Budisms: Piederība un Tolerance | 13

1. Piederība

Buda uzsvēra vairākus galvenos jautājumus saistībā ar piederību Budisma tradīcijai, tostarp 2 sekojošos:

1) pirmkārt, Budisms bija atvērts ikvienam neatkarīgi no sociālā statusa vai dzimuma (tomēr vēlāk tā kļuva par Sanghas problēmu, jo sievietes tika izslēgtas, vismaz dažās Budistu skolās);

2) otrkārt, kļūšana par Budistu bija pilnībā pašmotivēta rīcība.

Savā ziņā Buda un viņa pirmie sekotāji iesaistījās misijas pasākumos,

taču viņi to darīja ne tik daudz, lai iegūtu pievērstos savai jaunajai reliģijai, bet gan lai dalītos ar Dharmu aiz līdzcietības, mēģinot atvieglot ciešanas (dukkha), kas, pēc Budas pārliecības, raksturo dzīvi.

Pirmo oficiālo Budistu misiju aizsāka Ašoka (3. gadsimtā p.m.ē.), kurš nosūtīja savu dēlu Mahindu uz Šrīlanku, lai šajā valstī izveidotu Mūku tālāknodošanas līniju.

Budisti nekad nav bijuši īpaši dedzīgi savas reliģijas izplatīšanā:

Drīzāk Budisma ideāli vēsturiski ir tikuši importēti un iekļauti pamatiedzīvotāju praksēs, piemēram, Budismu integrējot ar Daoismu un Konfūcismu Ķīnā vai Budisma un vietējās Bon tradīcijas integrācija Tibetā.

Praksē tas nozīmēja, ka Budisms parasti ir audzis un izplatījies caur potenciālajiem pievērstajiem, kas paši nonākuši pie reliģijas, nevis tāpēc ka reliģijas būtu tos aktīvi meklējusi.

Viens svarīgs veids, kā Budisms ir audzis mūsdienu laikmetā, ir bijusi aziātu migrācija uz Eiropu un Ziemeļameriku, īpaši kopš Otrā pasaules kara beigām:

Šie imigranti pamazām iekārtoja tempļus savās adoptētajās valstīs, un bieži vien viņi piesaistīja ziņkārīgus ne-Āzijas iedzīvotājus. Turklāt, tā kā tempļus bieži vien dibināja Budistu laji, lajiem parādījās aizvien jaunas un paplašinātas lomas.

Arī Āzijā šajā pašā periodā ir parādījušās daudzas jaunas populāras kustības:

Soka Gakkai organizācijas aizsāktā Laju kustība, kas aizsākās Japānā, bet ir izplatījusies visā pasaulē, pieņēma 13. gadsimta Lotosa Sūtras skolotāja Ničirena mācības un koncentrējas uz sava veida praktisku sevis pārveidošanu ar mantras un lūgšanu skaitīšanu.

Šrīlankā Sarvodaja Šramadanas Kustība ir paplašinājusi Budistu dalībnieku skaitu, koncentrējoties uz praktiskiem, uz ciematiem orientētiem attīstības projektiem ar nepārprotamu Budisma ievirzi.

Taizemē aizsākās un plaši tika popularizēta laju vidū Dhammakājas tradīcija un meditāciju metode.

Un Indijā ir notikusi Budisma atdzimšana Neaizskaramo klases jeb Dālitu iedzīvotāju vidū.

Dālitu Budistu kustība ir plaši izvērsusies Indijā kopš slavenā Indijas politiķa un sociālā reformatora B. R. Ambedkara publiskās pievēršanās Budismam1956. gadā (šobrīd pastāv aptuveni 6 miljoni Ambedkarītu jeb Dālitu Budistu Indijā).

2. Reliģiskā Tolerance

Tā kā Budisms liek uzsvaru uz savu piepūli un atzīst, ka cilvēki mācās un progresē dažādos tempos, Budisms vienmēr ir bijusi dziļi toleranta reliģiska tradīcija,

cenšoties aplūkot citas reliģijas ne tik daudz kā konkurentes, bet gan kā dažādas versijas vienam un tam pašam patiesības un glābšanās meklējumam.

Patiešām, Buda nekad neuzskatīja, ka viņa ceļš būtu vienīgais ceļš, bet gan to, ka tas ir Visefektīvākais;

Agrīnā tekstā teikts, ka cilvēks, kurš ievēro kādu citu reliģisku tradīciju, ir kā cilvēks, kurš lēnām iet uz savu galamērķi, turpretim Budists bija kā cilvēks, kurš brauc ar karieti uz to pašu vietu.

Noteikti gan kājām gājējs, gan jātnieks ar laiku sasniegs galamērķi, bet jātnieks ieradīsies daudz ātrāk.

Tas nenozīmē, ka Budisti nav iesaistījušies polemiskos uzbrukumos citām reliģijām:

Tādi gadījumi noteikti ir bijuši, piemēram, zinātniskie uzbrukumi Hinduismam, kas bija izplatīti Budismā viduslaiku Indijas vidē.

Tas arī nenozīmē, ka Budisti nav piedalījušies sadursmēs, dažreiz vardarbīgās, ar citu reliģiju pārstāvjiem:

Piemēram, mūsdienu Šrīlankā, Budisti un Hinduisti ir cīnījušies viens pret otru pilsoņu karā, kas prasījis desmitiem tūkstošu dzīvību;

Nesens piemērs bija Mjanmas Budistu konflikts ar Islamistiem,

tomēr šī un citas līdzīgas sadursmes parasti nav kari dēļ atšķirīgām reliģiskām ideoloģijām, bet gan dēļ etniskās un politiskās spriedzes.

Japānā ir notikuši arī vairāki militāri konflikti dažādu Budisma sektu starpā, piemēram Tendai pret Tīrās Zemes pārstāvjiem, tomēr arī tur liela daļa no vainas bija sektu saitēs ar varu un samuraju likumiem.

Vēsturiski Japānā ir gandrīz vienmēr pastāvējušas vairākas Budistu tradīcijas, kuras konkurējušas savā starpā un par Imperatoru un varas vīru atbalstu, tāpēc bijušas ļoti saspringtas attiecības dažādu Budisma skolu starpā, bet mūsdienās situācija ir daudz mierīgāka.