Acumirklības Teorija

Acumirklības Teorija

Saskaņā ar Budismu katru pieredzi var aplūkot kritiskā skatījumā kā kompleksu, kas sastāv no:

Ja mēs abstrakcijā atdalām Apziņu kā tādu, tīru apziņu kā formu no tās satura, mēs iegūstam 3 pamata komponentus:

Budistu terminoloģijā šie 3 elementi tiek saukti par Čitta (jeb vidžņāna), Čaitta un Rūpa. Šie elementi jeb dharmas ir savstarpēji saistīti.

Pats Process, kad dharmas savienojas, mainās, nomainās utt., var tikt aplūkots kā jauns elements, 4. elements.

Atgādinot, ka tā ir abstrakcija, mēs varam teikt:

katras personības, tā sauktā subjekta, kas piedzīvo savu ārējo un iekšējo pasauli, apzināto, empīrisko dzīvi veido elementi, kas ir savstarpēji saistīti saskaņā ar noteiktiem likumiem.

Šos elementus var iedalīt daudzos sīkākos veidos,

tie sastopami visdažādākajos paveidos un kombinācijās un veido kaut ko viendabīgu, ar potenciālu un pakārtotu Atkarīgās Izcelsmes likumam.

Visi atsevišķie elementi ir iesaistīti savstarpējās attiecībās. Tie ir atkarīgi viens no otra.

Pastāv 2 ļoti svarīgi jēdzieni - Dharma un Karma , kas ļoti cieši mijiedarbojas viens ar otru.

Un tas mums parāda, ka Budisma analīze, kas sadala personību elementos, nav Psiho-fizioloģiska rakstura, bet gan Psiholoģiska; tādā ziņā ka tās objekti ir cilvēka ārējie un iekšējie pārdzīvojumi, nevis viņa materiālais ķermenis.

Tas pats attiecas uz Acumirklīgās Esamības teoriju, kas ir cieši saistīta ar Dharmu teoriju.

Pārejošu Momentu jeb  Acumirklīgās Esamības teorija lielākajā daļā vēlāko rakstu vairs netiek pierādīta, bet tiek uzskatīta par vispārpieņemtu. Traktātos par Elementiem, Grupām utt. tā tiek uzskatīta par labi zināmu:

Tā sastāv no hipotēzes, ka katrs Elements ilgst tikai vienu ļoti īsu brīdi,

un līdz ar to apzinātā personība ir vienmēr mainīgu acumirklīgu kombināciju ķēde, kas sastāv no atsevišķiem elementiem, kuri izpaužas tikai vienu īsu mirkli.

Šis jēdziens apraksta novērojumu, ka Apziņas Saturs nepārtraukti mainās. Apziņas plūsma ir Acumirkļu ķēde.

Saskaņā ar Acumirklīgās Esamības teoriju, Apziņas Saturs mainās tik strauji, ka pašu pārmaiņu procesu mēs nevaram tieši novērot.

Mirklis ir tik niecīga laika daļiņa, ka tas nav pieejams tiešajā izziņā.

Tādējādi Apziņa un tās Saturs tiek uzskatīti par vienādu, bezgala mazu laika daļiņu ķēdi jeb plūsmu.

Acumirklības mācībā mirklis kļūst par Elementa (dharmas) sinonīmu.

2 Acumirkļi ir 2 pilnīgi atšķirīgi Elementi. Elements kļūst par kaut ko līdzīgu punktam laika un telpas koordinātēs. Elementi nemainās, tie pazūd. Kas nepazūd, tas arī neeksistē.

Katras Dharmas izpausmes cēlonis ir iepriekšējais mirklis, kurš arī parādījās no nekā, lai pazustu nekurienē.

Secinājums no Acumirklīgās Esamības teorijas bija kustības noliegums:

Reāli eksistējošs objekts, t.i., Elements nevar kustēties, jo pazūd uzreiz pēc rašanās, tam nav laika kustēties.

Tas nav pretrunā ar to, ka viena no materiālo lietu galvenajām iezīmēm ir kustība:

Katru kustību var iedalīt atsevišķu fenomenu jeb izpausmju rindā, kas rodas ķēdē, saskaņā ar cēlonības likumu:

Piemēram, krītoša ķermeņa paātrinājums tiek skaidrots ar svara un kustības atšķirībām katrā kritiena mirklī, jo moments katrā mirklī tiek samontēts savādāk (AK-2; 46).

Sautrāntika noliedza Pagātnes un Nākotnes esamību burtiskā nozīmē, viņi atzina tikai Tagadnes realitāti:

Viņi apgalvoja, ka Nākotne patiešām nepastāv, kamēr tā nav kļuvusi par Tagadni, bet Pagātne nav reāla pēc tam, kad tā ir bijusi Tagadne (AK-5; 24).

Taču viņi nenoliedza Pagātnes ietekmi uz Tagadni un Nākotni, bet skaidroja to ar pakāpeniskām pārmaiņām, kuras izraisa nepārtraukta acumirkļu secība.

Šeit Budisms atstāj psiholoģijas jomu un ieiet ontoloģijas jomā – jautājumā par Esamības Realitāti:

Tā kā viss mūsu Pieredzes Saturs ir reducēts uz acumirklīgām elementu kombinācijām, tiek secināts, ka Nekas Reāli Neeksistē.

Atbilstoši Budistu uzskatam mēs kaut ko varētu uzskatīt par Reāli Eksistējošu tikai tad, ja tas būtu Nemainīgs un Mūžīgs. Taču empīriskās būtnes analīzē mēs neko tādu nevaram atrast.

Tas ir iemesls, kāpēc uzskats par Empīrisko Eksistenci kā kaut ko Reāli Eksistējošu ir Ilūzija. Starp Acumirklīgām Ilūzijām ir arī tā, ko esam pieraduši saukt par Es vai Mans.

Tāpēc Maldi Budisma tiek uzskatīti par vienu no galvenajiem ciešanu cēloņiem, un Nepastāvība, Ne-Es un Ciešanas tiek sauktas par ikvienas Esamības 3 Pazīmēm.

Jaunas Dharmas rodas un izzūd katru mirkli, bet to nevajadzētu saprast kā absolūtu dzimšanu vai radīšanu no nekā vai no kaut kā,

tas nozīmē, ka tās izpaužas no kāda pārpasaulīga, nezināma esamības līmeņa un rada dažas īslaicīgas parādības vai funkcijas.

Dharmu rašanās un izzušanas process ir bez sākuma. Nebeidzama uzplaiksnījumu secība rada ilūziju par nepārtrauktu empīrisku esamību.