Budisms: Sociālā Struktūra | 7

Sociālā Struktūra

Budisma pamatstruktūra ir tāda, ka tā ir indivīdu pašpārvaldes kopums, no kuriem katrs teorētiski ir vienlīdzīgs un tiecas pēc savas glābšanās, vienlaikus līdzcietīgi atceroties par citām dzīvajām būtnēm.

Tomēr, tiklīdz Budistu mūki sāka apvienoties grupās, radās vajadzība pēc noteikumiem (kas ietverti Vinaja Pitakā) un arī noteiktas hierarhijas pakāpes, kas bija nepieciešama, lai uzturētu kārtību, ieviestu noteikumus un saglabātu reliģisko tīrību kopienā:

Šīs hierarhijas pamatā bija un joprojām ir pieredze  — jo ilgāk kāds ir bijis mūks, jo lielāka ir viņa mūka dzīves pieredze.

Tādējādi Budistu pasaulē nav kādas vienas autoritātes:

Drīzāk katrā skolā ir savs līderis vai līderu grupa, kas sniedz vadošus norādījumus visai kopienai, un iekšējās hierarhijas pakāpe dažādās skolās un valstīs ievērojami atšķiras.

Vienmēr ir pastāvējusi mijiedarbība starp Sanghu (mūku kopienu) un lajiem:

Pirmā ir atkarīga no otrās attiecībā uz materiālo atbalstu, bet otrā ir atkarīga no pirmās attiecībā uz reliģisko apmācību. Šajās lomās viņi kontrolē viens otru:

Laji nodrošina Sanghas tīrību tādā ziņā, ka, ja mūku kopiena nav labi regulēta un tīra, laju dāvanas nenesīs augļus (pozitīvo karmu);

tāpat Sangha kalpo kā pastāvīgs atgādinājums un paraugs lajiem par pareizu, glābšanai labvēlīgu reliģisko dzīvi.