Budisms: Vēsture | 2

Budisms | Vēsture

Budisma dibinātājs Sidhārtha Gautama, kurš vēlāk kļuva pazīstams vienkārši kā Buda, pēc dzimšanas bija tas, ko mēs tagad saucam par Hinduistu. Lai gan Budisms daudzējādā ziņā ir atšķirīgs no Hinduisma tradīcijas, tas sākās kā reformu kustība Hinduismā.

Tāpēc ir svarīgi nedaudz saprast Indijas reliģiskos pasaules uzskatus 6. gadsimtā p.m.ē. lai saprastu paša Budas reliģisko pasaules uzskatu un to, kāpēc Budisms ieguva tādu konkrēto formu.

Buda piedzima mainīgā pasaulē, kurā notika gan reliģisko ideālu gan sociālo struktūru izmaiņas:

Dominējošā reliģija Indijas ziemeļos līdz tam laikam bija Brahmanisms, kurš balstījās uz tekstu kopumu, ko sauc par Vēdām, kas mutiski attīstījās, sākot aptuveni kopš 1500. gada p.m.ē. Arī šai reliģiskajai sistēmai sāka parādīties jauni izaicinājumi vairākās frontēs.

Vēdu reliģiskā pasaule sastāvēja no daudzām dievībām jeb devām, no kurām daudzas bija personificēti dabas spēki.

Cilvēki varēja mijiedarboties un ietekmēt šīs devas, veicot upurēšanu un ziedojumus:

tādus ziedojumus kā labība, piens un dzīvnieku upuri tika ielikti lielā Ziedojumu Ugunskurā, priesteru jeb Brahmaņu vadībā, tika lasītas atbilstošas lūgšanas un mantras, un dūmi un garaiņi aizgāja garīgajā pasaulē, kur tie baroja garīgās būtnes - devas un pitri (senču garus), tie kļuva laimīgi un dāvāja savas svētības cilvēkiem.

Apmaiņā, saskaņā ar Vēdām, cilvēki saņēma no dieviem dāvanas: bagātīgu ražu, veselīgus dēlus, aizsardzību utt.

Turklāt tā bija hierarhiska reliģiska pasaule, kuru formāli definēja sabiedrības iedalījums 4 klasēs jeb Varņās, kurās piederību noteica tikai un vienīgi dzimšana.

Sociālās sistēmas augšienē bija upurēšanas priesteri, Brahmaņi:

Viņu loma un pienākums bija veikt reliģiskos rituālus un saglabāt un skaitīt Vēdas — iegaumēt tūkstošiem pantu, daudzināt tos upurēšanas rituālos un mutiski nodot šos tekstus nākamajām Brahmaņu paaudzēm.

To darot, Brahmaņi uzturēja Kārtību jeb Dharmu (Pāḷi, dhammu) pasaulē, nodrošinot, ka dievi tiks apmierināti.

Tieši zem Brahmaņiem hierarhijā atradās Kšatriji - karotāji un sociāli-politiskie valdnieki:

Tāpat kā Brahmaņu pienākums bija uzturēt kārtību dievišķajā pasaulē, tāpat Kšatriju dharma bija saglabāt kārtību cilvēku valstībā.

Zem Kšatrijiem atradās Vaišjas, tirgotāji, amatnieki un fermeri:

Tā bija viņu dharma, attiecīgi, nodrošināt pārtiku un materiālās preces.

Zem viņiem atradās Šūdras, strādnieki un kalpi, kuru dharma bija nodrošināt pārējo 3 cilvēku šķiru tīrību.

Ārpus šīs sistēmas atradās grupa, ko sauca par Nepieskaramajiem jeb Dālitiem vai Mlečām (Netīreļiem), kuriem sociālajā sistēmā nebija noteiktas lomas un kuri tika uzskatīti par Netīrajiem, Adharmiskiem zemcilvēkiem, kuri bija ārpus likuma gan pēc sociālā stāvokļa gan rakstura.

Tā bija savstarpējas mijiedarbības un arī ierobežojumu sistēma.

Šajā sistēmā nevarēja pastāvēt sociāla attīstība uz augšu vai uz leju, katram bija jādara tas ko viņu senči bija darījuši un jādzīvo atbilstoši tam kādā šķirā viņi bija piedzimuši.

Vienā Vēdu tekstā (Rigvēdas Puruša Sūktā), kurā aprakstīta Visuma radīšana, šī sociālā sistēma tiek attēlota kā cilvēks, kas tiek upurēts, lai radītu pasauli:

Tādējādi sociālo un kosmisko kārtību (dharmu) var uzturēt tikai tad, ja katra ķermeņa daļa pastāv un funkcionē. Protams, pēdas ir zemākas par galvu, bet bez pēdām ķermenis nevar nostāvēt.

Jauns reliģiskā diskursa žanrs, tekstu kopums, kas pazīstams kā Upanišadas, no Vēdu rituālās reliģiskās pasaules sāka parādīties aptuveni no 7. līdz 5. gadsimtam p.m.ē.

Lai gan tas galu galā kļūs par Hinduisma daļu,

šie teksti, kas tika tālāk nodoti mutiski, tāpat kā Vēdas, sāka apšaubīt formālā upura efektivitāti un ieviesa būtiskas jaunas reliģiskas idejas, kuras daļēji pārņēma Buda:

Pārdzimšanas ideju (Samsāru), cēloņu un seku likumu (karmu), Atbrīvošanās no Samsāras jēdzienu (mokša) un askētisma un meditācijas praksi (jogu).

Kad Upanišadu idejas sāka izplatīties, daži cilvēki tās ņēma pie sirds un devās piedzīvot viņu aprakstīto Atbrīvi.

Šīs personas atteicās no savām saitēm ar materiālo pasauli un devās kā klejotāji, izplatot šīs jaunās idejas vēl tālāk un diskutējot par filosofiskiem un meditāciju jautājumiem.

Šos dažādos klejotājus sauca par Šramaņiem, un pirmie Budisti uzskatīja sevi par šīs ceļojošo reliģisko meklētāju grupas apakškopu.

Šo personu vidū bija arī Mahāvīra, citas jaunas reliģiskās tradīcijas – Džainisma – dibinātājs.

Apmēram tajā pašā laikā Indijas ziemeļos, Gangas līdzenumā, norisinājās svarīgas sociālās pārmaiņas:

No mazākām kņazistēm sāka veidoties Karaļvalstis, un līdz ar šīm Karalistēm radās pilsētas un augsti strukturētas pārvaldības sistēmas.

Turklāt starp šīm pilsētām sāka veidoties tirdzniecības ceļi, un līdz ar tirdzniecību sekoja gan ekonomiskā izaugsme, gan turīgas tirgotāju šķiras rašanās:

Šī pēdējā grupa bija īpaši svarīga Budisma rašanās laikā,

jo, lai gan viņiem bija ekonomisks stāvoklis, viņiem kā Vaišju kastas locekļiem nebija reliģiska stāvokļa; Buda piedāvāja jaunu reliģisko ceļu, kas ļāva viņiem iegūt šo stāvokli, iesaistīties reliģiskās aktivitātēs.

Budistu tradīcija uzskata, ka cilvēks, kurš vēlāk kļuva par Budu, piedzima nelielā ciematā netālu no pašreizējās Nepālas un Indijas robežas 6. gadsimta vidū p.m.ē.

Viņš piedzima Kšatriju ģimenē, kas bija daļa no Šākju klana, un viņam tika dots vārds Sidhārtha (Mērķa Sasniedzējs) Gautama.

Saskaņā ar leģendu viņa dzimšana bija aseksuāla. Sapnī, kuru redzēja viņa māte, augli viņas vēderā implantēja balts zilonis:

Viņa tēvs, uzzinājis par sievas neparasto apaugļošanu, lika sapni interpretēt Brahmaņu priesteru grupai, kuri paziņoja, ka zēnam ir lemts kļūt par diženu Karali (Čakravartīnu), vai arī kā reliģisku līderi.

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka viņš būs neparasts cilvēks:

Sidhārtha parādījās no dzemdes — dažās versijās viņš iznāk no mātes sāniem — un nekavējoties paspēra 7 soļus katrā no 4 virzieniem, pasludinot, ka viņš katrā no tiem ir izcilākā būtne.

Priesteru pareģojuma dēļ Sidhārthas tēvs viņu ieslodzīja pils teritorijā, rūpējoties, lai jaunais zēns redzētu un piedzīvotu tikai labas lietas un gaismu.

Agrīnā sprediķī Buda savu bērnību apraksta šādi:

Pils robežās Sidhārtha būtībā dzīvoja normālu Brahmanisku dzīvi, pārejot no studenta posma uz mājsaimnieku posma sākumu, taču visu laiku tika aprūpēts, lai vēlāk kļūtu par Karali.

Viņš apprecējās ar karalieni Maiju, un viņam piedzima dēls, vārdā Rāhula.

Kādu dienu Sidhārtha pārliecināja savas karietes kučieri izvest viņu ārpus pils vārtiem, un tur viņš ieraudzīja pirmo no 4 lietām, kas mainīja viņa dzīvi:

Ieraudzījis vecu vīru, Sidhārtha jautāja savam kučierim:

Šoferis atbildēja, ka tas ir vecums, un princis jautāja:

Atbilde, protams, bija Jā.

Divos nākamajos braucienos ārpus pils teritorijas Sidhārtha redzēja slimu cilvēku un pēc tam mirušu cilvēku, un katru reizi viņam bija līdzīgas sarunas ar kučieri.

Šīs pirmās sastapšanās ar Ciešanām (Pāļi: dukkha) pārvērta laimīgo princi par prātojošu jaunekli. Kā teikts kādā tekstā,

Sidhārtha domāja, ka varbūt šī greznā pils dzīve nav realitāte, bet gan kaut kāda ilūzija, un pēc tam viņš klīda apkārt dziļā eksistenciālā krīzē.

4. lieta, ko viņš ieraudzīja, bija klejojošs askēts,

un, sastapies ne tikai ar pasauli raksturojošo dukkhu, bet askēta personā arī ar potenciālu izeju no šīs ciešanu valstības, Sidhārtha nolēma pamest pili un doties pasaulē un klaiņot meklējot patiesību.

Viņš izlavījās no mājas nakts vidū, bet vispirms viņš piegāja palūkoties uz savu guļošo tēvu, gribēdams paskaidrot, ka viņš dodas projām nevis dēļ cieņas trūkuma vai dēļ egoisma, bet tāpēc, ka viņam bija dziļa vēlme atbrīvot pasauli no vecuma un nāves, no bailēm no ciešanām, kuras nāk līdz ar vecumu un nāvi.

Īsāk sakot, Sidhārtha gribēja atbrīvot pasauli no ciešanām.

Viņš devās projām un drīz vien apguva meditāciju pie dažādiem skolotājiem, taču viņš bija neapmierināts ar sasniegto un domāja, ka ir jābūt kaut kam vairāk par to, ko viņš piedzīvoja kā tikai īslaicīgus meditācijas transus.

Tādējādi viņš devās pats savos meklējumos, un drīz viņam pievienojās vēl 5 Šramaņi.

Kopā viņi uzsāka stingri askētisku dzīvesveidu.

Sidhārtha ar lielu stingrību veltīja savu enerģiju šim radikālajam dzīvesveidam vairākus gadus, sasniedzot tādu pakāpi, ka viņš varēja sēdēt meditācijā dienām ilgi, gandrīz bez ēšanas.

Viņa dzīvesstāsta hronikās teikts, ka šajā posmā viņš varēja izdzīvot no dienas uztura, kas sastāvēja no vienas sezama sēkliņas, viena rīsa grauda vai vienas ogas.

Galu galā viņš sasniedza stāvokli, kurā viņš tik tikko elpoja, bija knapi dzīvs:

Kādu dienu meditējot, Sidhārtha atcerējās kādu mirkli savā bērnībā, kad viņš bija iegrimis pilnīgā miera un līdzsvara stāvoklī, vērojot, kā arkls griež zemi.

Ar šo vienkāršo vīziju viņš saprata, ka viņam kaut kādā veidā jāatgriežas šajā vienkāršajā stāvoklī un jāizveido vidusceļš starp ārkārtējo askētismu, ko viņš bija praktizējis (un kas tikai noved pie vēl lielākām ciešanām) un juteklisko ļaušanos viņa agrākajai dzīvei pilī.

Viņa biedri Šramaņi viņu pameta, apsaukājot un nosodot viņu kā vājas gribas cilvēku.

Šajā brīdī garāmejoša sieviete, vārdā Sudžāta, ieraudzīja novājējušo askētu, par kādu viņš bija kļuvis, un piedāvāja viņam vienkāršu dāvanu – bļodiņu ar rīsu biezputru.

Ar šo pieticīgo uzturu Sidhārtha apsēdās zem vīģes koka netālu no Gajas pilsētas (pazīstama kā Bodhgaja pēc tam, kad Buda šeit sasniedza apskaidrību) un strauji progresēja.

Meditāciju laikā viņu izaicināja ļauna pārcilvēciska būtne, vārdā Mara, visu veidu kārdinājumu, kā arī baiļu, maldu un nāves iemiesojums.

Uzvarot Maru, Sidhārtha metaforiski pārvarēja visus tāda veida traucēkļus un ātri sasniedza Apskaidrību jeb Bodhi (atmošanos).

Pēc pamošanās, 35 gadu vecumā, Buda pavadīja vairākas nedēļas, meditējot par dažādiem patiesības, kuru viņš sauca par Dharmu, aspektiem, kurus viņš bija izpratis.

Iesākumā viņš negribēja dalīties savās mācībās, jo uzskatīja, ka viņa meditācijas redzējuma vienkāršība cilvēkiem būtu pārāk grūti aptverama un radītu vēl lielāku apjukumu un ciešanas.

Šajā brīdī, saskaņā ar tradīciju, dievi devās pie Budas, lai pārliecinātu viņu pieņemt savu skolotāja aicinājumu, vēršoties pie viņa līdzcietības un apliecinot, ka patiesībā ir tādi cilvēki, kas spēj saprast dharmu.

Viens dievs izmantoja lotosa dīķa līdzību:

Tā izaicināts, Buda apņēmās pasludināt savu sasniegto izpratni, un devās uz tuvējo Sarnāthu, kur viņš sniedz savu pirmo sprediķi par dharmu.

Budas pirmais sprediķis tika teikts tiem pašiem askētiem, ar kuriem iepriekš bija kopīgi meditējis, bet kuri bija zaudējuši viņam ticību:

Viņi pulcējās ap viņu, kad viņš mācīja par to, kas ir pazīstams kā Dharmas Rata 1. pagrieziens. Viņš izklāstīja savas zināšanas un apskaidrības pieredzi šiem 5 Šramaņiem.

Šis 1. sprediķis daudzējādā ziņā atspoguļo Budisma sākumu, jo, daloties savā personīgajā reliģiskajā pieredzē, Buda radīja organizēto reliģiju, kas ir Budisms.

Tradīcija apgalvo, ka 1. sprediķa saturs bija tik spēcīgs, ka Budas pirmie 5 mācekļi ātri — pēc nedēļas — sasniedza Apskaidrību, kļūstot par Arhātiem (cienīgajiem).

Šie pirmie 5 sekotāji, savukārt, turpināja iesākto un sāka mācīt Dharmu, ar ko Buda bija dalījies ar viņiem; tas bija sākums Budistu Sanghai, mūku kopienai un institūcijai, kas ir reliģijas centrā.

Nākamos 40 gadus Buda gandrīz bez pārtraukuma ceļoja pa visu Indiju, daloties ar Dharmu un pulcējot sekotājus.

Tomēr viņš palika vienā vietā 3 mēnešus katru gadu musonu lietus sezonā:

Šis periods, kas vēlāk tika dēvēts par Lietus Sezonas Retrītu, kļuva par būtisku elementu ne tikai Budistu klostera, bet arī Budistu laju kopienas izveidē.

Mūki apmetās nelielās kopienās visā Indijā, diskutējot savā starpā, izveidojot formālu reliģisko kanonu un vispārpieņemtu reliģisko prakšu kopumu un daloties Budas mācībās ar lajiem.

Laji savukārt atbalstīja mūkus materiāli, nodrošinot viņiem pajumti, pārtiku, tērpus un ziedojumu dāvanas.

Savas dzīves beigās Buda saviem sekotājiem norādīja, ka nevienai personai vai cilvēku grupai nevar būt autoritāte pār mūku un laju kopienu:

Drīzāk autoritāte piederēja visiem.

Lai arī tas radīja egalitāru reliģisko kopienu, tas arī pēc Budas nāves pavēra ceļu gan produktīvām debatēm par Budas atstāto mācību nozīmi un jēgu, gan arī domstarpībām un šķeltniecībai.

Sākotnēji Budas Mācību saglabāja tikai mutiski tie sekotāji, kuri patiešām bija dzirdējuši viņa sprediķus. Šīs mācības tika apkopotas 3 Kolekcijās jeb Grozos.

Šie 3 Grozi, ko tradīcija uzskata par Budas patiesajiem vārdiem, ir zināmi kā Tripitaka (Pāḷi: Tipiṭaka):

Veidojot šīs kolekcijas, starp dažādām mūku grupām radās diskusijas par šo sprediķu saturu un nozīmi.

Turklāt radās jaunas situācijas, uz kurām Buda nebija skaidri atbildējis, kā rezultātā radās nepieciešamība pēc jauniem noteikumiem un radās dažādas nesaskaņas.

Šīs debates bieži noveda pie šķelšanās Budistu kopienā.

Tradīcija vēsta, ka neilgi pēc Budas nāves Rādžagrihas pilsētā (tagadējā Rādžgirā, Bihārā) notika Koncils, lai apspriestu doktrīnas un prakses jautājumus; apmēram gadsimtu vēlāk notika vēl viens Koncils.

Šajos Koncilos izskanējušo domstarpību — par pareizu praksi un doktrīnu — rezultātā Sangha galu galā sadalījās 2 dažādās mūku ordinācijas līnijās,

- kuru atšķirības sākotnēji galvenokārt bija saistītas ar klostera disciplīnas jautājumiem jeb Vinaju.

Šīs 2 grupas vēlāk evolucionēja attiecīgi par Theravādu un Mahājānu, izstrādājot atšķirīgus doktrinālos un rituālos standartus un nostiprinoties dažādās Āzijas daļās.

Viena no nozīmīgākajām figūrām Budisma vēsturē bija Ašoka, lielas impērijas valdnieks Indijā (230–207 p.m.ē.), kurš ne tikai pats kļuva par Budistu, bet arī kļuva par Dharmas Valdnieka Ideālu, piemēru kam līdzināties visiem nākamajiem Budistu valdniekiem.

Ašoka visā Indijā uzcēla daudzas lielas akmens kolonnas ar uz tām iegravētiem aforismiem (ediktiem).

Šajos ediktos tika izklāstīti daudzi Budas mācības pamata aspekti, kā arī vadlīnijas, kā dzīvot labu Budistu dzīvi.

Turklāt Ašoka iedibināja karaliskā atbalsta standartu mūkiem, būvējot klosterus mūkiem, stādot kokus, kur patverties no karstumu un rokot akas, lai palīdzētu ceļotājiem, un izplatot Budas fiziskās atliekas visā Indijā, iemūrējot tās svētnīcās un tempļos.

Fiziskās atliekas bija īpaši svarīgas Budisma izplatībā un izaugsmē:

Iemūrētas Čaitjās un Stūpās — dažāda lieluma apbedījumu pilskalnos — tie kļuva par pielūgsmes objektiem un nozīmīgām pulcēšanās vietām, kas bieži vien bija saistītas ar nozīmīgiem notikumiem Budas dzīvē, ļaujot mūkiem izplatīt dharmu aizvien lielākām grupām.

Ašoka arī nosūtīja daudzus misionārus, tostarp savu dēlu Mahindu, lai iepazīstinātu ar Budismu un izveidotu klosteru ordeņus citās pasaules daļās, piemēram, Šrīlankā, Dienvidrietumu un Dienvidaustrumāzijā un pat Grieķijā.

Ašoka bija radījis svarīgu precedentu, atbalstot Budismu; valdnieku atbalsts bija būtisks elements reliģijas paplašināšanā un dzīvotspējā.

Valdniekus savukārt piesaistīja Budisms, jo tajā tika uzsvērta individuālā morāle, brīvība no kastu hierarhijas un vienotība starp Sanghu un Valsti.

Mūkiem bija vajadzīgs karalis, lai nodrošinātu zemi, pārtiku un aizsardzību, savukārt karalis Sanghā atrada savas taisnīgās varas morālu leģitimizāciju.

Ideālais karalis bija Dharmarādža (dharmas karalis) — taisnīgs, dāsns un morāls, kas uztur un veicina Budas mācības. Šis pamata modelis ir tāds, ko mūsdienās turpina kopēt Budistu valstīs.

Budismam izplatoties, Theravādas skola (dažkārt saukta par Dienvidu Budismu) īpaši labi nostiprinājās Dienvidāzijā, Šrīlankā, Taizemē, Mjanmā (Birmā), Laosā un Kambodžā.

Mahājānas skola (dažkārt saukta par Ziemeļu Budismu) izplatījās uz ziemeļiem, vispirms uz Ķīnu, Tibetu un pēc tam uz pārējo Austrumāziju, Japānu un Koreju.

Šīs divas galvenās sadaļas savukārt ir sadalītas daudzās dažādās apakšgrupās un skolās, pielāgojoties saviem konkrētajiem apstākļiem:

Tibetā, piemēram, Mahājānas forma, kas nostiprinājās, bija Tantra (jeb Vadžrajāna), galveno Mahājānas uzskatu paplašinājums, kas īpaši uzsver rituālu pārveidojošo ietekmi.

Ķīnā un vēlāk Japānā Čaņ (Japānas Dzen) skola izstrādāja Mahājānas formu, kas īpaši uzsver Meditāciju pieredzi.

Tādējādi, lai gan Budisms Indijā būtībā iznīka līdz 13. gadsimtam, tā būtībā misijas raksturs un spēja pielāgoties un pieņemt ļāva tam uzplaukt citur Āzijā.

Budisms Rietumu apziņā pirmo reizi ienāca ar Koloniālismu:

19. gadsimtā intelektuālā interese par Budismu attīstījās Eiropā un Ziemeļamerikā, radot savdabīgu pētniecisko lauku,

kurš koncentrējās uz Budistu tekstu tulkošanu no to oriģinālvalodām, kā arī to filosofisko analīzi, un tā visa rezultātā pakāpeniski parādījās aizvien vairāk vērtīgu grāmatu par Budisma uzskatiem un praksi.

Lai gan Rietumos nekad nav bijis milzīgs Budistu skaits — aplēses atšķiras, bet, iespējams, ne vairāk kā 5 miljoni no pasaules 500 miljoniem Budistu dzīvo Rietumos — viņu reliģiskā klātbūtne ir bijusi nozīmīga.

19. un 20. gadsimtā Rietumi piedzīvoja arī Āzijas imigrantu pieplūdumu, kas atnesa sev līdzi Budismu, izveidojot mazus tempļus un kopienas visā Eiropā un Ziemeļamerikā.