Budas Galvenie Mācekļi

1. Sangha

Budisma dzīvesveidu veido Buda, Dhamma un Sangha.

Vārds Sangha apzīmē pamatā Kopienu, Budismu praktizējošo Kopienu, bet Theravādas Budisma kontekstā vārds parasti tiek lietots šaurāka nozīmē un attiecas uz Mūku Kopienu.

Kopš Buda sludināja pirmo sprediķi Dharmačakrapravartana Sūtru Isipatanā, Briežu parkā Benaresā un pieņēma pirmos 5 Bhikšu (mūkus), kuri kļuva par pirmo oficiālo Sanghu, mūku kopienas izaugsme nekad neapstājās.

Kopiena izpletās no valsts uz valsti un kļuva par Budas mācības — Dharmas — cienīgu sargātāju.

Kopumā Budas mācekļus (Sanghu) iedala 3 grupās:

Pirmā grupa ir Galvenie Mācekļi (vīrieši un sievietes), bet otrā ir Lielie Mācekļi, abu šo grupu pārstāvji Budas laikos bija sastopami lielā skaitā, lai gan par 80 tika īpaši runāts.

Trešā ir Parasto Mācekļu grupa, kas tagad izplatījusies pa visu pasauli, veic savus reliģiskos pienākumus dažādos veidos, lai izplatītu Budas mācību.

Starp Budas Galvenajiem Mācekļiem daži bija īpaši izcili un bieži pieminēti Rakstos un Sūtrās, tādi kā:

Un Galvenās sieviešu kārtas Mācekles arī bija, par to ir atsevišķs raksts.

Viņi bija ne tikai attīstījuši iekšēju saikni ar Dharmu, bet viņiem bija arī katram pa kādam īpašam talantam dziļas iekšējas Gudrības un Psihisko spēju veidā.

2. Šāriputra

Šāriputra piedzima Nālakas ciemā netālu no Rājagrihas pilsētas un bija pazīstams kā Upatissa.  Šāriputra bija vecākais no 7 brāļiem un māsām, kuri visi ieguva Arahanta statusu, un cienījamā Rūpašāri bija viņu māte.

Viņam bija ļoti tuvs draugs Kolita, kurš zināms arī kā Modgaljājana, citas ciema elitāras ģimenes dēls. Kopā viņi bija atstājuši mājsaimnieku dzīves greznību un kļuvuši par Askētiem skolotāja Sandžajas vadībā.

Ļoti drīz viņi jutās vīlušies viņa mācībā un atgriezās savā ciemā, bet abi sarunāja ka tas kurš atradīs ceļu uz Atbrīvi, tas pastāstīs to otram.

Tieši šajā laikā cienījamais Assadži, viens no pirmajiem 5 mācekļiem, Rādžagahā vāca ziedojumus:

Viņa mierīgā un rāmā maniere atstāja savu iespaidu un Upatissa piedāvāja savu vietu un ūdeni cienījamajam Assadži, kad tas ēda savu barību.

Pēc Upatissas lūguma izstāstīt viņam savu mācību, God. Assadži noskaitīja 4 rindu vārsmu, kura jēgpilni sasummēja Meistara mācību par cēloņiem un sekām:

Par lietām, kuras rodas no cēloņa
- to cēloņus ir izskaidrojis Tathāgata.
Un arī to izbeigšanos -
- Tā māca Lielais Askēts.

Izdzirdot Dhammas panta pirmās divas rindiņas, Šāriputra sasniedza Ceļa Uzsākumu, 1 svētuma pakāpi.

Saskaņā ar vienošanos viņš atgriezās pie sava drauga Kolitas, kurš arī sasniedza Ceļa Uzsākumu, noklausoties visu vārsmu.

Pēc sastapšanās ar Budu un Viņa Dharmas noklausīšanās, Šāriputra kļuva par Arahantu.

Pēc 2 nedēļām, Augusta sanākšanā, visu mūku un mūķeņu un tuvāko laju sekotāju klātbūtnē,  pats Buda pasludināja Šāriputru par 1. Galveno Mācekli.

Viņš bija pazīstams arī kā Dharmas ģenerālis (Dhamma-senapati).

Jebkurā nozīmīgā notikumā, godājamais Šāriputra bija Pirmais Galvenais Māceklis, pa labi no Budas, kurš rūpējās par Budas Dharmiskajām vajadzībām.

Tomēr, kad viņš nebija kopā ar Budu, viņš mācīja Dharmu un apmācīja viņa aprūpē esošos mūkus.

Kā uzticams un pateicīgs dēls, viņš ar Budas atļauju devās mājās, lai pievērstu savu Brahmaņu māti Budismam. Viņam arī izdevās palīdzēt savai Brahmaņu mātei sasniegt Ceļa Uzsākumu, pirmo Āriskā svētuma pakāpi.

Pēc tam, kad viņa mīļotā māte Brahmaņu lēdija Šāri nostiprinājās Budisma ticībā, cienījamais Šāriputra aizgāja mūžībā un sasniedza Paranirvānu savā dzimtajā Nālakas ciemā Rājagrihas apkaimē.

Protams, godājamais Šāriputra atgriezās savā dzimtajā Nālakas ciemā savas mātes glābšanas dēļ un nostiprināja viņu uz Āriskā ceļa; atrodoties tur, viņš sasniedza Paranirvānu, 6 mēnešus pirms Budas.

Viņa brālis, godājamais Čunda, pēc tam svinīgi atnesa viņa ziedojumu bļodiņu ar relikvijām Budam, kurš slavēja Savu 1. Galveno Mācekli un lika relikvijas saglabāt Čaitijā (Stūpā).

3. Modgaljājana

Arī godājamais Modgaljājana piedzima Nālakas ciemā  un bērnībā viņu sauca par Kolitu.

Viņa bērnības draugs bija Upatissa, kurš vēlāk kļuva par godājamo Šāriputru. Tā kā viņi abi meklēja augstāko patiesību, viņi devās pie viena un tā paša slavenā skolotāja, askēta Sandžajas.

Ļoti drīz viņi jutās vīlušies Sandžajas mācībā un atgriezās savā ciemā, bet abi sarunāja ka tas kurš atradīs ceļu uz Atbrīvi, tas pastāstīs to otram.

Drīz pēc tam pie viņa ieradās godājamais Šāriputra, kurš viņam deklamēja četrrindu Dharmas vārsmu.

To noklausoties Modgaljājana sasniedza Ceļa Uzsākumu, un līdz ar to viņa meklējumiem pēc Augstākās Patiesības bija pienācis gals., jo viņš bija iekāpis cēlajā upē kura ved uz dzimšanas un nāves cikla (Samsāras) beigām.

Pēc tam viņš satika Budu, dzirdēja Dharmu un kļuva par Arahantu, Svēto jeb Godājamo, tāpat kā viņa novadnieks, godājamais Šāriputra, kurš vairs nekad nepiedzīvos jaunu dzimšanu un nāvi (Samsāru).

Pēc neilga laika Modgaljājana tika uzaicināts kopā ar godājamo Šāriputru piedalīties lielajā mūku, mūķeņu, laju un atbalstītāju sanāksmē, un tika pasludināts par 2. Galveno Mācekli. Viņš tika arī dēvēts par Mācekli, kurš vislabākais psihiskajās spējās.

Visos svarīgos gadījumos, tāpat kā godājamais Šāriputra, viņš atradās blakus Budam, pa kreisi no Budas, palīdzot ar savām pārdabiskajām spējām kad un kur vajadzēja.

Bet kad tas nebija vajadzīgs, viņš mācīja Dharmu vai apmācīja viņa pārziņā esošos mūkus.

Reizēm viņš apciemoja debesis, vēroja turienes iemītniekus un debesu pilis savā ceļā, un izjautāja debesu iemītniekus par viņu pagātnes nopelniem.

Tāpat viņš apmeklēja elles, redzēja ļaundaru ciešanas un atgriezās, lai saviem studentiem mūkiem un ticīgajiem pastāstītu patiesību par viņu likteni.

Tas padarīja citus ļoti skaudīgus un niknus. Viņi tik ļoti ienīda godājamo Modgaljājanu, ka taisīja intrigas un plānoja viņa nāvi, algojot slepkavas, lai viņu nogalinātu. Tāpēc viņam vairākas reizes uzbruka, līdz viņa ķermenis bija sadauzīts.

Kad godājamais Modgaljājana grasījās aiziet mūžībā, ar saviem lieliskajiem pārdabiskajiem spēkiem, savācot kopā sava sasistā ķermeņa gabalus, viņš pēc tam aizlidoja pa gaisu pie Kunga Budas, kurš tajā laikā sludināja Dharmu.

Viņš devās pie Budas, lai atvadītos un lūgtu atļauju doties Paranirvānā. Kad tas bija izdarīts,  Modgaljājana sasniedza Paranirvānu.

15 dienas pēc godājamās Šāriputras nāves arī 2. Galvenais Māceklis godājamais Mahā Modgaljājana aizgāja mūžībā Kāsasila klints nogāzē uz Isigiri kalna Rājagrihas tuvumā.

Tāpat kā  Šāriputras gadījumā, Buda slavēja godājamo Mahā Modgaljājanu un lika savākt arī viņa relikvijas.

un iemūžināt tās Čaitijā (stūpa, svētnīca) pie Veluvanas Klostera vārtiem, kura celtniecībā viņš bija piedalījies, kā to īpaši bija pieprasījusi dāsnā lēdija Visākha - klostera dāvinātāja.

Šī Čaitija kalpo kā piemērots memoriāls, lai cilvēki atcerētos un godinātu Galvenos Mācekļus.

4. Mahā Kāšjapa

Godājamais Mahā Kāšjapa bija 3. Galvenais Māceklis pēc 2 Galvenajiem Mācekļiem, proti, godājamā Šāriputras un godājamā Modgaljājanas.

Starp Bhikšu, kuru prasmes, nelokāmība un centība sasniegt morālo disciplīnu bija nesalīdzināmas, godājamais Mahā Kāšjapa ierindojās 1. vietā.

Viņš dzimis Mahā Tittha ciemā, kas atrodas Magadhas provinces nomalē, un viņam tika dots vārds Pipphali Manava.

Kad viņa vecāki mēģināja viņu apprecināt, viņš atteicās.

Pēc vairākkārtējiem tuvinieku mudinājumiem apprecēties, viņš lika izgatavot ļoti skaistas dāmas statuju un teica, ka apprecēsies tikai tad, ja šādu dāmu izdosies atrast.

Pēc likteņa gribas, šādu dāmu atrada un viņas vārds bija Bhadda, un tāpēc viņam nācās viņu apprecēt, padarot savus vecākus ļoti laimīgus.

Tomēr viņi vienojās, ka bērnu viņiem nebūs, un pēc vecāku nāves abi piekrita atteikties no pasaules, ejot katram savu ceļu.

Viņš saņēma savu ordināciju no Budas un bija vienīgais Bhikšu, kurš iemainīja savu jauno tērpu pret Budas veco tērpu.

Labi pazīstams kā Labākais māceklis Askētiskajās praksēs, viņš izmantoja askētiskās prakses jeb Dhūtāngas, lai attīrītos no sārņiem.

Uzklausot negatīvu piezīmi no vecāka gadagājuma Bhikšu Budas bērēs, viņš ierosināja un vēlāk vadīja 1. Lielo Budistu Kongresu, kurā tika sistemātiski apkopotas visas Budas mācības:

Tas notika 3 mēnešus pēc Budas Mahā Paranirvānas (Lielās Aiziešanas), un to apmeklēja 500 vecākie Arahanti. Starp tiem arī jaunais, tikko Arahanta stāvokli sasniegušais,  Ānanda.

5. Ānanda

Godājamais Ānanda, kurš bija Budas brālēns, iestājās Ordenī un kļuva par Ceļa Uzsācēju. Viņš kļuva par Dharmas Grāmatvedi, jo bija apveltīts ar unikālu saglabājošu atmiņu.

Tā kā viņš bija arī dzimis kā princis un ļoti labi pārzināja karaliskās manieres, viņš bija mīļākais Budas pavadonis:

Viņš vienmēr bija ļoti daiļrunīgs un uzmanīgs pret Budu; viņš ļoti labi kalpoja Budam un vienmēr darbojās kā ļoti noderīgs starpnieks sadarbībā ar lajiem, īpaši sievietēm.

Saglabājušies nostāsti, ka tad kad sievietes arī gribēja tikt uzņemtas Ordenī un kļūt par mūķenēm, Buda ilgāku laiku bija ļoti skeptisks par tādu perspektīvu, bet Ānanda, ik pa laikam ieminoties par šo jautājumu, palīdzēja panākt Budas piekrišanu.

Viņš sasniedza Arahanta statusu tikai īsi pēc Budas nāves.

Kad notika 1. Lielais Budistu Kongress, Ānanda savas labās atmiņas dēļ tika izvēlēts lai atstāstītu Budas Sūtras:

Tā sākās tradīcija, ka visas Budas Sūtras sākās ar leģendāro teicienu:

Tā es esmu dzirdējis... jeb
Evam me sutam Pāļi valodā vai
Evam majā šrutam Sanskritā.

6. Angulimāla

Angulimāla piedzima Kosalas valstībā, kur viņa tēvs bija karaliskais astrologs un karaļa Pasenadi priesteris.

Viņa māte bija Mantāni, kura viņu dzemdēja pulksten 12 pusnaktī, kad no visiem pilsētas ieročiem tika šauta zalve, kas nepārprotami liecināja par  ļaunu zīmi. Īpaši jau tāpēc, ka viņš bija piedzimis bandītu zvaigznājā.

Tomēr Angulimāla bija pazīstams savā bērnībā kā Ahimsaka jeb Nevardarbīgais.

Kad viņš sasniedza pilngadību, viņš tika nosūtīts uz Takkasilu, lai iegūtu izglītību, kāda iederētos jaunam cilvēkam no cienījamas ģimenes.

Drīz viņš kļuva par izcilu skolēnu, kuru skolotājs mīlēja un kuram uzticējās, taču viņu ļoti apskauda studiju biedri, kuri pastāvīgi saindēja skolotāja prātu pret viņu.

Galu galā viņiem tas izdevās, un pēc tam skolotājs izdomāja negodīgu shēmu, lai viņu iznīcinātu, pieprasot honorāru tūkstoš labās rokas rādītājpirkstu apmērā. Tas bija viņa kā studenta pienākums.

Viņš negribēja to darīt, taču skolotājs viņu piespieda, solot, ka, pabeidzot savu misiju, viņš tiks apmācīts īpašās zināšanās, lai nomazgātu visus ļaunumus, un pēc tam viņš iegūs lielus pārdabiskos spēkus.

Ahiṁsaka neapzinājās, ka viņa iesaistīšanās šajā vilinošajā shēmā galu galā novedīs viņu uz noziedzīga ceļa.

Tā labsirdīgais Ahiṁsaka kļuva par bandītu bez nožēlas, nežēlīgu un nerimstošu slepkavu. Viņš bija apņēmības pilns pēc iespējas ātrāk pabeigt savu misiju.

Viņš nesaudzēja nevienu, kam gadījās trāpīties viņa ceļā, neatkarīgi no tā, vai tie bija vīrieši, sievietes vai veci cilvēki; pat zīdaiņi tika nežēlīgi nogalināti un viņiem tika nogriezti labās rokas rādītājpirksti.

Drīz viņš kļuva par nežēlīgo bēdīgi slaveno slepkavu Angulimālu, kurš nēsāja krelles no upuru pirkstiem.

Gadiem ilgi Angulimāla terorizēja laukus un Džālinī mežu, kur viņš bija apmeties.

Cilvēki bija tik nobijušies un dusmīgi, ka gāja ar saukļiem uz Karaļa pili, pieprasot sagūstīt un nogalināt bēdīgi slaveno bandītu Angulimālu, lai pasargātu cilvēkus.

Tad nu Karalis visbeidzot nosūtīja karavīru armiju, lai sagūstītu Angulimālu dzīvu vai mirušu.

Māte Mantāni, kura ļoti mīlēja savu dēlu, devās uz lielo Džālinī mežu, lai atrastu Angulimālu.

Kad Angulimāla viņu ieraudzīja, viņš kā akls un nesaprātīgs metās viņai pakaļ, lai nogrieztu viņai pirkstu un izpildītu savu tūkstots pirkstu misiju.

Šajā brīdī iejaucās Buda, kuram bija liela līdzcietība, un viņš parādījās it kā nesteidzīgi soļojam Angulimālas priekšā.

Angulimāla nekavējoties metās viņam pakaļ, lai izpildītu savu misiju, taču bija apstulbināts, jo pat ļoti ātri skrienot viņš nespēja panākt mierīgi staigājošo Budu.

Noguris un neapmierināts viņš pārtrauca skriet.

Pēc tam viņš uzkliedza, lai Buda apstājas, bet Buda atbildēja, ka ir apstājies; tikai Angulimāla vēl skrien!

Vēl vairāk neizpratnē viņš kliedza Budam, ka viņš melo, jo joprojām staigā!

Tad Buda pagriezās un teica, ka Viņš, Buda, ir pārstājis darīt ļaunu, atmetis skriešanu pēc baudām, pārtraucis kaitīgas domas!

To sakot, Viņš izklāstīja Angulimālam Dharmu.

Pēc sprediķa noklausīšanās Angulimāla atgriezās realitātē un tūlīt pat mainījās uz labo pusi, pievienojās Mūkiem un sekoja Budam atpakaļ uz klosteri.

Kad karalis Pasenadi Džetavanas Klosterī satika Angulimālu, viņš apžēloja Angulimālu, jo viņš tagad bija mūks.

Tomēr viņa mūka dzīve nebija viegla, jo visi joprojām viņu ienīda un loloja atriebību savās sirdīs. Daži, joprojām baidoties no viņa, meta ar nūjām un akmeņiem kas viņu ievainoja un lika viņam asiņot. Reizēm viņam trāpīja arī lietas kuras nemaz nebija mērķētas viņam.

Tāpēc viņš katru dienu atgriezās no ziedojumu vākšanas ar nobrāzumiem un sasitumiem.

Līdzcietīgais Buda zināja un redzēja viņa nožēlojamo stāvokli, un ieteica viņam būt pacietīgam un cītīgi praktizēt. Viņš sekoja Budas padomam un drīz vien sasniedza Arahanta stāvokli.

Pamazām visi viņu iemīlēja un cienīja.

Reiz viņš ieraudzīja sievieti, kura cieta no dzemdību sāpēm, un devās pie Budas, ziņot par nožēlojamo notikumu:

Līdzjūtīgais Buda iemācīja viņam īsu vārsmu, lai atvieglotu viņas ciešanas.

Tāpēc viņš atgriezās un, sēžot aiz aizsega, deklamēja to, ko Buda viņam bija iemācījis:

yato'ham bhagini ariyaya jatiya jato,
nabhijanami sancicca panam jivita voropeta;
tena saccena sotthi te hotu sotthi gabbhassa.

Kas nozīmē:

Kopš manas dzimšanas Āriešu dzimtā,
Es neesmu slepkavojis vai sagādājis ciešanas.
Šīs Patiesības dēļ, māsa, lai jūs būtu vesela un laimīga.
Un lai jūsu mazulim ir labi un laimīgi!

Tas padarīja bērna piedzimšanu  par priecīgu un nesāpīgu notikumu mātei un viņas bērnam.

Un tā godājamais Angulimāla pēc tam varēja dzīvot laimīgu Ārieša dzīvi.