Budisms: Uzvedības Kodekss | 4

Uzvedības Kodekss

Viena no lietām, kas padara Ētikas (Šīlas) teoriju un praksi īpaši interesantu Budisma kontekstā, ir pretstats, kas pastāv tieši virspusē,

a) starp indivīda atbildību par savu glābšanu —

kā piemēru var minēt Budas ieteikumu, ka cilvēkam ir jābūt pašam sev gaismai (atta dīpa), kam lai sasniegtu glābšanos nav jābūt atkarīgam no neviena cita kā tikai no sevis –

b) - un indivīda saikni ar sabiedrisko dzīvi, ko nosaka Karmas kolektīvais raksturs.

To, iespējams, visdramatiskāk ilustrē paša Budas dzīvesstāsts:

Piemēram, Buda-čarita jeb Budas Darbos,

jaunā Sidhārthas sieva Jašodhara, dzirdot, ka Sidhārtha viņu pametis, nokrita zemē kā brahmanis, pīle bez pāra —

tas bija ierasts simbols mūža laulības partnerattiecībām, ka viena pīle nomirs no bēdām, ja otra nomirs.

Tāpat viņa dēls tiek raksturots kā nabaga Rāhula. kuram ir lemts nekad netikt ucinātam tēva klēpī.

Ētiskais un morālais izaicinājums vienmēr ir atrast līdzsvaru starp rūpēm par citu ciešanām un savu progresu ceļā;

pārāk lielas rūpes par citiem cilvēkiem var būt šķērslis, tāpat kā nepietiekams daudzums līdzcietības var radīt negatīvu karmu.

Budistu Ētikas galvenā tēma ir Uzmanīguma (sati) kultivēšana - lai attīstītu pilnīgu un nesavtīgu mentālo attieksmi,

mentālu attieksmi, kas nepieciešami maina veidu, kādā cilvēks izturas pret citām dzīvajām būtnēm, mentālu apzinātību, kas būtiski ietekmē katru cilvēka darbību un rīcības nodomu.

Mūkiem ētiskā sistēma ir ārkārtīgi detalizēta un plaša, vispirms, tā ļoti tieši izklāstīta Vinajā, bet sekundāri un netieši - ikvienā Budas izteikumā.

Tas nozīmē, ka ir jāapzinās, ka visas darbības un visas būtnes ir daļa no Samsāras un tādējādi ir iesaistītas Karmā un Pratītja Samutpādā (Pāḷi, Patičča Samuppāda; Atkarīgās Izcelsmes ķēde).

Lai ko kāds darītu, tam ir sekas, un šīs sekas ne vienmēr ir acīmredzamas.

Šīs sekas, iespējams, vislabāk ētiski ir noformulētas, kad Buda saka:

Citiem vārdiem sakot, jebkura darbība noteikti ietekmē ne tikai tiešo darītāju, bet arī visas būtnes, kuras, loģiski, ir karmiski saistītas un radniecīgas.

Svarīgi ir arī atcerēties, ka mēs aizvien vēl atrodamies Brahmaniskajā pamata vidē.

Tomēr tas, ko mēs redzam Budismā, ir uzsvars uz indivīdu, kā viņš vai viņa iekļaujas sabiedrībā, nevis uzsvars uz to, kā sabiedrība veido vai kontrolē indivīdu,

kā mēs redzam Hinduismā, kur uzsvars tiek likts uz kārtību un pienākumiem, lai pārliecinātos, ka viss un visi paliek īstajā vietā — tātad kastas, dzīves posmi utt.

Tas nenozīmē, ka šī sabiedriskā sastāvdaļa Budismā pilnībā nepastāv, jo viena no indivīda motivācijām rīkoties ētiski ir likt sabiedrībai darboties.

Ja nebūtu sociālās kārtības, lietas pilnībā izjuktu, kā tas, iespējams, vislabāk ir formulēts tajā, ko dažkārt sauc par Budistu Izcelsmes Grāmatu, Aggaņņa Sūtru, kas apraksta sociālo pasauli, kurā rodas haoss un pagrimums tieši tāpēc, ka būtnes rīkojas alkatīgi un savtīgi.

Pareiza, ētiska rīcība Budismā tomēr netiek veikta pienākuma vai kādas augstākas kosmiskās kārtības dēļ; drīzāk cilvēks rīkojas ētiski pēc savas brīvas gribas, jo bez šādas pareizas rīcības indivīds nevar progresēt uz pilnveidošanās ceļa.

Pareizas Ziedošanas (dāna) nozīme ir ārkārtīgi svarīga Budisma ētikā un gan laju, gan mūku dzīvē; patiešām, var teikt, ka dāna ir mūku un laju attiecību atslēga.

Pirmais princips, kas šeit jāatzīmē, ir tāds, ka Budismā pastāv zināma neskaidrība par materiālo bagātību:

Te izšķiroša nozīme ir nepieķeršanās jēdzienam, iekāres neesamībai; no Budisma viedokļa materiālie labumi ir svarīgi tikai kā līdzeklis nepieķeršanās kultivēšanai.

Tomēr atkal tiek uzsvērts Vidusceļš:

Pārāk daudz mantu var izraisīt pieķeršanos, tāpat kā pārāk maz var izraisīt iekāri.

Jebkāda materiālā labklājība vienlaikus piedāvā iespēju lielākai ziedošanai un nepieķeršanās izkopšanai un izpausmei, taču šāda labklājība piedāvā arī kārdinājumu uz tādu adharmisku sevis izdabāšanu, kas noved pie pieaugošas sapīšanās pasaulīgās eksistences tīklā.

Nesavtības piemērs Budismā ir laju sieviete Sudžāta, kura ziedoja Sidhārtham vienkāršu un pašaizliedzīgu dāvanu - rīsu putru, kas ļāva viņam atgūt spēkus, lai veiktu pēdējo posmu ceļā uz Apskaidrību:

Šo dānas darbību tik svarīgu padarīja tas, ka Sudžāta viņam dāvanu pasniedza pieticīgi, nesavtīgi, negaidot labumu vai atlīdzību; viņa ar pašaizliedzīgu līdzcietību atbildēja uz Sidhārthas acīmredzamo vajadzību.

Tāpat svarīgs paraugs ziedotājiem ir karalis Vessantara, kura stāsts ir izstāstīts populārajā stāstā no Džātaku krājuma, kas sniedz ne tikai ētiskas došanas paraugu, bet arī brīdinošu stāstu par pārlieku lielas došanas karmiskajām sekām:

Šajā stāstā Vessantara galu galā atdod savu valstību un labklājību, savu sievu un bērnus, visu, un rezultāts ir ciešanas visiem, līdz viss tiek atgūts un Vessantara saprot, ka ir jādod samērīgi.

Mūki arī nodarbojas ar dānu, lai gan dod nevis materiālos labumus, kuru dēļ viņi noteikti ir atkarīgi no lajiem, bet viņi dod to, ko Dhammapāda nosauc par labāko dāvanu no visām:

Dharmas dāvana pārspēj visas dāvanas.

Divas svarīgas metaforas pareizai ētiskai došanai ir Bīdža un Kšetra:

Bīdža būtībā nozīmē sēkla, bet vārds gandrīz vienmēr tiek izmantots, lai aprakstītu labvēlīgas darbības sēklu: šī darbība, ja tā patiešām tiek veikta ar pareiziem pašaizliedzīgiem nodomiem, nes karmiskos augļus (phala);

pati darbība tiek saukta par kušalu, ko var definēt kā labu, tikumīgu, labvēlīgu, pareizu vai, izmantojot labāko Budisma definīciju, to, kas ir Karmiski Labvēlīgs —

- citiem vārdiem sakot, dāvana, kas tiek dota ar pienācīgu nodomu, kas tiek dota no nesavtīgas līdzcietības.

Labākais Lauks, kurā stādīt sēklas, ir Sangha (mūku kopiena), un Labākā Sēkla ir Ziedošana, dāna. Tādējādi Sangha tiek konsekventi saukta par auglīgu karmisko lauku.

Šie tēli tiek tālāk attīstīti laikos, kad notiek mūku kopienas šķelšanās vai krīzes, un tādā gadījumā mūki dažkārt tiek raksturoti kā neauglīgs lauks, kurā sēklas nenesīs augļus.

Šīs līdzības neaprobežojas tikai ar mūkiem un dāvanām viņiem, bet attiecas uz jebkuru labvēlīgu darbību. Budistu labdarības akti pēc būtības ir savstarpēji mijiedarbīgi:

Laji sniedz mūkiem nepieciešamo materiālo atbalstu — pajumti, drēbes, pārtiku un tā tālāk — un šajā procesā izkopj būtisko nepieķeršanās un līdzcietības attieksmi, sava veida sadzīves askētismu, kas negrauj sociālo kārtību.

Mūki savukārt ir atkarīgi no lajiem, un maina Budas mācību dāvanu pret materiālajām dāvanām.

Turklāt dānas ideoloģija ir tāda, ka laju dāvanas nesīs augļus (tas ir, pozitīvu karmu) tikai tad, ja mūki ir tikumīgi (citiem vārdiem sakot, auglīgs lauks).

Ja kāds konkrēts klosteris kļūst samaitāts, tad laji ziedos kaut kam citam, nodrošinot sava veida ētisku imperatīvu mūku tikumībai.

Būtisks elements šajā visā ir Puņjas (nopelnu) jēdziens, kas dod pozitīvu karmu:

Pašaizliedzīgi ziedojot, cilvēks nopelna nopelnus, uzkrājot pozitīvu karmu, kura nosaka nākamās pārdzimšanas kvalitāti.

Tomēr, ja cilvēks ir pārāk pieķēries šim nopelnam — pārāk koncentrējies uz galaproduktiem, nevis uz pašaizliedzīgu un līdzcietīgu ziedošanu (un atteikšanos), tad patiesībā viņš nopelna nevis pozitīvu karmu, bet gan negatīvu, kas kavēs viņa tālāko garīgo progresu.

Paņča Šīla, 5 Solījumi jeb 5 Daļu Tikumība, ir ētikas pamatnostādnes lajiem jeb mājsaimniekiem, tās ir ētiskas uzvedības pamats, sava veida praktiskais plāns.

Tomēr būtiska atšķirība no Kristiešu 10 Baušļiem ir tāda, ka Paņča Šīla tiek ievērota brīvprātīgi un ir personiskas izvēles jautājums, nevis obligāta prasība rīkoties noteiktā veidā.

1) Pirmā vadlīnija ir: Nenogalināt:

Pamatideja šeit ir tāda, ka katrs indivīds ir saistīts ar visām pārējām dzīvajām būtnēm. Budisti pieliek daudz pūļu, lai kvalificētu šo priekšrakstu, izvirzot 5 nosacījumus, kas to regulē:

Vissvarīgākais šajā 1. Solījumā ir nevis tā negatīvā forma, pavēle neveikt nogalināšanu, bet gan pozitīvais aspekts, proti, līdzcietība un mīlošā labestība.

Šis pozitīvais aspekts ir viena no visizplatītākajām lietām, par ko laji meditē, bieži vien izmantojot šo Metta Sūtras pantu:

Lai dzīvo visas būtnes laimīgi un droši,
Lai priecājas viņu sirdis pašos sevī,
Lai kāda nebūtu viņu dzīves elpa,
Vai tās būtu trauslas vai ļoti spēcīgas,
Visas bez izņēmuma - garas, īsas,
Vidēja lieluma lielas vai mazas,
Tievas vai resnas, redzamas vai neredzamas,
Tālu vai tuvu atrodošās,
Tās kuras šeit, tās kuras meklē eksistenci;
Lai priecājas visas būtnes pašas sevī!

2) Otrā vadlīnija ir Neņemt to, kas nav dots.

Tas ir īpaši svarīgi mūkiem.

Te dānas jēdzienam ir izšķiroša nozīme:

Tā kā viena no laju galvenajām ētiskajām darbībām ir nesavtīga ziedošana Sanghai, šī ziedošana ir atkarīga arī no tā, vai mūki nesavtīgi pieņem visu, kas tiem tiek dots.

Mūki nedrīkst ņemt neko, kas viņiem nav dots.

Tas attiecas arī uz lajiem, jo neviens nedrīkst zagt.

3) Trešā pamatnostādne ir Atturēšanās no Seksuāla Pārkāpuma:

Tas novērš iekāri un skaudību, kas ir visspēcīgākie tieksmes veidi (taņhā).

4) Ceturtā vadlīnija ir Atturēšanās no Aplamas Valodas:

Meli rada krāpšanu un ilūzijas un noved pie pieķeršanās.

Turklāt mūku gadījumā runa var attiekties uz nepatiesu doktrīnu stāstīšanu.

5) Piektā vadlīnija ir Atturēšanās no Apreibinošām Vielām, kas aptumšo prātu un novērš sati (uzmanīgumu).

Papildus šiem 5 pamata principiem, Mūki ievēro papildu pamata noteikumus, dažreiz 3, dažreiz 5:

1. Neēst Nelaikā
(tādējādi veicinot kopēju dalīšanos mielastā un noraidot vēlmi uzkrāt);

2. Nedrīkst dejot vai spēlēt mūziku
(tādējādi veicinot saprātīgu, nopietnu dzīvesveidu);

3. Nekādu rotājumu vai juvelierizstrādājumu
(kas būtu pretrunā mūku pamātā askētiskajai attieksmei);

4. Neizmantot augstus sēdekļus
(noteikums, kura mērķis ir veicināt vienlīdzību Sanghā); un

5. Nepieskarties naudai
(tādējādi novēršot alkatību un pieķeršanos).

Uz Budistu Mūkiem attiecas arī papildus 235 Vinajas disciplīnas noteikumi.