Theravādas Budismā Pāļi Kanons ir augstākā autoritāte attiecībā uz to, kas veido Dharmu (Budas Mācības Patiesību) un Sanghas (mūku un mūķeņu kopienas) organizāciju.
TripitakasSūtru un Vinajas sadaļu saturs ievērojami pārklājas ar Āgamām, paralēlajām kolekcijām, kuras izmanto citas Indijas Budisma skolas, un kuras tiek saglabātas ķīniešu valodā un daļēji sanskritā, prākritā un tibetiešu valodā, kā arī ar dažādām citu skolu Vinajām.
Pamatojoties uz to, abus šos tekstu komplektus pētnieki parasti uzskata par senākajiem un autoritatīvākajiem agrīnā Budisma tekstiem.
Tiek arī uzskatīts, ka liela daļa Pāļi Kanona, kas joprojām tiek izmantota Theravādas kopienās, tika mācīta Šrīlankā jau Ašokas valdīšanas laikā (3.gs. p.m.ē.).
Vairākus gadsimtus teksti tika nodoti tālāk mutvārdu tradīcijā (kā vairums reliģisko tekstu tajos laikos), bet mūsu ēras 1 gadsimtā, pēc 4. Budistu Koncila Šrīlankā, tika nolemts tekstus pierakstīt, lai grūtajos karu un bada laikos saglabātu tekstus nākamajām paaudzēm.
Theravāda bija viena no pirmajām Budistu skolām, kura nolēma pierakstīt pilnībā visu savu Kanonu.
Liela daļa no Pāļi Kanona materiāla nesatur neko specifiski "Theravādas", bet tas bija mācību krājums, ko šīs skolas piekritēji saglabāja no agrīnās, pirms-sektu mācības.
Iespējams, ka Theravādīni kādu laiku ir pievienojuši tekstus Kanonam, tādus kā autoritatīvus komentārus un tamlīdzīgus, taču šķiet, ka tie nav sagrozījuši to, ko viņi jau bija mantojuši no agrākiem laikiem.
Pāļi Tripitaka sastāv no 3 daļām:
Vinaja Pitakas
Sutta Pitakas
Abhidhamma Pitakas
Tiek uzskatīts, ka Abhidhamma Pitaka ir vēlāks papildinājums pirmajām 2 Pitakām, kas, pēc daudzu pētnieku domām, bija vienīgās 2 Pitakas 1. Budistu Koncila laikā. Pāļi Abhidhamma netika atzīta ārpus Theravādas skolas.
Tripitaka sastāv no 45 sējumiem Taju valodā, 40 Birmiešu valodā un 58 Singāļu valodā, un pilns Tripitakas komplekts parasti tiek glabāts savā (vidēja izmēra) skapī.
2. Vinaja un Abhidhamma
Theravādas Budisms
Tā kā liela daļa Sūtru materiālu pārklājas ar citu Budistu tradīciju Sūtru kolekcijām, tieši Vinaja (klostera disciplīna) un Abhidhamma ir raksturīgākie Theravādas Budisma formālie aspekti, kas ir unikāli Theravādai.
Vibhadžavādas skola ("analītiķi"), Sthāviras skolas atzars, no kura sākās Theravāda, atšķīrās no citām agrīnajām Budisma skolām dažādos jautājumos:
Atšķirības radās sistematizējot Budisma mācības, kas tika saglabātas dažādu skolu Abhidharmās.
Theravādas skolas unikālās doktrinārās nostājas ir izklāstītas tā dēvētajā Abhidhamma Pitakā, kā arī vēlākajos Pāļi komentāros (Atthakathā) un apakškomentāros (tīkā).
Šīs Kanoniskās un komentāru literatūras apjoma dēļ Pāļi tradīcija attīstīja rokasgrāmatu un doktrināro kopsavilkumu tradīciju, no kurām visietekmīgākās ir Višudhimagga un Abhidhammattha-sangaha.
Pāļi Abhidhamma ir "Budas doktrīnas atkārtots formulējums stingri formalizētā valodā ... kurš, kā uzskata, veido konsekventu filosofijas sistēmu".
Tās mērķis nav Budisma mācību empīriska pārbaude, bet gan "izveidot Budas izteikumu Sūtrās pareizu interpretāciju, lai ar nevainojamu precizitāti izklāstītu viņa "sistēmu".
Tā kā Abhidhamma koncentrējas uz dzīvo būtņu iekšēji pārdzīvotās pieredzes un apziņas nodomu struktūras analīzi, daudzi pētnieki, tādi kā Ņānaponika, Bhikkhu Bodhi un Aleksandrs Pjatigorskis, sistēmu bieži ir salīdzinājuši ar sava veida fenomenoloģisko psiholoģiju.
Theravādas skola tradicionāli ir pieņēmusi doktrināru nostāju, ka Kanonisko Abhidhammas Pitaku patiesībā mācīja pats Buda.
Turpretī mūsdienu pētnieki parasti uzskata, ka Abhidhammas teksti ir datēti ar 3. gadsimtu p.m.ē.:
Tomēr agrīnie Abhidhammas teksti attīstījās no ekseģētiskā un katehētiskā darba, kurā tika izmantoti doktrīnu saraksti, kas atrodami Sūtrās, kurus sauc par Mātrikām.
3. Nekanoniskā literatūra
4.–5. gadsimtā Buddhaghoša Thera uzrakstīja lielai Tripitakas daļai pirmos Pāļi komentārus (kas bija balstīti uz daudz senākiem manuskriptiem, galvenokārt vecajā singāļu valodā), tostarp komentārus par Nikājām un viņa komentārus par Vinaju, Samantapāsādikā.
Buddhaghoša tos rakstīja kā daļu no Mahāvihāras tradīcijas Šrīlankā, tradīcijas, kura vēlāk, pēc 12. gadsimta, dominēja uz salas un visā Theravādas pasaulē.
Pēc viņa daudzi citi mūki ir sarakstījuši dažādus tekstus, kas ir kļuvuši par Theravādas mantojuma daļu. Šiem tekstiem nav tādas autoritātes kā pašai Tripitakai, lai gan BuddhaghošasVišudhimagga ir komentāru tradīcijas stūrakmens.
Vēl viens svarīgs Theravādas literatūras žanrs ir īsākās rokasgrāmatas un kopsavilkumi, kuri kalpo kā ievadi un mācību ceļveži lielākiem komentāriem:
Divi no ietekmīgākajiem kopsavilkumiem ir Sāriputtas TherasPāļi-muttaka-Vinaja-viničaja -Sangaha, kopsavilkums Buddhaghošas Vinajas komentāriem un AnuruddhasAbhidhammattha-sangaha (Abhidhammas rokasgrāmata).
Pāļi teksti un valoda daudziem Theravādīniem ir simboliski un rituāli svarīgi;
Tomēr vairums cilvēku, visticamāk, apgūst Budisma mācību izmantojot literatūru savas tautas valodā, mutvārdu mācības, sprediķus, mākslu un izrādes, kā arī filmas un interneta medijus.
Nacionālajās valodās ir daudz vairāk Theravādas literatūras nekā Pāļi valodā.
Nozīmīgs Theravādas literatūras žanrs gan Pāļi, gan tautas valodās ir Džātakas, stāsti par Budas pagātnes dzīvēm:
Tie ir ļoti populāri visās sabiedrības daļās un tiek atveidoti visdažādākajos mediju formātos, sākot no karikatūrām līdz augstākajai literatūrai. Vessantara Džātaka ir viena no populārākajām Džātakām.
Theravādas Budisti uzskata, ka liela daļa no tiem tekstiem, kas atrodami ķīniešu un tibetiešu Mahājānas rakstu krājumos, ir Apokrifi, tas nozīmē, ka tie nav autentiski Budas vārdi.
4. Pētījumi (parijatti)
Theravāda tradicionāli sevi apzīmē kā Vibhadžavādu - "Analīzes Mācību":
Šī doktrīna apgalvo, ka Izpratnei ir jāveidojas no mācekļa pieredzes, zināšanu pielietojuma un kritiskas spriestspējas.
Tomēr Theravādīnu skolas svētie raksti uzsver arī gudro skolotāju doto padomu ievērošanu, šādu padomu un savas pieredzes izvērtēšanu uzskatot par 2 pārbaudījumiem, pēc kuriem jāvērtē prakse.
Tomēr savā praksē lielākā daļa Theravādīnu un citu tradīciju ticīgo Budistu, tostarp mūku un mūķeņu, ir koncentrējušies uz morālās uzvedības pilnveidošanu, Budas mācību (dharmas) saglabāšanu un labās karmas iegūšanu, kas rodas no dāsnas ziedošanas.
5. Pamata doktrīnas
Theravādas doktrīnas pamati ir ietverti Pāļi Kanonā, kas ir vienīgais pilnīgais agrīno Budistu tekstu krājums, kas saglabājies klasiskā indiešu valodā.
Šīs idejas ir līdzīgas citu agrīnā Budisma skolu mācībām, kā arī Mahājānas tradīcijām. Tās ietver tādus galvenos jēdzienus kā:
Vidusceļš
4 Cēlās Patiesības
Cēlais 8 Posmu Ceļš
3 Esamības Pazīmes (nepastāvība, ciešanas, ne-Es)
5 Sastāvdaļas
Atkarīgā Izcelsme
Karma un pārdzimšana
Dhjāna
37 Nosacījumi, kas ved uz Apskaidrību
Klešas (mentālās nepilnības) un Āsravas
Avidja (nezināšana)
Nirvāna
Prakse (pratipatti)
6. Tekstuālais pamats
Pāļi Kanonā Budisma prakses Ceļš (mārga) jeb Veids (Pratipāda) ir aprakstīts dažādos veidos; viena no visplašāk izmantotajām shēmām Theravādā ir Cēlais 8 Posmu Ceļš:
Svētais teica:
Un kas, mūki, ir Cēlais 8 Posmu Ceļš?
- Pareizi Uzskati, Pareizi Nodomi, Pareiza Valoda, Pareiza Rīcība, Pareizs Dzīvesveids, Pareiza Piepūle, Pareiza Uzmanība, un Pareiza Koncentrēšanās.
/Magga-vibhanga Sūtra/
Cēlo 8 Posmu Ceļu var apkopot arī kā 3 cēlās disciplīnas:
Šīla (morālā uzvedība jeb disciplīna),
Samādhi (meditācija jeb koncentrēšanās)
Pradžņa (izpratne jeb gudrība).
Theravāda ortodoksija pieņem 7 attīrīšanās posmus, kā norādīts Višudhimaggā, kā pamatnostādnes ceļam pa kuru ir jāiet.
Višudhimagga, Singāļu Theravādas doktrīnas apkopojums, kuru 5. gadsimtā uzrakstīja Buddhaghoša, kļuva par ortodoksālu vēstījumu par Theravādas ceļu uz atbrīvi Šrīlankā pēc 12. gadsimta, un šī ietekme izplatījās citās Theravādas tautās.
Tā māca secību no 7 attīrīšanās pakāpēm, 3 sadaļās:
1) 1. sadaļā (1. daļā) ir izskaidroti disciplīnas noteikumi un metode, kā atrast pareizo templi praksei vai kā satikt labu skolotāju.
2) 2. sadaļa (2. daļa) apraksta Šamathas (miera) praksi, objektu pēc objekta (kammatthāna 40 tradicionālo meditāciju objektu sarakstu). Tajā minēti dažādi Samādhi posmi.
3) 3. sadaļa (3.–7. daļa) ir apraksts par 5 Skandhām, Ājatanām, 4 Cēlajām Patiesībām, Atkarīgo Izcelsmi un Vipassanas (izpratnes) praksi, attīstot gudrību. Tā uzsver dažādus zināšanu veidus, kuri rodas no prakses. Šī daļa demonstrē lielu analītisko iedziļināšanos, kas raksturīga Budisma filosofijai.
Šī pamata shēma ir balstīta uz 3 veidu disciplīnu:
Uzsvars tiek likts uz 3 Esamības Pazīmju izpratni, kas likvidē Nezināšanu. Izpratne iznīcina 10 Samsāras Važas un noved pie Nirvānas.
Theravādīni uzskata, ka katrs indivīds ir personīgi atbildīgs par savas pamošanās un atbrīvošanās sasniegšanu, katrs ir atbildīgs par savu Karmu (darbību un sekām).
Nepastarpinātajā pieredzē un personīgajā izpratnē iegūto zināšanu pielietošana ir vairāk uzsvērta nekā Budas atklātie uzskati par esamības dabu.
7. Morālā uzvedība
Šīla, kas apzīmē tikumīgu uzvedību, galvenokārt tiek definēta kā Pareiza Valoda, Pareiza Rīcība un Pareizs Dzīvesveids.
To galvenokārt saprot ar Karmas doktrīnas palīdzību:
Theravādā cilvēka iepriekšējās apzinātās darbības spēcīgi ietekmē viņa pašreizējo pieredzi. Neatkarīgi no tā, kādas darbības tiks ar nodomu veiktas, tām būs nākotnē sekas, gan šajā, gan turpmākajās dzīvēs.
Nodoms ir Karmas jēdziena pamatā. Darbībām, kas veiktas ar labiem nodomiem, pat ja tām ir slikti rezultāti, nebūs negatīvu karmisku seku.
Vairāki priekšrakstu kopumi vai morāles mācības (sikkhāpada) māca Pareizu Rīcību:
Pēc Patvēruma 3 Dārgakmeņos pieņemšanas, Theravādas laji parasti pieņem 5 Solījumus (uz mūžu vai uz ierobežotu laiku) mūka klātbūtnē.
Tāpat laji dažreiz pieņem paplašināto 8 Solījumu kopumu, kas ietver šķīstību, it īpaši īpašos gadījumos, piemēram, reliģiskajos svētkos.
Labu darbu veikšana ir vēl viena svarīga Theravādas ētikas iezīme. Tiek uzskatīts, ka šādi rīkojoties, tiek gūti nopelni (puņja), kas nodrošina labāku pārdzimšanu.
"10 Pareizās Darbības" ir izplatīts labo darbu saraksts:
1.Dāsnums (Dāna); Tas parasti ietver mūku nodrošināšanu ar "4 rekvizītiem": pārtiku, apģērbu, pajumti un zālēm; tomēr došana trūcīgajiem lajiem arī ir uzskatāma par Dānu.
2.Morālā uzvedība (Šīla); 5 Solījumu ievērošana un atturēšanās no ļaunām darbībām.
3.Meditācija (bhāvanā).
4.Godbijība vai Cieņa pret cieņu pelnījušajiem; izrādot atbilstošu cieņu, jo īpaši pret Budu, Dharmu un Sanghu, kā arī senioriem un vecākiem. Parasti to dara, saliekot rokas Aņdžali Mudrā un dažreiz paklanoties.
5.Kalpošana vai Brīvprātīga palīdzība citiem; rūpes par citiem.
6.Dalīšanās Nopelnos; labu darbu veikšana kāda mirušā labumam vai visu būtņu labumam.
7.Prieks par citu nopelniem, tas ir izplatīts kopējos pasākumos.
8.Dharmas klausīšanās vai studēšana.
9.Dharmas sludināšana; Dharmas dāvana tiek uzskatīta par visaugstāko dāvanu.
10. Savu uzskatu labošana; galvenokārt par 4 Cēlajām Patiesībām un 3 Esamības Pazīmēm.
8. Meditācija
Meditācija (Pāļi: Bhāvanā, burtiski "Audzināšana" jeb kultivēšana) nozīmē pozitīvu prāta pilnveidošanu.
Theravādas Budistu meditācijas prakse mēdz būt dažāda veida pēc tehnikas un objektiem:
Šobrīd pastāv arī dažādas Theravādas meditāciju prakses tradīcijas, piemēram, Birmas Vipassanas tradīcija, Taizemes Meža Tradīcija, ezotēriskā Borān Kammatthāna ('senās prakses'), Birmas Veikza tradīcija, Dhammakājas meditācija un Rietumu Izpratnes Meditācijas kustība.
Theravādas Budistu meditāciju prakses jeb bhāvanās (pilnveidošanās) ir iedalītas 2 plašās kategorijās:
a)Šamatha bhāvanā (miera)
b)Vipassanā bhāvanā (izziņas, izpratnes).
Sākotnēji tās attiecās uz meditāciju efektiem vai īpašībām, bet pēc Buddhaghošas laika tās attiecās arī uz 2 atšķirīgiem meditāciju veidiem vai ceļiem (Jānām).
Šamatha (miers) sastāv no meditāciju metodēm, kurās prāts ir vērsts uz vienu objektu, domu vai mantru, kas ved uz Samādhi:
Tradicionālajā Theravādā to uzskata par pamatu Vipassanai (izpratnei).
Theravādas tradīcijā, jau Pāļi Nikājās, 4 Dhjānas tiek uzskatītas par Šamathas praksi. Astotais un pēdējais 8 Posmu Ceļa solis, Pareiza Koncentrēšanās, bieži tiek definēta kā 4 Dhjānas:
Pāļi Nikājās Dhjānas ir aprakstītas kā tādas, kas pastāvējušas jau pirms Budas Apskaidrības, kā metodes kuras viņu padarīja par Apskaidrotu būtni.
Tomēr Dhjānas kā vienvirziena koncentrēšanās un mierīgas iedziļināšanās interpretācija var būt vēlāka interpretācija, kurā tika zaudēts sākotnējais Dhjānas mērķis.
Vipassanā (izpratne, skaidrs redzējums) attiecas uz praksēm, kuru mērķis ir attīstīt iekšējo izpratni vai zināšanas par fenomenu (dharmu) dabu,
- jo īpaši par dukkha, anātmana un anitjas raksturu, pazīmēm kuras tiek uzskatītas par universāli piemērojamām visām saliktajām parādībām (samskāra-dharmām).
Vipassanu raksturo arī kā izpratni par Atkarīgo Izcelsmi, 5 sastāvdaļām, sajūtu valstībām un 4 Cēlajām Patiesībām:
Tai ir veltīta galvenā uzmanība mūsdienu Birmas Vipassanas kustībā. Rietumvalstīs to papildina 4 Brahmavihāru, Brahmas Mājvietu, mīlošas labestības un līdzcietības attīstība.
Vipassanas prakse sākas ar sagatavošanās posmu, Šīlas praksi, tikumību, atteikšanos no pasaulīgām domām un iekārēm.
Pēc tam praktizētājs nodarbojas ar Ānāpānasati, Uzmanīgas Elpošanas praksi, kas Satipatthāna Sūtrā aprakstīta kā došanās uz mežu, sēdēšana zem koka, un tad vienkārša elpas vērošana:
Ja elpa ir gara, mēs atzīmējam, ka elpa ir gara, ja elpa ir īsa, mēs atzīmējam, ka elpa ir īsa.
Saskaņā ar "Jauno Birmas Metodi" praktizētājs pievērš uzmanību jebkuram mentālam vai fiziskam fenomenam kas parādās, iesaistot Vitarku, atzīmējot vai nosaucot fiziskās un garīgās parādības ("elpošana, elpošana"), neiesaistoties ar parādību tālākā diskursīvā dialogā.
Pamanot fizisko un mentālo fenomenu parādīšanos, meditētājs saprot, kā sajūtu iespaidi rodas no sajūtu orgānu kontakta ar fiziskiem un mentāliem fenomeniem, kā aprakstīts 5 Skandhās un Pratītja Samutpādā (Atkarīgajā Izcelsmē).
Praktizētājs arī izprot pastāvīgās izmaiņas, kas saistītas ar elpošanu, un uzmanības parādīšanos un izbeigšanos.
Šo atzīmēšanu pavada refleksija par cēloņsakarībām un citām Budisma mācībām, kas noved pie izpratnes par dukkha, anātmanu un anitju.
Kad 3 Pazīmes ir tikušas apjēgtas, refleksija atkāpjas, un atzīmēšanas process paātrinās, atzīmējot fenomenus vispārīgi, nenosaucot tos vārdā.
Saskaņā ar Vadžiraņāņas Mahātheras teikto, saskaņā ar Pāļi Kanonu, tas, vai cilvēks uzsāk praksi, izmantojot Šamathu vai Vipassanu, parasti tiek uzskatīts par atkarīgu no cilvēka temperamenta:
Saskaņā ar Vadžiraņāņas Mahātheras teikto, parasti tiek uzskatīts, ka pastāv 2 veidu indivīdi:
Tie, kam ir kaislīgs raksturs (jeb tie, kuri uzsāk ceļu dēļ Ticības), sasniedz Arahanta stāvokli praktizējot Šamathu un pēc tam Vipassanu.
Skeptiski noskaņotie (kuri uzsāk ceļu dēļ Gudrības vai Intelekta), sasniedz Arahanta stāvokli praktizējot Vipassanu un pēc tam Šamathu.
9. Meditācijas mērķi
Tradicionāli prakses galvenais mērķis ir sasniegt gan ikdienišķo un gan pārpasaulīgo gudrību:
Ikdienas gudrība ir izpratne par 3 Esamības Pazīmēm. Šīs atziņas attīstība noved pie 4 pārpasaulīgajiem ceļiem un to augļiem, šie pārdzīvojumi rodas no tiešas Nirvānas uztveres.
Pārpasaulīgā (lokuttara) Gudrība attiecas uz to, kas atrodas aiz Samsāras pasaules robežām.
Neskaitot Nirvānu, pastāv vēl vairāki iemesli, kuru dēļ Theravādas Budisms iesaka nodarboties ar meditāciju, tādi kā laba pārdzimšana, pārdabiskas spējas, baiļu pārvarēšana un briesmu novēršana.
Mūsdienu modernie Theravādīni mēdz koncentrēties uz psiholoģiskajiem ieguvumiem un psiholoģisko labklājību.
10. 4 Apskaidrības Līmeņi
Saskaņā ar Theravādas doktrīnu, Atbrīve tiek sasniegta izejot 4 Apskaidrības Līmeņus:
1.Ceļa Uzsācēji: Tie, kas ir likvidējuši 1-3 važas (maldus par patību, šaubas par Mācību un pieķeršanos rituāliem un ceremonijām);
2.Vēlreiz Dzimstošie: Tie, kas ir likvidējuši 1-3 važas un samazinājuši iekāres un naida važas;
3.Ceļa Beidzēji: Tie, kas ir likvidējuši 5 zemākās važas, kas saista būtnes ar sajūtu pasauli;
4.Arahanti: Tie, kas ir sasnieguši Apskaidrību – realizējuši Nirvānu un sasnieguši nemirstības stāvokli – ir brīvi no visām nepilnībām. Viņu Maldi, Iekāres un Naids ir beigušies.
11. Citas prakses
Laji un mūki arī veic dažāda veida reliģiskās prakses gan katru dienu gan Budistu svētku laikā:
Viena no tām ir Budistu svētvietas izveide savās mājās, ar Budas attēlu vai statuju, kur veikt garīgo praksi , līdzīgi kā tas ir tempļos, ar lielajiem altāriem. Šādā svētvietā mēdz kūpināt sveces, vīrakus, dāvināt ziedus un citus priekšmetus.
Cieņas žesti tiek veikti arī Budas tēlu un svētnīcu priekšā, galvenokārt godbijīgā sveicienā ar rokām (Aņdžali mudru) un 5 ekstremitāšu noliekšanu (paņčanga-vandanu).
Budistu recitāciju veidus plaši praktizē gan mūki, gan laji, kas savas svētnīcas priekšā var deklamēt tādus slavenus tekstus kā Patvēruma Pieņemšanu, Metta Sūtru un Mangala Sūtru.
Recitācija var būt arī daļa no Pieminēšanas prakses (Anussati, Anusmriti), kas attiecas uz tādām apceres tēmām kā Budas, Dharmas un Sanghas cildenās īpašības vai 5 ikdienas pieminēšanas objekti. To var darīt kā daļu no ikdienas Pudžas rituāla.
Vēl viena svarīga reliģiskā prakse ticīgajiem ir īpašu reliģisko dienu, kas pazīstamas kā Uposatha, ievērošana, kuru pamatā ir Mēness Fāzes.
Laji parasti ievēro 8 Solījumus, apmeklējot templi vai klosteri, un apņemas visu dienu koncentrēties uz Budisma praksi.
Svarīga prakse ir arī Budistu tekstu studijas (ganthadhura) un mūku vai skolotāju teikto Dharmas sprediķu klausīšanās.
12. Laju un Mūku dzīve
Tradicionāli Theravāda Budisms ir ievērojis atšķirību starp praksi, kas piemērota lajiem, un praksi, ko veic ordinētie mūki (senāk bija atsevišķs prakšu kopums mūķenēm).
Lai gan Theravāda nenoraida pilnībā laju spējas gūt ievērojamus sasniegumus, parasti tām ir mazāka vērība nekā Mahājānas un Vadžrajānas tradīcijās, un Mūku dzīve tiek slavēta kā labākā metode Nirvānas sasniegšanai.
Tomēr uzskats, ka Theravāda atšķirībā no citām Budistu skolām galvenokārt ir Mūku tradīcija, ir ticis apstrīdēts:
Daži Rietumu zinātnieki ir kļūdaini mēģinājuši apgalvot, ka Mahājāna galvenokārt ir reliģija lajiem, bet Theravāda galvenokārt ir mūku reliģija:
Gan Mahājānas, gan Theravādas pamatā ir spēcīgas mūku kopienas, kuru noteikumi ir gandrīz identiski.
Mahājānas Budisma skolas bez pilnībā ordinētu mūku un mūķeņu klosteru kopienām ir salīdzinoši nesenas un netipiskas attīstības tendences, kuru pamatā parasti ir kultūrvēsturiski apsvērumi, nevis atšķirības fundamentālajā doktrīnā.
Gan Mahājāna, gan Theravāda ir definējušas arī skaidru un nozīmīgu vietu laicīgajiem sekotājiem.
Laicīgo Budistu loma tradicionāli galvenokārt ir bijusi saistīta ar darbībām, kuras parasti sauc par Nopelnu Pelnīšanu:
Nopelnu Pelnīšanas aktivitātes ietver pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču ziedošanu mūkiem, ziedojumu veikšanu tempļiem un klosteriem, vīraka dedzināšanu vai sveču aizdegšanu Budas tēlu priekšā un aizsargājošu vai nopelnus pelnošu Pāļi Kanona pantu skaitīšanu.
Daži praktizētāji vienmēr ir izvēlējušies aktīvāku lomu reliģiskajās lietās, vienlaikus saglabājot savu laicīgo statusu:
Noteikti vīrieši un sievietes dažkārt darbojas kā savu tempļu aizgādņi vai aizbildņi, piedaloties tempļa finanšu plānošanā un pārvaldībā.
Citi var brīvprātīgi veltīt ievērojamu laiku, lai apmierinātu vietējo mūku ikdienas vajadzības (gatavojot ēdienu, uzkopjot, uzturot tempļa telpas utt.).
Laju aktivitātes tradicionāli nav aptvērušas Pāļi Svēto Rakstu izpēti vai meditācijas praksi, lai gan 20. gadsimtā šīs jomas ir kļuvušas pieejamākas arī laju kopienai, īpaši Taizemē.
Vairāki Taizemes Meža Tradīcijas vecākie mūki, tādi kā Buddhādasa, Adžāns Mahā Bua, Adžāns Plien Panjapatipo, Adžāns Pasanno un Adžāns Džajasaro, sāka mācīt meditāciju kursus ārpus klostera laicīgajiem mācekļiem.
Adžāns Sumedho, Adžāna Čā māceklis, nodibināja Amaravati Budistu Klosteri Hertfordšīrā, Anglijā, kurā ir retrītu centrs īpaši laju retrītiem.
Eiropā un ASV pastāv vēl vairāki lajiem domāti Retrītu un Meditāciju centri un Klosteri.
13. Laicīgie Budisti
Pāļi valodā termins laicīgajam sekotājam ir Upāsaka un sieviešu dzimuma sekotājai - Upāsika.
Viens no laju sekotāju pienākumiem, kā to mācīja Buda, ir rūpēties par mūka/mūķeņu vajadzībām. Viņiem ir jāpārliecinās, ka mūks/mūķenes necieš no 4 rekvizītu trūkuma:
1. pārtikas, 2. apģērba, 3. pajumtes un 4. zāļu.
Tā kā ne mūkiem, ne mūķenēm nav atļauts strādāt algotu darbu, viņu iztika ir pilnībā atkarīga no lajiem. Apmaiņā pret šo labdarību, no viņiem tiek sagaidīts priekšzīmīgas dzīves paraugs.
Mjanmā un Taizemē klosteris tika un joprojām tiek uzskatīts par mācību vietu. Patiesībā mūsdienās aptuveni puse Taizemes pamatskolu atrodas klosteros.
Klosterī notiekošos reliģiskos rituālus un ceremonijas vienmēr pavada sabiedriskas aktivitātes. Krīzes laikā cilvēki vēršas pie mūkiem, lai saņemtu padomu.
Tradicionāli pieredzējis mūks saka sprediķi 4 reizes mēnesī, Uposathas dienās: kad Mēness aug un dilst, un dienu pirms Jaunā Mēness un Pilnmēness. Arī lajiem šajās dienās ir iespēja apgūt meditāciju no mūkiem.
Arī laicīgais māceklis var sasniegt Apskaidrību — kā Bhikkhu Bodhi atzīmē:
Sūtras un komentāri piemin dažus gadījumus, kad mācekļi laji sasnieguši augstāko mērķi Nirvānu.
Tomēr šādi mācekļi vai nu sasniedz Arahanta stāvokli uz nāves sliekšņa, vai arī iestājas mūku kārtā drīz pēc tā sasniegšanas.
Viņi neturpina dzīvot mājās kā Arahanti mājsaimnieki, jo dzīvošana mājās nav savienojama ar tāda cilvēka stāvokli, kurš ir pārtraucis visas iekāres.
Mūsdienu laikmetā laju mācekļi praktizē meditāciju, apmeklē laju meditācijas centrus un pat tiecas pēc pamošanās:
Šīs tendences stimuls sākās Mjanmā, un to atbalstīja premjerministrs U Nu, kurš pats Jangonā izveidoja Starptautisko Meditāciju Centru (IMC).
Mūsdienu Laji-skolotāji, tādi kā Sajagji U Ba Khins (kurš bija arī Birmas Savienības Galvenais Grāmatvedis), popularizēja meditāciju kā daļu no laju ikdienas rutīnas.
Vēl viena mūsdienu Theravādas attīstība ir tādu laicīgo Budistu asociāciju veidošanās, kuras ir daļēji uzņēmušās sociālā dienesta pienākumus, kas agrāk bija saistīti ar klosteri:
To vidū ir sociālās palīdzības un aktīvistu organizācijas, piemēram, Kolombo Jauniešu Budistu Asociācija, Visas Ceilonas Budistu Kongress, A. T. ArijaratnesSarvodaja Šramadana, Sulaka Sivaraksas dibinātās NVO, piemēram, Santi Prača.
14. Mūku dzīves Aicinājums
Theravādas avoti, kas attiecas uz viduslaiku Šrīlanku (2. gs. p. m.ē. līdz 10. gadsimtam m.ē.), tādi kā Mahāvamsa, liecina, ka mūku lomas Theravādā bieži, kā tika uzskatīts, atradās kaut kur uz skalas starp pilsētas mūkiem (Pāļi: gāmavāsī = ciema cilvēki) vienā galā un lauku meža mūkiem (Pāļi: araņņavasi = meža ļaudis, Nagaravāsī = pilsētas iedzīvotāji, zināmi arī kā Tapassini = askēti), otrā galā.
Mūki, kuri praktizēja askēzes bija pazīstami ar vārdiem Pamsukulikas (lupatu apmetņu nēsātāji) un Araņņikas (meža iemītnieki).
Mahāvamsa piemin meža mūkus, kas saistīti ar Mahāvihāru.
Pāļi Dhammapādas komentārā ir minēts vēl viens dalījums, kas balstīts uz "studiju pienākumu" un "meditāciju pienākumu":
Šis 2. iedalījums tradicionāli tiek uzskatīts par atbilstošu pilsētas-meža iedalījumam, kad pilsētas mūki vairāk koncentrējās uz grāmatu aicinājumu (ganthadhura) vai mācībām (parijatti), savukārt meža mūki vairāk sliecās uz Meditāciju (Vipassanādhura) un Praksi (pratipatti).
Tomēr šī opozīcija nav konsekventa, un pilsētu klosteri bieži ir veicinājuši meditācijas, savukārt mežu kopienas ir radījušas arī izcilus zinātniekus, piemēram, Ņānatiloka dzīvoja Salas Patvērumā.
Mūki-Pētnieki parasti uzņemas Theravādas Pāļi literatūras izpētes un saglabāšanas ceļu.
Meža mūki mēdz būt minoritāte Theravādas Sanghā, kā arī mēdz koncentrēties uz askētismu (Dhūtāngu) un Meditāciju praksi:
Viņi uzskata sevi par dzīvojošiem tuvāk Budas izvirzītajam ideālam, un nereti tos par tādiem uztver arī laji, tomēr viņi bieži vien atrodas organizētā Budisma nomalē un sociālās kārtības perifērijā.
Lai gan šķiet, ka šis iedalījums Theravādas skolā ir pastāvējis jau sen, bet tikai 10. gadsimtā ir ticis pieminēts īpašs Meža Mūku Klosteris, kas minēts kā eksistējošs netālu no Anurādhapuras, un to saukuši par "Tapavānu" (Askētu Mežu).
Pēc tam kad Theravāda izplatījās, šis sadalījums tika pārnests uz pārējo Dienvidaustrumu Āziju.
Mūsdienās lielākajā daļā Theravādas valstu pastāv mežā bāzētas tradīcijas, tostarp Šrīlankas Meža Tradīcija, Taizemes Mežu Tradīcija, kā arī mazāk zināmas meža tradīcijas Birmā un Laosā, tādi kā Birmas Pa Auk Sajadava meža klosteri .
Taizemē meža mūki ir pazīstami kā Fra Thudong (klejojošie askēti) vai Fra Thudong kammatthāna (klejojošie askēti-meditētāji).
15.Ordinācija
Minimālais vecums, lai iesvētītu par Budistu mūku, ir 20 gadi, skaitot no ieņemšanas brīža.
Tomēr zēnus, kas jaunāki par šo vecumu, ir atļauts ordinēt par Jaunākajiem Mūkiem (Sāmaņera), veicot tādu ceremoniju kā Šinbju Mjanmā:
Lai gan svētajos rakstos nav minēts konkrēts jaunāko mūku minimālais vecums, tradicionāli tiek pieņemti zēni sākot no 7 gadiem. Šī tradīcija seko stāstam par Budas dēlu Rāhulu, kuram 7 gadu vecumā ļāva kļūt par jaunāko mūku.
Mūki ievēro 227 disciplīnas noteikumus, bet Mūķenes ievēro 311 noteikumus.
Lielākajā daļā Theravāda valstu ir ierasta prakse, ka jauni vīrieši tiek ordinēti par mūkiem uz noteiktu laiku:
Taizemē un Mjanmā jauni vīrieši parasti saņem ordināciju Lietus Sezonas retrīta laikā, 3 mēnešu musonu sezonā, lai gan īsāki vai garāki ordinācijas periodi nav retums.
Tradicionāli pagaidu ordinācija laosiešu vidū bija vēl elastīgāka:
Kad viņi bija izgājuši savu sākotnējo ordināciju kā jauni vīrieši, Laosas vīriešiem bija atļauts jebkurā laikā uz laiku atkal pieņemt ordināciju, lai gan precētiem vīriešiem bija jālūdz sievas atļauja.
Visā Dienvidaustrumu Āzijā nav lielu aizspriedumu par mūku dzīves atstāšanu. Mūki regulāri pamet apmetni pēc izglītības iegūšanas vai dēļ ģimenes pienākumiem vai sliktas veselības.
Kļūšana par mūku, pat uz īsu laiku, ir saistīta ar daudziem nopelniem:
Daudzās Dienvidaustrumu Āzijas kultūrās tas tiek uzskatīts par līdzekli, lai jauneklis "atlīdzinātu" saviem vecākiem par viņu darbu un pūlēm viņa audzināšanā, jo viņa ordinācijas nopelni pienākas arī viņiem.
Taizemes vīriešus, kuri ir izgājuši mūku dzīvi, taizemiešu sievietes mēdz uzskatīt par piemērotākiem vīriem, kas apzīmē vīriešus, kuri ir bijuši mūki, ar sarunvalodas terminu, kas nozīmē "nobriedis", lai norādītu, ka viņi ir nobriedušāki un gatavi laulībām.
Īpaši lauku apvidos, zēnu un jaunekļu pagaidu ordinācija tradicionāli deva iespēju zemnieku zēniem iegūt izglītību tempļa skolās, neuzņemoties pastāvīgu klostera dzīvi.
Šrīlankā pagaidu ordinācija netiek praktizēta, un uz mūku, kurš pamet ordeni, skatās slikti.
Joprojām pastāvošā kastu sistēmas ietekme Šrīlankā dažos mūku ordeņos neļauj saņemt ne īslaicīgu ne pastāvīgu ordināciju mūku kārtā.
Lai gan Šrīlankas ordeņi bieži tiek organizēti vadoties no kastu līnijām, vīrieši, kas tiek ordinēti par mūkiem, uz laiku iziet ārpus parastās kastu sistēmas,
un kā tādi, savā mūku darbības laikā var rīkoties (vai pret viņiem izturēties) veidā, kas neatbilst viņu Kastas atbilstošajiem pienākumiem un privilēģijām.
Rietumvalstīs dzimuši vīrieši un sievietes, kuri kļūst par Budistiem pieauguši, var vēlēties kļūt par mūkiem vai mūķenēm:
Tas ir iespējams, un cilvēks var dzīvot kā mūks vai mūķene valstī, kurā viņi ir dzimuši, meklēt mūkus vai mūķenes, kas pulcējušies citā Rietumu valstī, vai pārcelties uz klosteri tādās valstīs kā Šrīlanka vai Taizeme.
Tiek uzskatīts, ka ir vieglāk dzīvot mūka vai mūķenes dzīvi valstīs, kur cilvēki parasti dzīvo saskaņā ar Budisma kultūru, jo Rietumvalstīs ir grūti dzīvot pēc mūka vai mūķenes noteikumiem.
Piemēram, Theravādas mūks vai mūķene nedrīkst strādāt, rīkoties ar naudu, klausīties mūziku, gatavot ēst un tamlīdzīgi, kas ir ārkārtīgi grūti noteikumi, kad tie jāievēro kultūrās, kurās Budisms nav pieņemts.
Ņānaponika Thera, Preā Mahā Ghosānanda, U Paņdita, Adžāns Amaro, Adžāns Sučitto, Thānissaro Bhikkhu, Valpola Rāhula, Henepola Gunaratana, Bhante Jogāvačara Rāhula un Luang Pu Sodh Čandasaro.
16. Klostera prakses
Dažādās Theravādas apakšskolās un klosteros prakse parasti atšķiras.
Bet parasti meža klosterī mūks savu praksi un dzīvesveidu veido pēc Budas un viņa mācekļu pirmās paaudzes, dzīvojot tuvu dabai, mežā, kalnos un alās.
Meža klosteri joprojām uztur dzīvas senās tradīcijas, visās detaļās ievērojot Budistu mūku disciplīnas kodeksu un praktizējot meditāciju nomaļos mežos.
Tipiskā ikdienas rutīnā klosterī, 3 mēnešu Vassas periodā, mūki pamodīsies pirms rītausmas un sāks dienu ar kopīgu recitāciju un meditāciju.
Rītausmā mūki izies uz apkārtējiem ciemiem, basām kājām ziedojumu aplī, un savu vienīgo ēdienreizi dienā ieturēs pirms pusdienlaika, ēdot no bļodas ar rokām.
Lielāko daļu laika viņi pavada Dharmas studijās un meditācijās.
Dažreiz abats vai vecākais mūks apmeklētājiem teiks Dharmas runu. Lajiem, kas uzturas klosterī, būs jāievēro tradicionālie 8 Budistu Solījumi.
Mūka vai mūķenes dzīve kopienā ir daudz sarežģītāka nekā meža mūka dzīve:
Šrīlankas Budistu sabiedrībā vairums mūku katru dienu pavada vairākas stundas, lai rūpētos par laju vajadzībām, piemēram, sludinātu Dharmu, pieņemtu ziedojumus, vadītu bēres, mācītu Dharmu pieaugušajiem un bērniem un sniegtu vēl dažādus sociālos pakalpojumus sabiedrībai.
Pēc Vassas perioda beigām daudzi mūki dosies tālu projām no klostera, lai atrastu nomaļu vietu (parasti mežā), kur izkārt savas lietussargu teltis un kurš ir piemērots pašizaugsmes darbam.
Kad viņi dodas klaiņot, viņi staigā basām kājām un dodas visur, kur vien vēlas. Līdzi tiek ņemti tikai nepieciešamie rekvizīti:
Tie parasti sastāv no bļodas, 3 apmetņiem, mazgāšanās drānas, lietussarga telts, moskītu tīkla, ūdens tējkannas, ūdens filtra, skuvekļa, sandalēm, dažām mazām svecēm un sveču laternas.
Mūki nenosaka laikus pastaigu un sēdēšanas meditācijām, jo, tiklīdz viņi ir brīvi, viņi vienkārši sāk to darīt; viņi arī nenosaka, cik ilgi viņi turpinās meditēt.
Daži no viņiem dažreiz staigā no krēslas līdz rītausmai, savukārt citreiz viņi var staigāt no 2 līdz 7 stundām. Daži var nolemt gavēt vairākas dienas vai palikt bīstamās vietās, kur dzīvo mežonīgi dzīvnieki, lai palīdzētu sev meditēt.
Tie mūki, kuri ir spējuši sasniegt augstu sasniegumu līmeni, varēs vadīt jaunākos mūkus un laicīgos Budistus uz 4 garīgo sasniegumu līmeņiem.
17. Bhikkhunīs
Dažus gadus pēc Mahindas ierašanās, Bhikkhunī Sanghamitta, kas, domājams, arī bija Ašokas meita, ieradās Šrīlankā. Viņa iesvētīja pirmās Mūķenes Šrīlankā.
429. gadā pēc Ķīnas imperatora lūguma Anurādhapuras mūķenes tika nosūtītas uz Ķīnu, lai nodibinātu tur Mūķeņu Ordeni, kas vēlāk izplatījās visā Austrumāzijā.
Mūķeņu kārtas Prātimokša Austrumāzijas Budismā ir Dharmaguptaka, kas atšķiras no pašreizējās Theravādas skolas Prātimokšas;
nav zināma konkrētā agrīnās Sangha ordinācijas līnija Šrīlankā, lai gan Dharmaguptakas sekta arī radās no Sthāvirījas.
Mūķeņu Ordenis vēlāk izmira, 11. gadsimtā Šrīlankā un 13. gadsimtā Birmā. Tas jau bija izmiris ap 10. gadsimtu citos Theravādas reģionos.
Arī Jauno Mūķeņu ordinācija šajās valstīs ir pazudusi. Tāpēc sievietēm, kuras šajās valstīs vēlas dzīvot kā askētes, tas jādara, uzņemoties 8 vai 10 Solījumus.
Nebūdamas ne laicīgās sievietes ne īstu ordināciju saņēmušas, šīs sievietes nesaņem tādu atzinību, izglītību, finansiālo atbalstu vai statusu kāds ir Budistu vīriešiem šajās zemēs.
Šīs Solījumu pieņēmējas dzīvo Mjanmā, Kambodžā, Laosā, Nepālā un Taizemē.
Konkrēti, Birmas Budisma valdošā padome ir nolēmusi, ka mūsdienās nevar pastāvēt pilnvērtīga sieviešu ordinācija, lai gan daži Birmas mūki tam nepiekrīt.
1996. gadā izvēlētas 11 Šrīlankas sievietes tika pilnībā ordinētas par Theravādas Bhikkhunī, ko veica Theravādas mūku grupa, sadarbojoties ar Korejiešu Mūķeņu grupu Indijā:
Theravādas Vinajas autoritāšu vidū pastāv domstarpības par to, vai šādas ordinācijas ir derīgas.
Siāmas Nikājas Dambullas nodaļa Šrīlankā arī šajā laikā veica Mūķeņu Ordināciju, īpaši norādot, ka viņu ordinācijas process ir derīgs Theravādas process, bet otrs ordinācijas process nē. Kopš tā laika šī nodaļa ir veikusi ordinācijas ceremonijas simtiem mūķeņu.
To ir kritizējušas Siāmas Nikājas un Amarapuras Nikājas vadošās personas, un Mjanmas Budisma valdošā padome ir paziņojusi, ka mūsdienās nevar būt derīgas mūķeņu ordinācijas, lai gan daži Birmas mūki tam nepiekrīt.
1997. gadā Bostonā tika nodibināta Dhamma Četija Vihāra, kuru nodibināja Cien. Gotamī no Taizemes, kura toreiz bija 10 Solījumu mūķene; kad 2000. gadā viņa saņēma pilnu ordināciju, viņas centrs kļuva par Amerikas 1. Theravādas Budistu Bhikkhunī Vihāru (klosteri).
55 gadus veca Taizemes Budistu 8 Solījumu baltā apmetnī tērptā Maeči MūķeneVaranggana Vanavičajena kļuva par pirmo sievieti, kas 2002. gadā Taizemē saņēma Jaunākās Mūķenes (un zelta apmetņa) ceremoniju.
2003. gada 28. februārī Dhammānanda Bhikkhunī, agrāk pazīstama kā Čatsumarna Kabilsingha, kļuva par pirmo Taizemiešu sievieti, kas saņēma Bhikkhunī ordināciju par Theravāda mūķeni. Dhammānanda Bhikkhunī tika iesvētīta Šrīlankā.
Taizemes Senāts ir pārskatījis un atcēlis 1928. gadā pieņemto laicīgo likumu, kas aizliedz sieviešu pilnu ordināciju Budismā, jo tas ir pretrunā ar likumiem, kas aizsargā reliģijas brīvību.
Tomēr Taizemes 2 galvenajiem Theravāda Budistu ordeņiem - Mahā Nikājai un Dhammajuttika Nikājai vēl nav oficiāli jāpieņem savās rindās pilnībā ordinētas sievietes.
2009. gadā Austrālijā 4 sievietes saņēma Bhikkhunī ordināciju par Theravādas mūķenēm, kas bija pirmā reize, kad šāda ordinācija notika Austrālijā. Tā notika Pērtā, Austrālijā, 2009. gada 22. oktobrī Bodhiņānas Klosterī:
Abate Vajama kopā ar cien. Nirodhu, Seri un Hāsapaņņu tika iesvētītas par Bhikkhunī ar divkāršu Bhikkhu un Bhikkhunī Kopienu ordināciju, saskaņā ar Pāļi Vinaju.
2010. gadā ASV 4 Jaunākajām Mūķenēm tika dota pilna Bhikkhunī ordinācija Taizemes Theravādas tradīcijās, kas ietvēra dubultās ordinācijas ceremoniju:
Tajā piedalījās Henepola Gunaratana un citi mūki un mūķenes. Tā bija pirmā šāda ordinācija Rietumu puslodē.
Pirmā Bhikkhunī ordinācija Vācijā notika 2015. gada 21. jūnijā Aneņdža Vihārā, kur notika vācu sievietes Sāmaņerī Dhīrā ordinācija.
Indonēzijā, pēc vairāk nekā tūkstoš gadiem, 1. Bhikkhunī ordinācija Theravādā notika 2015. gadā, Rietumu Javā:
Starp ordinētajām bija Vadžiradevi Sadhika Bhikkhunī no Indonēzijas, Medha Bhikkhunī no Šrīlankas, Anula Bhikkhunī no Japānas, Santasukha Santamana Bhikkhunī no Vjetnamas, Sukhi Bhikkhunī un Sumangala Bhikkhunī no Malaizijas un Dženti Bhikkhunī no Austrālijas.
18.Mūku Ordeņi Theravādā
Theravādas mūki parasti pieder noteiktai Nikājai, ko dažādi dēvē par Mūku Ordeņiem vai Brālībām:
Šie dažādie ordeņi parasti neizstrādā atsevišķas doktrīnas, bet var atšķirties ar veidu, kādā tie ievēro mūku noteikumus.
Šie Mūku Ordeņi pārstāv ordinācijas līnijas, kas parasti sākušās no noteiktas mūku grupas, kas noteiktā valstī vai ģeogrāfiskajā reģionā iedibināja jaunu ordinācijas tradīciju.
Šrīlankā kastai ir liela nozīme sadalījumam Nikājās.
Dažas Theravādas Budistu valstis ieceļ vai ievēl Sangharādžu jeb Sanghas Augstāko Patriarhu kā augstākā ranga vai vecāko mūku noteiktā apgabalā vai no noteiktas Nikājas.
Monarhiju sabrukuma rezultātā dažās valstīs šie amati ir likvidēti, bet Taizemē turpināja iecelt patriarhus.
Mjanma un Kambodža kādu laiku izbeidza Sangharādžas iecelšanas praksi, bet vēlāk amats tika atjaunots, lai gan Kambodžā tas atkal zaudēja spēku.
