Budisms: Rituāli | 12

1. Budisma Rituāli

Pudža jeb "godināšana" ir visuresošs pielūgsmes veids visā Budistu pasaulē, kas parasti ir vērsts uz Budas un dažādu Bodhisatvu attēlojumiem un Budas relikvijām.

Lai gan pats Buda skaidri norādīja, ka viņu nedrīkst pielūgt ne dzīves laikā, ne pēc nāves, un ka tā vietā ir jāmācās un jāpraktizē Dharma,

- Pudža patiesībā bieži ļoti atgādina pielūgsmi, dažkārt ietverot lielu emociju un pielūgsmes izrādīšanu, ko varētu pat pielīdzināt Dieva pielūgsmei.

Budisti bieži dod ziedojumus ikonām, parasti augļus, bet dažreiz arī naudu, kā cieņas žestu, kā atteikšanās zīmi, vai, dažos gadījumos, cerot uz kādu labvēlību pretī, iespējams, laimi vai labklājību.

Šādas dievbijības izpausmes bieži tiek veiktas tempļos, taču tās var veikt arī mazās svētnīcās mājās. Daudzās Budistu mājās ir kāda speciāla istaba vai stūrītis - kur godināt Budu un Bodhisatvas un veikt meditāciju un ticības praksi.

Pudža parasti ietver ne tikai ziedojumu veikšanu, bet arī meditāciju un lūgšanu. Bieži vien Budistu lajs pieiet pie ikonas, veic savu ziedojumu un pēc tam nometas ceļos lūgšanā vai meditācijā.

Šīs meditācijas dažkārt ietver Budas pilnīgo īpašību — iespējams, viņa līdzcietības vai dziļās gudrības — garīgu pieminēšanu un apceri - ar cerību šīs īpašības izkopt pašam sevī.

Meditācija var būt vērsta uz citu cilvēku, jo īpaši ģimenes locekļu vai savu senču labklājību.

Tās bieži ir atsevišķi klusas un apcerīgas prakses darbības, taču dažos gadījumos tie var būt arī kopienas pasākumi.

Tāpat šādai ziedošanai dažkārt ir diezgan fizisks raksturs:

Tibetā, piemēram, Budistu laji bieži staigā apkārt Stūpai, tāpat viņi mēdz griezt nelielus lūgšanu ratus (simboliski griežot Dharmas Ratu), kas ir rituāla darbība, kas dažkārt tiek veikta, veicot virkni fizisku paklanīšanos.

Arvien biežāk īstā meditāciju praksē iesaistās laji, kas senāk tradicionāli bija tikai mūku nodarbošanās. Piemēram, Taizemē, Mjanmā (Birmā) un Šrīlankā bieži klosteros un tempļos notiek meditāciju apmācība un nodarbības lajiem.

Budistu kāzas ir salīdzinoši nesena parādība, kas lielā mērā attīstījās tādēļ, ka koloniālajos laikos tika atstumti cilvēki kuri nebija oficiāli precējušies. Dažos gadījumos mūki kalpo šādos pasākumos, lai gan tas ir neparasti.

Turpretī bērēs diezgan bieži piedalās mūki, kuri lasa svētus tekstus, aizlūdz lūgšanas par mirušajiem, lai veicinātu viņu ātru un labvēlīgu pārdzimšanu,

un dažos gadījumos dzied īpašus "aizsargājošos" pantus, kas paredzēti, lai atvairītu potenciāli ļaunos garus, kas saistīti ar nepilnīgu karmas pārnesi no vienas dzimšanas uz nākamo.

Pirmās Svētceļojumu vietas Budismā bija saistītas ar Budas relikvijām. Buda teica, ka viņa sekotāji var doties uz šīm vietām un sajust lielu prieku un mieru.

Turklāt Buda skaidri norādīja, ka pat tie, kas nomirs ceļojumā uz šādu vietu, izjutīs tādus pašus garīgos un fiziskos ieguvumus kā tie, kuri sasniegs galamērķi.

Kad Budisms izplatījās visā Indijā un pārējā Āzijā, radās jaunas svētceļojumu vietas, no kurām dažas bija tieši saistītas ar Budas relikvijām vai svarīgiem notikumiem viņa dzīvē, bet citas bija vietējās nozīmes svētvietas.

Fiziskā Svētceļojuma darbība, paplašinot jēdzienu, kļuva līdzīga "to kas ceļā" Iekšējam Ceļojumam uz Apskaidrību, kurš viņiem ir jāpaveic. Budisms nav kaut kāda statiska ticība, bet nepārtraukts Ceļojums, gan iekšēji, gan ārēji - ceļojums uz Pilnību, Svētu Dzīvi un Apskaidrību.

Svētceļojums kā tāds ir sava veida mikrokosmiska atsacīšanās, aiziešana no ikdienišķās un sadzīves pasaules un simboliska atteikšanās no tās, tiecoties pēc augstākā reliģiskā mērķa.

Svētceļnieki, tāpat kā mūki, bieži ģērbjas vienkāršās, pamanāmās drēbēs; viņi dod šķīstības solījumu un atturas no jebkādām karmiski kaitīgām darbībām; viņi meditē un mācās.

Protams, svētceļnieks, atšķirībā no mūka, galu galā atgriežas normālā dzīvē, bet ideālā gadījumā viņš vai viņa atgriežas mainījušies šīs pieredzes rezultātā un dalās šajās pārmaiņās ar tiem, kuri nav veikuši ceļojumu.

2. Pārejas Rituāli

Visvienkāršākais pārejas rituāls Budismā ir Patvēruma 3 Dārgakmeņos Pieņemšana:

"Es pieņemu patvērumu Budā,
Es pieņemu patvērumu Dharmā,
Es pieņemu patvērumu Sanghā."

Tā ir rituāla pieminēšana par nodomu dzīvot kā Budistam, iemiesot sevī Dharmu un meklēt padomu Sanghā, un tādējādi tas ir sava veida minimālais nosacījums, lai cilvēks kļūtu par Budistu.

Mūkam šis vienkāršais rituāls ir pirmais solis daudz sarežģītākā rituālā:

formālai ordinācijai Sanghā (Mūku Kopienā).

Pirmais solis šajā sarežģītajā procesā ir saikņu pārraušana ar mājas dzīvi, rituāla atsacīšanās, ko parasti sauc par "došanos no mājām uz bezpajumti".

Tam seko virkne Solījumu, jo īpaši Solījums ievērot mūku disciplīnas kodeksu, Vinaju.

Laicīgajiem Budistiem ir citi nozīmīgi pārejas rituāli, tādi kā dzimšana; laulības, kuras daudzās Budistu valstīs bieži iezīmē ar īpašu Budistu solījumu došanu; un nāve, kas iezīmē ne tikai šīs dzīves beigas, bet arī pāreju uz nākamo pārdzimšanu.