaules sabiedrībā, lai tā būtu kā Budisma svētnīca jeb mītne.

Ničirens saredzēja šo svētnīcu kā īpašu sava Budisma mītni, taču tiek uzskatīts, ka viņš to domāja arī plašākā nozīmē, tas ir, lai visur, kur viņa Budisms tiktu praktizēts, būtu kā svētnīcā.

Šī Svētnīca kopā ar Mantras recitāciju un Gohondzonu veido "3 lielos slepenos likumus (jeb dharmas)", kas atrodami Lotosa Sūtrā.

3. Ničirens un viņa laiks

Ničiren Budisms aizsākās 13. gadsimta feodālajā Japānā. Tā ir viena no 6 jaunajām "Kamakuras Budisma" jeb Šin Bukkjō ("Jaunā Budisma") formām.

Šīs jaunās skolas parādījās kā atbilde uz sociālajiem un politiskajiem satricinājumiem Japānā šajā laikā, kad vara pārgāja no muižniecības uz Šogunāta militāro diktatūru, kuru vadīja Minamoto klans un vēlāk Hodžo klans.

Sabiedrībā visur valdīja pesimisms, kas tika saistīts ar Mācības Pēdējo Dienu laikmeta iestāšanos. Laikmetam bija raksturīgas sarežģītas savstarpējās attiecības starp dažādām Budistu skolām un valsti, kā arī priesteru morālais pagrimums.

Ničirena dzīves laikā Lotosa Sūtra Japānā bija jau stingri nostiprinājusies. Kopš 9. gadsimta, Japānas valdnieki bija noteikuši, ka Lotosa Sūtra jādeklamē tempļos tās "nāciju glābjošo" īpašību dēļ.

Tā bija Sūtra, kuru visbiežāk lasīja un deklamēja lasītprotošie laji un tās vēstījums tika plaši izplatīts ar mākslas, tautas folkloras un teātra starpniecību.

Bija vispārpieņemts uzskatīt, ka tai piemīt spēks dāvāt garīgus un pasaulīgus labumus cilvēkiem.

Tomēr pat Hiei Kalnā, Tientai skolas Lotosa Sūtras godināšanas vietā, bija pieņemts praktizēt plašu un eklektisku ezotērisko rituālu un Tīrās Zemes prakšu klāstu kā "Noderīgos Līdzekļus" lai saprastu pašu Sūtru.

4. Attīstība Ničirena dzīves laikā

Ničirens attīstīja savu domāšanu šajā vidē, starp daudzajām Lotosa Sūtras praksēm un vairākām savā starpā konkurējošajām "Vecā Budisma" un "Jaunā Budisma" skolām.

Viņa domāšanas hronoloģiskā attīstība ir gandrīz pilnībā redzama viņa daudzajos saglabātajos rakstos, jo viņa laika publiskajos ierakstos par viņu nav nevienas dokumentācijas.

Mūsdienu Ničirena dzīves pētnieki mēģina sniegt izsmalcinātu tekstuālu un sociāli vēsturisku analīzi, lai iznīcinātu ilgstošos mītus par Ničirenu, kas radušies laika gaitā.

Ir skaidrs, ka Ničirens jau agrīnā studiju posmā pievērsās Lotosa Sūtrai kā Budas Šākjamuni centrālajam vēstījumam un augstākajam sasniegumam.

Dzīves gaitā viņš nonāca "hermeneitiskajā aplī", kurā Lotosa Sūtras teksta un viņa personīgās pieredzes saspēle viņa prātā viens otru apstiprināja un bagātināja.

Tā rezultātā, viņa mācībām sasniedzot pilnu briedumu, notika ievērojami pavērsiena punkti. Daži pētnieki Ničirena domāšanas attīstību iedala 3 periodos:

1. Agrīnais periods, kas ilga līdz brīdim, kad 1260. gadā Ničirens iesniedza savu vēstījumu "Risšo Ankokuron" ("Pareizās Mācības Pasludināšana Mieram uz Zemes ") Hodžo Tokijori, Kamakuras Šogunāta valdniekam;

2. Vidējais periods, kuru iezīmēja viņa 1. trimda (uz Idzu pussalu, 1261) un atbrīvošana no 2. trimdas (Sado salā, 1273);

3. Noslēdzošais periods (1274–1282), kurā Ničirens dzīvoja Minobu kalnā, vadot savu kustību no tālienes.

5. Agrīnā stadija: Līdz 1260. gadam

Vairāk nekā 20 gadus Ničirens pētīja Budisma tekstus un komentārus Hiei kalna Enrjaku-dži templī un citos galvenajos Budisma studiju centros Japānā.

Vēlākajos rakstos viņš apgalvoja, ka viņu motivēja 4 galvenie jautājumi:

(1) Kādas bija konkurējošo Budistu sektu mācības, vai tās varētu sarindot pēc to nopelniem un trūkumiem?

(2) Kuri no daudzajiem Budistu rakstiem, kas bija sasnieguši Japānu, atspoguļoja Šākjamuni mācības būtību?

(3) Kā viņš varēja būt pārliecināts par savu Apskaidrību?

(4) Kāpēc 1221. gadā Kamakuras režīms sakāva Imperatora varu, neskatoties uz Tendai un Šingon priesteru lūgšanām un rituāliem?

Galu galā viņš secināja, ka Budas Šākjamuni augstākās mācības (ap 563. -  483. g. p.m.ē.) ir atrodamas Lotosa Sūtrā. Visas savas karjeras laikā Ničirens nēsāja līdzi savu personīgo Lotosa Sūtras kopiju, kuru viņš nepārtraukti komentēja.

Mantra, kuru viņš pasludināja 1253. gada 28. aprīlī, kas pazīstama kā Daimoku, Namu Mjōhō Renge Kjō, pauž viņa ticību Lotosa Sūtrai.

Jau kopš agrīnā attīstības posma Ničirens iesaistījās sīvā polemikā, kritizējot Budisma mācības, kuras mācīja citas viņa laika sektas, un šī prakse turpinājās un pieņēmās spēkā visu viņa dzīvi.

Lai gan Ničirens pieņēma Tendai teorētiskās konstrukcijas par "Sākotnējo Apskaidrību" un "Budas stāvokļa sasniegšanu pašreizējā dzīvē", viņš uzstāja, ka abi jēdzieni ir jāuzskata par praktiskiem un realizējamiem ikdienas dzīves konkrētajā realitātē.

Viņš strīdējās ar citām sava laika Budisma skolām, kas uzsvēra transcendenci pār imanenci.

Ničirena uzsvars uz "savu spēku" (jpn. dži-riki) lika viņam asi kritizēt Honenu un viņa Tīrās Zemes Budisma skolu, jo tā sludināja tikai ekskluzīvu paļaušanos uz Amidas Budas glābjošo spēku, kas noveda pie "atkarības no cita". (Jpn. ta-riki).

Papildus kritikai pret Tīrās Zemes Budismu, viņš vēlāk paplašināja polemiku, izsakot kritiku par Dzen, Šingon un Ricu (Risšū) sektām:

Šīs 4 kritikas vēlāk kopā tika sauktas par viņa "4 kritikām".

Vēlāk savos rakstos Ničirens atsaucās uz savām agrīnajām Tīrās Zemes mācību ekseģēzēm kā tikai sākumpunktu polemikai pret ezotēriskajām mācībām, kuras viņš uzskatīja par daudz nozīmīgāku problēmu.

Papildinot savu kritiku par ezotērisko Šingon, Ničirens rakstīja detalizētus nosodījumus par Tendai skolu, kas bija atteikusies no Lotosa Sūtras ekskluzivitātes un iekļāvusi savā programmā ezotēriskas doktrīnas un rituālus, kā arī ticību Amidas Budas glābjošajam spēkam.

Viņa sludināšanas auditorija karjeras gaitā paplašinājās:

No 1253. līdz 1259. gadam viņš sludināja un pievērsa cilvēkus, galvenokārt piesaistot vidēja un zemāka ranga samurajus un vietējos zemes īpašniekus, kā arī diskutēja ar priesteriem, kas dzīvoja Tīrās Zemes tempļos.

Tomēr 1260. gadā viņš mēģināja tieši reformēt sabiedrību kopumā, iesniedzot Kamakuras Šogunāta līderim Hodžo Tokijori traktātu ar nosaukumu "Risšo Ankokuron" ("Pareizās Mācības Pasludināšana Mieram uz Zemes "):

Tajā viņš citēja fragmentus no Ninnō-gjō (Labā Valdnieka), Jakuši (Medicīnas Buda, Bhaišadžjaguru), Daidžuku (Lielā kolekcija, Mahāsamnipāta) un Konkōmjō (Zeltainās Gaismas (Suvarņaprabhāsa)) Sūtrām.

Balstoties uz Tendai uzskatiem par cilvēka un zemes nedualitāti, Ničirens apgalvoja, ka cilvēku reliģiskās prakses patiesība un efektivitāte izpaudīsies viņu zemes un sabiedrības ārējos apstākļos.

Tādējādi viņš saistīja sava laikmeta dabas katastrofas ar nācijas pieķeršanos zemākajām mācībām, paredzēja ārvalstu iebrukumu un iekšēju sacelšanos un aicināja atgriezties pie patiesās dharmas, lai aizsargātu valsti.

Lai gan Budisma loma "sargāt valsti" tajā laikā Japānā bija labi zināma, šajā darbā Ničirens skaidri norādīja, ka valsts vadība ir tieši atbildīga par zemes drošību.

6. Vidējais posms: 1261.–1273

Savas karjeras vidusposmā, publiski un skaļi atspēkojot citas reliģiskās skolas, Ničirens izraisīja valsts valdnieku un viņa kritizēto sektu priesteru dusmas.

Rezultātā viņš tika pakļauts vajāšanai, ieskaitot 2 slepkavības mēģinājumus, galvas nociršanas mēģinājumu un 2 izsūtīšanas.

Viņa 1. trimda uz Idzu pussalu (1261–1263) pārliecināja Ničirenu, ka viņš "lasa Lotosa Sūtru ar ķermeni",

piepildot 13. nodaļā (Stingrība) pareģoto, ka aizstāvjus vajās nezinoši laicīgie cilvēki, ietekmīgi priesteri un viņu draugi augstos amatos.

Ničirens sāka apgalvot, ka valsti un tās iedzīvotājus var aizsargāt, "lasot Lotosa Sūtru ar ķermeni", nevis tikai pētot tās tekstu, lai iegūtu burtisko nozīmi.

Ničirens apgalvoja, ka Lotosa Sūtras lasīšana ar ķermeni ietver sevī 4 aspektus:

1) Šākjamuni Budas dzīvās klātbūtnes apzināšanās:

Viņš apgalvoja, ka "Lotosa Sūtras lasīšana ar ķermeni" ir līdzvērtīga nonākšanai paša Budas klātbūtnē, tūlītējā, pieredzē balstītā un nepastarpinātā veidā.

Šeit Ničirens atsaucās uz sākotnējo Budu, kas atklāts Lotosa Sūtras 16. nodaļā ("Tā Nākošā dzīves ilgums"), kurš mūžīgi parādās un iesaistās cilvēciskos notikumos, lai glābtu dzīvās būtnes no viņu nelaimīgā stāvokļa.

2) Viens satur visu. Ničirens turpināja attīstīt Tientai doktrīnu par "3000 lietu vienā domas mirklī":

Katra doma, vārds vai darbība sevī satur visas 3000 lietas; tāpēc izlasot pat vienu sūtras vārdu, tajā ir ietverta visu Budu mācība un nopelni.

Namu Mjōhō Renge Kjō recitācija, pēc Ničiren domām, ir konkrēts līdzeklis, ar kuru vienā domas mirklī tiek aktivizēts "3000 lietu vienā domas mirklī" princips, un tas nodrošina Apskaidrības sasniegšanu, kā arī dažāda veida pasaulīgu labumu saņemšanu.

3) Šeit un tagad: Ničirens uzskatīja, ka sūtras lasījumam ar ķermeni ir jābūt atbilstošam laikam, vietai un sava laika notikumiem.

Ničirens ļoti labi apzinājās savas valsts sociālos un politiskos satricinājumus un cilvēku garīgo apjukumu Mācības Pēdējās Dienās.

4) Vislielākā nopietnība:

Patiesiem praktizētājiem ir jāiet tālāk par mentālajiem vai verbālajiem vingrinājumiem un aktīvi jāiestājas un jāprotestē pret dominējošajiem uzskatiem un filosofijām, kas noniecina Lotosa Sūtras vēstījumu.

Ničirens rādīja piemēru un bija gatavs atdot savu dzīvību, lai to izplatītu un realizētu.

Viņa 3 gadus ilgā trimda uz Sado salu izrādījās vēl viens būtisks pagrieziena punkts Ničirena domāšanā:

Šeit viņš sāka zīmēt Gohondzonu un uzrakstīja vairākus svarīgus darbus, kuros viņš apgalvoja, ka iesākumā viņš darbojies kā Bodhisatva, Kas Nekad Nenoniecina, kurš aprakstīts Lotosa Sūtras 20 nodaļā, un vēlāk kā Augstāko Prakšu Bodhisatva, Zemes Bodhisatvu līderis.

Savā darbā Patiesais Godināšanas Objekts viņš identificēja sevi darbojamies Sākotnējā Budas lomā, kā vienotu ar Mūžīgo Mācību, kuru iemieso sevī mantra Namu Mjōhō Renge Kjō, kuru viņš fiziski iezīmēja Gohondzona mandalā.

Tas ir aprakstīts kā tāds, kas sevī iemieso to pašu garīgo stāvokli jeb sasniegumu, kuru viņš bija sasniedzis, tikai fiziskā godināšanas un pielūgsmes objektā, lai citi arī varētu sasniegt līdzvērtīgu Apskaidrības stāvokli.

Šajā laikā Daimoku kļuva par līdzekli, lai tieši saskartos ar Budas Apskaidrību.

Savu darbu Acu Atvēršana viņš noslēdz ar deklarāciju:

Es būšu Japānas pīlārs;
Es būšu Japānas acis;
Es būšu Japānas ietvars.
Šie solījumi lai paliek neaizskarami!

Viņa domāšana tagad gāja tālāk par teorijām par karmisko atmaksu vai Lotosa Sūtras kā aizsargājoša spēka solījumiem. Drīzāk viņš pauda apņemšanos piepildīt savu misiju, neskatoties uz sekām:

Viņš apgalvoja, ka visiem viņa mācekļiem vajadzētu garīgi līdzināties viņam un darboties tāpat kā viņam, lai palīdzētu visiem cilvēkiem atklāt savu iekšējo Budas dzīvi, pat ja tas nozīmē, ka jāsastopas ar milzīgiem izaicinājumiem.

7. Noslēguma posms: 1274–1282

Ničirena mācības savu pilno briedumu sasniedza 1274.–1282. gadā, kad viņš dzīvoja askētiskos apstākļos Minobu Kalnā, kas atrodas mūsdienu Jamanaši prefektūrā:

Šajā laikā viņš veltīja savu uzmanību mācekļu apmācībai, sagatavoja lielāko daļu Gohondzonu altārgleznojumus, kurus viņš nosūtīja saviem sekotājiem, un sarakstīja darbus, kas veido pusi no viņa esošajiem rakstiem, tostarp 6 traktātus, kurus viņa sekotājs Nikko klasificēja kā vienus no viņa 10 vissvarīgākajiem darbiem.

1279. gadā notika tā dēvētā "Acuharas vajāšana", kuras laikā notika valdības vajāšana pret Ničirena sekotājiem:

Ničirena vēstules šajā laikā atklāj pārliecinošu un labi informētu līderi, kurš sniedza detalizētus norādījumus saviem sekotājiem, izmantojot mācekļu tīklu, kas kalpoja kā ziņneši starp Minobu un citiem Japānas reģioniem.

Savas karjeras iepriekšējā posmā, no 1261. līdz 1273. gadam, Ničirens izturēja un pārvarēja daudzus pārbaudījumus, kas bija vērsti pret viņu personīgi, tostarp slepkavības mēģinājumus, nāvessoda mēģinājumu un 2 izsūtīšanas, tādējādi "lasot Lotosa Sūtru ar ķermeni":

Pēc viņa vārdiem, tādā veidā viņš apstiprināja Lotosa Sūtras 13. nodaļu ("Stingrība"), kurā Bodhisatvu pulks sola stāties pretī daudziem pārbaudījumiem, kas sekos, kad Sūtra tiks atbalstīta un izplatīta Ļaunuma Laikmetā, kas nāks pēc Budas aiziešanas:

- apmelošanai un ļaunprātībām; uzbrukumiem ar zobeniem un nūjām; karaļu, ministru un cienījamu mūku naidam; un atkārtotai izraidīšanai.

Tomēr 2 gadījumos vajāšanas bija vērstas pret viņa sekotājiem:

Pirmkārt, 1271. gadā saistībā ar Ničirena arestu un nāvessoda mēģinājumu, kā arī viņa turpmāko izsūtīšanu uz Sado salu, daudzi viņa mācekļi tika arestēti, padzīti vai valdība konfiscēja viņiem zemi.

Toreiz, Ničirens rakstīja, lielākā daļa atteicās no savas ticības, lai izvairītos no valdības darbībām.

Turpretī Acuharas epizodē tika arestēti un spīdzināti 20 laicīgie sekotāji - zemnieki un strādnieki - uz apšaubāmu apsūdzību pamata; visbeidzot 3 no viņiem tika sodīti ar nāvi. Taču šoreiz neviens neatteicās no savas ticības.

Daži no viņa ievērojamiem sekotājiem arī citos valsts reģionos tika vajāti, taču arī tie saglabāja savu ticību.

Lai gan Ničirens atradās Minobu pilsētā, tālu no vajāšanas vietas, Fudži rajonā mūsdienu Šidzuokas Prefektūrā, Ničirens atbalstīja savu kopienu, saskaroties ar ievērojamu apspiešanu, izmantojot izsmalcinātus juridiskus un retoriskus līdzekļus.

Viņš arī guva plašu atbalstu no viņa audzināto vadošo mūku un laju mācekļu tīkla, daži no kuriem arī piedzīvoja vajāšanu no valdības puses.

Visu notikumu laikā viņš uzrakstīja saviem mācekļiem daudz vēstuļu, kurās viņš sniedza kontekstu notikumiem, kas risinās, apgalvojot, ka smagajiem pārbaudījumiem ir liela nozīme.

Demonstrējot savu stingro nostāju pratināšanā, Acuharas zemnieki bija pierādījuši savu ticību Ničirena acīs, pēc viņa domām, no "nezinošiem cilvēkiem" kļūstot par ticīgajiem, kas vienlīdz pelnījuši "Lotosa Sūtras praktizētāju" vārdu, tāpat kā viņš pats.

Šajā laikā Ničirens uzzīmēja 114 mandalas, kuras ir saglabājušās mūsdienās, no kurām 49 ir identificētas kā veltītas atsevišķiem laicīgajiem sekotājiem un kuras, iespējams, ir kalpojušas lai padziļinātu saikni starp skolotāju un mācekli.

Turklāt tika uzrakstītas dažas ļoti lielas mandalas, kuras acīmredzot bija paredzētas izmantošanai pulcēšanās vietās, kas liecina par kāda veida kopienas struktūras esamību.

Acuharas Vajāšana arī deva Ničirenam iespēju labāk definēt, kādam jābūt Ničiren Budismam:

Viņš uzsvēra, ka lielu pārbaudījumu pārvarēšana ir daļa no Lotosa Sūtras prakses; lielās Acuharas vajāšanas nebija karmiskas atmaksas rezultāts, bet gan vēsturiska Budisma Dharmas izplešanās.

Neskaidrais "vienīgais patieso Ratu labums", kuru viņš aizstāvēja Risšo Ankokuron, tagad ieguva galīgo formu kā Lotosa Sūtras Daimoku jeb Nosaukums, kuru viņš raksturoja kā Lotosa Sūtras mācības sirdi.

Viņš tagad apgalvoja, ka tas ir paslēpts 16. nodaļas ("Tathāgatas Mūža Ilgums") dziļumos, nekad agrāk netika atklāts, bet Buda bija paredzējis to atklāt tikai un vienīgi Pēdējās Dharmas laikmeta sākumā.

8. Ničirena raksti

Ničirens bija ražīgs rakstītājs, un saglabājušās daudzas viņa rakstītās uzrunas un vēstules viņa sekotajiem, kā arī daudzas grāmatas, kurās sīki izklāstīti viņa uzskati par pareizo prakses veidu Pagrimuma Laikmetā (Mappo);

tajās izklāstīti viņa uzskati par citām Budisma skolām, it īpaši tām, kuras bija ietekmīgas viņa dzīves laikā; un sniegtas viņa interpretācijas par Budisma mācībām, kuras bijušas pirms viņa.

Viņa kopotie raksti ir pazīstami ar nosaukumu Gošo vai Ničiren ibun.

No 162 vēsturiski identificētajiem Ničiren sekotājiem 47 bija sievietes:

Daudzi viņa raksti bija veltīti sievietēm sekotājām, kuros viņš izrāda spēcīgu empātiju pret viņu grūtībām un pastāvīgi uzsvēra Lotosa Sūtras mācību, ka visi cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes, var kļūt Apskaidroti, tādi kādi viņi ir. Viņa vārdi ir iejūtīgi un laipni, kas atšķiras no neiecietīgā tēla, kā viņu attēlojuši kritiķi.

Kuri no šiem rakstiem, ieskaitot Ongi Kuden (mutiski nodotās mācības), tiek uzskatīti par autentiskiem vai apokrifiskiem, ir diskusiju jautājums dažādās mūsdienu Ničiren Budisma skolās.

Viņa traktāts Risšo Ankokuron, kas mūsdienās glabājas Šočudzan Hokekjo-dži templī, ir viens no Japānas nacionālajiem dārgumiem.