Abhidharmakoša | Esamības Analīze

Abhidharmakoša | Esamības Analīze

Vasubandhu savā traktātā Abhidharmakoša definē, ka Abhidharma ir tīras zināšanas kopā ar pavadošajām dharmām.

Tīrās zināšanas ir zināšanas, vispirms, par augstāko dharmu, t.i., Nirvānu,

otrkārt, par dharmām ar nozīmi elementi vai elementu izpausmes, kurās ir sadalīta visa empīriskā esamība, visa esamība, kuru mēs varam piedzīvot vai domāt.

Par pavadošajām dharmām sauc tos psihiskos un citus elementus, kas ir nesaraujami saistīti ar mūsu apceres mērķi:

Tādējādi Abhidharma apzīmē elementu kopumu, kurā izpaužas tā individuālās dzīves daļa, kurā viņš tuvojas lietu būtībai jeb tiem elementiem, kuros izpaužas tendence uz empīriskās eksistences pārtraukšanu. Šie elementi ir rīki, ar kuriem tiek sasniegta glābšana.

Var teikt, ka dziļākajā nozīmē Abhidharma ir vispārpieņemts nosaukums metafizisko elementu grupai, kas ved mūs pie dharmas-Nirvānas vai dharmām-substrātiem.

Populārajā izpratnē Abhidharma nozīmē jēdziens vai izpratne, kas ved uz pārdomām par Nirvānu vai īpašību nesējiem.

Zināšanas nebūs tīras, ja tās empīriski tiks sajauktas ar nemiera elementiem,

t.i., tiem elementiem, kas veido personību un kurus uztur empīriskās eksistences cikls, bet kuri tomēr ir saistīti ar elementiem, kas ved uz lietu būtības tīru izpratni vai apzināšanos.

Visbeidzot, Abhidharma ir arī mācība un pētījums, kas stāsta par tīrajām zināšanām, t.i., traktātiem, kas spēj radīt cilvēkā tīras zināšanas:

Tieši tāpēc Tripitakas 3. grozs tiek saukts par Abhidharmu - kā literatūra vai traktāts par Nirvānu un to pavadošajiem elementiem.

Tātad Abhidharmiskās literatūras saturs ir esamības saturs; esamības elementi, likumi, kas tos satur kopā utt.

Un esības mērķis ir Nirvāna, izdzišanas elements.

Var teikt, ka Pāḷi Kanona 1.grozs satur pieredzes mācību, 2. grozs – glābšanās mācību:

Abas daļas ir ļoti cieši saistītas un kopā veido vienu sistēmu, Dharmu Teoriju, uz kuru ir reducēta Budisma mācība.

Abhidharmiskā literatūra ietver ontoloģiju un metafiziku, kas balstās uz zināšanu psiholoģisko analīzi.

Abhidharmiskās literatūras un dharmu teorijas pētījumi parasti sākas ar Vasubandhu Abhidharmakošas, kas kalpo kā autoritāte visiem mūsdienu pētījumiem, studijām.

Budisma zinātnieki teoriju par dharmām skaidro ļoti rūpīgi definētā terminoloģijā, kas dod iespēju ļoti precīzi aprakstīt zināšanu un pieredzes fenomenu novērojumus.

Budisma filosofijā nozīmīga loma ir skaitliskām izteiksmēm, kas kalpo kā līdzeklis, lai pēc iespējas saīsinātu aprakstu:

Tādi formulējumi kā 5 grupas, 12 pamati, 18 elementi un daudzi citi ir labi zināmi un plaši pieņemti kopsavilkumi Budistu literatūrā. Tie pilnībā aizstāj visu katrā klasifikācijā iekļauto elementu atkārtošanu.

Visos 3 dharmu klasifikāciju veidos analizējamais objekts ir viens un tas pats – individuālās dzīves plūsma (jeb santāna), kuras elementus, saskaņā ar tradīciju, Buda pats klasificējis 3 veidos:

Sistemātiskā filosofija Indijā sākās ar personības analīzi un novērojumiem:

Lai to izskaidrotu, vispirms tika analizēta cilvēka personība, nevis ārējās parādības. Bet, tā kā cilvēka psihe šķiet saistīta ar materiālo ķermeni, tas arī tiek analizēts.

Tādā veidā cilvēka materiālais ķermenis un tā psihiskais saturs tika sadalīts līdz mazākajām daļiņām, Elementiem.

Citā, Budisma zinātnieku psiholoģiskajā analīzē, Personība tiek aplūkota kā sastāvoša no Apziņas kopā ar tās psihiskā satura pieredzi un ārējo fenomenu pieredzi prātā, kad tā saucamā objektīvā pasaule kļūst par personības daļu.

Budistu diskursos par dharmu teoriju lielākoties var atrast otro pieeju.

Bet apzinātas personības analīze, apziņas un tās satura analīze mūsdienās tiek uzskatīta par psiholoģijas priekšmetu:

Tādējādi mēs varētu teikt, ka Dharmu teorijas sākumpunkts ir cilvēka personības psiholoģiskā izpēte.