Budisms: Svētie Raksti un Simboli | 5

1. Svētās grāmatas

Budas slavenā norāde viņa galvenajam māceklim Ānandam bija:

ka pēc viņa nāves, Dharma, kuru viņš atstās aiz sevis, arī turpmāk būs vienmēr klātesošais Skolotājs, mācības gaisma visiem nākamajiem Budistiem,

tas ir fragments, kurš apliecina svēto tekstu ārkārtīgi svarīgo nozīmi Budismā.

Tradīcija vēsta, ka pirmā Lietus Sezonas Retrīta laikā pēc Budas nāves 483. gadā p.m.ē. 500 Budas mācekļi pulcējās Rādžagrihā (mūsdienu Rādžgirā, Bihārā) –

- lai saskaņotu Dharmas un Vinajas saturu un mutiski apkopotu visas Budas mācības 3 Komplektos jeb 3 Grozos (Tripitaka; Pāļi, Tipitaka):

Ānanda noskaitīja Sūtras, parasti sākot ar: Tā es esmu dzirdējis.

Mūks Upāli noskaitīja Vinaju, mūku noteikumus.

Apmēram mūsu ēras 1. gadsimta beigās šie mutvārdu teksti tika pierakstīti.

Šīs 3 kolekcijas veido Budistu Kanona pamatu.

Pāļi Tripitakas 1. kolekcija ir Sutta Pitaka, aptuveni 30 Budas sprediķu krājumi, kā arī dažādi instrukciju un rituālu teksti.

Vinaja Pitaka jeb Mūku Noteikumu kolekcijā ir iekļauts saraksts ar 227 likumiem mūkiem (311 mūķenēm), kuru sauc par Prātimokšu (Pātimokkhu), kā arī detalizēti stāsti par to, kā un kāpēc tie tika ieviesti.

Vinajā ir arī stāsti par Budas dzīvi, rituālu noteikumi, ordinācijas norādījumi un plašs aplūkoto tēmu rādītājs.

Trešā tekstu grupa ir Abhidhamma Pitaka jeb filosofisko doktrīnu krājums:

Tie ir ļoti abstrakti, filosofiski teksti, kas attiecas uz dažāda veida jautājumiem, īpaši elementiem (dharmām), kas veido cilvēka pieredzi, un dharmu klasifikāciju un definīcijām.

Pēdējais no šiem tekstiem, Patthāna Abhidhamma, ir aptuveni 6 000 lappušu garumā.

Papildus Tripitakas pamattekstiem,

katram tekstam pievienots arī plašs komentārs un bieži vien vairāki apakškomentāri, kas precizē teksta gramatiskās un lingvistiskās neskaidrības

un arī paplašina analīzi, kalpojot lasītājam (vai klausītājam) par sava veida ceļvedi pa grāmatas dažkārt mulsinošo filosofisko un rituālu problemātiku.

Līdz ar Mahājānas uzplaukumu šim pamata kanoniskajam kodolam tika pievienotas jaunas grāmatas, lielākā daļa no tām bija sastādītas Sanskritā;

Tomēr tradīcija apgalvo, ka tie nebija jauni sakrālie teksti, bet gan paša Budas augstākās mācības, kas itkā tikušas mācītas kādai īpašai grupai vai arī tikušas paslēptas, lai tās atklātu vēlākos laikos.

Varbūt vispazīstamākā no tām ir Lotosa Sūtra, kas, iespējams, sastādīta ap pirmās tūkstošgades miju, kā arī Pradžņa-pāramitas (Augstākās Gudrības) teksti.

Papildu teksti turpināja parādīties, kad attīstījās Mahājānas skolas Indijā.

Budismam attīstoties, šie teksti un agrākā Tripitaka tika tulkoti gan Tibetiešu, gan Ķīniešu valodās:

Šie tulkojumi dažkārt izraisīja Kanona tālāku paplašināšanos, īpaši Tibetā, kur Vadžrajānas (tantrisko) Budisma skolu uzplaukums radīja vēl vairāk jaunu tekstu;

tāpat, attīstoties Čaņ Budismam un Japānas Dzen Budismam, tika rakstīti un saglabāti jauni svētie teksti.

Populārs Budisma aforisms saka - ka Buda - kurš bija gan Cilvēku gan Dievu Skolotājs - sasniedza pilnību un mācīja visus 84 000 veidus kā sasniegt Pilnību - Apskaidrību un Svētu dzīvi - dažādiem dzīvo būtņu tipiem.

Tāpēc - ja nu pasaulē parādītos kāds jauns veids vai mācība - kas vestu dzīvās būtnes uz Augstāko Pilnību - tad visticamāk to būtu devis Buda, iespējams kā dārgumu kas bijis paslēpts vēlākiem laikiem.

2. Svētie simboli

Agrīnais Budisms izmantoja dažādus vizuālos simbolus, lai popularizētu Budas mācību aspektus. Tādus kā:

Dharmas Rats, kas simbolizē viņa pirmā sprediķa pasludināšanu (pagriešanu), pēc kura pasaule vairs nav tāda kā agrāk, un Dharmas Ratam ir 8 spieķi kuri simbolizē Budisma 8 Posmu Ceļu;

Bodhi Koks, kas simbolizē ne tikai viņa Apskaidrības vietu (zem Bodhi koka), bet arī pašu Apskaidrības pieredzi;

Tronis, kas simbolizē viņa kā reliģiskās pasaules valdnieka statusu, kā arī caur tā tukšumu viņa ieiešanu augstākajā Nirvānā;

Briedis, kas simbolizē viņa pirmā sprediķa vietu, Briežu Parku Sarnāthā, kā arī Dharmas aizsargājošās īpašības;

Pēdas Nospiedums, kas simbolizē gan viņa agrāko fizisko klātbūtni uz zemes, gan viņa laicīgo prombūtni; Pēdas Nospiedums parasti simbolizēja Misijas klātbūtni, ka Buda ir bijis kādā attālā vietā un arī tur izplatījis Apskaidrojošo Mācību (Dharmu).

un Lotoss, kas simbolizē indivīda ceļojumu augšup pa eksistences dubļiem, lai ar Dharmas palīdzību uzziedētu tīrā Apskaidrībā.

Tāpat kā Lotoss aug dubļainā augsnē dīķa dibenā un pamazām sasniedz ūdens virsmu un krāšņi zied, un tam nepielīp dubļi, tāpat arī cilvēkam jācenšas pāraugt visus dubļus un uzziedēt Svētā Dzīvē un Apskaidrībā.

Vēlāk Budisms pievienoja neskaitāmus citus simbolus:

Starp tiem, piemēram, Mahājānā Zobens kļuva par ierastu simbolu laicīgo ilūziju nogriešanai ar Budas mācību palīdzību;

Tibetā Vadžra (Dordže) (dimanta vai zibens griezējs) ir visuresošs Apskaidrotā Prāta tīrās un nemainīgās dabas simbols.