Budas Galvenās Mācekles

1. Sangha

Budisma dzīvesveidu veido Buda, Dhamma un Sangha.

Vārds "Sangha" apzīmē pamatā Kopienu, Budismu praktizējošo Kopienu, bet Theravādas Budisma kontekstā vārds parasti tiek lietots šaurāka nozīmē un attiecas uz "Mūku Kopienu".

Kopš Buda sludināja pirmo sprediķi "Dharmačakrapravartana Sūtru" Isipatanā, Briežu parkā Benaresā un pieņēma pirmos 5 Bhikšu (mūkus), kuri kļuva par pirmo oficiālo Sanghu, mūku kopienas izaugsme nekad neapstājās.

Kopiena izpletās no valsts uz valsti un kļuva par Budas mācības — Dharmas — cienīgu sargātāju.

Kopumā Budas mācekļus (Sanghu) iedala 3 grupās:

Pirmā grupa ir Galvenie Mācekļi (vīrieši un sievietes), bet otrā ir Lielie Mācekļi, abu šo grupu pārstāvji Budas laikos bija sastopami lielā skaitā, lai gan par 80 tika īpaši runāts.

Trešā ir Parasto Mācekļu grupa, kas tagad izplatījusies pa visu pasauli, veic savus reliģiskos pienākumus dažādos veidos, lai izplatītu Budas mācību.

Izcili starp Budas mācekļiem bija

Galvenie Mācekļi

un Galvenās Mācekles sievietes:

Viņas bija ne tikai attīstījušas iekšēju saikni ar Dharmu, bet viņām bija arī katrai pa kādam īpašam talantam dziļas iekšējas Gudrības un Psihisko spēju veidā.

2. Kšema Therī

Tāpat kā godājamais Šāriputra tika iecelts par 1. Galveno Mācekli, cienījamā Bhikšuņī Kšema Therī tika iecelta par 1. Galveno Mācekli starp Mūķenēm.

Viņas stāsts aizsākās, kad viņa bija karaļa Bimbisāras, kurš bija pārliecināts Budas atbalstītājs, valdzinoši skaistā Karaliene.

Būdams tikumīgs un gudrs, Karalis Bimbisāra bija kļuvis par Ceļa Uzsācēju.

Viņš labi apzinājās savas pavadones iedomību un pārņemtību ar savu skaistumu, kas viņai traucēja iet klausīties, kad Buda sludināja Dharmu.

Tomēr viņas vīrs Karalis Bimbisāra ļoti vēlējās, lai viņa pārvarētu savu pārņemtību un bailes no Budas iespējamās kritikas. Tāpēc Karalis izdomāja gudru stratēģiju, lai rosinātu viņā interesi apmeklēt skaisto Bambusa Birzs parku un tā skaisto klosteri.

Lai to panāktu, Karalis Bimbisāra lika saviem galma aktieriem uzvest teātra izrādes un sacerēt dziesmas par karaliskā parka skaistumu.

Tieši tā arī notika, ka Karaliene Kšema, lugas iedvesmota, nolēma pati doties un apskatīt Bambusu Birzi. Tuvojoties birzītei, viņa ieraudzīja Budu sludinām Dharmu.

Apzinoties, ka viņa atrodas netālu, Buda izveidoja iluzoru parādību ar dievišķīgi skaistu dāmu, kura Viņu vēdināja ar palmu lapu vēdekli.

Kad Kšema ieraudzīja parādību, viņa bija savaldzināta. Viņa bija tik pārsteigta par parādības eņģelisko piemīlību, ka lepnums par viņas pašas skaistumu uzreiz pazuda.

Kad viņa bija tā aizrāvusies, Buda lika jaunajai dāmai pakāpeniski novecot, līdz viņa kļuva ļoti veca, novārgusi un neglīta, un visbeidzot sabruka un nomira.

Turpinot skatīties, Karaliene Kšema redzēja, kā trūdošais līķis pārvērtās tālāk, līdz tas bija pilns ar mušām, tārpu apsēsts, to grauza kāpuri, un visbeidzot līķi izģinda, līdz no tā palika tikai kaulu kaudze.

Kšema bija šausmās. Sapratusi, cik nesaprātīga viņa bija bijusi, viņa uzreiz mainīja savu attieksmi un saprata trūdošā ķermeņa patieso dabu jaunībā un jaunajos cilvēkos;

Budas vadībā Karaliene Kšema kļuva par Ceļa Uzsācēju:

Tas nozīmē, ka viņa bija šķērsojusi iekāres un tieksmju straumi, pārvarējusi šaubas, nepareizus uzskatus un pieķeršanos tukšiem rituāliem un ceremonijām.

Karaliene Kšema zināja, ka tad viņa bija pasargāta no ļaunām pārdzimšanām zemākajās pasaulēs un pēc tam bija apmierināta ar cilvēcisko un dievišķo dzīvi.

Buda, kurš viņu mācīja, to zināja un ātri palīdzēja viņai attīstīties tālāk, liekot viņai apzināties visu cēlonisko lietu īslaicīgumu. Viņa visu labi saprata un sasniedza Arahantes stāvokli.

Tad Buda pasauca Karali Bimbisāru un pastāstīja, ka Karaliene Kšema ir sasniegusi Arahanta stāvokli. Viņai vajadzēja tikt ordinētai vai aiziet Nirvānā. Karalis Bimbisāra labprāt piekrita, lai viņa tiktu iesvētīta par Bhikšuņī (Mūķeni).

Augstu cienīta par viņas intuitīvo izpratni un gudrību, Arahanti Kšemu Therī vairs nevarēja kārdināt sajūtu baudas, pat ne Mara, kurš bija pārvērties par skaistu debesu jaunekli.

Buda pasludināja viņu par Gudrāko no Viņa ordinētajām māceklēm sievietēm un iecēla viņu par Bhikšuņī Sanghas vadītāju.

3. Utpalavarņa Therī

Utpalavarņa piedzima Sāvatthī pilsētā, pārtikuša baņķiera un viņa sievas ģimenē. Tie viņu nosauca par "Utpalavarņu", jo viņas ādas krāsa atgādina zilā lotosa zieda nokrāsu.

Viņai sasniedzot pilngadību, viņas tēvs saņēma daudzus laulības piedāvājumus gan no bagātiem, gan nabadzīgiem pielūdzējiem no visas zemes.

Viņš nezināja, ko darīt un kā izvēlēties piemērotu vīru, lai izprecinātu savu vienīgo skaisto meitu. Nevēlēdamies aizvainot nevienu pielūdzēju vai viņu ģimenes, viņš turpināja vilcināties.

Neatrodot problēmas risinājumu, viņš pasauca pie sevis savu meitu un paskaidroja viņai savu dilemmu. Bez tam viņš viņai jautāja, vai viņa būtu gatava atteikties no laulības un tikt ordinētai par Bhikšuņī.

Utpalavarņai šajā dzīvē bija lemts sasniegt Arahantes stāvokli, tāpēc viņa labprāt piekrita atteikties no pasaules.

Kādu dienu pienāca viņas kārta tīrīt Uposathas zāli. Viņa paņēma lampu un devās darīt savu darbu. Kad viņa bija pabeigusi darbu, viņa apsēdās un sāka meditēt.

Vēršot skatienu uz lampu, viņa pieņēma tās liesmu kā uguns objektu meditācijai. Viņa turpināja koncentrēt uzmanību, veicot šo vingrinājumu, līdz sasniedza visas Dhjānas un visbeidzot sasniedza Arahantes stāvokli.

Līdz ar šo sasniegumu nāca arī dziļa Dharmas izpratne, intuīcijas spējas, kā arī lielas psihiskās pārdabiskās spējas.

Drīz pēc tam Buda iecēla viņu par Savu 2. Galveno Mācekli starp sievietēm, paziņojot, ka viņa ir "labākā no Bhikšuņī pārdabisko spēju ziņā".

Viņas dzīvē bija arī dažas epizodes, kas veicināja labāku izpratni par juteklisko vēlmju briesmām:

Šajā sakarā viņa mēdza skaitīt vārsmu, kurā māte un viņas meita, kas mīlēja vienu un to pašu vīrieti, izturējās viena pret otru kā pret ienaidniecēm, sacenšoties par šī vīrieša mīlestību. Šī poēma atgādināja cilvēkiem par briesmām, ko rada tieksme pēc jutekliskām baudām.

Citā atgadījumā Utpalavarņa viena pati mitinājās meža būdā. Bērnībā iemīlējies brālēns paslēpās viņas būdā un gaidīja, kad viņa atgriezīsies krēslas stundā. Pēc tam viņš viņu izvaroja, kamēr viņa gulēja, un skrēja ārā no meža, lai aizbēgtu.

Tomēr viņa nāves grēks viņam atļāva spert tikai dažus soļus no būdas, pirms viņu aprija liela liesma, kas izšāvās no zemes dzīlēm. Viņu ieskāva liesma un iesūca Avīči ellē.

 Citā reizē Mara mēģināja kārdināt un pavedināt Utpalavarņu Therī, taču saņēma pēc nopelniem un bija spiests doties projām neko nepanācis, nomākts un vīlies.

Arahante Utpalavarņa Therī paziņoja Maram, ka, tā kā viņas prāts ir tīrs, savaldīgs, viņai piemīt 6 augstākās gudrības un viņai ir atmetusi visas tieksmes pēc jutekļu baudām, viņu vairs nevar iekārdināt  ar sajūtām — zemes vai dievišķām.

Buda teica, ka, ja kāds meklē svētas dzīves paraugu, tiem būtu jāskatās Kšemas Therī  un Utpalavarņas Therī virzienā.

4. Mahāpradžāpatī Gautamī Therī

Iedvesmojošais stāsts par Bhikšuņī Mahāpradžāpatī Gautamī aizsākās jau sen Budas Padmottaras laikā:

Reiz, kad viņa klausījās Budas lekciju, viņa nejauši kļuva par liecinieci tam, kā Bhikšuņī, kura bija jau sasniegusi Apskaidrību, tika pagodināta kā izcilākā starp Bhikšuņī.

Viņa sapņoja par tādu pašu pagodinājumu nākamajā dzīvē:

Pēc lielu ziedojumu veikšanas Budam viņa tādu pašu vēlēšanos izteica  Budas klātbūtnē, kurš paredzēja, ka viņas sapnis piepildīsies Gautamas Budas laikā.

Visu atlikušo mūžu viņa pavadīja laiku, darot daudzus labus darbus. Pēc nāves viņa baudīja tikai cilvēcisko un dievišķo dzīvi starplaikā starp Budu laikmetiem.

Tāpēc šajā pasaules ciklā viņa piedzima Šākju karaliskajā ģimenē un bija pazīstama ar vārdu Mahāpradžāpatī Gautamī, Devadahas Karaļa Mahā Suprabudas jaunākā meita. Viņa bija princeses Mahāmaijas jaunākā māsa.

Cienījami galma astrologi, izmantojot fiziogāmiju un hiromantiju priekš abām māsām, pareģoja, ka viņu dēli kļūs par Universa Valdniekiem.

Kad abas māsas kļuva pilngadīgas, abas tika saderinātas ar karali Šuddhodanu un tika aizvestas uz Kapilavastu kur princese Mahāmaija tika padarīta par karalieni. Viņa dzemdēja princi Siddhārthu, topošo Budu, bet viņa nomira 7 dienā pēc bērna dzimšanas.

Tādējādi, viņas jaunākā māsa Mahāpradžāpatī Gautamī kļuva par audžumāti, neskatoties uz to, ka viņa tikai pirms 5 dienām bija dzemdējusi mazo Nandu.

Tomēr viņa vairāk mīlēja un rūpējās par savu brāļadēlu princi Siddhārthu nekā savu meitu princesi Nandu, kuru viņa atstāja lai citas aukles pabaro ar pienu. Tādējādi viņai bija iespēja veltīt lielas rūpes, mīlestību un nedalītu uzmanību princim Siddhārtham, līdz viņš izauga liels un spēcīgs.

Viņas spēcīgā materiālā pieķeršanās princim Siddhārtham, līdz viņš bija nobriedis un beidzot pameta pili lai piepildītu savu lielo atteikšanos, bija patiešām unikāla.

Karaliskajā galmā bija 3 personas, kurām bija īpaša tuvība ar askētisko Siddhārthu, kurš atteicās  no pasaules un kuram galu galā izdevās sasniegt Budas stāvokli, sēžot zem Bodhi koka Bodhgajā:

- viņi visi nepacietīgi gaidīja Budas atgriešanos Kapilavastu.

Kad Buda to izdarīja, Karalis Šuddhodana dāvāja savam dēlam, kurš tagad bija Buda, brīnišķīgu karalisku uzņemšanu, uz ko Buda atbildēja ar savu sludināšanu, daudz palīdzot savam karaliskajam tēvam, kurš vispirms sasniedza Ceļa Uzsācēja un visbeidzot Arahanta statusu guļot uz nāves gultas.

Princeses Jašodharas sapnis piepildījās, kad Buda kopā ar Viņa mācekļiem un karalisko svītu, tostarp karali Šudhodanu, apmeklēja viņu viņas personīgajā mājoklī un ļāva viņai godināt un aprūpēt sevi, kā vien viņa gribēja.

Karaliene Mahāpradžāpatī Gautamī piedāvāja Budam savām pašas rokām šūtu tērpu. Par lielu prieku karalienei, Buda pieņēma viņas dāvanu.

Kad valdnieks Šudhodana sasniedza Arahanta stāvokli un aizgāja Paranirvānā, karaliene Mahāpradžāpatī Gautamī juta, ka viņai jākļūst par Bhikšuņī.

Bija 500 Šākju, kuras bija karalienes galma dāmas, kuras arī gribēja kļūt par Bhikšuņī, tāpat kā viņa.

Tāpēc Karaliene Gautamī kļuva par viņu līderi, vērsās pie Budas un lūdza Viņu ļaut viņām, ieskaitot princesei Jašodharai, tikt iesvētītām par Bhikšuņī (Mūķenēm).

Buda atteicās un vairākas reizes noraidīja viņu lūgumus.

Ļoti vīlusies un nespējot gūt nekādu citu garīgu mierinājumu, Mahāpradžāpatī Gautamī un 500 Šākju dāmu noskuva galvas, uzvilka dzeltenus tērpus, devās pie Budas un vēlreiz lūdza Viņu ļaut viņām kļūt par Bhikšuņī.

Buda joprojām viņām atteica atļauju.

Aiz izmisuma un nezinot cita risinājuma, viņas vērsās pie godājamā Ānandas, kuram izdevās saņemt ilgi gaidīto atļauju.

Viņas bija vienīgās Bhikšuņī, kuras tika ordinētas, kad pieņēma 8 lielos mūķeņu noteikumus, un viņas ordinēja Bhikšu grupa.

Lieki piebilst, ka jaunās Bhikšuņī ļoti cītīgi praktizēja un drīz vien sasniedza Arahanta stāvokli, nodzīvoja mierā, rodot garīgo mierinājumu savam atlikušajam mūžam.

Būdama mūķene, Mahāpradžāpatī Gautamī praktizēja ļoti centīgi  un sasniedza Arahantes stāvokli un pārdabiskas spējas. Kopš tā laika viņa baudīja bezpajumtnieku dzīvi, harmoniski dzīvojot kopā ar pārējām 500 Āriešu Šākju dāmām līdz sirmam vecumam.

Kādu dienu viņai gadījās pārdomāt  sava mūža gaitu un viņa konstatēja, ka dzīve ir pagājusi. Viņai tad bija 120 gadu. Pēc tam viņa ātri sameklēja Budu un Viņa lieliskos mācekļus, lai saņemtu viņu atļauju sasniegt Paranirvānu (galīgo aiziešanu).

Buda lūdza viņu parādīt savas pārdabiskās spēkus, ko viņa veikli izdarīja, klātesošie, kas sastāvēja no Sanghas un lajiem bija satriekti.

500 Arahantu Šākju Therīs arī demonstrēja savas pārdabiskās spējas, saskaņā ar Budas norādījumiem, kurš pēc tam deva viņai atļauju doties Paranirvānā. Tāpēc viņas visas atgriezās savā Bhikšuņī klosterī un darīja to, kas viņām bija jādara.

Mahāpradžāpatī Gautamī tad iegrima meditācijā. Izejot cauri visiem Dhjānas posmiem un beidzot apstājoties 4. dhjānā viņa sasniedza Atbrīvi, ieejot Paranirvānā.

Viņas bēres kurās pulcējās 500 Arahantu Therī bija ļoti kārtīgas un ļoti cienīgas, kā arī grandiozas, jo tajās piedalījās pats Buda.

Pat Dievi un Dievības piedalījās bēru gājienā, kaisot debesu puķes, tas bija pārsteidzošs brīnums, kas vēl nekad nebija redzēts.

Tā beidzās Arahantes Mahāpradžāpatī Gautamī Therī varenā dzīve, kura deva tik milzīgu iedvesmu sievietēm garīgā mierinājuma un īstas laimes meklējumos.

5. Dhammadinna Therī

Ģimenes dzīvē Dhammadinna bija precējusies ar vīru vārdā Višākha un abi bija uzticīgi viens otram, baudot laimīgu un ērtu dzīvi Rādžagrihā.

Kādu dienu Višākha nolēma redzēt Budu sludinām Dharmu, un dzirdētais viņu ļoti iespaidoja:

Tāpēc viņš katru dienu atgriezās, lai klausītos Dharmu, un īsā laikā kļuva par Ceļa Beidzēju (Anāgāmī), kas ir Budisma svētuma 3. posms:

Tas nozīmēja, ka viņš bija pārvarējis visu pieķeršanos sajūtu baudām, kā arī atbrīvojies no visas ļaunprātības un tādējādi sarāvis savas atkārtotas pārdzimšanas Samsarā važas.

Kādu dienu dodoties mājās, viņš nolēma atteikties no mājsaimnieka dzīves un kļūt par Bhikšu:

Atnācis mājās, viņš izskaidroja savu cēlo nodomu savai sievai Dhammadinnai, un pēc tam nodeva viņai visu savu pasaulīgo bagātību.

Viņa satriektā, bet gudrā sieva pēc tam lūdza atļauju kļūt par Bhikšuņī (Budistu mūķeni); jo arī viņa bija sapratusi pasaulīgās bagātības nevērtīgumu.

Višākha ar prieku piekrita un sagatavoja piemērotus ziedojumus Sanghai. Viņš pavadīja sievu uz Bhikšuņī mājvietu, ziedoja dāvanas, pēc tam nodeva viņu ordinācijai.

Kad Dhammadinna bija iesvētīta, viņa vēlējās doties mežā, lai nodarbotos ar meditāciju vientulībā. Saņēmusi atļauju, viņa pameta Rādžagrihu un pievienojās dažām līdzīgi domājošām Bhikšuņī meža mājoklī.

Pēc iepazīšanās ar jauno vidi, viņa intensīvi praktizēja meditāciju un, pateicoties saviem iepriekšējās dzīves nopelniem un sasniegumiem, viņa drīz vien sasniedza Arahantes stāvokli un dziedāja triumfa himnu no prieka par savu lielo sasniegumu.

Viņas lielā uzvara bija devusi viņai lielu intuitīvu gudrību un lielu talantu mācīt Dharmu citiem.

Būdama pārliecināta, ka viņai vairs nav iemeslu tur atrasties, viņa nolēma atgriezties Rādžagrihā, lai tur izmantotu savu jauno Dharmas pieredzi, lai palīdzētu un sniegtu labumu citiem.

Viņas bijušais vīrs Višākha vēlējās uzzināt, kāpēc viņa nolēmusi atgriezties Rādžagrihā. Zinot, ka būtu nepieklājīgi viņai jautāt tieši, Višākha tā vietā izvēlējās pārbaudīt viņas Dharmas zināšanas:

Tāpēc, pēc cieņas izrādīšanas, viņš ilgi viņu izjautāja par Dharmu, par ceļu un tā augļiem, un viņa atbildēja viņam skaidri un precīzi. Visbeidzot viņš jautāja viņai par Arahanta stāvokli, bet Dhammadinna neatbildēja, tā vietā viņa nosūtīja viņu pie Budas.

Satiekoties ar Budu, Višākha detalizēti atstāstīja visu sarunu ar Dhammadinnu.

Uzklausījis viņa stāstījumu par sarunu, Buda slavēja Arahanti Dhammadinnu Therī, sakot, ka Viņš būtu atbildējis tieši tāpat.

Tāda bija Budas augstā cieņa pret viņu kā Dharmas skolotāju, un viņa tika vērtēta kā visgudrākā Dharmas skolotāja starp visām pārējām Bhikšuņī.

6. Patāčāra Therī

Patāčāra Therī piedzima Šrāvastī, bagātā, mīlošu vecāku, ģimenē.

Viņa auga par ļoti skaistu meitu, kuru cieši apsargāja viņas gādīgie vecāki, kuri viņai uzcēla septiņstāvu pili, kura tika nopietni apsargāta viņas drošībai.

Neskatoties uz to, nevienam nezinot, viņa iemīlējās savā kalpā:

Netaisoties precēties ar savu vecāku izvēlēto pielūdzēju, viņa ar šī kalpa palīdzību ātri vien izstrādāja plānu aizbēgt no savas stingri apsargātās greznās mājas, lai sāktu jaunu dzīvi kopā ar viņu.

Viņai tas izdevās, pārģērbjoties kalpones ūdens-nesējas lupatās, un apmānot sargus. Mīlnieki satikās pie pilsētas vārtiem un aizbēga uz tālu ciematu, kur viņi apmetās kā vīrs un sieva.

Viņi nodarbojās ar lauksaimniecību, lai izveidotu ģimeni. Drīz viņa palika stāvoklī un lūdza vīru, lai viņu aizved atpakaļ uz vecāku mājām dzemdībām.

Vīrs baidījās no viņas vecākiem viņu neatļautās bēgšanas un sociālās nevienlīdzības dēļ. Visbeidzot,  nespējot vairs izturēt vilcināšanos, viņa devās ceļā viena pati, vīra prombūtnē.

Vīrs viņu vēlāk noķēra un atrada viņu ceļmalā, kur viņa bija dzemdējusi. Turpināt ceļu vairs nebija jēgas, tāpēc viņi atgriezās savā lauku mājā.

Viss bija labi, līdz viņa atkal palika stāvoklī un, kad pienāca dzimšanas laiks, viņa atkal gribēja atgriezties savu vecāku mājās. Atkārtota atlikšana atkal piespieda viņu atkal doties ceļā uz vecāku mājām kopā ar savu mazo dēlu.

Vīrs viņus atkal noķēra un atrada viņus uz lauku ceļa stiprā lietusgāzē. Viņa dzemdēja un lika vīram atrast viņiem patvērumu. Viņš aizbēga, lai to izdarītu, bet pa ceļam viņu sakoda indīga čūska un viņš uzreiz nomira.

Patāčārai vīra prombūtnē bija jārūpējas par savu mazo dēlu un tikko dzimušo dēliņu, kā arī jāpārlaiž smago lietusgāzi.

No rīta lietus vētra rimās, bet joprojām nebija ne miņas no viņas vīra. Nespēdama ilgāk gaidīt, viņa ņēma abus dēlus un devās meklēt viņu tēvu.

Galu galā viņa atrada satūkušu, saliektu vīra ķermeni un rūgti vainoja sevi viņa nāvē. Ar asarām acīs viņa devās uz savu vecāku mājām Šrāvastī.

Pa ceļam viņai bija jāšķērso neliela upīte, kas iepriekšējās nakts lietusgāzes dēļ bija kļuvusi par trakojošu straumi.

Viņa lika mazajam puikam gaidīt viņu, kamēr viņa kopā ar jaundzimušo šķērsoja trakojošo upi un nolika viņu uz lapas otrā krastā.

Pēc tam viņa atgriezās pēc mazā puikas, bet kad viņa bija upes vidū, liels izsalcis putns metās lejā, sagrāba un aiznesa jaundzimušo bērnu. Māte Patāčāra izmisīgi vicināja rokas, lai padzītu putnu, bet bez panākumiem.

Tikmēr mazais zēns uzskatīja savas mātes rokas par signālu viņam doties pie viņas. Nevarot viņai piekļūt straumes vidū, viņš iekrita trakojošajā upē un noslīka.

Lielās mokās viņa lielā nožēlā devās uz Šrāvastī, cerot saņemt mierinājumu un palīdzību no saviem vecākiem.

Pilsētas nomalē viņa jautāja par savu ģimeni un viņai teica, ka viņi ir miruši. Iepriekšējās nakts lietusgāzes laikā viņu māju iznīcināja zibens.

Viņai norādīja uz dūmiem, kas pacēlās no pilnībā nodegušās ēkas, kas bija bijusi viņas vecāku māja.

Viņu pilnībā pārņēma skumjas. Bēdu pārņemta un zaudējot prātu no visām traģēdijām, Patāčāra klīda kaila, murgodama un vaimanādama pa Šrāvastī ielām. Neviens viņai nepalīdzēja un nemierināja. Daži pat ņirgājās par viņu un apsmēja viņu, saucot viņu visādos vārdos.

Galu galā viņa ieklīda Džetavanas Klosterī, kur Buda sludināja Dharmu:

Kad viņa piegāja pietiekami tuvu, Līdzcietīgais Buda, zinot viņas iepriekšējo dzīvju vēsturi, tuvojās viņai, atturot cilvēkus no mēģinājuma viņu padzīt. Viņš pieaicināja viņu pie sevis, mierinot viņu ar maigiem vārdiem un vedot viņu pie sajēgas.

Apzinoties savu kailumu, viņa nokaunējās un notupās zemē. Viņai tika uzmests apmetnis, lai apsegtos.

Viņa piecēlās, pienāca tuvu Budam, godināja Viņu un lūdza, lai Viņš viņai palīdz. Viņa pastāstīja Budam par visas savas ģimenes un īpašumu traģisko zaudēšanu.

Buda zināja, ka viņa ir daudzkārt cietusi no šīm bēdām, un stāstīja viņai, ka asaru ko viņa bija izlējusi bēdās, bija vairāk nekā visu okeānu ūdeņi kopā.

Nav ne glābiņa ne patvēruma ne dēlos, ne meitās, ne tēvā, ne mātē, ne radiniekos, jo viņi visi ir pakļauti nāvei. To zinot, lai gudrais (vai viņa šajā gadījumā) kopj ceļu, kas ved uz Nirvānu.

To dzirdot, viņa palika mierīga un rāma savā sirdī un sasniedza Ceļa Uzsācējas stāvokli. Pēc tam viņa lūdza tikt iesvētīta un kļuva par Bhikšuņī.

Reiz, mazgājot kājas, viņa vēroja, kā ūdens burbuļi atsitas pret krastu un pārsprāgst, tiklīdz tie ir izveidojušies, savukārt ūdens uzplūda tikai nedaudz augstāk, bet arī to uzsūca augsne.

Kamēr viņa uzmanīgi vēroja šo parādību Buda projicēja Sevis dubultnieku un teica Patāčārai Therī , ka  labāk nodzīvot 1 dienu kā cilvēkam, kurš redzējis paisumu un bēgumu nekā nodzīvot 100 gadus un neredzēt paisumu un bēgumu.

Izdzirdot Budas vārdus, Patāčāra Therī kļuva par Arahanti. Vēlāk viņa kļuva pazīstama kā "Patita Čarita", kas nozīmē "laimīga uzvedība".