Pārdzimšana Budismā

1. Pārdzimšana Budismā

Pārdzimšana (sanskritā: punarāvṛtti, punarutpatti, punarjanman vai punarjīvātu), ir kopēja ticība visām Budisma tradīcijām, ka Dzimšana un Nāve notiek secīgos Ciklos, ko nosaka:

Pārdzimšanas Cikls, ko sauc par Samsāru ir bez sākuma un tas turpinās, un to nosaka cilvēka domu un Karmas (darbu) morālā kvalitāte.

Labas morālas rīcības sekas izraisa Labas Pārdzimšanas,
un Ļaunu morālo darbību sekas izraisa Ļaunas Pārdzimšanas.

2. Mācības izcelsme

Pētnieki jau ilgu laiku ir pētījuši Pārdzimšanas teorijas izcelsmi Indijas reliģijās.

Daži šo uzskatu aizsākumus atrod ierakstītus jau Antīkajā Vēdu un Brahmaņu literatūrā kur tie stingri balstījās ticībā rituālās upurēšanas iedarbībai kā līdzeklim lai nodrošinātu vietu Debesīs.

Lai garantētu pozitīvus rezultātus nākotnē, šie upurēšanas akti bija pastāvīgi jāatkārto.

Konceptuālās paralēles šim senajam nepārtrauktas rituālās darbības cikla modelim ir likušas dažiem pētniekiem domāt, ka Vēdisko rituālu mehānika ir jāuzskata par priekšteci vēlākajām Indijas teorijām par Karmu, Samsāru un Pārdzimšanu.

Citi retāk sastopami viedokļi  ir bijuši tādi, ka Pārdzimšanas Mācība radusies seno Indijas Ne-Ārisko cilšu grupās.

Vēl citi uzskata, ka šo doktrīnu formulēja Sanjāsinu (klejojošo askētu) tradīciju sekotāji, kuri bija saistīti ar plašo Šramaņu (ubagu) kustību, kura sāka veidoties Indijā ap 6. gadsimtu p.m.ē. — kustību, kurā ietilpa agrīnie Budisti un Džaini.

3. Pārdzimšana un Ne-Es problēma

Budistu doktrīna par Pārdzimšanu būtiski atšķiras no idejas, kas parasti tiek atbalstīta Hinduismā un Džainismā, kuras abas pieņem mūžīgas un substancionālas Patības, Es jeb Dvēseles esamību (Ātmans Hinduismā, Džīva Džainismā), kura pārceļo no dzīves uz dzīvi:

Turpretī Budisms noraida priekšstatu par absolūtu Patību jeb Es. Svarīga nozīme Budisma izpratnē par Pārdzimšanu ir Ne-ES (anātmana) doktrīnai:

- idejai, ka Samsārā, kura ir mūžīgi plūstoša, nepastāvīga un nepārtraukti mainīga, nevar būt pastāvīga, nemainīga, neatkarīga Patība vai Dvēsele.

Bet, ja nepastāv absolūta Es, kā Budisms atrisina pārceļošanas un Karmas nepārtrauktības no dzīves uz dzīvi problēmu?

Agrīnās Budistu skolas Indijā piedāvāja dažādas atbildes uz šo problēmu:

Viena skola, Vātsīputrīja (pazīstama arī kā Pudgalavāda), nonāca tik tālu, ka ierosināja jēdzienu par Neaprakstāmu Personisku Esamību (pudgalu), kura ceļoja no dzīves uz dzīvi, jēdzienu kurš kā varētu domāt ir pretrunā ar Anātmana pamatprincipu.

Citas skolas, piemēram, Sarvāstivāda, uzskatīja, ka pastāv Ēteriska Esamība (saukta par gandharvu), kura sastāv no 5 Skandhas (Agregātu) smalkajām formām, kura izgāja Starpstāvokli (antarābhavu) starp Nāvi un nākamo Dzimšanu.

Sarvastivādu uzskatus mūsdienās māca Tibetas Budisma skolas.

Budisma agrīnajā periodā Indijā tādi jēdzieni kā Pudgala un Antarābhava izraisīja daudz strīdu.

Ne visas skolas pieņēma šādas idejas:

Piemēram, Theravāda noliedza Starpstāvokļa esamību un savukārt uzskatīja ka pastāv neaktīvs dziļās Apziņas veids (bhavaṅga), kurš veido Cēloņsakarību (sanskritā, pratisandhi; pāli, paṭisandhi) starp vienu dzīvi un nākamo:

Saskaņā ar šo skatījumu pirmais apziņas mirklis jaunas dzimšanas brīdī ir vienkārši iepriekšējās esamības pēdējā apziņas momenta tiešs un nosacīts rezultāts.

4. Pārdzimšana un Kosmiskā Cēlonība

Saskaņā ar Budisma doktrīnas pamata nostādnēm, atbilde uz sarežģīto jautājumu par Pārdzimšanu, ņemot vērā svarīgo mācību par Ne-Es, ir jāmeklē tur, kā Budisms izprot Cēlonību, veidu, kādā viena lieta noved pie citas.

Viena Budisma formula to raksturo šādi:

Kad šis pastāv tad tas pastāv;
 Kad šis rodas tad tas rodas.
Kad šis neeksistē tad tas neeksistē;
Kad šis beidzas tad tas beidzas.

Tehniski runājot, šo Cēlonības principu izskaidro Pratītya-samutpāda (Atkarīgā Izcelšanās) formālā doktrīna, kura māca, ka visas parādības, ieskaitot Es un Apkārtējo Pasauli, rodas no attiecību, kuras atkarīgas no citiem cēloņiem un apstākļiem, tīkla.

Tāpēc Patība nav jāsaprot kā būtiska, neatkarīga esamība, kura pāriet no vienas dzīves uz nākamo, bet gan kā mentālo un fizisko cēloņu un apstākļu, kuri paši ir savstarpēji līdzatkarīgi cits no cita un mūžīgā plūsmā,  kompleksa izpausme.

Atkarīgās Izcelsmes doktrīna tiek grafiski attēlota kā apļveida ķēde, kura sastāv no 12 Nosacītiem un Noteicošiem posmiem (nidāna):

(1) Nezināšana, nespēja uztvert patiesību par Nepastāvību (Anitja) un Atkarīgo Izcelsmi, veido
(2) Karmiskos faktorus, no kuriem rodas
(3) Apziņa, kura noved pie
(4) Prāta un Ķermeņa (nosaukuma un formas) un tad pie
(5) 6 sajūtu (avotiem); 6 sajūtu vārti ved uz
(6) Taustes kontakta, kas rada
(7) Sajūtu iespaidus jeb Sajūtas; tie noved pie
(8) Iekāres; iekāre ved uz
(9) Pieķeršanos, kas savukārt rada
(10) Esamību; esamība sasniedz kulmināciju ar
(11) Dzimšanu, kurai seko
(12) Vecums un Nāve, un cikls sākas no jauna.

Šie 12 posmi rada dzīves ciklus mūžīgajā Samsāras procesā kurus virza Karma.

Tādā veidā 12 posmu Atkarīgās Izcelsmes ķēde apraksta Pārdzimšanas procesu.

Dzimšana un Nāve ir tādējādi jāsaprot kā nekas vairāk vai mazāk kā posmi mūžīgajās cēloņu un seku šūpolēs.

Pārdzimšana ir jaunas cēloņu un apstākļu kopas konfigurācija, kuru virza iepriekšējie Karmiskie impulsi:

Šo procesu salīdzina ar jaunas sveces aizdegšanu ar citas sveces liesmu; pirmā liesma nav tas pats, kas otrā, un tomēr joprojām notiek liesmas pārnešana.

Tāpat kā jaunas sveces aizdegšana, Pārdzimšana ir vienkārši nemitīgi mainīgu mentālo un fizisko kompleksu kopuma kustība no viena fiziska pamata uz otru. Tieši šī īpašā Cēlonība ir Budistu izpratnes par Pārdzimšanu pamatā.

Pārdzimšanas dzinējspēks ir Karma, ķermeņa, runas un prāta labie un ļaunie darbi, kuri veikti ne tikai  iepriekšējā dzīvē, bet arī pirms daudzām dzīvēm.

Cilvēka Karmas kopējā morālā kvalitāte nosaka katras nākošās dzīves kvalitāti.

Tomēr Budistu vidū visur valda vienprātība, ka cilvēka apziņas stāvoklis Nāves Brīdī patiesībā var būt izšķirošs faktors nākošās Pārdzimšanas vietas un apstākļu noteikšanā:

Parasti Nāves Brīdī prātu mēdz aizņemt tās ierastās domas un darbības, kuras dzīvē bijušas vistuvākās, vai arī tās darbības, kuras tiek veiktas tieši pirms nāves.

Šī iemesla dēļ Budisms iesaka Nāves Brīdī praktizēt pareizu uzmanību un veikt tikumīgas darbības, lai nodrošinātu labvēlīgu Pārdzimšanu.

Droši var teikt, ka lielais vairums parastu Budistu vairāk tiecas pēc veiksmīgas Pārdzimšanas nākamajā dzīvē, nekā pēc Atbrīvošanās no Samsāras sasniegšanas šajā dzīvē, jo saprot cik liels sasniegums tas ir.

Laba Pārdzimšana saskaņā ar Budismu ir dzimšana vienā no 3 augstākajām Samsāras Valstībām:

1. dievi (devas),
2. padievi (āsuras)
3. cilvēki (manušjas),

- un pārdzimšana par cilvēku tiek uzskatīta par vislabāko.

Pārdzimšana pārējās 3 Valstībās, tādās kā:

4. dzīvnieki (tirjaki),
5. izsalkušie gari (pretas),
6. elles būtnes (Nārakas),

- tiek uzskatīts par šausmīgu nelaimi.

Visās Budistu kultūrās Nāves Brīdī tiek veiktas noteiktas darbības, kas palielina nopelnus, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus nākamajā dzīvē:

Vispārīgākajā izpratnē šīs darbības ietver nopelnu novēlēšanu, ziedojumu došanu un Budistu rakstu skandēšanu.

5. Labas Pārdzimšanas sasniegšana

Ķīnā un Japānā liels uzsvars tiek likts uz Pārdzimšanu Budas Tīrajā Zemē, piemēram, Amitābhas Tīrajā Zemē Sukhāvatī, Svētlaimes Zemē.

Lai gan ir vairāki skaidrojumi, kā vislabāk nodrošināt Pārdzimšanu kādā no šīm Tīrajām Zemēm, kopumā ir nepieciešama ticība un patiesa tiekšanās tur atdzimt.

Ieteicama arī atkārtota šīs Valstības konkrētā Budas vārda daudzināšana vai viņa Svēto Rakstu lasīšana nāves brīdī.

Bez tam, Ķīnas Budisti Nāves Brīdī dažkārt ziedo rituālu papīra naudu, ko tautā sauc par garu naudu, aizkapa valstības ministriem un vadītājiem, kuri, domājams, dzīvo pēcnāves dzīvē:

Pastāv uzskats, ka šis naudas ziedojums mazinās mirušā Karmiskos parādus un nodrošinās ceļu uz labvēlīgāku Pārdzimšanu.

Šādu elles piezīmju dedzināšanu kā ziedojumu mirušo labumam praktizē arī Budisti Mjanmā un Vjetnamā.

Japāņu Budismā pēcnāves Ordinācija, mirstošo ordināciju par Mūkiem uz nāves gultas, bieži vien praktizē kā līdzekli, lai garantētu glābšanos un labāku Pārdzimšanu. Tādējādi var teikt, ka Japānā visi Budisti mirst kā Mūki vai Mūķenes.

Arī Tibetas Budisms māca par labu darbu un Pareizas Uzmanības vērtību nāves brīdī:

Tibetā tiek veikti īpaši rituāli, lai faktiski vadītu mirušā apziņu pa Starpstāvokļa bīstamajiem ceļiem (tibetiešu: Bardo Thodol) un uz nākamo dzīvi:

Šie apbedīšanas rituāli ir ierakstīti speciālās Tibetas Budistu liturģiskajās rokasgrāmatās, no kurām dažas ir kļuvušas slavenas tulkojumos rietumu valodā, kā piemēram Tibetas Mirušo Grāmata.

Visās šajās Budistu nāves gultas praksēs darbojas pamatprincips:

Tikumīgas darbības, ko Nāves Brīdī veic mirstošais un paliekošie tuvinieki, var pozitīvi ietekmēt cilvēka turpmāko likteni. Citiem vārdiem sakot, laba nāve noved pie labas Pārdzimšanas.