Budisms: Galvenās Doktrīnas | 3

Budisms: Galvenās Mācības
Budisms: Galvenās Mācības

1. Galvenās Mācības

Kad Budisms ieguva sekotājus un mūki sāka veidot atšķirīgas grupas, kuras bieži vien apvienojās, pamatojoties uz doktrīnu kopīgām iezīmēm un klostera disciplīnas jautājumiem, Budismā notika doktrinārs sprādziens.

Mūsu Ēras pirmajā tūkstošgadē sāka parādīties daudz jaunu tekstu:

- komentāri par Budas sprediķiem, jauni Vinajas teksti un pilnīgi jauni teksti, kurus itkā pats Buda esot paslēpis.

Šī doktrinārā pārpilnība patiešām ir viena no Budisma pazīmēm.

Tomēr dažām galvenajām doktrīnām piekrīt visi Budisti.

2. Samsāra

Praktiski visa Budisma pamatā ir pamata doktrīna par Samsāru, kas Budismam ir kopīga ar Hinduismu:

Samsāra patiešām ir fundamentāls pasaules uzskats, pasaules izpratne, kas uzskata, ka visas būtnes, arī dzīvnieki, ir daļa no dzimšanas, dzīves, nāves un pārdzimšanas cikla bez sākuma un gala.

Turklāt Budisms uzskata, ka fiziskais Visums pats sastāv no bezgalīgām pasauļu sistēmām, kas ir bezgalīgi izkliedētas telpā, un ka šīs pasauļu sistēmas, tāpat kā atsevišķi indivīdi, arī ir pakļautas dzimšanas un pārdzimšanas ciklam.

Tas daudzējādā ziņā bija Samsāras šausmu izpratnes rezultāts, kas noveda pie Upanišadām un Šramaņu kustības. Šīs kustības mēģināja izdomāt reliģisku rīcības un domāšanas veidu, kas nodrošinātu izeju jeb glābšanos no šī nebeidzamā pārdzimšanu cikla.

Budistu skatījums uz kosmosu ir balstīts jēdzienā par Samsāru un uzskatu, ka pastāv gan dažādas pasauļu sistēmas, gan dažādas valstības, kas ir sakārtotas 3 veidu struktūrā:

  1. sajūtu-vēlmju valstība ir zemākā,
  2. Smalko Matēriju Valstība virs tās, un
  3. Nemateriālā Valstība pati augstākā.

Šajos 3 iedalījumos ir vēl citas apakš-valstības, kurās dzīva būtne var pārdzimt:

  1. cilvēku valstība,
  2. dzīvnieku valstība,
  3. spoku (preta) valstība,
  4. dažādas Elles,
  5. padievu (asuru) valstības
  6. deva (dievu) valstības.

Lai gan tā nav augstākā valstība, Cilvēku Valstība tiek uzskatīta par visdaudzsološāko, jo šajā valstībā ir gan ciešanas, kas darbojas kā motivācija attīstībai, gan brīva griba, kas ļauj cilvēkiem rīkoties saskaņā ar šo impulsu.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Budisms uzskata, ka pat dievišķās būtnes, neskatoties uz to varenību, ir pakļautas Samsāras likumiem.

3. Karma

Karma (kas nozīmē darbs vai rīcība), ir vēl viens jēdziens, kas Budismam kopīgs ar Hinduismu, ir visas Budisma reliģiskās sistēmas stūrakmens, jo Karma ir tā, kas nosaka katras pārdzimšanas kvalitāti un notur indivīdu Samsārā.

Visvienkāršākajā līmenī Karma ir dabiskais cēloņu un seku likums, kas ir raksturīgs pašai pasaules struktūrai, kumulatīvā sistēma, kurā labas darbības rada labus rezultātus, sliktas darbības rada sliktus rezultātus.

Pēc tam dzīvās būtnes pārdzimst labās vai sliktās valstībās, atkarībā no to kumulatīvās Karmas katrā piedzimšanas reizē.

Budistu tekstos Karma bieži tiek aprakstīta kā sēkla, kas pamazām izaudzēs augļus, kuri, protams, ir atkarīgi no tā, kāda veida sēklas tika iesētas.

Tomēr Budistu Karmas izpratne tālāk nosaka, ka ne tikai darbība nosaka karmisko rezultātu, bet arī darbības Motivācija.

Tādējādi labas darbības, kas veiktas nepareiza iemesla dēļ, var radīt negatīvus karmiskus rezultātus, un arī sliktas darbības, kas varētu būt izdarītas labu iemeslu dēļ (vai nejauši), ne vienmēr rada negatīvus karmiskus rezultātus.

Patiešām, Budisms uzskata, ka sliktas Domas ir tikpat kaitīgas kā apzinātas sliktas darbības.

Negatīvā Karma parasti tiek radīta, apzināti nodarot kaitējumu citām būtnēm un Alkatības dēļ.

Pozitīvu Karmu visvieglāk var radīt ar līdzcietīgu rīcību un domām, kā arī ar pašaizliedzīgu ziedošanu (kuru galu galā motivē līdzcietība).

4. Nepastāvība

Doktrīna par Nepastāvību (anitja) sakņojas 4 vīzijās, kas mudināja Sidhārthu pamest savu dzīvi pilī:

Redzot vecumu, slimības un nāvi, viņš saprata, ka visas būtnes atrodas fundamentālā Pārmaiņu un galu galā - Pagrimuma stāvoklī.

Tas, lielā mērā, ir fundamentāls secinājums par Samsāras realitāti — cilvēks, tāpat kā pasaule, nepārtraukti attīstās, sairst un mainās.

Turklāt tā ir šī nespēja atzīt šīs pārmaiņas, kas liek būtnēm ciest, jo viņi pieķeras tam, kas ir Nepastāvīgs - dzīvei, mīlestībai, materiāliem objektiem utt. - vēloties lai tie būtu ilgstoši.

Buda šo pamatideju apkopoja vienkāršā aforismā (Pāḷi):

jad aniččam tam dukkham (kas ir nepastāvīgs, ir ciešanas).

Tā kā viss noteikti ir Nepastāvīgs, tad viss galu galā ir saistīts ar Ciešanām, ko viņš īsi izsaka frāzē sabbam dukkhaṁ (viss ir ciešanas).

5. Ne-Es

Mācība par Patības neesamību (anātman; Pāḷi, anatta) Rietumos bieži tiek pārprasta:

Buda nesaka, ka cilvēkiem nav personības, bet gan to, ka, tā kā viss pasaulē ir Nepastāvīgs, nevar pastāvēt pastāvīga Es.

Tādā veidā Budisms būtiski atkāpjas no Hinduisma doktrīnas, kas uzskata, ka pastāv Mūžīga Dvēsele jeb Es, kas Samsārā pārdzimst atkal un atkal.

Bet, ja nav pastāvīga Es, kas tad ir tas, kas pārdzimst? Tas ir tikai Karmiskais atlikums.

Savā 2. sprediķī Buda paskaidro, ka tas, ko mēs uzskatām par Es, ir tikai personības iezīmju (skandhu) kopums:

Tās rada iespaidu, ka ir gan objekti, ko var uztvert, gan persona, kas objektus uztver, lai gan patiesībā visi šie objekti ir Nepastāvīgi, pastāvīgi mainās.

Viena no šīs Budisma pamata idejas skaidrākajām izpausmēm ir pausta sarunā starp mūku Nāgasenu un Karali Milindu, kas ietverta darbā Milindapaņha:

Nāgasena izmanto Karietes piemēru, lai ilustrētu Patību,

paskaidrojot Milindam, ka, lai gan var norādīt uz Karieti, braukt vai redzēt tos, tie pastāv tikai kā detaļu kopums — asis, riteņi, groži utt.

- un ka, tā kā nevienu atsevišķu daļu nevar saukt par Karieti, nav atsevišķas, neatkarīgas lietas, ko sauc par Karieti, tāpat kā nav atsevišķa, neatkarīga Es.

6. Atkarīgā Izcelsme

Tā sauktā Atkarīgās Izcelsmes ķēde vai veidošanās ķēde, Pratitja Samutpāda (pāļi: Patičča Samuppāda) ir sadalīta 12 posmos un ir viena no vissvarīgākajām Budisma doktrīnām, par kuru Budas māceklis Šāriputra ir teicis:

Ikviens, kurš saprot Atkarīgo Izcelsmi, saprot Dharmu.

Tā ir izvērstāka Karmas un Samsāras izpratne, cēloņu un seku shēma, saskaņā ar kuru viss kas pasaulē pastāv ir atkarīgs no kādas citas lietas, kas ir īsi izteikts šajā vienkāršajā formulā, kas sastopama daudzos Pāļi valodas tekstos:

Kad ir šis, tad ir tas / Kad šis rodas, tad tas rodas /
Kad nav šī, tad nav tā/ Kad šis beidzas, tad tas beidzas.

Citiem vārdiem sakot, viena lieta rada citu lietu. Dzimšana rada dzīvību, kas rada vecumu, kas rada nāvi, kas rada dzimšanu, un pa riņķi un atkal pa riņķi.

Lai izkļūtu no apļa, ķēde kaut kur jāpārrauj, vislabāk pie tās vājākā posma, Nezināšanas, un to dara apgūstot un izmantojot dharmu.

7. 4 Cēlās Patiesības

Četras Cēlās Patiesības ir Budisma doktrinārais pamats, sava veida Budas mācību pamata shēma, kuru viņš mācīja savā 1. sprediķī Sarnāthā pēc Apskaidrības sasniegšanas.

1. Cēlā Patiesība, Ciešanas (dukkha), apgalvo, ka pasaulē pastāv Ciešanas.

Mēs to redzam stāstā par Sidhārthu pilī:

Jaunais princis izprot, ka pasaule nav vienmēr brīnišķīga, kā tas šķiet pilī, bet patiesībā rožainā dzīve bija tikai ilūzija.

1. sprediķī Buda saka, ka piedzimšana ir dukkha, vecums ir dukkha, slimība ir dukkha, nāve ir dukkha — patiesībā viss ir dukkha, ieskaitot lietas, kas šķiet patīkamas.

1. Cēlā Patiesība nav domāta, lai Budistos radītu pesimistisku pasaules uzskatu, bet gan lai brīdinātu viņus par pasaules realitāti un veicinātu skaidru un patiesu skatījumu uz šo pasauli.

Turklāt atbilde uz Ciešanu esamību, kā mēs skaidri redzam no Budas vēlmes izprast un dalīties ar dharmu, ir līdzcietības (karuņa) un labestības (maitrī) izrādīšana visām dzīvajām būtnēm.

2. Cēlā Patiesība ir par Ciešanu Izcelsmi (samudaja):

Tā kā Ciešanas pastāv, Buda uzskata, ka tām ir jābūt cēlonim, kas visvienkāršāk tiek izteikts kā taṇhā (iekāre, tieksme). Šī Iekāre izpaužas dažādos veidos: kā tieksme pēc dzīves, pēc lietām, pēc mīlestības.

Lai gan tas arī šķietami rada pesimistisku pasaules uzskatu, kurā indivīdam ir jānomierina visas jutekliskās baudas,

ir svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka Buda iestājās par vidusceļu starp sajūtu apmierināšanu un galēju askētismu.

Patīkamus pārdzīvojumus vajadzētu pārdzīvot tādus, kādi tie ir, bez pieķeršanās:

Buda apgalvo, ka tieši tāpēc, ka cilvēki bez sajēgas pieķeras lietām un pieredzei, vienmēr tiecoties pēc nākamajām, viņiem neizdodas pilnībā izbaudīt savu dzīvi, ieskaitot to kas ir patīkams.

Tātad mērķis nav noliegt sajūtas, bet pilnībā izbaudīt sajūtas un domas, kad tās notiek.

3. Cēlā Patiesība ir par Ciešanu Izbeigšanu (nirodha). Tāpat kā Buda redzēja, ka, ja Ciešanas pastāv, tām loģiski ir jābūt Cēloņiem, tāpat tām ir jābūt Beigām:

Ciešanu beigas, loģiski, ir saistītas ar to avotu; Nirodha rodas pēc tam, kad tiek pārtraukta Iekāre, tiek pārtraukta Pieķeršanās lietām, kas ir Nepastāvīgas. Kad cilvēks pārstāj pieķerties, viņš pārstāj radīt Karmu, un tā ir tikai Karma kas notur būtnes Samsārā.

Absolūta Karmas likvidēšana ir Nirvāna, mūžīgā Brīvība no verdzības Samsārai.

No visiem Budisma jēdzieniem Nirvāna, iespējams, ir visvairāk pārprastais jēdziens:

Lai gan to bieži pielīdzina Debesīm vai raksturo kā Svētlaimes stāvokli, Nirvāna patiesībā ir visu stāvokļu trūkums:

Sanskrita vārds burtiski nozīmē izdzist, izbeigties, kā var nopūst sveci. Nirvāna tātad attiecas uz absolūtu Karmas likvidēšanu.

Tā kā Karma ir tas, kas mūs notur Samsārā, kas veido mūsu pašu esamību, Karmas likvidēšana loģiski nozīmē esamības likvidēšanu. Šīs ir grūtību beigas, dzimšanas, dzīves, nāves un pārdzimšanas cikla beigas, kas pārsniedz visus eksistences stāvokļus.

Neraugoties uz to, ka Nirvāna ir Budistu izpratne par galīgo glābšanos, pašam Budam par šo tēmu bija maz ko teikt, bieži brīdinot savus sekotājus par briesmām, kas rodas, ja pieķeras galamērķim uz mierīgas, līdzcietīgas dzīves rēķina:

Viņš to raksturo kā vēlmju izzušanu, ilūziju izzušanu un arī kā vēlmju un tieksmes pēc šīm 5 pieķeršanās grupām atmešanu un izbeigšanu; tāda ir ciešanu izbeigšana.

Uz jautājumu, vai Nirvāna ir vai nav eksistences stāvoklis, Buda atbildēja, ka tas ir neatbildams jautājums, un atstāja to neatbildētu.

Uzsvars bija uz to,, ka ir jākoncentrējas uz uzmanīgu attīstību ceļā, nevis uz galamērķi:

Buda teica, ka cilvēks, kurš pavada pārāk daudz laika pārņemtībā koncentrējoties uz Nirvānu vai jebkuru eksistences vai doktrinālās sarežģītības aspektu, ir:

kā cilvēks, kurš pēc saindētas bultas šāviena jautā, kurš to izšāvis, kā mērķējis, no kāda koka bulta izgatavota un tā tālāk:
Tā vietā cilvēkam vispirms ir jāizvelk bulta, pirms inde viņu nogalina.

Tomēr vēlākās Budistu skolas neizbēgami pievērsās Nirvānas jautājumam, bieži iesaistoties garā filosofiskā analīzē par iespēju to aprakstīt pozitīvos jēdzienos.

Dažās Mahājānas skolās Nirvānu patiesībā bieži raksturo kā sava veida Svētlaimīga Miera stāvokli.

4. Cēlā Patiesība ir 8 Posmu Ceļš (mārga; Pāḷi: magga):

Bieži dēvēts par Dharmas Ratu ar 8 spieķiem, tas ir Vidusceļš starp galēju askētismu un ekstrēmu hedonismu, sistemātisks un praktisks veids lai realizētu patiesību un novērstu ciešanas.

8 Posmu Ceļš tradicionāli ir sadalīts 3 atsevišķos posmos, kuri ideālā gadījumā būtu pakāpeniski jāapgūst:

1. posms ir Šīla (ētika) un ietver savas ārējās izturēšanās (un šādas izturēšanās motivācijas) attīrīšanu. Buda apraksta 3 Šīlas elementus (8-kārtīgā ceļa 1-3 soļus):

(1) Pareiza Rīcība, (2) Pareiza Valoda un (3) Pareizs Dzīvesveids.

Tālāk seko Samādhi (meditācija), kas tāpat ir sadalīta 3 elementos:

(4) Pareiza Piepūle, (5) Pareiza Uzmanība un (6) Pareiza Koncentrēšanās.

Trešā fāze ir Pradžņa (gudrība), un tā ir sadalīta 2 elementos:

(7) Pareiza Izpratne un (8) Pareiza Domāšana.

Pradžņa nav tikai zināšanas vai lietas, ko cilvēks apgūst:

Drīzāk tas ir dziļš veids, kā izprast eksistenci pasaulē.

Pradžņa bieži tiek raksturota kā zobens, kas pāršķel visas ilūzijas, mentālas spējas, kas ļauj pilnībā piedzīvot pasauli tādu, kāda tā ir, bez pieķeršanās.

Vēlākā Mahājānas skola izmanto līdzību par zosīm, kuras atspoguļojas pilnīgi mierīgā, līdzenā dīķī, lai aprakstītu šo stāvokli:

Parasts cilvēks skatās uz dīķi un, ieraugot zosu bara atspulgu, uzreiz paceļ acis.

Bet cilvēks, kurš ir pilnveidojis Pradžņu, neskatās augšup, bet gan pilnībā izbauda to, ko viņš vai viņa redz šajā mirklī, atspulga realitāti, bez novirzīšanās.

Savā ziņā šāds cilvēks vispār nedomā, bet tikai redz pasauli tādu, kāda tā ir — to, ko Buda sauca par jathā-bhūtam (mūžīgo plūsmu).

8. Budas 3 Ķermeņi

Līdz ar Mahājānas Budisma uzplaukumu, drīz pēc pirmās tūkstošgades mijas, radās jaunas un arvien sarežģītākas doktrīnas, paplašinot sākotnējās Budas mācības:

Radās jaunas izpratnes gan par Budas raksturu, gan darbību, un attīstījās jaunas doktrīnas, kas uzskatīja, ka Buda patiesībā nebija pilnībā atstājis pasauli, kad viņš nomira un sasniedza Nirvānu, bet joprojām ir aktīvi klātesošs pasaulē. .

Tas vispirms ir formulēts doktrīnā par vairākiem Budas ķermeņiem (kājas):

Pirmais no šiem ķermeņiem — kurus patiesībā neuztver strikti kā fiziskus ķermeņus, bet gan vairāk kā dažādus korpusus jeb veidus, kādos Buda turpina atrasties pasaulē — ir Dharmakāja jeb Mācības Ķermenis.

Tas ir Budas tēls kā gudrības, patiesības un esamības patiesā dabas (tukšuma) ķermenis.

Tas ir tas, kas raksturo BuduBudu.

Dharmakāja ir visu brīnišķīgo īpašību kopums, kas pazīstams kā Buda. Tas attiecas arī uz mācībām to būtību.

Otro ķermeni sauc par Nirmāṇakāju jeb Transformāciju Ķermeni (dažreiz sauktu arī par Rūpakāju jeb materiālo ķermeni). Tā ir Budas zemes forma jeb izpausme.

Visbeidzot, pastāv arī augstāka Budas forma, kuru sauc par Sambhogakāju jeb Svētlaimes Ķermeni, tā ir Budas forma, kuru izbauda tie, kuri ir sasnieguši Apskaidrību, un ar to mijiedarbojas.

9. Bodhisatva

Saistīta ar šo ideju par daudzajiem Budas ķermeņiem bija Bodhisatvas jēdziena parādīšanās — par Apskaidrotu Būtni, kas darbojas visu to cilvēku labklājības labā, to kuri joprojām ir Samsāras gūstā glābšanai, - tā, iespējams, ir Mahājānas skolu pazīme.

Lai gan Bodhisatva bija izplatīts vārds senākajos Budistu tekstos,

šīs pirms-Mahājānas skolas uzskatīja, ka, kad Buda bija sasniedzis Apskaidrību, viņš mācīja Dharmu saviem mācekļiem un pēc savas nāves aizgāja Nirvānā jeb pari-Nirvānā, tādējādi uz visiem laikiem izbeidzot savu eksistenci Samsāras valstībā.

Budas tiešos mācekļus pēc Apskaidrības sasniegšanas sauca par Arhātiem (cienīgajiem), un arī viņi pēc nāves aizgāja Nirvānā.

Tomēr Mahājāna kritizēja šo nostāju -

- viņi ironiski sauca Arhātus par Pratjekabudām jeb Vientuļajiem Budām -

- un uzskatīja, ka Buda un visas pārējās Apskaidrotās būtnes atlika savu galējo Nirvānu dēļ līdzcietības pret citu būtņu ciešanām,

izvēloties palikt Samsārā, lai pilnveidotu savu Budas stāvokli un darbotos visu pārējo būtņu labā, līdz ikviena sasniegs Apskaidrību.

Te ir vairāki svarīgi elementi:

Pirmkārt, visas būtnes nu tika uzskatītas par tādām, kurām vienlaikus ir iekšējais potenciāls kļūt par Budu un arī dalīties sava veida Universālajā Apskaidrībā.

Tāpēc tāds ceļš tika uzskatīts par Bodhisatvas Ceļu,

Ceļu, kurš ilgst daudzas jo daudzas dzīves, un kura mērķis ir Bodhičittas (pamodinātā prāta un pašas Apskaidrības kvalitātes) attīstība, motivācija, kas būtiski novērš cilvēka uzmanību no sevis uz nesavtīgām rūpēm par citu labklājību.

Katrs Bodhisatva dod Solījumu palīdzēt citām būtnēm un turpināt to darīt bezgalīgi, Solījumu, kas ietver 6 Pilnību (Pāramitu) kopuma izkopšanu, kas vēlāk tika paplašināta līdz 10 Pilnībām jeb Pāramitām.

10 pilnības ir:

(1) Dāna (dāsnums), (2) Šīla (morāle), (3) Kšānti (pacietība un iecietība),

(4) Vīrja (centība), (5) Dhjāna (meditācija), (6) Pradžņa (gudrība),

(7) Upāja (noderīgi līdzekļi), (8) Pārliecība, (9) Spēks un (10) Zināšanas.

Kad Bodhisatva ir pilnveidojis šīs 10 Pilnības, tad viņš  ir pilnībā realizējis savu potenciālu, kā Buda.

10 Kosmiskie Bodhisatvas

Līdz ar Bodhisatvas ideāla attīstību radās arī liels Apskaidroto Būtņu panteons. 3 no populārākajām un svarīgākajām Bodhisatvām ir Maitreja, Avalokitešvara un Maņdžušrī.

Galu galā Budas mācības zaudēs savu spēku pasaules dabiskās sabrukšanas dēļ. Kad lietas kļūs nepanesamas, piedzims Maitreja un nodrošinās visu būtņu labklājību un dos jaunu mācību kopumu.

Svarīgais Budistu glābēja tēls un līdzcietības iemiesojums Avalokitešvara, iespējams, ir vispopulārākais no visiem Bodhisatvām:

Viņa vārds nozīmē: kungs, kurš visu redz tādā nozīmē, ka viņš redz visas būtņu ciešanas un nekavējoties reaģē uz tām.

Viņš glābj mūs no briesmām:

no ugunsgrēka, noslīkšanas upē, pazušanas jūrā, slepkavības, dēmoniska uzbrukuma, nikniem zvēriem un kaitīgām čūskām vai kukaiņiem, likumīga soda, bandītu uzbrukuma, krišanas no stāvām kraujām, ekstremāliem laika apstākļiem, savstarpējiem civiliem vai militāriem nemieriem un citām.

Īpaši asociēts ar gudrību, Maņdžušrī ir galvenā figūra daudzos Mahājānas rakstos, un viņš ir bijis ievērojamu kulta aktivitāšu uzmanības centrā visās Mahājānas Budistu valstīs:

Vārds Maņdžušrī nozīmē maigais princis, lai gan viņu sauc daudzos vārdos un epitetos, no kuriem daži attiecas uz viņa saistību ar valodu (Vāgīšvara, valodas kungs) vai viņa atbruņojošo jaunību (Kumārabhūta, jaunekļa tēls vai kroņprincis).

Tā kā viņam drīzumā ir lemts kļūt par Budu, Maņdžušrī bieži sauc arī par Mācību Princi.

11 Tukšums

Jēdziens, kas pirmo reizi parādās Pradžņa-pāramita (Augstākās Gudrības) tekstos, Tukšuma ideja (Šūnjata), paplašina Budas mācību par Atkarīgo Izcelsmi un apgalvo, ka visi fenomeni ir atkarīgi no kaut kā cita:

1. gadsimta domātājs Nāgārdžuna ieviesa visradikālāko šī jēdziena izpratni,

apgalvojot, ka tāpat kā termini garš un īss iegūst nozīmi tikai attiecībā pret otru un tiem pašiem nav neatkarīgu īpašību (garuma vai īsuma),

tāpat arī visiem fenomeniem (visām dharmām) trūkst savas būtības (svabhāva).

Ja lietai būtu patstāvīga un nemainīga Patība, Nāgārdžuna spriež, tad tas nozīmētu, ka tā nav ne radīta, ne eksistējoša, jo rašanās un esamība paredz pārmaiņas un īslaicīgumu:

Visas lietas, gan fiziskās, gan mentālās, var rasties un attīstīties tikai tad, kad tās ir Tukšas no savas būtības (patības).

Tomēr Nāgārdžuna apgalvo, ka elementiem tomēr pastāv tā sauktā ikdienas jeb konvencionālā realitāte, tāpēc mēs joprojām ar tiem mijiedarbojamies, domājam domas un tā tālāk, pat ja absolūtajā nozīmē tie ir Tukši no realitātes.

12 Noderīgie Līdzekļi

Ar to saistīts ir Noderīgu Līdzekļu jēdziens Upāja, kas norāda uz to, ka Bodhisatva izmanto jebkādus līdzekļus, kas nepieciešami, lai palīdzētu dzīvajām būtnēm sasniegt Apskaidrību.

Piemēram, valoda pati par sevi ir tukša, jo tās jēga ir atkarīga no ārējām atsaucēm, bet valoda ir nepieciešama, lai sazinātos, un tāpēc tā ir Noderīgs Līdzeklis dharmas izplatīšanai.