Abhidharma | Nozīme un Izcelsme

Abhidharma | Nozīme un Izcelsme

Nākamajos gadsimtos pēc Budas nāves, līdz ar pastāvīgu mūku kopienu parādīšanos, radās jaunas reliģiskās prakses formas un mācības nodošanas un interpretācijas veidi.

Šajā organizētajā vidē Budisma praktizētāji sāka pārskatīt saņemtās tradīcijas un izstrādāt jaunas materiālu organizācijas metodes, kas skaidri parādītu to galveno nozīmi un atvieglotu to uzticamu tālāknodošanu.

Lai gan tas tika aizsākts kā pragmatiska iegūto mācību klasifikācijas metode, šī pētnieciskā darbība drīz vien izraisīja jaunu doktrīnas un tekstu attīstību un kļuva par jaunu pētniecisku nozari ar kuru nodarbojās mūki un klosteri:

Šo studiju produkti paši par sevi kļuva par cienījamu tradīciju, kas galu galā aizēnoja Budas un viņa mācekļu dialogus,

tā darbojās kā patiesās mācības šķīrējtiesnesis, kas nosaka gan ekseģētisko metodi, gan svarīgākos jautājumus, kas vēlāk nokļuva Indijas Budisma doktrinālo pētījumu uzmanības centrā.

Šo pētījumu nozari sauca par Abhidharmu (pāļi: Abhidhammu). 

Abhidharmas jēdzienu izmantoja lai norādītu uz:

- uz jaunajām doktrīnas interpretācijas metodēm,

- uz tekstu kopumu, ko šī interpretācija deva, un visbeidzot

- uz izpratni, kas deva izšķirtspēju, kas tika noslīpēta ar doktrinālu interpretāciju un izmantota reliģiskajā praksē.

Tradicionālie avoti piedāvā 2 skaidrojumus terminam Abhidharma:

a) attiecībā uz (abhi) mācību (dharmu) vai

b) augstākā vai tālākā (abhi) mācība (dharma).

Abhidharmas analīzes priekšmets, protams, bija mācība (dharma), kura bija iemiesota Budas un viņa mācekļu dialogos.

Tomēr Abhidharma ne tikai atkārtoja vai apkopoja Sūtru mācību, bet gan pārkārtoja to saturu un izskaidroja to netiešo nozīmi, izmantojot komentārus.

Abhidharmā dažādu atsevišķo Sūtru saturs tika abstrahēts un atjaunots saskaņā ar jauniem analītiskiem kritērijiem, tādējādi ļaujot saskatīt to patieso vēstījumu.

Šis patiesais vēstījums, kā izklāstīts Abhidharmas tekstos, sastāv no dažādu notikumu un komponentu (dharmu) izziņas, kas kopā veido visu pieredzi.

Šī izziņa savukārt ļauj atšķirt:

- tos nepilnīgos nosacījumus kas ievilina cilvēku Pārdzimšanas procesā

- no tiem atbrīvojošajiem nosacījumiem, kas ved uz Apskaidrību.

Un visbeidzot, kad ir skaidri nošķirti Nepilnīgie un Atbrīvojošie faktori, kļūst skaidrs pareizais prakses Ceļš.

Tādējādi Abhidharma nebija tikai zinātnisks komentārs, bet gan soterioloģiska ekseģēze, kas bija būtiska efektīvai šī ceļa praksei.

Tradicionālie avoti nesniedz vienotu pārskatu par Abhidharmiskās metodes vai Abhidharmas tekstu korpusa izcelsmi:

Vairākos tradicionālos aprakstos Abhidharmas tekstu sastāvs tiek attiecināts uz 1. Koncilu, kas kā tiek uzskatīts notika tūlīt pēc Budas nāves un kurā viņa mācības tika sakārtotas un mutiski deklamētas 3 daļās:

1. dialogi jeb lekcijas (Sūtras);

2. disciplinārie klostera kodeksi (Vinaja); un

3. elementu (dharmu) taksonomiskie saraksti (Mātrika jeb Abhidharma).

Tāpēc šie tradicionālie avoti netieši piedēvē Abhidharmas autorību pašam Budam.

Šis jautājums par Abhidharmas autorību un, netieši, autentiskumu un autoritāti, turpināja būt pretrunīgs jautājums turpmākajos neatkarīgajos Abhidharmas traktātos.

Lai gan daudzas galvenās Budistu skolas pieņēma Abhidharmas tekstu autoritāti un iekļāva tos savos kanonos kā paša Budas vārdu,

vairākas skolas noraidīja Abhidharmas autoritāti un apgalvoja, ka Abhidharmas traktātus veidojuši maldīgi, cilvēciski skolotāji.

Neatkarīgi Abhidharmas traktāti tika izveidoti vismaz 700 gadu ilgā periodā (apmēram no 3.–2. gs. P.M.Ē. līdz 5. gadsimtam M.Ē.).

Šo neatkarīgo Abhidharmas traktātu parādīšanās un iespējamā izplatība sakrīt ar atsevišķu skolu rašanos agrīnajā Budistu kopienā:

Doktrinālās atšķirības starp dažādām grupām, kas daļēji bija dažādu tekstuālo pārmantošanas tradīciju dabisks rezultāts, tika precizētas zinātniskajās debatēs un paplašinājās ar neatkarīgu Abhidharmas ekseģētisko darbu izveidi.

Zinātnieku viedoklis par neatkarīgu Abhidharmas traktātu žanra avotiem ir sadalījies 2 hipotēzēs, no kurām katra atrod atbalstu Abhidharmas tekstu strukturālajās īpašībās:

1) Pirmajā hipotēzē ir uzsvērta prakse veidot Kopsavilkumus jeb Klasifikāciju sarakstus (mātrikas) par visām tradicionālajā mācībā sastopamajām tēmām, kuras pēc tam tiek sakārtotas gan pēc skaitliskiem, gan pēc kvalitatīviem kritērijiem.

2) Otrā hipotēze akcentē doktrinālās diskusijas (dharma-kathā) katehētiskā stilā, kas mēģina noskaidrot sarežģītus vai neskaidrus doktrīnas punktus.

Šie 2 strukturālie raksturojumi aptuveni apraksta tipisku procesu, kurā tika sastādīti neatkarīgi Abhidharmas traktāti:

Tēmu Kopsavilkumi kalpoja, lai atcerētos vai, iespējams, virzītu diskusijas, kurās pēc tam tika izstrādāti doktrīnas punkti, izmantojot pedagoģisku jautājumu un atbilžu metodi.

Neatkarīgi no tā, kura hipotēze precīzāk atspoguļo neatkarīgo Abhidharmas traktātu izcelsmi, šī divējādā ekseģētiskā metode atspoguļo Budisma tradīciju pastāvīgo tendenci, jau sākot no senākā perioda, uz analītisku izklāstu, izmantojot Klasifikāciju kategorijas, un uz diskursīvu izstrādi, izmantojot katehēzi.

Nepieciešamība iegaumēt mācības acīmredzami veicināja kategorizēšanas sarakstu izmantošanu kā mnemonisku līdzekli, un dažas sūtras apraksta šo Klasifikāciju metodi kā veidu, kā iekapsulēt būtisko mācībā un novērst domstarpības.

Dažās sūtrās notikumi attīstās pēc līdzīga scenārija kā mutiskajos komentāros, kuros īss Budas doktrinālais paziņojums tiek pilnībā analizēts, izmantojot pratināšanas un izklāsta procesu.

Abas šīs metodes, kas plaši sastopamas sūtru kolekcijā, tika pamazām paplašinātas turpmākajos neatkarīgajos zinātniskajos traktātos, no kuriem daži tomēr netika iekļauti sektantiskajās, kanoniskajās Abhidharmas kolekcijās.

Piemēram, Theravādas skolas Kanona Mazās Kolekcijas krājumā (Khuddaka Nikājā) ir iekļauti 2 teksti, kuros izmantotas šīs metodes un kas netika atzīti par kanoniskiem Abhidharmas tekstiem:

Paṭisambhidā-magga (Izziņas ceļš) satur īsas diskusijas par doktrinālajiem punktiem, kas strukturēti saskaņā ar Kopsavilkumu sarakstu (mātriku),

un Niddesa (Izklāsts) sastāv no komentāriem par agrīno Lekciju krājumu Suttanipātu.

Patiesībā, skaidra Abhidharmas, kā tekstu kanona neatkarīgas sadaļas, izpratne tikai atspoguļo vēlākās tradīcijas uzskatus, kas, pēc sen pagaisušas vēstures, apzīmēja noteiktus tekstus kā Abhidharmu pretstatā Sūtrām vai citiem līdzīga rakstura, iespējams agrākiem, darbiem.