Budisms: Skolotāji un Līderi | 6

1. Budisma skolotāji

Viens no svarīgākajiem Budas dzīves biogrāfiskajiem darbiem, Buda-čarita, ir arī pirmā pilnīgā Budas biogrāfija; to sarakstīja Ašvaghoša (ap 80-150. g. m.ē.).

Iespējams, nozīmīgākais agrīnā Budisma teologs bija Nāgārdžuna (ap 150-250. g. m.ē.), kuru dažkārt dēvē par Otro Budu.

Nāgārdžuna tiek uzskatīts par Mādhjamikas (Vidusceļa) skolas dibinātāju un tiek uzskatīts par Dzen un Vadžrajānas (Tantras) patriarhu.

Nāgārdžunu ļoti ciena visi Mahājānas atzari.

Vēl viens nozīmīgs agrīnais autors bija Kumāradžīva (334–413), Budistu zinātnieks un misionārs, kuram bija liela ietekme Ķīnā kā tulkotājam un Budisma terminoloģijas un filosofijas skaidrotājam.

Buddhaghoša (5. gadsimtā) bija viens no lielākajiem Budisma zinātniekiem reliģijas vēsturē:

Viņš tulkoja singāļu komentārus pāļi valodā, pats sarakstīja daudzus komentārus un sastādīja Višudhimaggu (Attīrīšanās Ceļu), Theravādas meditāciju rokasgrāmatu, kas aktuāla joprojām.

Asanga (4. gs.) bija Jogāčāras (jogas prakses) Budisma skolas dibinātājs, kuru pie mums bieži dēvē arī par Čitta-mātru (Prāts Vien (reāls)) vai Vidžņānavādu (Apziņas Mācību):

Tā ir Budisma filosofijas tradīcija, kura uzskata ka Apziņa Vien ir reāla, jo reāls ir tāds kas ir Nemainīgs, bet visi mainīgie pasaules fenomeni eksistē kā subjektīvi uztvērumi Apziņā.

Viņa pusbrālis bija indiešu filosofs Vasubandhu (4-5. gs.). Abi nodibināja Mahājānas Budisma Jogāčāras skolu.

Vasubandhu Abhidharmakoša ir viena no pilnīgākajām Sarvāstivādas skolas Abhidharmas mācību ekspozīcijām. Tibetas Budismā joprojām Abhidharmu studē no viņa grāmatām.

Dhammapāla (6.-7. gs.) bija daudzu Pāļi Kanona komentāru autors un ir viena no ietekmīgākajām Theravādas personībām.

Šāntideva (7.-8. gadsimts) ir vēlāks Mahājānas Budisma Mādhjamikas skolas pārstāvis un divu nozīmīgu darbu, kuri ir saglabājušies, autors:

Šikšā-samuččaja (Doktrīnu Rokasgrāmata) un Bodhisattvačarjāvatāra jeb Bodhisattva Čarja Avatāra (Bodhisatvas Uzvedības Iemiesojums). joprojām tiek izmantoti Tibetas Budismā kā mācību teksti.

2. Budistu Līderi

Budas tiešie mācekļi ne tikai veidoja pirmo Budistu kopienu, bet arī bija atbildīgi par viņa mācības mutisku saglabāšanu.

Viens no svarīgākajiem no šiem agrīnajiem sekotājiem bija Ānanda, Budas brālēns, kurš pavadīja Budu vairāk nekā 20 gadus un ir pieminēts daudzos agrīnajos Budisma tekstos.

Šāriputra, viens no pirmajiem Budas pievērstajiem (kopā ar Mahā Modgaljājanu), bija Budas uzticamākais māceklis un bieži tika attēlots kā gudrākais. Šāriputra kalpoja arī par Budas dēla skolotāju, kad viņš pievienojās Sanghai (mūku kopienai).

Vēl viena svarīga agrīnā figūra ir Mahā Kāšjapa, Brahmanis, kurš kļuva par tuvu Budas mācekli: Mahā Kāšjapa vadīja pirmo Budistu padomi Rādžagrihā (mūsdienu Rādžgirā, Bihārā).

un vēlāk tika godināts Čaņ (Dzen) Budismā kā Budas īpašās, ezotēriskās mācības pirmās transmisijas saņēmējs,

Kad Buda, uzdodot jautājumu par Dharmu, esot pacēlis ziedu un Mahā Kāšjapa pasmaidīja, klusībā norādot, ka viņš ir saņēmis šo īpašo mācību.

Arī Budas tante Mahā Pradžāpati ir pieminēta vairākos agrīnajos tekstos. Viņa ne tikai viņu uzaudzināja pēc viņa mātes nāves, bet arī tika ordinēta kā pirmā sieviete, kas uzņemta Sanghā.

Grieķu-baktriešu karalis Milinda, saukts arī par Menandru vai Menandrosu, valdīja pār Afganistānu un Ziemeļindiju 2. gadsimta otrajā pusē p.m.ē. un ir viens no svarīgākajiem karaliskajiem Budismā pievērstajiem:

Viņam bija vairākas diskusijas ar Budistu mūku Nāgasenu, kuras tika apkopotas slavenajā darbā ar nosaukumu Milindapaņha (Milindas Jautājumi).

Iespējams, slavenākā no visām Budisma vēsturiskajām personībām ir Indijas Imperators Ašoka (valdīja 230.–207. g. p.m.ē.). Viņš bija Maurju dinastijas dibinātājs un pirmais Imperators, kurš valdīja pār vienoto Indiju, kā arī bija viens no Budisma pirmajiem karaliskajiem aizbildņiem.

Ašoka savā impērijā atcēla karu, ierobežoja nogalināšanu pārtikas dēļ, uzcēla slimnīcas, uzcēla tūkstošiem Stūpu (Budistu apbedījumu monumentu) un visā viņa impērijā uz klintīm un kolonnām iegravēja virkni ediktu (aforismu), kas formulēja Budisma morāles un ētiskās pamatprincipus.

Ašokam bija arī liela nozīme Budisma izplatīšanā ārpus Indijas:

Viņa dēls Mahinda (3. gadsimtā p.m.ē.) bija Budistu misionāru ekspedīcijas vadītājs Šrīlankā un tādējādi veicināja Budisma izplatīšanos ārpus Indijas.

Vēl viens nozīmīgs agrīnais Budistu karalis bija Haršavardhana (606–47). Viņš valdīja lielu impēriju Indijas ziemeļos un kļuva par nozīmīgu Budisma pievērsto:

Tāpat kā viņa priekšgājējs Ašoka, viņš Budistu tekstos tiek raksturots kā paraugs valdniekiem — labestīgs, enerģisks un taisnīgs, aktīvs savas impērijas pārvaldībā un labklājībā — un, tāpat kā Ašoka, viņš bieži tiek piesaukts par paraugu visiem taisnīgajiem valdniekiem.

Ārpus Indijas arī ir daudz agrīnu vēsturisku personu: Viens no svarīgākajiem agrīnās Budisma pasaules ierakstiem nāk no ķīniešu svētceļnieka Fasjena (4-5 gadsimts):

Viņš ne tikai ieguva daudzus Pāḷi Tripitakas tekstus sanskritā, kurus viņš tulkoja pēc atgriešanās Ķīnā 414. gadā, bet arī uzrakstīja ietekmīgu hroniku par saviem ceļojumiem, kas joprojām ir viens no detalizētākajiem Indijas agrīnā Budisma pasaules aprakstiem.

Viņam sekoja vēl viens ķīniešu svētceļnieks Šen Cangs (602–64):

Šen Cangs, tāpat kā viņa priekšgājējs Fasjens, bija Budistu mūks, kurš ceļoja pa Indiju, vācot doktrinārus tekstus, kurus pēc tam tulkoja no sanskrita ķīniešu valodā un atstāja detalizētu savu ceļojumu hroniku.

Šen Cangs bija arī Apziņas Vien (Jogāčāras) skolas dibinātājs Ķīnā.

6. gadsimta Dienvidindijas Budistu mūks Bodhidharma ir svarīgs tēls ķīniešu un vēlāk arī japāņu Budismā: viņš ieradās Ķīnas galmā 520. gadā, un viņš tiek uzskatīts par Čaņ (Dzen) Budisma skolas dibinātāju.

Citas nozīmīgas Austrumāzijas vēsturiskās personas ir Honens (1133–1212), saukts arī par Genku, kurš 1175. gadā dibināja Džodo šū (Tīrās Zemes) skolu Japānā;

Šinrans (1173–1263), japāņu Budisma Īstenās Tīrās Zemes skolas (Džodo šinšū) dibinātājs, kurš tiek uzskatīts arī par kopējas pielūgsmes popularizētāju un izstrādāja vairākas reformas, piemēram, Glābšanu tikai Ticībā;

un Ničirens (1222–82), Ničiren skolas dibinātājs Japānā, kurš popularizēja mācības par Laika Galu un Lotosa Sūtru kā Budisma augstāko mācību apkopojumu degradācijas laikmetam.

Tibetā mūks Padmasambhava (8. gadsimtā) ir viena no pazīstamākajām un nozīmīgākajām personībām. Viņš ir Tantriskais svētais, kuram bija liela nozīme Tibetas pievēršanā Budismam;

mitoloģiski viņš tiek uzskatīts par vietējo dēmonu un dievu, kuri radīja ciešanas tibetiešu tautai, savaldītāju, pievēršot tos Budismam un padarot tos par reliģijas aizstāvjiem.

Atiša (982–1054) bija indiešu mūks un zinātnieks, kurš 1038. gadā devās uz Tibetu:

Viņam tiek piešķirti nopelni par Tibetā valdošā Budisma pilnīgu reformēšanu, ieviešot pasākumus, lai ieviestu celibātu esošajā kārtībā un paaugstinātu morāles līmeni Tibetas Sanghā:

Viņš nodibināja Kadampas skolu, kas vēlāk kļuva par Gelugpa skolu (Dalailamas tradīciju).

Līdzīgi saviem ķīniešu kolēģiem Fasjenam un Šen Cangam, Tibetas Budists Butons Rinčens Drups (1290-1364) ir tulkojis lielu daļu Budistu sakrālās literatūras, tostarp Tantru tekstus, klasiskajā tibetiešu valodā,

un dažreiz viņš tiek uzskatīts par autoru tam kā tika sakārtoti Kandžurā un Tandžurā tekstu krājumi, Tibetas Budisma Kanona divas kolekcijas;

Viņš arī izstrādāja Budisma vēsturi Tibetā, kas ir viens no svarīgākajiem dokumentiem Budisma agrīnai attīstībai šajā reģionā.

Butons klasificēja visus Budistu rakstus Šalu Klosterī, aptuveni 4569 reliģiskos un filozofiskos darbus un noformēja tos loģiskā, saskaņotā secībā;

Būdams Šalu Klosterī viņš uzrakstīja slaveno grāmatu Budisma vēsture Indijā un Tibetā, kuru daudzi tibetiešu zinātnieki izmanto savās studijās arī mūsdienās.

Visbeidzot, divas ārkārtīgi svarīgas, daļēji vēsturiskas, personas ir Marpa Locava, Tulkotājs (1012–96) un Milarepa (1040–1143):

Marpa bija tibetiešu lajs, kurš, domājams, tika atvedis dziesmas un tekstus no Bengālijas uz Tibetu, taču viņš ir vislabāk pazīstams un visvairāk cienīts kā Milarepas guru.

Milarepa bija Tibetas Budisma svētais un dzejnieks, kurš joprojām ir ārkārtīgi populārs:

Viņa labi zināmajā autobiogrāfijā ir stāstīts, ka jaunībā viņš nodarbojies ar melno maģiju, lai atriebtos radiniekiem, kuri atņēma viņa mātei ģimenes mantojumu un pēc tam nežēlīgi izkalpināja viņu pašu un viņa māti, bet pēc tam Milarepa nožēloja grēkus un pieņēma Budisma mācību.

Milarepa tēlaini ir paraugs visiem tibetiešiem.

Viens no svarīgākajiem Tibetas reliģiskajiem un sociālajiem līderiem ir Pančenlama, kurš Tibetas Budisma Gelugpa skolas Lielo lamu vidū ieņem 2. vietu tikai pēc Dalailamas. Viņa mītne atrodas Taši Lunpo klosterī Šigace.

Pašreizējais Dalailama (dzimis 1935. gadā) ir Tibetas Budistu garīgais un politiskais līderis. Viņš dzīvo trimdā Indijā kopš 1959. gada, kad ķīnieši iebruka Tibetā. Dalailamam ir bijusi nozīmīga loma ne tikai palīdzot Tibetas tautai, bet arī izplatot Budismu Rietumos.

Šrīlankas Budists Anagārika Dharmapāla (1864–1933) bija viens no svarīgākajiem mūsdienu Budisma sludinātājiem:

Dharmapāla bija cieši saistīts ar Bodhgajas atjaunošanu Indijā, Budisma dzimtenē, un Budisma izplatīšanu Rietumos.

Viņš bija nozīmīgs Ceilonas Budisma reformators un iedvesmotājs, kā arī nozīmīga figūra tā tālākajā izplatīšanā Rietumos.

Pusgadsimtu pirms B. R. Ambedkara viņš arī iedvesmoja Dienvidindijas Dālitu, tostarp tamilu, masu kustību, lai pievērstos Budismam.

Viens no svarīgākajiem agrīnajiem Budisma zinātniekiem Rietumos bija T.V. Rīss Deivids (1843–1922):

Rīss Deivids bija Pāļi valodas profesors Londonas Universitātē un viens no universitātes Austrumu un Āfrikas Studiju Skolas dibinātājiem. Kopā ar savu sievu Karolīnu viņš bija pionieris Pāļi valodas tekstu tulkošanā, pētīšanā un popularizēšanā Rietumos.

Ānanda Mettejja (Čārlzs Henrijs Alans Bennets; 1872–1923) bija vēl viens nozīmīgs Rietumu Budists. Viņš kļuva par pirmo Britu Bhikkhu (Theravādas mūku) un Budistu misionāru.

1903. gadā Alans Bennets nodibināja Budasāsana Samagamu jeb Starptautisko Budistu biedrību Londonā, Apvienotajā Karalistē.

Viņš arī uzsāka izdot Budisma periodisko izdevumu: Ilustrēto Apskatu un uzrakstīja 2 grāmatas par Budismu Anglijā: Āriešu Gudrība (1923) un Birmas Reliģija (1911).

Bhikkhu Ņāņamoli (Osberts Mūrs; 1905–1960) bija viens no pirmajiem britu Bhikkhu un Pāļi valodas tulks, kurš devās uz Šrīlanku un tika iesvētīts par mūku.

Viņš tulkoja Višudhimaggu angļu valodā kā Attīrīšanās Ceļš; viņš arī tulkoja Nettippakaraņu (Ceļvedi) un Patisambhidā-maggu (Izziņas Ceļu), kā arī lielāko daļu Madžhima Nikājas sadaļu un vairākas no Samjutta Nikājas sadaļām.

Aija Khema (Ilse Ledermane; 1923–1997) tika dzimusi Berlīnē ebreju vecāku ģimenē; 1938. gadā viņa aizbēga no Vācijas un sāka studēt Budismu:

1978. gadā viņa palīdzēja izveidot Vat Budas Dhammu, Budas Dharmas Klosteri mežā, netālu no Sidnejas, Austrālijā.

Vēlāk viņa izveidoja Starptautisko Budistu Sieviešu Centru kā apmācības centru Šrīlankas mūķenēm, kā arī Parappuduvas Mūķeņu Salu Dodanduvā, Šrīlankā.